Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Tirānijas atdzimšanas laiks ir atkal klāt arī pie mums

Speciāli TVnet 

 

ulmanis lembergs usakovs tvnet

Attēls: Toms Ostrovskis, TVnet

 

Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, – «patiesības vispār nav»*.

Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā. Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas. To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.

ASV un demokrātija

«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».

Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats – vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.

Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.

Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas

Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte – tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.

Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.

Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.

Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.

Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.

Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.

ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.

Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.

Tautas kalpi jeb stingrā roka

Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, – vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.

Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).

Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.

Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.

Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.

Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.

Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.

Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.

Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.

Cerēsim.

Atsauces:

*

LASI CITUR: Олег Панфилов: Российские СМИ о Сирии – не ждите правды

2 – Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.

3 – ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.

4 –

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning.

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH:

5 –

LASI CITUR: Breitbart news network

6 – Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.

7 – #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:

LASI CITUR: Kobra Säsong 19 – Sex, lögner och pizzabeställningar

«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs un LR premjers Valdis Dombrovskis. 17.janvāris, 2011, Foto: Aivis Freidenfelds, Valsts kanceleja. Kolāža: TVNET, Toms Ostrovskis

2012. g. 22. maijā. Speciāli TVNet.

Eurovision Song Contest ir viens no lielākajiem popkultūras notikumiem Eiropā. Katru gadu šo dziesmu konkursu noskatās apmēram 120 miljonu auditorija. Daudzi hokeja vai cita sporta čempionāti netiek šiem skaitļiem līdz. Savas ietekmes dēļ šis festivāls ir kļuvis arī par pateicīgu līdzekli, lai paustu arī politiskus vēstījumus.

To pēdējos gados sāk izmantot bagātas un totalitāras valstis ar sliktu politisku tēlu. To mērķis ir nopirkt uzvaru Eirovīzijas konkursā, lai gūtu iespēju rīkot konkursu savā valstī, un, slēpjoties aiz populāra un pozitīvas emocijas raisoša pasākuma, demonstrēt pasaulei skaistu fasādi, aiz kuras noslēpts brutāls despotisms un tautas apspiestība.

Šādi rīkojās arī Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva un viņa sievas nomenklatūra. Pagājušajā gadā viņiem beidzot izdevās izcīnīt uzvaru Eirovīzijas konkursā, nopērkot no jauna kārtējo labo dziesmu no zviedru popmūziķiem. Tādējādi, zviedri par milzīgu naudu producēja dziesmu – uzvarētāju, realizēja PR kampaņas un nodrošināja Azerbaidžānas publisko un skatuvisko tēlu. Šī prakse tagad sāk nepatikt zviedru Eirovīzijas rīkotājiem, jo labākās dziesmas zviedru komponisti tagad pārdod tiem, kas vairāk maksā, un pati dzimtene … paliek tukšiniekos. Šogad vien Baku skanēs 10 Zviedrijā producētas dziesmas (Īrijas, Lielbritānijas, Maltas, Itālijas, Norvēģijas, Spānijas, Grieķijas, Kipras, Zviedrijas dziesmu autori ir zviedri).

Tiem, kas nezina, kas ir Azerbaidžāna un šīs valsts uz mūžu ieceltais valdnieks Alijevs, varu ieteikt apskatīties filmu Borats, kas ir trāpīga parodija par šā reģiona valstīm un to valdniekiem. Tur filmas beigu kadros ir redzams arī Azerbaidžānas prezidenta foto.

I. Alijevs savās ārzemju vizītēs, tostarp pirms gada Latvijā, mēdz runāt par demokrātiju un Azerbaidžānas vēlmi tuvināties Rietumiem, taču praksē šīs valsts vadītājiem nav nekādas politiskās gribas šos solījumus īstenot dzīvē.

Tas, ko tagad dara Ilhama Alijeva klans Azerbaidžānā, izmantojot prestižo Eirovīzijas dziesmu konkursu, ļoti atgādina to pašu praksi, kuru realizēja Brežņevs 1980. gadā, kad Maskava rīkoja savas Olimpiskās spēles. Mēs to labi atceramies. PSRS režīms toreiz, izmantojot sportu, spodrināja savu valsts tēlu, lai gan cietumi un psihiatriskās klīnikas bija pilnas ar politieslodzītajiem (nesen Latvijā par to stāstīja PSRS laiku disidente Novodvorska, kas visus šos «jaukumus» izjuta uz savas ādas), valstī valdīja totāla cenzūra medijos, nebija nekādas vārda brīvības un citu cilvēktiesību, PSRS armija (kurā dienēja arī latvieši no okupētās Latvijas) bija tikko iebrukusi Afganistānā. ASV un citas Rietumu valstis tāpēc boikotēja Olimpiādi Maskavā.

Vēsture atkārtojas, un kolēģis Kārlis Streips nav vienīgais «guy in the village», kas aicina Latviju un citas demokrātiskās valstis boikotēt Eirovīzijas konkursu mūsdienu diktatūras valstī Azerbaidžānā, kurā joprojām valda Brežņeva līdzgaitnieka un Hejdara Alijeva atvase Ilhams Alijevs, kas rūpīgi kopē 1980. gada PSRS režīma metodes.

