Smagā pamošanās parastajā dzīvē jeb fanātiķu atgriešanās mājās

FOTO: Reuters/ScanPix

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu laikā Rietumeiropas medijos turpinās diskusijas par islāma kaujinieku atpakaļuzņemšanas dilemmu. Karu un kalifātu viņi ir zaudējuši. Nav kur palikt, nav par ko pirkt sev apģērbu, nav no kā iztikt. Maizes aizstājējs tur ir nezāļu zupa un viss. Apsolītās reliģiskās laimes vietā vīd vienīgi tuksnesis, bēgļu nometne un bads.

Sievietes mirst, bērni tāpat. 2/3 iedzīvotāju tur nometnēs ir zīdaiņi, jaunāki par vienu gadu. Tumšās drānās tērptie sieviešu rēgi tagad prasās atpakaļ uz Eiropu. Žurnālisti ar kamerām ložņā ap kompakti apģērbtām būtnēm, kuru vaibstus saskatīt nav iespējams. Tikai valoda nodod izcelsmes valsti un tautību: somiete, zviedriete, angliete, vāciete, poliete.

Visas grib atpakaļ uz Eiropu, jo bērniem tur būšot labāk – pietiekošs ēdiens, bērnudārzs un viss pārējais. Taču no ticības vai pārliecības viņas atteikties negrasās. Allāhs esot varens, kalifāts kādreiz tikšot izveidots, un neko sliktu viņas citiem nodarījušas neesot. Vai pievienošanās teroristu grupējumiem nav noziegums?

Šaušana ar kalašņikovu neticīgo virzienā, uzticības zvēresti svētajam karam, bērnu dresēšana nežēlības garā un neticīgo nogalināšanas morāle taču ir noziegums. Nē, to viņas nezinot. Vai „pases valstij“ ir jāpieņem šīs sievietes ar bērniem atpakaļ? Par to dažādu valstu likumi spriež atšķirīgi.

Vai islāma valsts (IS) piekritēji drīkst atgriezties Rietumeiropā?

Pirmais par šo procesu izbazūnēja ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz 800 bijušos kaujiniekus Eiropai nāksies pieņemt atpakaļ, jo tuksnesī viņus atstāt nav iespējams. Pagaidām šie vīri atrodas apcietinājumā Sīrijas kurdu apsargātajās nometnēs.

Taču drīz amerikāņi pametīs šo zonu, un nevienam nav skaidrs, ko ar ieslodzītajiem iesākt. Vai uzņemt tos atpakaļ dzimtenē un tiesāt par nodarījumiem pret cilvēci, jeb nāksies izveidot īpašu tiesu jeb tribunālu šādu kara noziedznieku sodīšanai. Vairākās valstīs pastāv viedoklis, ka šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm ir jāatņem to valstu pilsonība, no kurām viņi aizbēga karot uz Sīriju un Irāku.

Kāpēc islāmistu propagandistiem izdevās aizvilināt projām no komforta un pārticības zonas Eiropā tik daudz jaunu cilvēku? Par šīm tēmām lieliski diskutē franču žurnālists Dāvids Tomsons savā jaunajā grāmatā: ”Les revenants. Ils étaient partis faire le jihad, ils sont de retour en France” (Seuil, 2016). To var izlasīt arī tulkojumā: ”The returned: They left to wage Jihad, now they’re back” (Polity Press, 2018).

Tomsons ilgstoši strādāja Tunisijā kā sabiedriskā radio korespondents un jau 2012. gadā novēroja, kā salafisti intensīvi aģitēja jaunus cilvēkus iesaistīties ticīgo armijā. Līdzīgas kampaņas norisinājās arī Francijā un Beļģijā. Šos avotus Daniels izmantoja savās reportāžās. Tolaik Francija smagi cieta no teroristu uzbrukumiem: 2015.-2016. gadā tika nogalināti 238 un 900 ievainoti. Ieskaitot uzbrukumus redakcijai Charlie Hebdo un koncertzālei Bataclan. Tieši interneta komunikācija ar savām iespējām bija galvenais teroristu propagandas iespēju pastiprinātājs.

Paradoksāli, ka terorisma sludinātāji varēja pavisam atklāti izmantot sociālos medijus saviem mērķiem un nekādi šķēršļi šajās aktivitātēs viņiem netika radīti. Tomsons grāmatā plaši izmanto teroristu žargonu, un viens no šā vārdu krājuma apzīmējumiem ir tā saucamā džihādistu sfēra – interneta telpa, kurā terorisma sludinātāji un piekritēji bija izveidojuši savu ideoloģisko universu.

