Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Iespējamās TV un radio laulības arī Zviedrijā. Kāpēc pārliecina ”Nē” – TV milzim.

2013. gada 25. janvārī

TV un radio laulības

Attēls: no www. blogspot/ yourbestwedding

Protams, ka arī zviedri turpina diskutēt par loģiskām priekšrocībām, kuras piedāvātu sabiedriskā radio un televīzijas apvienošana. Būtu mazāk birokrātu, mazāk priekšnieku un it kā būtu vairāk naudas raidījumu veidošanai. Skan ļoti loģiski, vilinoši un es zinu, ka šie argumenti pārliecina daudzus biznesa speciālistus un cilvēkus no malas, kas uzskata, ka mediju bizness ne ar ko neatšķiras no visa cita biznesa. Vai ne?

Tā taču ir?

Arī Zviedrijas TV ģenerāldirektore Eva Hamiltone  (starp citu, viņa ir bijusī kolēģe žurnāliste no SVT ziņu dienesta) pirms dažām dienām bija uzrakstījusi garu rakstu avīzē ”Dagens Nyheter”, kurā centās pierādīt, ka ir pienācis laiks ”apprecināt” zviedru sabiedrisku televīziju (SVT) ar sabiedrisko radio (SR). Viņa vēlas pievienot klāt šim duetam arī trešo sabiedrisko raidorganizāciju – Utbildningsradio (kas nodarbojas ar TV un radio izglītojošu raidījumu producēšanu) un ar šo apvienošanu ietaupīt 5 miljonus latu. Tas būtu apmēram 20% no Utbildningsradio pašreizējā budžeta.

Pēc Evas Hamiltones domām, šāda apvienošana palīdzētu likvidēt dubulto mediju administrēšanu, producēšanas tehnika tiku izmantota labāk un samazinātos priekšnieku skaits.

Jāpiezīmē, ka uz šīs pašas ”laulības takas ar radio” savulaik bija arī TV vadītājas priekšgājēja – žurnāliste Kristīne Juteštrēma. Arī viņa 2008. gadā daudz runāja, rakstīja un cīnījās par radio un TV apvienošanu, lai pēc viņas domām šādi ” koncentrētu spēkus jaunā mediju ainavā”.

Pirmajā rāvienā viss izskatās ļoti skaisti, pamatoti un loģiski.

Saprotams.

Nu kāpēc, gan neapvienot 2 fabrikas, no kurām viena ražo labās un otra – kreisās kājas zābaku.

Vai ne?

Kāpēc izšķaidīt iedzīvotāju samaksāto licences naudu (kas LV ir vēl tikai ieceres statusā) trim, atsevišķiem uzņēmumiem? Daudzās valstīs tas ir jau izdarīts un par ko gan šaubāmies mēs.

Mēs šaubāmies tāpēc, ka sabiedriskie mediji: radio un TV nav viens un tas pats. Tie nav divi zābaki, kurus ražo atsevišķās fabrikās. Te ir runa par mediju jomu, kas ir ļoti specifiska un pavirši tajā rīkojoties (atbilstoši citu biznesa jomu loģikai) …var sagāzt pārāk daudz kokus un izliet bērnu no vanniņas kopā ar visu ūdeni.

Jā, ideja par sabiedrisku mediju apvienošanu ir ziloņa loģika trauku veikalā.

Tātad – es mēģināšu paskaidrot ļoti īsi un saprotami, par ko ir strīds.

