Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Foto: Baltic Communication

Speciāli TVNet.

Šodien Talsu rajona tiesa pasludināja spriedumu, kas nostiprināja vārda brīvību mūsu valstī. Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons neapmierināja Ušakova partijas Saskaņa prasību pret SIA TV Net un mani – Sandru Veinbergu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu.

Kremļa satelīts Saskaņa pret vārda brīvību

Neļaujot prokremliskajai partijai Saskaņa aizbāzt kritiķu muti, Talsu rajona  tiesa ir devusi iespēju Latvijai svinēt mazu, bet nozīmīgu uzvaru, kas nostiprinās vārda un preses brīvību valstī  un palīdzēs Latvijai ierindoties augstāk pasaules preses brīvības indeksos.

Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, Krievijas iniciētā hibrīdkara spatākļos, kad Eiropas iekarošanai Kremlis izmanto visus līdzekļus, to skaitā politiķus un partijas. Baltija ir šo Kremļa mērķu priekšplānā.

Tiesas spriedums ir TV Net un manā pusē. Publikācijās un tiesā uzsvēru, ka mans apgalvojums, ka partijai Saskaņa ir centieni iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā, nepārprotami ir viedoklis, kas publicēts viedokļu rubrikā Spogulis un, ka man ir tiesības uz šādu viedokli, ja Latvija ir demokrātiska valsts.

Par ko tad partija Saskaņa bija sacēlusi  traci?

Ar argumentāciju, kuru iesniedzu tiesai, var iepazīties agrāk publicētajos rakstos.

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

 Šodienas tiesas spriedums demonstrē eiropeisku izpratni par publicista tiesībām un kritikas misiju. Tas nav ierobežojis TV Net un manas tiesības paust viedokli par to, ka partija Saskaņa ir prokremliska partija. Viens no tās mērķiem, manuprāt,  ir iegūt varu ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā un izveidot Latvijā Kremlim labvēlīgu satelītvaldību. Rezultātā Latvija atkal nokļūtu Eirāzijas/Krievijas impērijas sastāvā. Šis mans apgalvojums nebija publicēts kā ziņa, bet gan kā viedoklis. Tā ir man izpratne par lietu kārtību un likumsakarībām, kādas tās redzu es.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Protams, viedoklis var aizskart kādas personas godu un cieņu, taču partijai Saskaņa ir jārēķinās ar to, ka viņu (kā politiskas partijas) rīcība un stratēģija, kas izmanto demokrātiskās Latvijas iespējas, var tikt vērtēta arī kā krimināla darbība, kas apdraud mūsu brīvību un valsts demokrātisko iekārtu, pat ja krimināllieta vēl par to nav ierosināta.

Protams, ka es varētu iesniegt prokuratūrā vai Drošības policijā prasību par krimināllietas ierosināšanu par Saskaņa darbību, taču TV Net slejās darbojos kā komentētāja un izmantoju publicistikas līdzekļus, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību Saskaņas problēmai. Žurnālistu uzdevums – pievērst uzmanību problēmai. Saskaņas prasībā piesaukto krimināllietu jau ierosinās tie, kam tas ir jādara saskaņā ar amata pienākumiem. Es „tiesāju” savu rakstu varoņus ar publicistikas līdzekļiem. Tieši tos Saskaņa man tagad grib aizliegt lietot, izmantojot šim mērķim Latvijas tiesu varu.

Nav svarīgi, vai kāds dēļ manis atklātajiem secinājumiem rosinās vai nerosinās krimināllietu pret partiju Saskaņa. Svarīgi ir tas, ja Latvijas tiesa mani sodītu par ”partijai neglaimojošo viedokli” brīvās Latvijas medijos, tiesa ar tādu spriedumu atgādinātu Krievijas tiesu sistēmu, kurā tiesas atklāti kalpo kā giljotīna Kremļa oponentiem un kritiķiem.

Kremļa metodes partijas Saskaņa izpildījumā

Talsu rajona tiesas sēdē 9. jūnijā Saskaņas advokāts Mareks Šīrants konstatēja, ka man neesot juridisku faktu, kas pierādot manu ”viedokļa pareizumu”. Viņam likās, ka Saskaņas centra (Saskaņa) līgumā ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija neesot minēts, ka abu partiju sadarbība paredzot Latvijas iekļaušanu Putina impērijā. Turklāt Saskaņai esot līgums arī ar vadošo Ķīnas komunistiskā režīma partiju. Piekrītot, ka savā analizē par Saeimas vēlēšanu rezultātiem es lielāko kritiku esmu veltījusi nevis Saskaņai, bet gan Vienotībai, tomēr nepietiekot argumentu, uz kuru pamata secinu, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas Latviju ved Krievijas impērijas virzienā.