Šajā bezrobežu telpā bija iespējams pilnīgi viss: apprecēt „varoni“ un „nevainīgu princesi“, atrast vajadzīgos veikalus, saņemt konsultācijas no Korāna ekspertiem vai plānot un organizēt atentātu. Šim nolūkam IS izmantoja galvenokārt legālās Facebook vai Youtube platformas. Diezgan ilgi islāmistu kaujinieki varēja neslēpti un brīvi (nesodīti) izmantot šos sociālos medijus kaujinieku piesaistīšanai un ideju aģitācijai. Salīdzinoši vēlu viņiem to aizliedza, un tad nācās pāriet šifrētas informācijas līmenī.

Tas notika tā

Viens no Tomsona varoņiem Zoubers tika pierunāts kļūt par islāma kaujinieku 16 gadu vecumā. Ar interneta starpniecību. Mošejā par šādām lietām Francijā tolaik skaļi runāt nedrīkstēja (visur rēgojās policisti), taču Facebook to varēja apspriest brīvi, skaļi, publiski un netraucēti. Pēc septiņiem mēnešiem puisis jau brauca uz Sīriju.

Tur tika pavadīts viens gads, pēc tam pārcelšanās uz Turciju un visbeidzot bēgšana atpakaļ uz mājām Francijā. Par apzinātu pievienošanos teroristiem viņu 2015. gadā tiesāja, un pēc tam nācās izciest sodu. Sākumā ieslodzījuma vietā un pēc gada ar elektronisko aproci. Viņš apgalvo, ka ikdiena Sīrijā esot bijusi atbaidoša un tāpēc viņš samērā ātri sapratis, ka jābēg projām. Bēgšana nenozīmēja tikai dezertēšanu no kara zonas, bet arī atteikšanos no reliģijas.

Tā tas arī notika, tagad šis cilvēks sevi dēvē par „bijušo musulmani“. Šodien viņu aicina uz skolām baidīt bērnus ar savu pieredzi. Iebaidīt un brīdināt, neaizrauties ar kara romantiku un fanātismu. Taču viņš šajā jomā ir izņēmums. Pārējie repatrianti paliek pie sava un turpina iesākto reliģiskā fanātisma līniju arī pēc atgriešanās atpakaļ Francijā. Apturēt šo procesu pagaidām nav izdevies. Fanātiķu neitralizēšanas nometni nācās slēgt, jo ieslodzītie no tās izbēga un devās pa taisno atpakaļ uz fronti Sīrijā.

Safija un Lena izturas pret notikušo pavisam citādi nekā Zoubers. Viņas pieder to islāma kaujinieku kategorijai, kas joprojām ir lojāli savām terorisma idejām. Piemēram, Safija atbēga atpakaļ uz Franciju tad, kad saprata, cik smagas būs viņas dzemdības Sīrijā. Uz robežas tika aizturēts viņas vīrs, taču pati vieglāk izkļuva robežu filtram cauri. Kopš 2014. gada Francija aiztur visus vīriešus – kaujiniekus, kas atgriežas no terorisma zonas. Pret sievietēm izturas iecietīgāk.

Safija laida pasaulē mazuli komfortabli, taču ar Franciju joprojām nav apmierināta. Braukšot projām, jo te neesot labi. Uz kurieni? Iespējams, ka uz Jemenu. Tas, ka tur plosās karš un ir bads, viņu neinteresē. Arī Lenai (22 gadus vecai) riebjas Francija. Lai gan te ir atgriezusies atpakaļ pēc ilgstošas uzturēšanās Sīrijā, kurā esot vīlusies.

Viņa attieksmē pret Rietumu pasauli ir vēl nesaudzīgāka un skaļi paziņo, ka uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai esot gaišākā un laimīgākā diena viņas mūžā. Uzbrukuma brīdī viņa esot atradusies Sīrijas pilsētā Rakā, kurā visi uz ielas gavilējuši par asinspirti Parīzē – cilvēki smējušies un mašīnas taurējušas. Lena arī plāno atkal pamest Franciju un braukt uz ticības valsti.