  1. Divu sabiedrisko mediju apvienošana noved pie mediju skaita samazināšanās valstī un ar to runā pretī mūsu sabiedrības tālākas demokratizēšanas principam.
  2. Apvienojot medijus, pastāv risks, ka arī radio tiks pakļauts ciešākam politiķu kampienam/diktātam un vadības pozīcijās tiks ielikti politiski angažēti cilvēki, kas rūpēsies par savu ”iecēlēju” politisko vajadzību nodrošināšanu, nevis cīnīsies par medija publicistiskās un mākslinieciskās kvalitātes uzlabošanu. Rezultātā no darba tiks atbrīvoti žurnālisti, kas ”runā pretī” un ir ”pārāk neatkarīgi”. Vairs nebūs iespējams pieņemt Doma laukumā tos, kurus Zaķu salā izņem no ētera. ”Glābējsilītes” – LR vairs nebūs. Samazināsies darba iespējas mūsu žurnālistiem, kuru jau šobrīd mūsu valstī ir ļoti maz.
  3. Salīdzinājumā ar privātajiem radio un TV kanāliem, sabiedriskajiem medijiem ir jārūpējas nevis par skatītāju skaitļiem, bet gan par programmu kvalitāti. Radio (savu salīdzinoši zemo ražošanas izmaksu dēļ un profesionālāka žurnālistu korpusa dēļ) līdz šim labāk veic sabiedrības izglītošanu un sistemātiskāk pievēršas tautas izglītošanai, sabiedrības problēmām, minoritāšu jautājumiem un citiem jautājumiem, kurus pieprasa sabiedriskā medija misija. Tā tas ir Latvijā un arī Skandināvijas valstu sabiedriskajos radio. Turpretī televīzijas (patiecoties spiedienam no komerciālo staciju puses), trako audimata jeb skatītāju reitingu dēļ un gan LTV gan SVT jau sen ir pārvērtušas savu televīzijas ēteru par izklaides arēnu. Tātad tās rūpējas par skatītāju reitingiem un uzskata to par pašu svarīgāko sava darba kvalitātes priekšnoteikumu. Kāpēc TV attālinās no nopietniem un dziļiem raidījumiem? Tāpēc, ka vieglprātīgāki, jautrāki, seklāki un izklaidējošāki raidījumi dod lielākus skatītāju skaitļus. Tātad sabiedriskās TV šobrīd vairāk nekā sabiedriskie radio ir atkarīgi no komerciālās TV loģikas. Tātad – atdarina savus konkurentus. Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai LTV, bet praktiski visām Eiropas sabiedriskajām televīzijām. Tātad – ja radio ”paliek štokos” un joprojām turpina izglītot, informēt, analizēt un izklaidēt atbilstoši sabiedriskā medija priekšrakstiem (veic savu misiju) par salīdzinoši zemākām izmaksām, tad TV visu laiku trūkst naudas, lai finansētu dārgos izklaides raidījumus, kas aprij lielāko daļu šī medija budžeta (pieskaitiet klāt arī sportu). Ko mēs varam secināt? Vienkāršu lietu – televīzijai vajag radio kā laulāto draugu, jo tad radio kvalitatīvo produkciju varēs ”pierakstīt klāt” arī TV panākumiem. Varēs izmantot radio korespondentu tīklu, kas LTV vairs nav un izskatīties profesionālāk gan ziņu, gan analītiskajās programmās. Tikmēr ietaupīto naudu televīzija varēs investēt jaunās ”šlāgeraptaujās”, spēlēs un dziedāšanā ar zvaigznēm, priekšniekiem un marsiešiem un varēs turpināt ētera kauju ar LNT un TV3.
  4. Mediju pētnieks Juhans Lindels savā disertācijā (2011), kas bija veltīta tieši šai tēmai – apvienot vai neapvienot sabiedrisko medijus, konstatēja, ka televīzijas nepieciešamība uzvesties un domāt atbilstoši tirgus ekonomikas loģikai, rada priekšnosacījumus zilā ekrāna gribēšanai savaldzināt un apprecēt radio. Jā, apvienojot medijus, varēs samazināt priekšnieku un šoferu skaitu, bet kvalitatīvas žurnālistikas dilemma no tā neatrisināsies. Televīzija vēlas, lai radio turpina savu kvalitatīvo mediju darbu, bet ietaupītie resursi brangāk loģiski plūdīs TV izklaides un sporta finansēšanas virzienā.
  5. Piemēram, Lorēnas uzvara Eurovision Song Contest SC tagad pieprasa rīkot Malmē 2012. gada ESC finālu, kas pat ar pieticīgu finansējumu atbilst Izglītojošā radio 2013. gada budžetam. Tā maksā izklaide. Vai racionālāk nebūtu par šādu naudu ”uztaisīt” lielu raidījumu sēriju par ”Konfliktiem pasaulē Latvijas skatījumā”, jeb apskatīt pēdējos zinātnes sasniegumus diabēta apkarošanā?Laulības dzīve pieprasa piemērošanos. Viens iegūs – otrs zaudēs. Līdzsvaros – mīlestība. Nezin vai starp LTV un LR šīs maigās jūtas pastāv.
  6. Domāju, ka sadarbība starp LR un LTV varētu padziļināties. Skaidrs, ka kopīgi varētu izmantot telpas Doma laukumā tiešraides studijām (pēc kapitālremonta). Par šo tēmu esmu runājusi jau vismaz 15 gadus (pretēji tiem, kas visu laiku grib veco lielisko Doma laukuma ēku pārdod bankām). Skaidrs, ka gan LTV gan LR būtu vajadzīgas jaunas darba telpas un neglītais Kongresu nams prasās pēc buldozera, lai tā vietā uzceltu modernu Nacionālo TV un radio.

Laulība? Nedomāju, ka pašreizējā brīdī tā būtu vajadzīga. Palīdzēsim LR un LTV izķepuroties no bedres, kurās tās atrodas un pēc tam vaicāsim viņiem pašiem. Pašreiz apvienojot medijus ieguvēji būs politiķi, nevis tauta vai mediji.

Loģiski. Vai ne?