Atbildot uz šiem pārmetumiem, tiesā norādīju, ka abi Šīranta pieminētie Saskaņas sadarbības līgumi ir ar autoritārām diktatūrām, kas negreznotu nevienu partiju, kas sevi grib dēvēt par demokrātisku vai vismaz sociāldemokrātisku. Taču tie uzskatāmi apliecina:1) kādā virzienā partija tiecas sevi apliecināt, 2) kas ir Ušakova un Co draugi ārzemēs (gan Krievija, gan Ķīna pasaulē netiek uzskatītas par demokrātiskām valstīm), jo demokrātisku valstu partijas izvairās slēgt jebkādus līgumus ar totalitāro valstu varas partijām.

Starp citu, Ušakova partijas draugi no Vienotās Krievijas deputātiem Krievijas parlamentā tikko pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Tātad – no partijas ”Vienotā Krievija” (Saskaņas sabiedrotā) puses patiešām tiek meklēts juridisks pamats kā Krievijai ”legāli” nostiprināt „īpašuma tiesības” ne tikai uz Krimu, bet arī uz Latviju. Pagaidām nejūtu, ka partija Saskaņa nosodītu šo savu Vienotās Krievijas deputātu iesniegumu Krievijas ģenerālprokuroram. Tāpat kā Ušakova partija nav nekad nosodījusi Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.

Lasi TV Net: Vienotā Krievija lūdz izvērtēt Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes likumību

Žurnālista misijas virzieni

Mans uzdevums šajā gadījumā nav meklēt juridiskus pierādījumus līgumu slepenajiem, rakstītiem vai nerakstītiem Ušakova partijas un Kremļa Vienotā Krievija līguma protokoliem. Jā, ir ”rokošie reportieri”, kas kādreiz atraks vai viņiem kāds piespēlēs arī šī līguma slepenās sadaļas. Šodien mans komentētājas darbs neparedz šādu faktu vākšanas metodi, jo savus secinājumus es veidoju izmantojot analoģiju salīdzinājumu, kas plaši tiek izmantots arī sabiedriskajās zinātnēs. Tātad man ir citi –  secinošie jeb izrietoši publicista argumenti par to, ka partija Saskaņa ir Kremļa projekts.

Publicisti lieto nevis juridisku, bet gan publicistiku valodu un publicistikas žanrus, kuru atšķirību no juridiskās valodas būtu jāsaprot pat minimāli izglītotiem cilvēkiem. Lai nāktu klajā ar savu publicista viedokli, man nav katrā rakstā, kurā es saku, ka ”Saskaņa ved Latviju Krievijas apskāvienos”, jānosauc vismaz 17 argumenti, kurus es uzskaitīju savā atbildes rakstā Saskaņa prasībai Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? kas ir publicēts 19. janvārīt TVnet slejā Viedoklis/Spogulis. Nē, es varu atsperties uz analoģiju pamata un publiskās domas kompetences fona, kas šajā gadījumā ir pietiekami piesātināts.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs un kur tagad plūst Kremļa nauda

Ušakovs un RU vēstniecība TVNet foto

TVNet kolāža

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka jebkurš viedoklis ir jāvērtē kopējās sabiedrības diskusijas kontekstā, nevis izraujot kādu frāzi no raksta, kā tas noticis šajā gadījumā.

Diskusija par Saskaņu kā Kremļa projektu Latvijā rit jau kopš Saskaņas centra parādīšanās uz Latvijas politikās skatuves. Pavisam nesen manus argumentus papildināja bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Kalužnija izteikumi Krievijas raidstacijai Eho Moskvi, kuri liecināja, ka partiju Saskaņas centrs vadītājus konsultē PR stratēģijas un taktikas jomā no Antonijas ielas, kur atrodas Krievijas vēstniecība Rīgā.