Kāpēc šie cilvēki ienīst savu valsti

Lena, Safija un Zoubers ir jaunieši, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs, kurās strikti tiek ievēroti reliģijas rituāli. Iespējams, ka reliģiskā pārliecība ir motīvs viņu vēlmei iesaistīties IS nāvinieku brigādēs un kaujinieku rindās. Tos aktīvi atbalstot. Taču islāma teroristu vidū ir arī kristieši, kas pārgājuši musulmaņu ticībā. Piemēram, Kevins.

Dāvida Tomsona grāmatā viņš raksturots kā katolis, kas pusaudža vecumā pārgājis musulmaņu ticībā. Jau 20 gadu vecumā precējies un kopā ar sievu devies karot Sīrijā. Četrus gadus vēlāk pieteicies Francijas konsulātā Turcijā ar lūgumu atļaut atgriezties atpakaļ dzimtenē.

Tobrīd viņš plānoja vest līdzi savas četras sievas un sešus bērnus. Pēc garām diskusijām mēnesi vēlāk Kevins 2016. gadā (kopā ar ģimeni) šķērsoja Sīrijas robežu ar Turciju. Pašu Kevinu aizturēja turku policija, bet sievas izraidīja uz Franciju. Sievas nopratināja, bet Kevins viņām pievienojās tikai sešus mēnešus vēlāk.

Francijas policijai Kevins bija ķēriens. Interpols jau sen bija ievietojis viņa uzvārdu ANO bīstamāko teroristu sarakstā. Viņš bija aģitējis kaujiniekus un būtiski ietekmējis IS struktūru. Iespējams, ka “Islāma valsts” finansēja viņa lielās ģimenes atgriešanos Francijā.

Tāpēc nav skaidrs, vai šādi cilvēki patiešām vēlas pamest karu sev aiz muguras, vai atgriežas, lai atriebtos tālāk. Pats Kevins publiski zvēr, ka vīlies ticīgo valsts sapnī, IS brutalitāte esot nejēdzīga un pati organizācija piesūcināta ar paranoju.

Taču tagad visi vairs atgriezties nevar. Tie Francijas pilsoņi, kas pašlaik aizturēti kā islāmistu kaujinieki, piemēram, Irākā, būs spiesti sagaidīt savu tiesas procesu un izciest sodu tur. Uz vietas. To nolēmis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Turpretī Francijas pavalstnieki, kas patlaban atrodas tā saucamajos amerikāņu cietumos, tiks nogādāti Francijā un tiesāti dzimtenē. Pretējā gadījumā viņi izvairīsies no soda, bēgot pēc ieslodzījuma vietas likvidēšanas. Ticība, pārliecība reizēm var pārvērsties neloģiskā apsēstībā, kas izskaidro naidu pret liberālu dzimteni, vecākiem, vērtībām un morāli. To pašu, kas visiem cilvēkiem piešķir vienādas tiesības un pienākumus.

Domājot par šo Kevinu, Lenu un pārējiem, kas vispirms noticēja islāmistu murgiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ellē, lai pēc pāris gadiem atgrieztos atpakaļ mājās ar rūgtumu sirdī, prātā nāk pašmāju teroristi.

Tie paši, kas šeit palika pēc dziesmotās revolūcijas kā izolēta kremlīnu teroristu šūniņa. Kūdīja savus bērnus Kremļa loģikā, iedvesa viņos naidu pret valsti, kurā dzīvo. Vaimanāja par zudušo ļaunuma impēriju Padomju Savienību un visiem spēkiem cenšas traucēt Latvijas attīstību progresa virzienā ņemoties 9. maijā ap okupācijas pieminekli Pārdaugavā.

Ja viņiem kaut 4 – 5 gadus nāktos padzīvot savā sapņu pasaulē, kas iepazīta no Kremļa televīzijas kadriem, tad morālās paģiras nebūtu ilgi jāgaida. Taču viņi turpina ticēt kremlīnu un Putina meliem Latvijā tieši tāpat kā pirmklasnieki Ziemassvētku rūķītim un olzaķim. Kādi un kas viņi ir? Šo teroristu analīze ir jau nākošā raksta tēma, taču vienu varu pateikt jau iepriekš – tie nav tikai daļa krievvalodīgo.

 

Reliģiskais fundamentālisms un mēs 2016. gadā

svenskstyrkan

Briselē atkal sprādziens. Kā atbilde lido mediju ziņa par to, ka  Skandināvijas valstīs steidzīgi palielina policistu skaitu. Teroristu, jeb modernais partizāņu karš 2016. gadā pieprasa jaunus frontes veidus. Izskatās, ka tādi turpmāk būs policijas vienības ar specializētu kompetenci.

