Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

Mediju pratības problēmas Latvijā. 2. daļa. Kas ir sabiedriskais medijs?

Thingsyoushouldlearn.com

 
Mūsu sabiedrība diezgan labi saprot, kā funkcionē mediji diktatūras valstī. Liela vecākās paaudzes daļa ar šādiem – “piesietiem” un “kontrolētiem” medijiem ir nodzīvojuši kopā sava mūža lielāko daļu Padomju Savienības laikā.

Nav brīnums, ka viņiem patīk pašreizējā Krievijas televīzija, kas 100% turpina PSRS laika totālās propagandas tradīcijas: 1) tikai labas ziņas par Krieviju, 2) sliktas ziņas par ārzemēs notiekošo un ideoloģiskajiem pretiniekiem, 3) vietējie politiķi ir labi, gudri, taisnīgi un vareni, 4) ārzemju politiķi ir neveiksmīgi muļķi, 5) diktatūras valstī viss ir vislabāk un pareizāk, 6) ārzemēs ir slikti.

Iespējams, ka PSRS laikā iestrādātā ilūzija, ka mediji var politiķa vadībā “nokrāsot melnu par baltu”, daudziem joprojām patīk un ir vajadzīga. Tādā veidā var iestāstīt cilvēkiem visu, kas priekšniekiem nepieciešams. Jo citu informācijas avotu nav, vai šie (esošie) informācijas avoti ir publikai nesaprotami. Līdzko mēs novācam “dzelzs priekškaru” informatīvajā telpā, tā pēkšņi atklājas, ka lielais vadonis ir sīks blēdis, kaimiņu tēvs – pedofils, bet mīļotā skolotāja korumpēta. Nepatīkami. Jā, tā tas ir. Taču  ir un būs cilvēki un notikumi, kuru vērtība nemainās. Mainoties politiskajām iekārtām un ideoloģijām. Eksistē godprātīgi cilvēki visos laikos.

Padomijas laikā pozitīvajās ziņās ieaijātajam pilsonim ir samērā grūti atsākt dzīvot apgaismotā informatīvajā telpā, kurā līdz šim tika manipulēts ar faktiem un patiesība slēpta. Viņš vēlas urrāpatriotismu un klaigas par to, ka: “mēs esam  lieli” , “mēs esam vareni”, “mēs esam visvisvislabākie”, “mēs esam ģeržava” utt. Šo pārprasto, totalitārismam raksturīgā “patriotisma” veidu šodien var pamanīt Latvijas 100. gadu jubilejā gaidu uvertīrā, kultūras programmās (Nacionālais mantojums, vērtības) utt.

To visiem spēkiem cenšas mums uzspiest arī pašvaldību vadītāji, kuri ir pārliecināti, ka PSRS laika tradīcijas ir jāturpina arī lokālo mediju un reģionu pārvaldībā. Tātad – rīkojot gigantiskus “pilsētu svētkus” (kā Krievijā un Ziemeļkorejā), saliedējot sabiedrību “masu pasākumos” nevis konstruktīvā sadarbībā un pārņemot tiešā politiskajā kontrolē vietējos medijus.

lsm.lv

lsm.lv

Pārņemot medijus savā kontrolē, pašvaldības 100% izslēdz iedzīvotāju iespēju godprātīgi paust savu viedokli par lietām un procesiem, kas notiek viņu tuvumā. Jo provincē visi atrodas tuvu un baidās godīgi un kritiski reaģēt pret kārtējo “jauno bibliotēku” vai “motociklistu balli pusnaktī”, kuru pašvaldības vadītājs ir akceptējis. Šīs bailes saucas “provinciālisms”, jo izpaužas biklumā nostāties pret to, ko vara = mafija=vadošais grupējums ir nolēmuši.  Bieži vien šie “varas lēmumi” ir savtīgi, jo pašvaldības vadītajam, piemēram, patīk baikeri un tāpēc viņi var ālēties Ventspilī caurām naktī savos tradicionālajos tusiņos vasarā. Sūdzībniekiem divos naktī tieši tā arī atbild Ventspils policists=milicis: “Domes priekšsēdētājam viņi patīk. Te tā vienmēr bijis un būs! Brauciet projām, ja nepatīk un gribat gulēt!”.  Neviens pretī nepīkstēs, jo priekšnieks ir atriebīgs. Tā tas provincē iegājies. Citā pašvaldībā Domes priekšnieka drauga dēls precas un kāzu balle tiek rīkota pludmalē, lieguma zonā. Atrodas pāris entuziastu, kas iebilst, taču tad vietējo šefu telefoni tiek atslēgti un jau nākamajā nedēļā pašvaldības vadītājs ārzemju medijiem atskaitās ar viltotiem dokumentiem, lai piesegtu kārtējo korumpēto darījumu. Provincē izdarīt “draugiem” =”priekšniekiem”= “ietekmes personām” pa prātam (sarīkot viņiem labvēlīgus izņēmumus) ir tik viegli, jo noder priekšdienām kā avanss. Tieši tāpēc reģionu dzīvē ir tik svarīgs vietējais, neatkarīgais medijs. Tāds, kurš neuzknābā domes un politiskās vadības nobērtos “informatīvos graudus”, bet domā pats. Neatkarīgi, bezkaislīgi un kritiski. Tas nenozīmē, ka vietējā medija vadītājam katru dienu jāšaudās ar revolveri vai jālinčo kārtējais vietējās nozīmes politiķis, bet gan godprātīgi jādara savs darbs mediju misijas ietvaros.