Alijeviem nav viegli «tikt galā» ar Eirovīziju. Spiediens ietekmē valsti gan no iekšienes, gan arī no ārienes. «Eirovīzijas dziesmu festivāls ir murgs visiem musulmaņiem. Sātana spēks, perversie un homoseksuālie šā festivāla entuziasti no visas pasaules var nesapņot, ka viņiem izdosies ierasties mūsu valstī nesodītiem, bez asins izliešanas. Mēs viņiem noteikti uzbruksim, asinis tecēs!» – šādi jau aprīlī festivālā dalībniekiem säka draudēt teroristu interneta saite ummanews.ru

Rakstā uzsvērts, ka azerbaidžāņu drošības dienests MNB jau aprīlī sācis vajāt musulmaņu kaujinieciskos grupējumus. Aprīļa vidū aizturēti jau 17 kaujinieki, no kuriem viens gājis bojā, uzspridzinot sevi kopā ar policistu.

Ir pamats bažām, vai Baku drošībnieki tiks galā ar savām iekšpolitiskajām problēmām.

Nākamais jautājums ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ambiciozo projektu.

Pasākums paredzēts jaunajā koncertzālē ar nosaukumu »Kristāla halle» vai »Kristāla pils», kas tiek pabeigta pēdējā brīdī.

Vēl pagājušajā nedēļā bruģētāji bruģēja un «jumta strādnieki» rāpoja pa jumtu kā insekti, skrūvējot klāt jumta šķautnēm 45 000 gaismas diožu, kas radīšot ēkai liela kristāla efektu.

PSRS kara flotes bāzes ēkas vietā tagad būs kristāla daiļums ar pasaulē lielāko nacionālo karogu (162 m masts) fonā un ar ambīcijām pārvērst Azerbaidžānu par Dubaiju Nr. 2 pie Kaspijas jūras.

Valdošā dinastija Baku pašlaik cenšas darīt visu, lai Rietumu pārstāvji Eirovīzijas galvaspilsētā 2012 justos labi un komfortabli.

Viss ir tikko uzbūvēts, smaržo pēc krāsām, iedzīvotāji ģērbjas eiropeiski, krogi jauni un lielākā daļa jaunu cilvēku atbild angliski.

Alijeva sieva Mehribana pati piedalās Eirovīzijas festivālā organizēšanā un ieņem organizācijas komitejas priekšsēdētājas amatu.

Alijevu meita Leila izdod modes žurnālu «Baku» Maskavā angļu un krievu valodā.

Tikmēr lielākā daļa Azerbaidžānas iedzīvotāju dzīvo uz pusi sliktākā pārticības līmenī nekā krievi Krievijā. Vainīgi nav tikai Alijevi, bet arī pārējais sabiedrības krējuma slānis, kas izmanto valsts dabasgāzes un naftas naudu savas privātās labklājības forsēšanai.

Taču žurnālistiem laikam nāksies rūpīgāk papētīt, kas īsti notiek Baku, un aizbraukt pāris 100 km nost no uzpucētā centra, lai apskatītu, kā īsti Azerbaidžānā izskatās pa īstam.

Cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch jau ziemā vērsa bargu kritiku pret Azerbaidžānas vadītājiem par to, ka neskaitāmi galvaspilsētas iedzīvotāji tika ar varu izmesti no savām dzīvesvietām tajās galvaspilsētas zonās, kas bija paredzētas Eirovīzijas pasākuma norises apbūvei. Piemēram, Jasamanas Karimovas un Ali Raznas ģimenei tika atņemta darba un dzīves vieta Baku centrā. Viņu nama vietā tagad greznojas kristāla pils, un kompensācija par zaudēto īpašumu (no valsts puses) esot bijusi vairāk nekā nepietiekama. Tiem, kas atteikušies atstāt savas mājas, klājies vēl sliktāk – ēkas nolīdzinātas līdz zemei ar varu, bez atlīdzības.

Statistika liecina – kopš valsti vada Ilhams Alijevs, stāvoklis demokrātijas un cilvēktiesību jomā pastāvīgi pasliktinās. Economist Intelligence Unit (EIU) iedala valstis četrās grupās – pilnīgās demokrātijās, demokrātijās ar trūkumiem, jauktos režīmos un autoritāros režīmos. Pēc šā indeksa Azerbaidžāna ir autoritāro režīmu grupā 140. vietā no 167 valstīm, ierindojoties starp Ķīnu un Baltkrieviju.

Azerbaidžāņu disidents Fatullajevs intervijā portālam Reportieri bez robežām uzsver, ka Ilhams Alijevs ir pārvērtis savu valsti politiskā tuksnesī, sevišķi pēc 2009. gada, kad Alijevs nodrošināja sava posteņa saglabāšanu līdz mūža beigām. Tagad autoritārais režīms pārvēršoties par diktatūru, nevis par proletariāta diktatūru kā PSRS, bet gan par valdošā klana un mafijas diktatūru.