Ceru, ka parlaments un valdība saprot situācijas nopietnību, – taisnojas zviedru policijas priekšnieks Dans Eliasons un informē, ka nekavējoties jāpieņem darbā vēl 700 policistu (2000 plānoto policijas ierēdņu un 1300 izmeklētāju vietā). Budžetā naudas šim mērķim nepietiekot. Vajadzīgi izmeklētāji un policijas vienības uz valsts robežas. Bēgļu plūsma un terorisma draudi maksā lielu naudu. Tur sadeg pilsoņu nodokļu maksājumi.

Kamēr Eiropā diskutē par to, vai vecajā kontinentā ir nepieciešams “savs, kopējs CIA”, tikmēr Kremļa televīzija nenogurst stāstīt par “puvušo liberālismu” un sēt ideju par to, ka tikai Krievija spējot atbrīvot pasauli no ļaunuma – šajā gadījumā no terorisma. Rietumiem esot jāprotas un jāatceļ ekonomiskā blokāde. Tad lietas notikšot, – tā Putins domā. Nekā jauna te nav, skan vecā dziesma. Tieši tāpat – vecajā toņkārtā, uz notikušo reaģē arī Pentagons, kas piedāvās Barakam Obamam palielināt savas armijas klātbūtni Irākā, lai atgūtu savā kontrolē Mozulu, kuru okupējuši IS kaujinieki.

-Sistemātiski iznīcināsim islāmistu vadoņus. Pagājušajā nedēļā izdevās novākt IS neformālo finanšu ministru Hadži Imamu. Pa šo ceļu iesim tālāk, – apgalvoja Eštons Kārters, ASV Aizsradzības ministrs, savā vakardienas preses konferencē.

Hadži Imama “novākšana” ir būtisks notikums, jo viņs bija otrā svarīgākā persona IS vadoņu hierarhijā un uzstājās terora organizācijas vārdā brīdī, kad Albagdadi jeb IS fīrers bija ievainots vai kā citādi nepieejams. Amerikāņiem izdevies novākt arī otru IS līderi, čečenu Omaru Alšisanī, kas bija pazīstams ar savu sarkano, nekopto bārdu un ar šo kļuvis par savdabīgu islāmistu zīmolu. Tagad sarkanbārža vairs neesot starp dzīvajiem. Vai tā patiešām ir?

Omars Alšishanī

 

Kas ir islāmisti? Šo virzienu mēdz dēvēt arī par politisko islāmu. Tā ir kustība ar vairākiem atzariem, kas radusies jau 20. gadsimta sākumā kā atbilde rietumu koloniālismam. Tā bāzējas uz Džamala Alsina Alafgani, Rašida Rida un Muhameda Abdula nostādnēm. Islāmistus nevajadzētu sajaukt ar tradicionālo islāma valstu pārvaldes formu, kurā šarias likumus realizē nevis valsts, bet ticīgo tiesa. Pašreizējā formā var novērot vēlmi palielināt ticīgo grupējumu varu pār sekulārās varas funkcijām valstī, panākot lielāku reliģijas dogmu un noteikumu kontroli arī pār pilsoņu privāto dzīvi. Līdzīgu tendenci varam novērot arī  kristīgo pasualē, jo īpaši postsovjetisma zonā. Postsovjetiskajā Krievijā un Latvijā, kur baznīcas spiediens pret sekulāro valsti pastiprinās gan tieši: Pussy Riot + neskaitāmie tiesas procesi Krievijā ticības vārdā, gan arī netieši: caur neokonservatīvu, fundamentālo kristiešu nevalstisko organizāciju darbību, cenšoties “regulēt ģimenes vērtības” (panākot bērnu grāmatiņas, sociālās aģitācijas, Stambulas konvencijas cenzēšanu) Latvijā un apzināti tuvinot mūsu valsti baznīcas tiešai ietekmei.

Tāpēc islāmisti, tieši tāpat kā mūsu kristīgo fundamentālisti, ir modernās valsts produkts. Gan vienus, gan otrus neapmierina demokrātijas attīstība un rīcību motivē centieni pagriezt attīstību atpakaļ, nododot valsti un sabiedrību 100% reliģijas pārziņā.