Pēc Kalužnija teiktā var saprast, ka Krievijas vēstniecība: 1) parūpējās, lai partija nomaina  līderi. Nomainot neizteiksmīgo Urbanoviču ar efektīgāko Ušakovu kā jaunāku un uzticamāku Kremļa pārstāvi. 2) Ušakovs bija uzkrājis labu Kremļa uzticamības kapitālu, par ko liecina viņa sakari ar Krievijas izlūkdienestu FSB (vairāk par to Leonīda Jākabosona grāmatā Īstais Nils Ušakovs) un 3) viņa darbība Kremļa propagandu izplatošajā televīzijā Pirmais Baltijas Kanā

Grāmata: Leonīds Jākobsons: Īstais Nils Ušakovs

Protams, ka var saprast Ušakova gadiem gruzdošo nepatiku pret mani, jo sniedzu profesionālu un morālu atbalstu drosmīgajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, kas atmaskoja Ušakova Kremļa sakarus un tika arī fiziski par to vajāts. Taču mums ir daudz domubiedru un mēs Latvijā neesam vienīgie, kas saskata Kremļa satelītpartiju patiesos motīvus savās mītnes zemēs.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ, nevaru uzskaitīt visus faktus, kas liecina par Kremļa metodēm, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību, atbalstot gan galēji kreisās un labējās partijas (Ungārija, Francija, Grieķija u.c.), gan prokrieviskās un prokremliskās partijas Baltijā. Taču viens ir skaidrs – ir pietiekoši daudz sekundāro faktu, kas ļauj man veikt deduktīvus slēdzienus, jo:

1) Kremļa stratēģijas un taktikas maiņu attiecībā uz Maskavai lojālu partiju stiprināšanu Baltijā analizē arī Krievijas politologi. Viens no tiem vēsturnieks un politikas pētnieks Boriss Sokolovs rakstā par Krievijas politiku Baltijā* uzsver, ka Kremlis ir nomainījis finanšu plūsmas, kas bija paredzētas etniski noslēgtām tīrām krievu partijām, kurām nav izredžu tikt pie varas, uz tādām, kam ir iespējas tikt pie varas, kā Ušakova Saskaņas centrs Latvijā un Savisāra Centra partija Igaunijā. Tāpēc neesot nejauši, ka gan Rīgā, gan Tallinā pie varas tikuši šie prokrieviskie politiķi.

2) Krievijas politologa atklāsmes nemaz neslēpj, ka Kremlis finansē gan Ušakova, gan Savisāra partiju. Protams, Saskaņa un Vienotā Krievija tagad šo krievu vēsturnieku varētu sūdzēt tiesā, jo viņš noteikti nevarēs tiesā uzrādīt maksājuma dokumenta kopiju par naudas pārskaitījumu no Kremļa konta uz Ušakova kontu Rīgā. Taču, vai šo juridisko pierādījumu trūkums mums liedz secināt, ka Kremlis finansiāli atbalsta savus sabiedrotos Latvijā, vēl jo vairāk, ja starp krievu oligarhu partiju Vienotā Krievija un Saskaņa ir sadarbības līgums?

3) 2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība. Uzskatu, ka līdzīgu scenāriju Vienotā Krievija var būt paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”. Ja reiz Putina Ukrainas sadarbības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā, jo šeit dzīvo procentuāli vislielākā krievu minoritāte ES un NATO valstīs un latviešu publika atrodas masīvas Kremļa propagandas ietekmē. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka tieši Saskaņa (tieši tāpat kā Ukrainā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.

4)  Viens no spēcīgākajām Kremļa propagandas stereotipu ”etiķetēm”*** pašlaik ir  arī ”tradicionālo vērtību”  klišeja, kas ārēji it kā nav saistīta ar politiska kursa uzspiešanu, taču savā būtībā ir īpaši agresīva Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas substance putinisma garā. Tās nosaukums ir homofobisms. Iestājoties kritiskais situācijai, par labu Kremlim  nobalsos tā saucamo „tradicionālo vērtību” sludinātāju elektorāts, kas parasti atbalsta Nacionālo Apvienību un Sudrabas vai  Kaimiņa partiju. Daudzi latvieši pēc manas pieredzes ir gatavi atkal atrasties Krievijas impērijā kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem simpatizē Krievijas homofobiskā valsts politika. Homofobiju Kremlis pašlaik ļoti veiksmīgi izmanto savā propagandā, lai palīdzētu Saskaņai uzdāvināt Putinam Latviju. Par to nesen ļoti trāpīgi atgādināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs savā mikroblogā, kurā viņš partijai Saskaņa un Nacionālajai Apvienībai pārmeta “kopošanos” ar mērķi padarīt Latviju par totalitāru valsti, kuru pēc tam var ērti nodot Kremlim.