Ceru, ka sapratāt, cik grūti šim medija vadītājam strādāt reģionā, kur cits citu pazīst un roka roku mazgā. Gandrīz neiespējami. Jāuzmanās no apmelotājiem tik pat nopietni kā no pielīdējiem, meļiem un galma apdziedātājiem. Taču šāds darbs ir ļoti svarīgs, vajadzīgs un vērtīgs. Tas ir iespējams, ja redakcijas vadītājs zina, kā funkcionē žurnālistika un kas ir labas žurnālistikas standarts. Ja redakcijas vadītājs šos pašus svarīgākos sava biznesa “produkta” kritērijus nesaprot (jo nav studējis žurnālistiku vai ilgstoši strādājis progresīvā redakcijā), tad viņš vai viņa nespēs nodrošināt savu rajonu ar vērtīgu avīzi vai interneta mediju.

Tik vienkārši tas ir.

Tātad, mediju uzņēmuma vadītājam ir pirmām kārtām jāzina, kas ir laba žurnālistika un kā to ražo.Tādi žurnālisti ir un šo darbu var izdarīt godīgi un profesionāli. Bez nepamatotiem apvainojumiem, izbraucieniem vai “galma žurnālistikas”.

Tagad varam atgriezties pie Latvijas Radio ģenerāldirektora, kuru pašlaik meklē, bet neatradīs radio un TV padome. Tagad – 2017.gada rudenī. Tas nenotiks tāpēc, ka kritēriji šī amata izraudzīšanas procesā ir kļūdaini. Atkal tiek meklēts āzis par dārznieku un radio žurnālistikas produkta kvalitātes standarts tāpēc atkal nokritīs vēl zemāk nekā iepriekš. Pēdējie 3 – 4 Latvijas Radio vadītāji (savas nemākulības un profesionālisma nepietiekamības dēļ) šo erozijas procesu jau iesāka – nomainot nopietnus žurnālistus ar izklaidētājiem. Tagad ir pamats bažīties, ka “satura gangrēna”  turpināsies un virzīsies dziļāk.

Kas tad ir “laba žurnālistika” un kāpēc līdzšinējie sabiedrisko mediju vadītāji to nesaprata? Tāpēc, ka uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt īsi un lakoniski. Taču pamēģināšu to izdarīt.

Salīdzinājumam. Gandrīz visiem bērniem garšo konfektes. Tātad, ja mēs vērtētu mūsu pārtiku izejot no tā, kas cilvēkbērnam tīk, tad izlemtu slēgt RIMI un Maximā visas pārējās pārtikas nodaļas atstājot tikai konfektes un saldumus. Kāpēc? Tāpēc, ka garšo. Saprotams, ka neviens saprātīgs tētis vai mamma tam nepiekristu, jo ir izglītojies uzturmācībā  un ņem vērā, ko šajā jomā domā zinātne. Bombongas nevar būt bērna pārtikas pamats. Tās ir kaitīgas, bet…garšīgas.

Tagad attiecināsim tieši to pašu piemēru uz mediju jomu. Medijiem ir jāinformē (ziņas), jāizglīto (analītiskas filmas, diskusiju pārraides) un jāizklaidē (šovi, viktorīnas). Tas nozīmē, ka informācija un izglītošana = “kotlete” + “kartupeļi”, bet izklaide = konfektes.Tātad pirmā un galvenā dimensija, kas jāievēro radio vadītājam, ir šo trīs elementu līdzsvars. Tikai veselīgu pārtiku un mazliet konfektes? Jeb – aiziet leiputrijā ar sīrupa upēm un šokolādes Everestiem?

Stop! Visas radiostacijas nav vienādas. Ir valsts (Putina un Ziemeļkorejas), sabiedriskās (Latvijas Radio) un privātās = SWH, Radio Skonto utt. Tātad, valsts radiostacijas mums Latvijā vairs nav. Tās ir Krievijai un korejiešiem. Tagad mums ir sabiedriskais radio (LR) un privātie radio kanāli. Sabiedriskais pieder mums visiem kopā, jo to finansējam ar savu nodokļu naudu, bet privātās radiostacijas finansē reklāma.

Vai ir atšķirība starp sabiedriskā radio un privātā radio darbu? Ir.

Privātie uzrunā klausītāju kā patērētāju (pircēju), bet sabiedriskais radio uzrunā savu publiku kā pilsoņus. Divas – diametrāli pretējas pieejas. Sabiedriskais dod vērtīgu uzturu, bet privātais droši un nekautrīgi vālē ar konfekšu artilēriju, izklaidējot līdz nāvei.