Islāmisti uzsver džihāda akcentu, kas nozīmē tiesības brīvi interpretēt korānu esošās situācijas zīmē. Tieši tāpēc viņi vēršas pret moderno laiku un sūfismu. Kristīgie fundamentālisti rīkojas tieši tāpat.

opus_dei_odessa

 

 

 

Kas ir reliģiskais fundamentālisms?

Jēdziens “fundamentālisms” radās  20. gadsimta sākumā ASV un apzīmē konservatīvus kristīgas ticības piekritējus, kas ar savām ticības dogmām apzināti traucē modernās valsts attīstību laikā, cenšoties politikā un tiesībās iepludināt reliģiskās normas. Vēlāk Le Monde ieviesa savās publikācijās jēdzienu “islāmists” ar šo apzīmējot tos musulmaņus, kas cenšas panāk lielāku ticības ietekmi pār visiem valsti regulējošiem procesiem.

Tāpēc būtu jānošķir islāms no islāmistiem, tieši tāpat kā kristīgs cilvēks no kristiešu fundamentālistiem.  Spēcīgākās islāmistu grupas pasaulē ir : Musulmāņu brālība, Hamazs, Hisbolā, Islāmistu džihāds u.c. Visi šie grupējumi ir pārliecināti, ka islāms ir objektīva patiesība un tam jāpakārto visu regulējošo likumu un noteikumu sistēma un tikai šādā veidā iespējams pasaulē nodrošināt kārtību.

Savukārt, kistīgo fundamentālistu kustības sākums datējams ar kalvīnistiem 1890.gadā kā reakcija uz pieaugošo sabiedrības sekularizāciju. Šodien to pārstāv, piemēram: Army of God, Moral Majority,  International Council of Christian Churches, Colonial Christian Republic,  Pro-Life kustība ASV u.c.

Izteikšanās brīvība un fundamentālisti

“Daļa kristiešu Rietumeiropā kopē musulmāņu fundamentālistu bardzību un skaudrumu pret moderno sabiedrību, pārtopot perversos kristīgā fundamentālisma slavinātājos” (Dagens Nyheter, 2007,02.27).

Tepat pie mums brīvajā Latvijā reliģiskie līderi sāk runāt par baznīcas tuvināšanu valstij, apgalvojot, ka ticība ir vienīgā, kas spēj “padarīt cilvēkus labākus, tikumīgus” un valsts tiecas pakļauties kardināliem un krustnešiem ar inkvizīciju pie labās un indulgencēm pie kreisās rokas. Ar Polijas palīdzību fundamentālisti mēģina aizliegt abortus visā Eiropas Savienībā, tālu šajā virziena tikuši arī Spānijā, Itālijā un Portugālē. Vācu kristīgie demokrāti mēģina aizliegt pagarinātas dienas klases un bērnudārzus Vācijā un pāri Eiropai veļas masīvs kareivīgo krustnešu ceļa rullis ar mērķi iznīcināt liberālās demokrātijas pamatprincipus.

Taču atgriezīsimies pie musulmāņu fundamentālistiem, pie IS.

Skärmavbild 2016-03-26 kl. 10.18.52

Kā viņus var uzveikt un ko par to domā neatkarīgie eksperti?

Upsalas universitātes pētnieki Evins Ismails un teologs Muhameds Fazlhaslemi spriež, ka vispirms jāsāk ar sociālo mediju attīrīšanu. Tieši šeit islāma kaujinieku PR brigādes izplata insinuācijas par to, ka visā pasaulē musulmaņi tiek vajāti un vienīgā vieta, kur šīs ticības piekritēji var dzīvot netraucēti un pielūgt Dievu bez bažām, esot jaundibinātā sunnītu valsts pašreizējās Sīrijas un Irākas teritorijā. Viņu mērķis ir pārņemt varu visā pasaulē un tā padarīt visus zemeslodes iedzīvotājus “tikumīgus un pareizus”.     

-Pirmais solis ir cīņa ar viņu propagandu, – žurnālistiem atzīst Evins Ismails un piebilst, ka masīvajai reliģiozo fundamentālistu aģitācijai neesot pretspēka Eiropā. Tātad – kaut kas mums Latvijā ļoti pazīstams – savdabīgs Kremļa propagandas klons. IS regulāri ražo labi samontētas aģitācijas videofilmas, kuras tiek izplatītas ar interneta palīdzību. Tikai ASV un Francijā tiek mēģināts ražot kontrpropagandu. Zviedrijā un citās Rietumeiropas valstīs, kuras faktiski piegādā lielu kontingentu IS kaujinieku brigādēm un “sieviešu armijai”, šādā ideoloģiska pretspēka nav.