Ja uzskatām, ka Eiropas pēdējā diktatūra ir Baltkrievija, tad kāpēc mēs aizmirstam Azerbaidžānu? Vai tāpēc, ka Rietumiem vajadzīgi Azerbaidžānas naftas un gāzes resursi un tāpēc oficiālie Rietumi neuzdrošinās gāzt Alijeva režīmu? Pat Eiropas Padome, kuras locekle ir arī Azerbaidžāna, nav iepīkstējusies par plašām vēlēšanu falsifikācijām un demokrātijas pārkāpumiem šajā valstī.

Diplomāts Gunārs Andēns uzskata, ka daži Rietumu politiķi uzvedas kā Baku režīma lobisti un tiek turēti aizdomās, ka tos uzpērk Alijeva režīms.

Kāpēc gan ne, ja šīs valsts vadošais klans par katru cenu dara visu, lai nopirktu uzvaru Eirovīzijā? Taču vai tas palīdzēs mainīt valsts tēlu un Eirovīzijas konkursa dalībnieki un viņus pavadošie žurnālisti būs manipulējamas aitiņas Alijeva režīma rokās? Režīms pagaidām ļoti cenšas, lai Anmary un citus dziedātājus vadātu uz uzfrišinātiem tirgiem un citām valsts propagandas fasādēm un mūsu pavadošie žurnālisti tur paklausīgi visu iecerēto scenāriju arī atspoguļotu, neiebilstot nevienu kritisku vārdu pret šo politisko teātri un to, kas aiz tā slēpjas.

Tikmēr Azerbaidžānas valstī šajās dienās notikumi pamatīgi mutuļo. Diemžēl to nevar redzēt oficiālajās EBU pārraidēs no Baku, bet var izlasīt Human Right Watch mājas lapā, kas ir speciāli veltīta Eirovīzijai http://www.hrw.org/azerbaijan-eurovision , kurā varam uzzināt, ka šonedēļ Baku notiks vairākas demonstrācijas un citi pret režīmu vērsti pasākumi.

Starptautiskajam presingam uz Alijeva režīmu ir jau panākumi. Tikko atbrīvots kāds politieslodzītais, kuru aizturēja par dalību demonstrācijā 2. aprīlī un kuram draudēja divu gadu cietumsods.

Gan starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Right Watch, gan Amnesty International aicina dziedātājus nepievērt acis uz procesiem, kas notiek šajā valstī, un izmantot katru iespēju, lai izteiktu savu atbalstu tiem, kas Azerbaidžānā netiek laisti pie vārda un tiek turēti cietumos.

Zviedrijas dalībniece Loreen paziņoja, ka viņa tiksies ar turienes sieviešu organizācijām, lai paustu tām atbalstu viņu cīņā par savām tiesībām.

Ko darīs Latvijas pārstāve Anmary? Rīkosies?

European Broadcasting Union (EBU), kas rīko šo pasākumu, nevar aizliegt māksliniekiem un žurnālistiem paust savus uzskatus pasākumos, kas notiek ārpus skatuves. To izmanto visi, kas zina, kāda vērtība ir demokrātijai un cilvēku tiesībām, un nežēlo spēkus, lai atbalstītu tos, kas Azerbaidžānā cieš no režīma diktatūras.

Tā ir vienīgā iespēja, lai panāktu, ka diktatora Alījeva klans nevar ciniski izmantot Eirovīzijas pasākumus un māksliniekus Azerbaidžānā sava režīma nostiprināšanai. Reaģējot mēs varam palīdzēt veicināt brīvību un demokrātiju šajā valstī.

Stiprinot vērtības, pie kurām mēs Eiropā jau sen esam pieraduši kā pie svaiga gaisa.

Raksta versija TVNet .

Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena.

2012. gada 8. martā. Papildināts 9. martā.

Kam tad - galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena? Tā ir veltīta nopietnu problēmu risināšanai. Nevis sieviešu politikas vulgarizācijai kā to pasniedz Latvijā.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk būs zaudējuši.

Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās.

Arī tad, ja bija domāts, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no soda.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža.

Par to iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu.

Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”.

Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.

To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.

Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos.

Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. 

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.

Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”.

Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama.

Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi.

Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem”  un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy”   turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā.

Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes.

Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”.

Man nevajag šādu pārprastu dienu.

Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai.

Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu.

Tāpat domā arī Daniels Kreigs, kas  piedalās šajā videovēstījumā:

Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā.

⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes.

Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū.

Pazemojumus publiskajā telpā.

Devalvāciju zinātnē un mākslā.

Pakārtotību amatos.

Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu.

Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.

Labākais veids kā pazemot sievieti - uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas diskrimināciju.

🙂

Papildu resurss par sieviešu nevienlīdzību.

Papildu resurss TVPanorāma

Sieviešu vienlīdzības indekss 2012

Par kvotām valdēs ES viedoklis