Kritisks lasītājs uzreiz iebildīs: “Bet kā ar skatītāju skaitļiem?”. Arī mūsu LR taču raida reklāmu un tas nozīmē, ka viņiem arī vajag daudz klausītāju.  Tātad – jāpalielina izklaidējošo raidījumu skaits un “veselīgās pārtikas” rēķina?

Nē, tas Latvijas Radio nav jādara. Jau sen LR un LTV bija jāatbrīvo no reklāmām, atstājot šo ieņēmumu veidu privātajiem medijiem (nekropļojot tirgu). Taču tad jāpiešķir šim darbam pietiekošs budžets, lai veiktu pašu galveno un jāsaprot kā ar labas žurnālistikas palīdzību saglabāt skatītājus. Tā, lai radio ēters ir piesātināts ar vērtīgām un sabiedrībai vajadzīgām “uzturvielām”, t.i., ar labu žurnālistiku. To, kas nepieciešama valsts pasūtījuma realizēšanai: latviešu valodas, kultūras, orģināldramatirģijas, sporta, bērnu u.c. tēmām.  Labā līmenī.  Profesionāli, nevis formālo atskaišu vai ētera pļāpu formātā.

Tātad pirmais, kas jāatšķir vadītājam – graudi no sēnalām. Vērtīgās uzturvielas no našķiem. Tieši šeit saskatāma galvenā atšķirība starp sabiedrisko mediju un privātajiem medijiem. Pirmie apkalpo klausītāju, kā aktīvu, domājošu pilsoni, otrie – izklaidē pircēju, kas nevēlas domāt. Neprofesionālis žurnālistikas darbā to izdarīt nevar.

lsm.lv

lsm.lv

Saprotams, ka arī sabiedriskajam radio ir pamats vēlēties, lai tā ēteru klausās iespējami vairāk cilvēku un LR šodien ir viens no visuzticamākajiem mūsu sabiedrotajiem. Tas noticis pateicoties kolēģu lieliskajam ētera darbam pagātnē. Paldies viņiem par to! Taču mārketinga speciālistu pārprastā fiksēšanās uz audimatu ( auditorijas skaitļiem) pēdējo gadu laikā demonstrē pretēju tendenci – cenšanos pielīdzināt Latvijas Radio privātajiem radiokanāliem un palielināt izklaides īpatsvaru programmas sietā. To pašu tiecas darīt arī mūsu sabiedriskā televīzija. Starptautiskajā pētniecībā šo public service tendenci vērtē kā negatīvāko iezīmi sabiedrisko mediju satura erozijā, kas patlaban ļoti raksturīga postsovjetiskajām valstīm.  Tām pašām, kas neaprot atšķirību starp valsts – sabiedriskajiem un privātajiem ētera medijiem.

Secinājums? No Latvijas Radio kā kvalitātes zīmi nedrīkstam pieprasīt lielu audimatu.  Tāpēc, ka šis medijs vienīgais var veikt valsts pasūtījumu. Apkalpot mūsu intelektuālās vajadzības. Kā tautai. Kā nācijai.

Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija šodien Latvijā ir daudz svarīgākas kultūras, mākslas un nacionālās identitātes nostiprināšanas tribīnes nekā Nacionālā opera vai teātris. Mēs maksājam savus nodokļus, lai ētera piedāvājums būtu kvalitatīvs nevis, lai radio balsis mūs izklaidētu līdz nāvei.

Tas nozīmē, ka žurnālistu atlasei sabiedriskajos medijos ir jābūt vislabākajai. Mums nav kvalitātes avīžu vai žurnālu latviešu valodā. Diemžēl nav sava Le Monde vai FAZ. Tāpēc mēs deleģējam kvalitatīvā medija statusu sabiedriskajiem ētera medijiem. Viņiem jāsaglabā kvalitatīvās žurnālistikas latiņa iespējami augstu.  Lai to izdarītu ir jāzina, kas tā tāda laba žurnālistika. Tātad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma.

Kā jaunais Latvijas Radio direktors un vadītājs izvēlēsies sev vislabākās raudzes žurnālistus un līdzstrādniekus, ja pats nav strādājis šādā medijā un nav pētījis mediju darba loģiku?

Viņš to nevarēs izdarīt. Pārbaudīta mediju darba loģika visā pasaulē (to apstiprina arī komunikācijas zinātne) liecina, ka par veiksmīga medija vadītāju var kļūt tikai un vienīgi cilvēks, kas pats ir strādājis par žurnālistu. Viņš saprot drēbi.

Protams, ka visi žurnālisti nevar būt labi vadītāji. Taču viens ir skaidrs – ir jāmeklē Latvijas Radio vadītājs tieši žurnālistu, nevis menedžmeta vai mārketinga speciālistu vidū.

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

 

(turpinājums sekos rīt)