Svarīga ir islāmistu ideoloģijas atpazīšana. Tā uzskata arī islāma teologs un filozofs Muhameds Fazlhaslemi, kurš ir pārliecināts, ka imperatīvai reliģijas izpratnei šajā ideoloģijā ir atslēgas loma.

-Sabiedrībai ir jāuzsāk debates ar viņiem. Nepietiek pateikt, ka IS neko jaunu ticīgajiem nepiedāvā. Tie, kas paši aģitē, maz ko saprot no islāma. Viņi liek lieta reliģijas demagoģiju un to vajadzētu apskatīt plaši un dziļi, lai sabiedrība redz, cik sekla ir šo kaujinieku garīgā platforma, –  tā uzskata teologs. Šādas iniciatīvas ir jau bijušas. To skaitā – atklātā vēstule IS vadonim Abu Bakram Albagdadi, kuru parakstīja vairāki sunītu līderi Rietumeiropā. Diskusijas medijos un sarunas skolās ar imigrantu bērniem no musulmaņu valstīm arī notiekot. Nākamais solis esot politisks – apturēt pilsoņu karu Sīrijā un panākt stabilu valdību Irākā. ANO un ES esot jāpiestrādā pie situācijas stabilizēšanas Lībijā, kur politiskā vara šobrīd ir faktiski anulēta.

-Pēdējos mēnešus IS ļoti strauji aktivizē savu darbību tieši Lībijā. Nav pieļaujams, ka viņi sagrābj arī šīs teritorijas, – uzskata Muhameds Fazlhaslemi.

Evinam Ismailam šķiet, ka fundamentālistu agresīvās ideoloģijas iznīcināšana tomēr ir pats galvenais darbs. Viņu stratēģija ir turpināt terorismu Eiropā, “lai iedzītu parastos musulmaņus stūrī, bezizejā. Vietējie viņus neieredzēs IS akciju dēļ un šiem cilvēkiem neatliks nekas cits kā pieslieties fundamentālistiem”.

Ikvienam no mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ideoloģija paredz visas pasaules iekarošanu.

Mēs varam sabombardēt viņu bāzes Sīrijā un Irākā, bet kaujas vienības Eiropā tikmēr tupinās savas terorisma akcijas netraucēti citur. Mierīgo Eiropas iedzīvotāju nogalināšana terora akciju rezultātā ir akceptēta viņu kaujas taktika un no tās islāmisti neatteiksies. Tieši ar šo taktikas izmantojumu IS atšķiras no Alkaidas un citiem teroristu grupējumiem. Viņi neatļaus dzīvot mierīgi tieši tiem, kas pie miera un pārticības ir pieraduši vai sāk pierast. Līdzšinējās kaujas operācijas ar bombardēšanu “no augšas” ir nepietiekamas. Pēc uzlidojumiem Sīrijā, šīs IS kaujas vienības ir pārgrupējušās un turpina sirot Lībijā. Protams, ka kokam divi gali: no vienas puses demokrātiskie rietumi atbalsta sekulāras un civilas valdības veidošanos Irākā un Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, taču pie varas svirām nekavējoties ķeras reliģiozie fanātiķi un avantūristi, kuru netrūkst nekur. Kamēr ticību kāds izmantos kā izrēķināšanas, disciplinēšanas jeb varas sviru, tikmēr humānisma paradigmai nav izredžu. “Mēs” un “šie” shēma paliek spēkā un varmācības ofensīva turpinās savā fanātiskajā cikliskumā.

Labu attiecību veidošana joprojām ir pats grūtākais darbs barbarisma zonā, kurā empātiju un pieklājību uztver kā invaliditāti. Atliek pēdējais un visprimitīvākais arguments – nauda.

IS kaujas operācijas finansē nafta un šantāža. Pastāv iespēja ne tikai sabombardēt IS naftas krājumus, bet arī bloķēt valstis, kas iepērk lēto naftu no islāmistiem.  Piemēram, Turcija samērā ilgu laiku bija džihādistu tranzītvalsts un piedalījās IS naftas tirgošanā.