Vairāk par tēmu: Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Latviešu mediji kā nacionālā bagātība

Raksti par medijiem

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Latvijas TV panorāmaLoģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Grunge vintage televisionNeskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Krievijas vēstnieks Vešņakovs  lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

publicistikaDīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

Zviedrijas sabiedriskā televīzija pārdod ēku, bet neapvienojas ar radio

2012. gada 9. oktobris

SVT

SVT

2016. gadā Zviedrijas sabiedriskā televīzija pārvāksies uz jaunām telpām. Pašreizējo studiju ēku pārbūvēs par mediju namu un tas nozīmē, ka viss televīzijas darbs tiks koncentrēts vienā ēkā. Otro – administrācijas ēku SVT izsolē pārdos.

Jaunās TV tehnoloģijas atļauj strādāt mazākās studijās, ar krietni mazāku personāla sastāvu. Pēdējo gadu laikā SVT štats samazinājies par 2070 cilvēkiem.

Lai atrastu optimālo sabiedriskās TV ēkas modeli Zviedrijas TV delegācija pašlaik studē MediaCityUK, kurā kopā strādā BBC, ITV, Coronation Street, SIS, University of Salford. Tiek pētīts arī Stokholmas Šibstedta nams, kurā jau šodien strādā vairākas redakcijas zem viena jumta (SvD, Aftonbladet, Microsoft).

Par apvienošanos ar sabiedrisko radio – Sveriges Radio, kura ēka atrodas turpat kaimiņos, netiek runāts. Šāds projekts neesot vajadzīgs.

Krievijas karoga problēmas Sīrijā. Boikots Krievijas ražojumiem?

2012. gada 8. februāris
Damaska 07.02.2012, SVT

Damaska 07.02.2012, SVT

Nākamā Krievijas Prezidenta Putina priekšvēlēšanu kampaņa iegājusi savā finiša taisnē. 

Varas demonstrācijai noder ne tikai ”krievu valodas referendums” Latvijā, bet arī Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova vakardienas ”triumfa gājiens” cauri Krievijas karogiem rotātajai Damaskai.

PR paņēmienu šādā – politiski varmācīgā spēlē, ir daudz.

Vladimirs Putins liek lietā visu, kas vien iespējams. 

Krievijas un ”tuvo ārzemju” mediji uzknābā Krievijas varas aparāta (propagandas mašīnas) medijiem nobērtās/producētās vizuālās druskas. 

Daži ņem pretī un baro tālāk publiku.

Citi mediji PR ražojumus ignorē.

100% šī ofensīva tomēr neizdodas.

Zviedrijas televīzijas speciālkorespondents no Damaskas ziņo, ka vietējā vara žurnālistus pamatīgi ierobežo darbā un ”liek filmēt” Asada režīmam vajadzīgās epizodes. Vakar, piemēram, esot ”bijis jāfilmē” Krievijas Ārlietu ministra sagaidīšanas triumfs.

Asada režīma piekritēji pulcināti Damaskas ielās un sparīgi vicinājuši tur Krievijas karogus. Pateicībā par ANO rezolūcijas bloķēšanu.

Vienlaikus vairākas valstis (Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Spānija) atsauc savus vēstniekus no Sīrijas un slēdz vēstniecības Damaskā.

Šo norisi vietējā vara ārzemju korespondentiem nav atļāvusi filmēt.

Šonakt atkal nogalināti vairāki desmiti Homsā. Reģionā, kur pirms 30 gadiem pašreizējā Sīrijas prezidenta tēvs un viņa brālis Rifats sagrāva sunnītu sacelšanos, nogalinot ap 3000 – 5000 mierīgo iedzīvotāju.

Tur vakar un šodien dedzina Krievijas karogus.

Nofilmēt šo procesu arī nav iespējams.

Iztiekam ar pagrabos noslēptiem reportieriem un mobilo telefonu kamerām.

Sīrija, BBC

Sīrija, BBC

Krievijas radio turpina apgalvot, ka Sīrijā esot sacēlušies ”teroristi”, kas ”tēlojot revolūciju”.

  • Atbrauc, Lavrov, arī uz šejieni! Tad Tu pārliecināsies, ka nekas nav izdomāts un cik pretīgā propagandas spēlē tu piedalies! – vara aicināja kāda sieviete no Bab-Amro priekšpilsētas Libānas radio korespondentam.

Kamēr šis konflikts nav atrisināts, netīrā spēlē turpinās visās frontēs.

Lavrovam un Putinam ir izdevies eskalēt spriedzi tālāk. 

Jusufs Kvardavi ir pasludinājis ”fatvu”, aicinot boikotēt Krievijas un Ķīnas preces.

Sīrijas armija ir spēcīga un labi bruņota ar Krievijas ieročiem.

Krievijas un Ķīnas spiediens panāks teroristu piesaistīšanos vietējiem partizāniem.

Asadam, protams, ir arī piekritēji.

Tie, kas mīl stabilitāti.

Krievijas karoga vicinātāji Damaskā.

Bailes ir vislabākais propagandas ierocis.

Pagaidām triumfē tieši bailes.