Saskaņas stratēģija, lai pārņemtu Saeimu

 Latvijas konservatīvajiem krievvalodīgajiem, kas ir nemainīgais Saskaņa elektorāts, vieniem neizdosies to paveikt. Ir vajadzīgi arī Rīgas bezmaksas transporta pasažieri un agresīvajā homofobismā iesprūdušie latvieši. To jau tagad netrūkst Saskaņa rindās.  Par to TV Net jau rakstīja pagājušā gada augusta beigās.

 Lasi TV Net: Kā Kremla projekts Saskaņa piesmej Raini

Lai Saskaņa izveidotos arī par latviešu partiju, Kremļa stratēģija Saskaņas režijā paredz agresīvi apkarot visus, kas pauž kritiskus vai politiski nelabvēlīgus viedokļus par šo partiju. Latvijas krievu medijos tas jau ir panākts. Tajos neatradīsiet  neko kritiska ne par Saskaņu, ne par tās atkarību no Kremļa. Latviešu medijos Saskaņu un tās rūpīgi slēpto saistību ar Kremli nopietnos analītiskos rakstos vai komentāros kritizē tikai TV Net, Ir, Latvijas avīze un TV3. Visi pārējo klusēšana izskatās vai nu kā uzpirkta ar Saskaņas kontrolētās Rīgas Domes un tās uzņēmumu mediju līgumiem vai arī iebaidīta. Kā tiek uzpirkti mediji, sīkāk un plašāk apskatīju savā iepriekšminētajā 19. janvāra rakstā.

Kremlis un tā atbalstītāji ir iemācījušies izmantot Eiropas demokrātijas un vārda brīvības priekšrocības, lai šajās valstīs brīvi un nesodīti manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot arī mutes aizbāšanas tehnoloģiju savās interesēs. Rezultāti ir sekojoši:

1)  Partija Saskaņa ļoti aktīvi un stratēģiski tālredzīgi izmanto Latvijas tiesas, lai tās palīdzētu partijas cīņā pret kritiskiem publicistu un politisko oponentu viedokļiem.  Savā zemē Kremlis oponentus nesaudzē un ar tiem izrēķinās ar visām metodēm, sākot ar vārda brīvības ierobežošanu, tiesu izmantošanu līdz oponentu un kritiķu nogalināšanai uz ielas vai ar poloniju tējā. Visi līdzekļi labi. Pie mums Latvijā Saskaņa pagaidām visaktīvāk izmanto tieši tiesu sistēmu, rosinot procesus gandrīz pret visiem vadošajiem komentētājiem medijos.

2) To ko nevar izdarīt ar tankiem kā 1940. gadā (Baltija), 1956. gadā  (Budapešta), 1968. gadā  (Prāga), 1979. gadā (Afganistāna), 2014. gadā ( Krima), to var izdarīt ar saviem tā saucamajiem zaļajiem cilvēciņiem citās valstīs, kuru uzdevums ir izveidot stiprus politiskus spēkus, kas iekaros vēlētāju uzticību un ievedīs  Eirāzijas/Krievijas impērijas orbītā. Kremlis tam naudu nežēlo, par ko liecina Putina mediju ārpolitiskās propagandas un krievu pasaules atbalsta budžeti, kuru nozīme Eiropas Savienības sašķelšanas un Eirāzijas impērijas izveidē varētu, manuprāt, būt pat lielāka nekā Krievijas militārajam budžetam.

3) ”Putins uztur sev noderīgos Eiropas politiķus”-  uzsver Krievijas pētniece, Brukingas zinātniskā institūta līdzstrādniece L. Ševcova, secinot, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek krievu civilizācijas izdzišana, degradācija, demoralizācija un pakāpeniska krievu valsts noiešana no pasaules politikās skatuves. Putins mēģina paildzināt šīs dziestošās sistēmas mūžu. Taču sistēma vairs nespēj radīt to, ko tā spēja pagājuša gadsimta  sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tā vairs nespēj darīt to, ko darīja Afganistānā. Vēl jo vairāk krīzes apstākļos (http://linkis.com/nTlrc). Tāpēc tā izmanto citas metodes, kuru vidū ir Eiropas politiķu un tautiešu uzpirkšana, lai tie palīdz nostiprināt Krievijas ietekmi un varu teritorijā no Vladivostokas līdz Lisabonai.