Reliģisko fundamentālistu uzliesmojums austrumos un rietumos nav cerīga prognoze nākotnei. Bezdarbs, rūgtums par izredžu iespējām nākotnē, naudas un pārticības trūkums ir lieliski tramplīni visiem kūdītājiem, kuri savu publiku saskata tieši maznodrošināto iedzīvotāju masās. Kā jūtamies mēs uz šī fona?

Umma Frīda un viņas māsas organizācijā 'Ģimene"

Izceļotājas no Zviedrijas uz IS. “Es un manas māsas jeb ģimene”,  – tā šo fotogrāfiju komentēja sieviete, kas sevi  nosauc par Ummu Frīdu un ir apmetusies islāmistu nometnē Sīrijā kopā ar saviem bērniem 2014. gadā.

Kārtējā nevalstiskā organizācija “Ģimene”.

Kā uzvarēt Islāma valsts (IS) ofensīvu?

50-nordbor-kopplas-till-jihadisterIS jeb ISIS (nelietošu arābu abreviatūru Daesh, kas tagad modē Latvijā) ir daudz ienaidnieku, bet maz draugu. Gandrīz visa pasaule šodien nostājusies pret viņiem, lai tos sagrautu. Taču, kāpēc tik grūti viņus iztriekt no Sīrijas un Irākas?

Pirms pusotra gada viņi (ar zibenskara palīdzību) pakļāva Sīrijas daļu un Irākas ziemeļus. Neliela islāmistu fundamentālistu sekta, kas dzimusi Sīrijas pilsoņu kara apstākļos, zibenīgā ātrumā pārvērtās bruņotā ešelonā ar 10 000 – 30 000 kaujiniekiem (dažādas CIP versijas). Taču ar to nepietiek, lai paturētu savā kontrolē ”Lielbritānijas lieluma” teritoriju, kas sastāv galvenokārt no tuksneša. Viņiem paveicās tāpēc, ka kritiskā brīdī to rindās iekļāvās sunnītu irākiešu bruņotajās vienības, kas agrāk bija Sadama Huseīna armijas sastāvā. Taču arī ar to arī ir par maz. Tāpēc viņi steigšus deklarē savu jauno valsti kalifātu un pagūst iedibināt tikai dažas valsts institūcijas, to skaitā šariāta tiesu.

Finansiāli IS sevi nodrošina:

1) ar nodokļiem, kurus iekasē no okupētu zonu iedzīvotājiem (8 – 10 miljoni iedzīvotāju);

2) ar naftas pārdošanu no okupētajām teritorijām;

3) pateicoties ziedotājiem no Saūda Arābijas (lai gan oficiāli SA neatbalsta ISIS).

Ja 100% visi nostātos pret IS, tad šiem teroristiem izredžu nebūtu. Taču ir ”daži”, kas spēlē dubultspēli:

1) Turcija, kas teorētiski nostājas pret IS, bet reāli izmanto šos grupējumu, lai neļautu attīstīt kurdu ofensīvu;

2) Saūda Arābija, kas tikai teorētiski apkaro IS. Viņu ticība vahabisms ir ļoti tuvs ISIS ticībai un Saūda Arābijas valsts vadītāji nevēlas atklāti nostāties pret grupējumu kaimiņvalstī, kas daudziem saudiešiem šķiet simpātisks. Starp citu 15 no 19 Ņujorkas ”taranētājiem” bija lidotāji no Saūda Arābijas.

Praktiski viņus novākt militārā ceļā nav neiespējami. Tehniski tas varētu norisināties ļoti ātri. Taču lielvalstu politiskie vadītāji ir ”sabijušies politiski”, baidoties, ka ar šādu rīcību var iznākt vēl vairāk liet ūdeni uz džihādistu ideoloģijas dzirnavām. Vai šodien – pēc Francijas palīgā sauciena būs citādi? No ”tehniskā viedokļa” ar bombardēšanu nepietiks, vajadzīga arī armija ”uz zemes”. Kura valsts ir gatava sūtīt savējos pretī šiem ”rīkļu griezējiem”?

Pret teroristiem nav iespējams cīnīties tikai militāri, nepieciešama arī ideoloģijas ofensīva. Šodien tas ir pat svarīgāk, citādi ”fenikss” pēc iegrimšanas pelnos, atdzims no jauna kādā citā valstī un problēmas sāksies no gala. Rādās, ka pašlaik mums Eiropā nav politiķu, kas ar šo problēmu būtu spējīgi tikt galā.

Mums pārējiem atliek gaidīt. Diemžēl.