Vai arodbiedrības palīdzēs Saskaņai nākt pie varas Latvijā?

Lai iegūtu lielāku atbalstu latviešu vidū, partija Saskaņa pašlaik mērķtiecīgi sāk izmantot arodbiedrības. Nav izslēgts, ka tieši tās līdz nākamajām vēlēšanām veiks tā saucamo Ušakovam/Putinam „noderīgo idiotu”*** misiju, lai pasaules sabiedrībā radītu tēlu, ka Saskaņa patiesi ir sociāldemokrātiska partija, kas aizstāv darba ņēmēju intereses. Taču kā gan izskaidrot to, ka tā netiek  uzņemta Sociālistu internacionālē, kas ir pasaules sociāldemokrātu kustības noteicošā organizācija. Ironiski, ka Latvijas partija Saskaņa sociālistu Internacionālē netiek uzņemta tieši dēļ līguma ar Vienoto Krieviju****. Izrādās, ka šis līgums ušakovistus tomēr kompromitē politiski ne tikai Latvijā.

Neesmu vienīgā, kas nebaidās pateikt, ka Saskaņas ilgtermiņa mērķis ir tuvināt Latviju Krievijai līdz tās iekļaušanai Eirāzijas impērijā. To pagājušā gada rudenī lika noprast arī Saeimas spīkere Āboltiņa, kuras izteikumi lika man secināt, ka Saskaņa ir Kremļa projekts. Līdzīgi  Saskaņu kritizēja arī ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka Saskaņas uzvaras gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība.

Lai gan valsts amatpersonām ir pieejami izlūkdienestu un citu slepenu avotu informācija, uz kuru pamata viņas izdarīja savus secinājumus par Saskaņa sakariem ar Kremli, es izdaru secinājumus uz savu rakstu varoņu uzvedības, to motīvu, novērojumu, pieredzes, kompetences, savas izglītības pamata. Mani raksti nav tiesas spriedumi, bet aicinājums lasītājiem kustināt savas pelēkās šūniņas.

Maskavas propaganda uzskata, ka Kremlī nav atrasts Molotova un Ribentropa slepenā protokola oriģināls, kas liedz runāt par Baltijas okupāciju un tāpēc tāda okupācija nav notikusi. Kremlis apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka Ukrainā karo Krievijas regulārā armija. Nav dokumentu, kas pierādītu, ka par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu atbildība būtu jāuzņemas Kremlim. Neskatoties uz to, man un civilizētai, informētajai  pasaulei nav šaubu, ka Baltijas valstis tika okupētaS, ka Krievijas invāziju Ukrainā stūrē no Kremļa, ka par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu  jāatbild Krievijai. Jā,  Kremlis stūrgalvīgi apgalvo, ka visi šie nosauktie fakti ir meli, jo tiem neesot nekādu juridisku pierādījumu. Tieši tādu pašu loģiku lietoja Ušakova apmaksātais advokāts Šīrants Talsos par manu konstatāciju Saskaņas un Krievijas sakarā.

Slepeniem mērķiem un slepeniem darbiem juridisku pierādījumu nebūs. Bet, vai tāpēc mēs baidīsimies teikt sabiedrībai savu patiesību?

** Техника дезинформации и обмана. С. 41

*** starptautiski pazīstama politiska metafora

**** https://sv.wikipedia.org/wiki/Harmoni_(Lettland)

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kopā ar Kremli

Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Speciāli TVnet.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.

  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts. Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

* Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: «Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.» (Lk.12:1)
** Saskaņas centrs pret Delfi un Pēteri Viņķeli. http://www.eiropastiesibas.lv/sakums/2014/12/1/tiesa-atzst-saskaas-centram-jizrda-tolerance-pret-tam-veltto.html
Nils Ušakovs pret Ir un A. Ozoliņu http://www.ir.lv:889/2014/1/22/usakovs-zaude-prava-pret-zurnalu-ir
*** Harmony party is Putin’s fifth column
LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Harmony party is Putin’s fifth column

Tvnet – Latvia | Sunday, October 5, 2014

It’s no big surprise that the pro-Russian Harmony party received almost one quarter of the vote, the Internet portal Tvnet believes: “Twenty-three percent for Harmony is neither surprising nor shocking. The party had already received 20 percent and more in past elections, and the majority of its voters have always been situated in the Latvian capital. Now, however, this pro-Kremlin party has managed to bring together those inhabitants of Latvia who want to live in a state of self-imposed isolation and who support party leader Nils Ušakovs’ efforts to make Latvia part of Putin’s empire. This is further evidence that many long for a return to the old Soviet era. It will be difficult to integrate the advocates of this colonialist mentality into Latvian public life. Those who voted for Harmony don’t want to be integrated. They want to go on being Putin’s fifth column in Riga, Daugavpils oder Liepāja.”

» To the complete press review of Monday, October 6, 2014

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).

 

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Vēlēšanās Rīgā uzvarēja Kremlis. Ne pirmo reizi.

2013. gada 3. jūnijā speciāli TVnet.

RUSSIA_Moscow KremlinSestdienas vēlēšanās Rīgā uzvarēja Kremlis. Tas bija paredzams jau gada sākumā, jo Latvijas krievu partijai Saskaņas Centrs palīgā nāca klerikālas ievirzes konservatīva latviešu partija Gods Kalpot Rīgai. Savienība ar baznīcu, ciniska mediju uzpirkšana, bezmaksas pakalpojumu dāvināšana rīdziniekiem par visu nodokļu maksātāju naudu un citas Krievijas politehnoloģijas tika ar panākumiem liktas lietā Latvijā, un tāpēc pilnīgi prognozējama bija prokremliskās partiju apvienības uzvara Rīgā. Kaimiņvalstij lojālās partijas ciniski izmantoja tautas nabadzību un visas Satversmē garantētās demokrātijas iespējas, un pat vēl vairāk, lai demokrātiskā ceļā saglabātu varu Rīgā.

Mums droši vien lielākajam vairākumam latviešu par to nebūtu jāuztraucas, ja Kremlī valdītu Latvijai draudzīga, demokrātiska vara, kurai nebūtu lielvaras ambīciju un kuras līderi nevēlētos atjaunot bijušo PSRS impēriju. Bet tāda Krievija un tajā valdošais režīms vēl nav. Tur Saskaņas Centra sadarbības partneris partija Vienotā Krievija īsteno tieši pretējus procesus autoritāras varas, demokrātijas ierobežošanas un militārā spēka atjaunošanas virzienā. Pat bailīgie, liekulīgie un Krievijai vienmēr izdabājušie zviedru politiķi piektdien bija spiesti savā valsts drošības politikai veltītajā ziņojumā to secināt.

ResursiZviedrija atzīst, ka Krievijai ir lielvaras ambīcijas un tāpēc zviedri militāri sadarbosies ar Baltiju

Taču vai tāpēc būtu izmisumā jākrīt panikā? Vai Ušakovs ar Ameriku rīt kravas vagonos sadzīs Broku, Ēlerti un Belēviču un kopā ar šo partiju atbalstītājiem izsūtīs uz Sibīriju? Nē, tieši tā viņi nevar vairs izdarīties, jo aiz loga šodien nav 1940. gads, kad Latvijā vēlēšanas notika sarkanās armijas tanku klātbūtnē un tās diriģēja Višinska vīri no PSRS vēstniecības Rīgā. Šodien virs Rīgas lidinās NATO iznīcinātāji, radot mums ilūziju, ka esam drošībā. Jā, ar tankiem Krievija neuzdrošināsies atkārtot Gruzijas 2008. gada scenāriju, pat ja Ušakova un Amerika atbalstītāji to lūgtu.

1940 velēšanas copy

1940. gada PSRS vēstniecībā organizētās vēlēšanas Rīgā

Taču nekas nav mūžīgs un nemainīgs. Interesanti vai Krievijas vēstnieks A. Vešņakovs jau  apsveicis rīdziniekus ar pareizu izvēli? Ja vēl nav, tad tūlīt viņš to izdarīs, ar to atgādinot līdzības ar 1940. gada scenāriju, kad PSRS okupācijas režīms Latvijā tika izveidots ar latviešu līdzskrējēju rokām (a la A. Amerika Gods Kalpot Rīgai). 1940. gadā bāze padomju režīma izveidošanai un iekļaušanai PSRS bija tieši sociāli visatstumtākie, bezdarbnieki, kuriem bija grūti savilkt galus, kuriem tika solīts darbs un bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība un brīvība no ekspluatatoriem. Viņi bija demonstrantu un balsotāju pirmajās rindās. To man stāstīja tēvs, jo bija 1940. gada notikumu aculiecinieks Rīgā. To pašu šodien dara Saskaņas Centrs un Co ar brīvbiļetēm. Vienīgi no ekspluatatoriem nesola atbrīvot. Jo kapitālisms un buržuāzija šodien valda gan Latvijā, gan Krievijā.

Krievijas karogi Rīgā

 

Tāpēc SC atbalstītāji vēlēšanu naktī vicināja nevis sarkanos karogus kā 1940. gadā, bet gan zilibaltsarkanos Krievijas karogus, demonstrējot, kas patiesībā ir uzvarējis Rīgā.

Virs Latvijas debesīm lidinās NATO iznīcinātāji, un Latvija ir ES sastāvā. Taču demokrātija dod iespēju nomainīt tādu varu Latvijā, kas nolems par izstāšanos no NATO un no Eiropas Savienības. Un to nevar izdarīt impēriski orientētie krievi vieni paši, kas vakar vicināja Krievijas karogus, ja viņiem palīgā nenāks latvieši. To liecina 1. jūnija vēlēšanas Rīgā.

Krievija ir mums blakus, un es to labi pazīstu, jo esmu studējusi Maskavā un tur man ir arī draugi. Krievi, kuri cer, ka Eiropa un arī Latvija palīdzēs Krievijai atbrīvoties no totalitāra režīma, palīdzēs demokratizēt valsti uz tiem pašiem pamatiem kā Eiropas Savienību. Uzskatot, ka Putinam Krievijā tuvākajā nākotnē nav demokrātiskas alternatīvas, pat mūsu nacionāli noskaņotie politiķi praktiski atbalsta autoritāru režīmu un nedod krieviem cerības no šāda režīma atbrīvoties. Tā ir tuvredzīga politika, kas līdzvērtīga sadarbības līgumam ar Kremlī pašlaik valdošo partiju.

Es zinu, ka Latvijā ir arī krievi, kas ar lepnumu vicina Latvijas karogus. Ka ir krievi, kas negrib zaudēt tās priekšrocības, ko dod dzīve brīvā, drošā, sakārtotā, eiropeiskā un demokrātiskā valstī, kur viņi var saglabāt savu valodu un kultūru un baudīt drošību un demokrātiju, kas nav viņu etniskajā dzimtenē. Taču tajā pašā laikā uzņemoties atbildību par latviešu valodas nostiprināšanu, pašiem to aktīvi lietojot un respektējot pamatnācijas kultūru un vēsturi.

latvijas-karogsVai šādi krievi ar Latvijas karogiem rokās ir vēlēšanu uzvarētāju Saskaņas Centrs atbalstītāju rindās? Ja es tos redzēšu, tad man nebūs bail par Latvijas nākotni arī pēc Saeimas vēlēšanām nākošgad.

 

Attēls “Rīgā vēlēsanu iznākumu atzīmē ar Krievijas karogiem’ no apollo.lv

Grāmata par Nilu Ušakovu pamācoša lasāmviela par draudiem preses brīvībai Latvijā

2013. gada 30. maijā

Tikko uzzināju, ka laista klajā žurnālista Leonīda Jākobsona grāmatas “Īstais Nils Ušakovs” elektroniskā versija, kuras pdf variants ir pieejams šeit. Ar žurnālistu Leonīdu Jākobsonu un viņa  interneta vietni www.kompromat.lv saistās pēdējo gadu lielākais skandāls, kas liecina par preses brīvības ierobežošanu Latvijā.

2011. gada decembrī, kad  partijas Saskaņas centrs politiķis Ušakovs organizēja pēdējā gadu masīvāko uzbrukumu Latvijas satversmē garantētai preses brīvībai, es uzrakstīju komentāru  Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu. Šis mans raksts ir ievietots arī Leonīda Jākobsona grāmatā.

Grāmata uzskatāmi liecina par politiķu un  varas iestāžu mēginājumiem traucēt žurnālista darbu, par varas resursu izmantošanu mērķu sasniegšanā un tāpēc tā būs labs  uzskates materiāls žurnālistikas studijām par metodēm, kādas izmanto politiķi, apdraudot demokrātijas pamatus Latvijā.

Papildinformācija:

Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu

Kāpēc Ušakovs cieši turas pie Putina un nicina Krievijas demokrātus?

Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski