Tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju

 

2014.gada 24.jūnijā

No malas raugoties šķiet, ka Latvijai nav atmiņas. Tā pazudusi melnajā caurumā, kas negausīgi turpina aprīt aizvien jaunas valsts vadošo politiķu un ekonomiskās spices mahinācijas + zādzības valsts kasē. Kamēr amatpersonas neko nenoskaidro līdz galam un neatrisinātas lietas «pabāž zem tepiķa» (Parex, Zolitūdes traģēdija u.c.), rodas iespaids, ka tie, kam ir vara un nauda, var nesodīti darīt visu. Pārējiem atliek noskatīties un sašust par to kā līderu grēki tiek piedoti, sodu viņi nesaņem.

Pat vēl vairāk – pēc grēkā krišanas (kārtējās apzagšanās vai reiderisma) šie cilvēki nokļūst vēl siltākās vietiņās nekā līdz šim (valsts un privāto uzņēmumu politiski konstruētajās valdēs) un turpina dzīvot cepuri kuldami tepat Latvijā.

Citadeles bankas mīklainā pārdošana

Šonedēļ uzzinājām par konsultantu un Privatizācijas Aģentūras sagatavoto ziņojumu Citadeles pārdošanas rīkotājam – Latvijas Ekonomikas ministrijai. Atkal tas ir slepens un pat valsts ministri ar tā saturu varējuši iepazīties tikai jautājuma izskatīšanas brīdī. Summas, par kurām gatavojas pārdot bankrotējušās Parex bankas «labāko daļu» ar pašreizējo nosaukumu «Citadeles banka» esot no 99 -140 miljoniem eiro, – min portāls http://www.pietiek.com.

No neoficiāliem avotiem esot zināms, ka starp «atlasītajiem pretendentiem» esot AS Norvik banka, aiz kuras stāvot ASV un pašmāju kapitāls, kura izcelsme esot sms jeb ātro kredītu biznesā un krievu miljardieris ar saknēm alkohola biznesā un vēl citi nenoskaidroti un nezināmi pircēji. Ēnu spēlētāji ir klāt.

Lielā slepenība ap šo darījumu, īpatnējie pircēju segvārdi: Capri, Navy, Silver, Egglpant, Olive ļoti atgādina mafjas izdarīšanos.

Lai gan šāds pārdošanas žargons esot raksturīgs lieliem finanšu darījumiem (Societe Generāle birokrātu jaunrade) un šādi esot vieglāk apzīmēt pircējus pēc viņu kapitāla izcelsmes, kas atrodoties ofšoros, t.i., nekontrolējamā zonā ar līdzīgiem nosaukumiem, tas tomēr duras acīs un nemaz nepārliecina.

Tātad, uzmanību! Latvijā jau atkal, kārtējo reizi aizvelk priekšā priekškaru ļoti lielam darījumam, kas attiecas uz mums visiem. Šoreiz šis nav parasts pirkšanas- pārdošanas akts, kurā franču banka Societe Generale Latvijā var spīdēt ar savām rutīnas koķetērijām un poker face. Šoreiz ir runa par lielas, bankrotējušas bankas pārdošanu, kuras glābšanā tika iesaistīta visu Latvijas nodokļu maksātāju nauda.

Glābjot šo banku, valdība toreiz tik pamatīgi iztīrīja mūsu Latvijas valsts kasi, ka pati valsts nogrima kā gludeklis vannā. 2008. gadā, kopā ar ūdeni no vanniņas, tika ieliets kanalizācijā arī pats bērns. Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka Latvijas toreizējais premjers Ivars Godmanis izlēma «glābt Parex banku», iepludinot tajā valsts kases naudu. Tā toreiz tā izlēma valsts stūrmaņi. Līdz ar to « Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas cieta vissmagāk, jo tai bija nepieciešama finansu palīdzība no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Savienības. Par to vienojās 2008. gadā. Būtisks krīzes iemesls bija Parex bankas krahs, kas tobrīd bija lielākā vietējas pārvaldes banka šajā reģionā» (Anders Åslund, Lärdomar av den baltiska finanskrisen, 2007 – 2010. Timbro). Visbeidzot 2009. gada 20. janvārī Ivara Godmaņa valdība atkāpās, jo baumas par gaidāmo lata devalvāciju kļuva aizvien intensīvākas un valsts stūrmaņi ar sastrādāto netika galā.

Vai Kargins pirks Citadeli, kuru izglābām mēs?

Vai Latvijā ir bijusi tiesa pret šiem cilvēkiem, kas iegrūda Latviju finanšu krīzes apkampienos, jo toreiz pieņēma nepareizus lēmumus?

Nē, nav bijusi. Ivars Godmanis pēc tam pat tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un pavada savu dzīvi joprojām pārticībā un mierā.

Vai no valsts uzraudzības institūciju puses tika darīts viss, lai sodītu bankrotējošās Parex bankas akcionārus un viņu privāto labklājību? Nē netika darīts viss. Viņiem atļāva laupīt tālāk, jo kā norāda http://www.pietiek.com, ir pamats aizdomām, ka šonedēļ, starp saņemtajiem pieciem «Citadele» bankas pircējiem ir kādreizējo «Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka iespējamās intereses un kapitāls» (TVNET, 18.06.2014).

Mēs visi labi zinām, ka tagadējās Citadeles bankas bijušie īpašnieki pieļāva savā darbā rupjas kļūdas, kas noveda pie Parex bankas valsts «pārņemšanas». Valsts par to samaksāja ar mūsu nodokļu naudu. Labu gribot. Tas, savukārt ,radīja ilgstošu postu Latvijas finanšu situācijā un izraisīja tālejošas, katastrofālas sekas visai valstij (valsts sektora sabrukšana, masu emigrācija uz ārzemēm utt.).

Tātad, Parex nopirkām mēs visi kopā. Glābjot slīkstošo. Tagad slīcinātāji atkal ir klāt un gatavojas lēkt tai pašā laivā iekšā. Vēlreiz. Mēs samaksājām viņu parādu ar savas valsts bankrotu, bet viņi paši no tā (kā izrādās!) nav cietuši nemaz.

Kā tas iespējams tiesiskā valstī? Izrādās, ka ir iespējams. Diemžēl.

Ja reiz Parexa slīcinātāji ir atkal zirgā un auļos metas virsū laupījumam, tad mūsu pienākums ir publiski izraudzīt šo procesu.

Tagad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums visiem kopā skaidri un gaiši sekot kā šo banku pārdod. Kam pārdod, par cik pārdod un kāpēc pārdod. Šoreiz šis process nav tikai parasts finanšu darījums.

Tā ir sociālpolitiski nozīmīga valsts nozīmes akcija, kas visiem iedzīvotājiem jānoskatās tiešraides režīmā pie iedegtas gaismas un normālā skaņas translācijas režīmā. Vienkārši tāpēc, ka

Latvijas finanšu krīze bija Parex-Citadeles bankas izraisīta un par to mēs visi samaksājām ar savas valsts eksistenci.

Ja šis process tiks turpināts ar «kļičkām» aiz slēgtām durvīm, kā parasti (kā to iespējams var normālos apstākļos darīt Francijā vai Monako), tad pesimisms un melnais nesodāmības caurums Latvijā vērsīsies plašumā. Šoreiz šādi rīkoties nedrīkst, jo sabiedrībai ir jāpārliecinās (ar savām acīm!), ka šajā darījumā valsts intereses tiek stādītas augstāk par «iekšējām rebēm» un nedz vecie īpašnieki nedz «ātro kredītu» vai Krievijas alkohola mafijas haizivis pie Citadeles bankas stūres klāt netiks. Parex-Citadeles bankas pārdošana tādējādi kļūst par vienu no svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem Latvijā 2014. gadā. To nedrīkst risināt anonīmi un bez pietātes pret publiskajām attiecībām. Starp citu, man nav pārliecības, ka FKTK ar visu Kristapu Zukuli priekšgalā patiešām izvērtēs patiesā pircēja reputāciju un kapitāla izcelsmi tā kā tas bija Zviedrijā, kad bēdīgi slavenais «Krājbankas» īpašnieks Antonovs mēģināja iegādāties zviedru autokoncerna SAAB kontrolpaketi. Viņam zviedri toreiz nepārdeva koncerna akcijas sliktas reputācijas un pagātnes grēku dēļ. Pareizi darīja.

Jāpiezīmē, ka pēc krīzes zviedri iemācījās izbeigt glābt savus valsts nozīmes uzņēmumus «prestiža dēļ». Taču Latvijā šis valsts naudas iepumpēšanas process graustos turpinās (Air Baltic, Liepājas Metalurgs u.c.) un

nav iespaida, ka no Parex bankas kraha būtu izdarīti loģiski secinājumi un gatavība tālejošai sarunai ar sabiedrību.

Zinu, kā ir pierasts veikt finanšu darījumus un kā «mēdz rīkoties līdzīgo darījumos».

Šoreiz jābūt citādi.

Citadeles pārdošanai jākļūst par atklātu un publiski pārskatāmu procesu,

tik caurskatāmi, cik vien iespējams, jo tas nav parasts finanšu darījums. Šoreiz tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju.

Kad un kā sodīsim omulīgo Godmani un stīvo Rimševiču islandiešu stilā?

Bez soda joprojām dzīvo arī otrs Latvijas ekonomiskās krīzes arhitekts, Latvijas valsts bankas vadītājs un prezidents Ilmārs Rimševičs. Vēl vairāk – pirms pusgada Saeima viņu pat pārvēlēja no jauna bankas vadītāja amatā.

Paradoksāli! Tas notika tā, it kā mēs visi būtu aizmirsuši, ka tieši Rimšēvičs bija lata devalvācijas ienaidnieks un krīzes apstākļos izvēlējas valstij nepiemērotāko izeju – iekšējo devalvāciju, kas radīja neatgriezeniskas finansiālas, ekonomiskas un sociālpolitiskas sekas, kuru rezultātā mūsu valstī sākās gigantiska humānā katastrofa.

Vienīgi politiskā apvienība «Saskaņas centrs» (SC) aizvadītajā rudenī nobalsoja pret Rimšēviča – vislabāk atalgotā Latvijas ierēdņa atstāšanu šajā amatā. Atkal ieslēdzies politiskās atmiņas zudums jeb nostrādājis melnais caurums?

Piezīmēsim, ka mūsu valsts krīzes situācijā (toreiz) varēja izvēlēties arī citu ceļu. «Latvijai nekas cits neatliek kā devalvēt savu latu, lai izvairītos no krīzes cirtieniem. Viņi to drīkst darīt, jo vēl atrodas ārpus eiro zonas. Vajag palaist vaļā latu, lai «peld» un tādējādi tiks izglābta ekonomika – Latvijas preces paliks lētākas eksportam, bet imports padārdzināsies. Jā, dzīves standarts kritīsies, taču to jūs pārdzīvosiet!» – toreiz krīzes paisuma situācijā pravietoja pazīstamais zviedru ekonomists Nils Lundgrēns un viņam piekrita daudzi. Toreiz šai līnijai pieslējās arī vairāki Latvijas oligarhi, kas gatavojās «uzvārīties» uz lata devalvācija rēķina, taču šī iemesla dēļ nebija saprātīgi upurēt visu Latvijas valsts labklājību, lai sekli ieriebtu dažiem naudasmaisiem.

Starp citu, Islande arī šajā laikā cieta līdzīgi. Taču tagad viņi ir atguvušies un melnā cauruma vai atmiņas zuduma viņiem joprojām nav. Vienkārši tāpēc, ka Reikjavikas krīze bija pārbaudījums politiķiem un mācība visai turienes tautai. Tagad Islandes ekonomika ir atkopusies un cilvēki apmierinātāki.

Ko islandieši izdarīja, bet mēs – nē?

Islande bija globālās ekonomiskās krīzes pirmais upuris. Toreiz 2008. gadā zemāk nokrist nebija iespējams. Bankas kā gigantisks burbulis veidoja 11% no kopprodukta un uzsprāga, kā masīvas ūdeņraža bumbas, paraujot sev līdzi ekonomiku un finanšu sistēmu. Radot nepieredzētu bezdarbu, postu un masu emigrāciju projām no valsts. Savu naudu viņi nekavējoties devalvēja, lai gan valsts parāds tobrīd bija 80% no kopprodukta (2005. gadā 20%). Pašlaik bezdarbs ir 5% līmenī, (2010. gadā 12%) tūrisms plaukst un mencu nozveja lielākā kopš 1985. gadā. Iedzīvotāju dzīves standarts ceļas un tauta atgriežas mājās no darbiem ārzemēs. Jā no savas bankrotējušās valsts krīzes situācijā bēga projām arī islandieši, « taču emigrācija nebija tik apjomīga, kā tas bija novērojams Latvijā krīzes apstākļos» (Arne Bengtson, Island friskare efter krisen, UI, 2012.14.11) un tāpēc atgūšanās notiek straujāk.

Kāds tad ir islandiešu veiksmes stāsta noslēpums? «Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs atļāvām bankām bankrotēt. Iet bojā. Sitienu saņēma paši banku akcionāri. Mēs neizvēlējāmies ceļu, ka valsts garantē bankrotējušas bankas tālāko darbību ar nodokļu maksātāju naudu. Tā vietā mēs radījām pilnīgi jaunas bankas uz solīdiem pamatiem» (Árni Páll Árnson, SVT).

Tātad – viņi devalvēja savu valūtu krīzes situācijā. Mēs – nē.

Viņi ļāva bankām = grabažām bankrotēt. Mēs – nē. Viņi tiesāja savus krīzes izraisītājus un aizvāca tos no augstiem amatiem, nepiedāvājot «mīkstu nosēšanos». Mēs – nē.

Viņi ieviesa paaugstinātus nodokļus turīgākiem. Mēs – nē. Viņi neieviesa «austerity». Mēs – jā. Kurš modelis jums patīk vislabāk?

Nav grūti uzminēt.

Tikmēr mūsu «akmens kaklā» tiek pārdots ar glītāku nosaukumu, cenšoties neatcerēties ko tas nodarīja, panāca un izraisīja.

Patiesība klusē, ja runā nauda. Cik ilgi vēl?

 

Islande un Latvija – divi dažādi krīzes stāsti

2012. g. 24. jūlijā. Speciāli TVNET.

Šomēnes islandieši no jauna ievēlēja savu valsts prezidentu – Ulafūru Ragnāru Grimsonu. Jau piekto reizi pēc kārtas to pašu, kamēr valdības vadītāju un partiju savietojums pie valsts stūres mainās tikpat strauji kā Latvijā. Kāpēc Islandes prezidents «palika savā vietā» un vēlētāji nenomainīja arī viņu?

Viens no izskaidrojumiem ir ekonomiskā krīze un tās izraisītās sekas.

2008. gada rudens finanšu krīze pirmajām iebelza abām – Islandei un Latvijai.

Islande iedzīvotāju skaita ziņā ir vismaz sešas reizes mazāka par Latviju, taču lepojas ar pasaulē vecākās joprojām darbojošās demokrātijas statusu (Islandes parlamenta pirmsākumi meklējumi 930. gadā).

Neaizmirsīsim, ka Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Toreiz tas bija varonīgs solis no prezidentes Vigdisas Finbogadotiras puses. Viņas iniciatīvai negribīgi un palēnām toreiz pievienojās arī Ziemeļvalstis. Par to Islandei joprojām – paldies!

Gandrīz divdesmit gadus vēlāk gan Latviju, gan Islandi gandrīz vienlaicīgi trāpa banku kraha un krīzes triecieni. Smagi un pazemojoši.

Ārā no krīzes gruvešiem pagaidām izdevies izrāpot abām, taču valstu ceļš «atpakaļ pie stabilitātes» ir bijis atšķirīgs. Piemēram, Islande savu savu kronu devalvēja, «krīzes izraisītājus» (valdību un banku vadītājus) tiesāja (notiesājošs spriedums premjerministram G. Hārdem), pie eiro neraujas un šobrīd «aizvien spēcīgākā Islande iet savu savrupo ceļu atpakaļ pie labklājības» (HBL, 2012.01.07.).

Kā rīkojās Latvija?

Pretēji.

Kāpēc Latvija netiesā Kalvīti, Godmani un Rimšēviču?

Latvija savu latu nedevalvēja (draudot ar tiesām un represijām visiem, kas uzdrošināsies kaut vai izteikties par šo iespēju). Savas amatpersonas, kas atbildēja par krīzes izraisīšanu un taupības ignorēšanu treknajos gados, pasaudzēja un par nolaidību netiesāja ne Kalvīti, ne Godmani, ne Latvijas centrālās bankas prezidentu Rimšēviču, kuru jau 2008. gadā starptautiski eksperti atzina par sliktāko centrālās bankas prezidentu.

Valūtas fonda prezidente Lagarda un visa pasaule šobrīd brīnās par latviešu tautas pacietību un gatavību visu krīzes smagumu nest uz saviem pleciem. Slodze turpināsies arī tad, ja Latvija iekļausies problēmu pilnajā eiro zonā.

Tiktāl viss izskatās pēc veiksmes stāsta, taču otra puse šai monētai nav tik spoža. Pašlaik mūsu valsts joprojām nespēj atrisināt masu bezdarba, emigrācijas un sabiedriskās telpas depresijas efektus, kurus lielā mērā noteicis politiskās elites izraudzītais Latvijas «no krīzes ārā izkļūšanas ceļš».

Islande nupat Starptautiskajam Valūtas fondam IMF samaksāja 1 miljardu eiro, atdodot krīzes parādu, un prognozē, ka 2016. gadā islandieši pilnībā dzēsīs savu parādu.

Turpretī Latvijā turpinās ēnu spēles un diskusijas par parāda atdošanu vai pat neatdošanu. Finanšu ministrs Andris Vilks uzskata, ka visagrākais, kad Latvija tomēr varētu sākt arī reālu parādu atdošanu jeb nominālās summas mazināšanu, būtu jau pēc četriem gadiem – 2016. gadā. Tad, iespējams, valsts budžets jau būtu ar pārpalikumu (Delfi, Bizness, 2012.22.03.). Aizkulisēs dzirdami arī viedokļi par defoltu, kas šajā gadījumā izpaužoties nevis kā atsacīšanās maksāt vispār vai maksāt pienācīgo summu, bet gan aizdevēju «iepriecināšana», pavēstot, ka Latvijas parāda atdošana notiks, taču pāris desmit gadus vēlāk, nekā noteikts aizdevuma termiņā. Izskan arī «pārfinansēšanas» jēdziens, kas nozīmē, ka valsts atkal aizņemsies, lai atdotu iepriekšējos parādus.

Lēmumu pieņēmēji rīkojas virs līdzpilsoņu galvām un brīvi pieņem nozīmīgus lēmumus, sabiedrības viedokli īpaši neņemot vērā.

Islandieši rīkojās pretēji.

Neraugoties uz vecā prezidenta palikšanu postenī, valsts politiskā sistēma kopš banku krīzes avārijas ir radikāli mainījusies.

Pateicoties krīzei, ir mainīta un reformēta prezidenta misija.

Jā, arī prezidents krīzes brīdī bija «tuvās attiecībās» ar nīstajiem banku Glitnir, Landsbanki un Kaupthing direktoriem, kuru uzņēmumi bankrotēja gandrīz vienlaicīgi 2008.gadā. Treknajos gados prezidents politiski palīdzēja šo banku tirgvedībā un nekautrējās raksturot šīs bankas pozitīvi, pacilāti, romantizēti un lepni. (Tieši tāpat kā Latvijas vadītāji un banku kontrolētāji stutēja Parex un pievēra acis uz tās draudošām problēmām.)

«Lieliskā un modernā islandiešu banku vadība» sakrita ar valsts paštēla veidošanās uzplaukumu, kas iedrošināja un radīja ilūziju, ka arī mazas valstis var izaicināt lielos pasaules finanšu dinozaurus uz sacensību. Savulaik Islande bija uzaicinājusi uz kautiņu Angliju (mencu karš), un tagad bija pienākusi jau otrā reize iecirst britiem knipi pa degungalu. Prezidents Grimsons toreiz piederēja karsēju pirmajām rindām.

Visi tika gāzti no troņiem

Pēc 2008. gada finanšu krīzes Islandē varēja prognozēt lomu nomaiņu visos līmeņos, jo no troņiem tika gāzti ne tikai bankrotējošo Islandes banku vadītāji, bet arī premjerministrs ar visu savu politisko svītu. Vēlēšanu rezultātā konservatīvā Neatkarības partija nonāca opozīcijā (pēc 20 gadu dominējoša stāvokļa valdību veidojošas partijas statusā) un varu valstī sev pievāca tā saucamā kreisā flanga koalīcija. 

Toreiz Islandes sabiedrība ilgojās pēc būtiskām pārmaiņām, taču šogad notika pretējais. Piekto reizi pēc kārtas prezidenta amatā no jauna tika ievēlēts tas pats «vecais labais» Ulafūrs Ragnārs Grimsons.

Pirmo reizi par Islandes prezidentu viņu ievēlēja 1996. gadā, un tagad izskatās, ka savu troni viņš saglabās vismaz līdz 2016. gadam. 20 gadi prezidenta amatā nav maz, jo Islandes konstitūcija neierobežo prezidenta pilnvaru laiku.

Tātad Grimsons turpina valdīt Edas un geizeru valstī tāpat kā iepriekš.

236 tūkstoši balsstiesīgo islandiešu (kopējais iedzīvotāju skaits valstī ir 320 000) viņu ievēlējuši no jauna.

Prezidenti Grimsons un Zatlers pret politisko eliti

Politikas analītiķi uzskata, ka notikušais ir izskaidrojams ar prezidenta vēlmi izmantot savu posteni kā «politisku pretsvaru valsts politiskajai elite». Tradicionāli islandiešu prezidents nepiedalās būtisku ikdienas politisko norišu ietekmēšanā un veic tikai reprezentatīvu, nāciju vienojošu lomu, ko viņam nodrošina šis simboliskais amats un personiskā kompetence. Taču Grimsons ir vienīgais prezidents, kas būtiski iejaucās šajos procesos un izmainīja lietu kārtību» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.). Ar šo Grimsona prezidentālais stils sasaucas ar Valda Zatlera slaveno rīkojumu nr. 2 un Latvijas parlamenta atlaišanas akciju 2011. gada referenduma formā.

Nav izslēgts, ka tautas balsojumā arī Valdis Zatlers būtu saglabājis savu amatu tieši tāpat kā to šogad novērojam Islandē. Taču Latvijā valsts prezidentu joprojām ieceļ «Jēkaba ielas puiši» un iespējams, ka tieši tāpēc Rīgā prezidentam nekad neizdotos tas, ko paveica Grimsons – divus būtiskus referendumus, kas radikāli nomainīja valsts un sabiedrības attīstības ceļu.

2004. gadā viņš atteicās parakstīt medijus ierobežojušu likumu un valdība bija spiesta šo priekšlikumu atsaukt. Taču pēc tam sekoja divi referendumi par tā saucamo IceSave tēmu, kas pieprasīja izlemt, kā rīkoties ar britu un holandiešu noguldītāju pazudušo naudu, kas bija izkūpējusi gaisā sakarā ar interneta bankas IceSave (Landsbanki sastāvdaļa) bankrotu. Divu referendumu rezultātā islandieši pateica »nē» parāda atdošanai no savām kabatām.

Prezidentu vainoja gļēvumā un oportūnismā. Pats Grimsons toreiz uzsvēra, ka viņš izmantojot iespējas, kuras pamatlikums viņam piedāvā, lai nodrošinātu savai tautai iespēju kontrolēt ievēlētos politiķus jautājumos, kuros sabiedrības viedoklis atšķiras no politiskās elites viedokļa «un nereti nekritiski pakļaujas starptautiskajam spiedienam» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.).

Grimsons ir arī pret Islandes iestāšanos Eiropas Savienībā un patlaban būtiski traucē valdības sarunas ar Briseli par šo tēmu

Nedz valdība, nedz banku vadība Islandē nav spējusi atjaunot sev sabiedrības uzticību.

Tikai viens no katriem 10 islandiešiem šodien uzticas savām politiskajām partijām un parlamentam kopumā. 40% no aptaujātajiem apgalvo, ka pirms 2008. gada krīzes esot ticējuši politiķiem daudz vairāk.

Interesanti, ka pēckrīzes izmeklēšanā ir atklājies, ka 2008.gada krīzes izraisītāji nav tikai mākleri vai bezatbildīgie banku vadītāji, bet gan lielās valsts institūcijas, kas tolaik birokrātiski novērsušās no notiekošā ar moto «ne mana cūka, ne mana druva». Tas ļoti atgādina arī Latvijas trekno gadu politiskās un banku elites uzvedību.

Vājā banku un finanšu sektora uzraudzība, draudzības korupcija visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī tiek uzskatīti par galvenajiem Islandes krīzes iemesliem. Tieši sliktā uzraudzība, analītiķu gļēvums un nepietiekoši drosmīgi un neatkarīgi mediji esot pie vainas.

Vai Latvijā bija citādāk?

Prezidents kā ventilis

Aizvadītā krīze Islandei ir nozīmējusi ļoti daudz. Ekonomiskā un tai sekojošā politiskā krīze faktiski radīja priekšnoteikumus būtiskam reformu darbam valstī – reformēt pamatlikumu, kam līdz šim pretojās konservatīvā Neatkarības partija, kas valstī bija pie varas vismaz 20 gadus pēc kārtas. Īpaši izveidotā pamatlikuma pārskatīšanas komiteja, kas tika izveidota no 1000 «gadījuma pēc» izraudzītiem islandiešiem, 2011. gada rudenī piedalījās diskusijās par būtiskiem grozījumiem valsts konstitūcijā. Diskutējamo priekšlikumu skaitā ir nosacījumi, kā drīkst izmantot tādus visas tautas dabas resursus kā ūdens, ģeotermiskā enerģija, raktuves un zivis. To nodošana privātā tirgus rīcībā varētu notikt tikai uz ierobežotu laiku un par tirgus cenām atbilstošu maksu. Tas ir pretrunā ar esošo kārtību, kad, piemēram, nozvejas kvotas tiek dotas par nominālu maksu, bet tālāk tiek pārdotas par ļoti augstu cenu.

Taču atgriezīsimies pie prezidenta Grimsona. Viņa ievēlēšana augstajā amatā 2012. gadā jūlijā liecina, ka politiskā kultūra mainās un ka prezidents, kas apzināti izraisa konfliktus iekšpolitiskajā sistēmā un uzspridzina reprezentatīvās politiskās institūciju sistēmas balstus (līdz ar to apgrūtinot iekšējo sadarbību) ir moderna izeja uz progresu.

Prezidentam jākalpo kā drošības ventilim krīzes apstākļos.

Nākotne rādīs, vai Zatlera un Grimsona ceļš ir pareizs.

Vai prezidents kopā ar tautu var panākt vairāk nekā valdībā kopā ar starptautiskajām institūcijām?

Pagaidām izskatās, ka islandiešiem tas izdosies, bet mēs Latvijā – bijušā televizoru meistara un luksusa pensionāra vadībā paliksim «pie ratiem».

Ja Zatlers būtu palicis amatā, iespējams, ka iesāktais pagrieziena kurss tiktu turpināts tieši tāpat, kā to pašlaik var novērot Islandē, kur tautas uzticība prezidentam līdzsvaro neuzticību valsts politiskajai varai un institūcijām.

Ir pienācis tautas vēlēta prezidenta laiks arī Latvijā.

Tas neatgriežami ir klāt.

Bergmana mamma tomēr ir viņa mamma. Banķieri kā mūsu modernā dieta.

2011.  gada 20. oktobris.

Zviedrijas tiesu medicīnas ekspertīze (RMW) vakar beidzot oficiāli atzina kļūmes savā darbā. Analīzes metodika pavasarī bijusi nepareiza, skaidrojot, vai Ingmars Bergmans ir savas mammas Karinas dēls.

Toreiz (kad sākās visa šī jezga) nespēju saprast – kāpēc kādam tas ir tik svarīgi (vai Karin Bergman ir slavenā režisora bioloģiskā māte vai nav).

Iniciatore šim testam bija režisora māsas meita (Veronika Ralston), kura pieprasīja salīdzināt savu DNS ar režisora DNS (ģēnija nolaizītas pastmarkas izskatā).

Toreiz atklājās, ka nesakrīt. Tika izvirzītas versijas, ka režisors ir apmainīts ar ”kādu citu puisīti” pēc dzemdībām. Konspiratīvā teorijas sita augstu vilni. Kaislības – vēl augstāku.

Tagad izrādās (Ny Teknik), ka eksperimentu veikušais līdzstrādnieks laboratorijā ir analizējis savu (!) nevis Ingmara Bergmana DNS.

Kā patiesība tika atklāta?

Pēc sensācijas pavasarī, laboratorijas vadība izlēma veikt iekšēju kontroli un pēc pārbaudes atklājās, ka ”skandalozais paraugs” sakrīt ar viena laboratorijas līdzstrādnieka DNS.

Apzināti? Šķiet, ka nē. Testa metode pagaidām esot nepietiekoši perfekta.

Tikmēr māsas meita turpina savu kaujas gājienu pret mirušā režisora sen mirušo mammu.

Viņai tehniski pierādījumi nav vajadzīgi.

Veronikai tāpat viss ir skaidrs.

Divi – sen viņpasaulē nonākušie Bergmanu ģimenes pārstāvji, turpina rosināt intrigas uz zemes.

Savādi.

Tikmēr Occupy Wall Street turpinās. Gaisā vibrē anahroniska Vudstokas festivāla atmosfēra. Rīb senās hipiju bungas, luksusa demonstrācijas pret priviliģēto koledžu absolventiem turpinās. Demonstrētāji ir dažādi – feministi, anarhisti, mazu bērnu vecāki, arodbiedrību aktīvisti, kara veterāni, studenti, skolēni, intelektuāļi, zinātnieki un populāras slavenības.

Mierīgās demonstrācijas aplenca policija, dauzīja ar stekiem, šķaidīja asaru gāzi. Otrdien, demonstrāciju laikā policija Ņujorkā apcietināja rakstnieci Naomi Wolf.

Franču antikapitālisma pamflets ” Briestošā sacelšanās” (2007) protesta tēmu apspriež padziļināti. Vai ir vērts protestēt, ja demonstrācijas stiprina esošo iekārtu? Anonīmie autori piedāvā protestu vietā – globālo draudzību! Kā militāru ieroci! 🙂

Kurš tad ir mūsu ienaidnieks?

Šodien?

Ekonomiskā sistēma.

Peļņa dēļ peļņas.

Tagad izrādās, ka iespaidīgie banku un ekonomikas vadītāji ar savu pienākumu nav tikuši galā. Tiek pārdots gaiss, tirgotas tukšas obligācijas, pirkti parādi un maksāts ar svešu naudu.

Ir nepieciešams esošās sistēmas remonts!

Islandes bankrota brīdī valdība vēlējās panākt, lai iedzīvotāji samaksā esošo iztrūkumu.

Vainīgās bija privātās bankas un to izšķērdība.

Lielbritānija un Holande, kas  bija plaši investējušas šajās privātajās islandiešu bankās, pieprasīja valstij samaksāt radušos zaudējumus.

Taču priekšlikums neguva vēlētāju atbalstu.

Islandieši ar 95% balsu pateica ” nē” privātbanku parāda atdošanai.

„ Drīz mums vairs nebūs cita ēdamā kā vienīgi baņkieri!“ – uz savas mucas uzšņāpis kāds protestētājs Ņujorkā.

Tā būs mūsu modernā dieta.

Capitalism – was it a good idea?

Īslandieši cer uz taisnu tiesu Eiropā

2011. gada 10. aprīlī

Īslandes referendumā tauta nobalsoja ”pret” Icesave likumu, kas pieprasa kompensēt Lielbritānijai un Nīderlandei bankrotējušo banku parādus. No nodokļu maksātāju naudas. No budžeta, tātad.

Šis ir jau otrais referendums, kura rezultātā tauta atsakās klausīt savai valdībai un maksāt banku parādus no savām kabatām. Referendums netika rīkots vēlētājiem neizdevīgā laikā – piemēram jūlija vidū (kā to sistemātiski mēdz praktizēt Latvijā, ja politiskā elite vēlas lai balsojums neizdotos). Manipulācijas ”LV stilā” Islandes referenduma laikā nebija novērojamas.
Protams, ka Īslandes vadība domā, ka zina un prot visu labāk, taču prezidenta protests noveda šo jautājumu līdz referendumam un šodienas balsojuma rezultāts sagādās valdībai un parlamentam Reikjavikā galvas sāpes. Tagad šis jautājums nonāks Eiropas tiesā.

Īslandieši par to priecājas, jo cer, ka tiesa saprot, ka ”nodokļu maksātājiem nav jākompensē privātas bankas izšķērdētā nauda”.
Briti un holandieši ir pretējās domās. Lielbritānijas Finanšu ministra vietnieks (Danny Alexander) šodien BBC uzsver, ka ” ir sarūgtināts par referenduma iznākumu Islandē” un, ka ” lietai tagad jānonāk tiesā”.
Vilšanos pauda arī Nīderlandes Finanšu ministrs( (Jan Kees) uzskatot, ka ”šis balsojuma rezultāts nenāk par labu nedz islandiešiem nedz holandiešiem”.
Tagad Nīderlandes un Lielbritānijas valdības apspriedīsies kā tālāk spiest pie sienas Īslandi.

xxx

Islandes referendums izšķirs valsts tālāko likteni. Kastroļu sacelšanās ir garām, atgūsies vai mocīsies tālāk?

2011.gada 9. aprīlis

Šodien islandiešiem atkal referendums. Iemesls – jāmaksā britu un holandiešu noguldītājiem apmēram 3 miljardi latu. Tas nozīmē, ka katrs islandietis uzņemsies parādu 10 000 latu apmērā, lai kompensētu britiem un holandiešiem to, ko Islandes interneta banka Icesave ”sastrādāja” treknajos gados.
Daļu no bankas parāda islandieši ”mazajiem ārzemju noguldītājiem” jau ir atdevuši, bet krietna summa vēl jāatdod. Šis ir jau otrais referendums par šo pašu jautājumu. Iepriekšējais pateica ” nē”. Tagad tautai atkal jābalso par to pašu un sabiedrība savā viedoklī ir sašķelta.
Vainīgas ir bankas un valsts politiskā vadība. Afēras centrā ir bijušais Islandes premjerministrs Dāvids Odsons, kurš treknajos gados savāca ap sevi draugus un skolas biedrus – uzņēmējus, banķierus, politiķus, lai sāktu ”lielo lēcienu”.
Islande nav liela valsts (tāpat kā Latvija) tāpēc vietējā elite pazīstās jau kopš skolas laikiem (Odsona grupējumā bija pārstāvji no divām Reikjavikas ”smalkajām skolām”).
Premjera vadībā tika realizēta apjomīga ekonomiska liberalizācija (Kalvīša stilā) un valsts nauda pamazām pārgāja draugu pulciņa ziņa, kas nekavējoties kļuva neprātīgi bagāti. Banku darba loģikas uzlabojumi izveidoja Islandē nelielu cilvēku grupu, kuru nekontrolētā pārziņā bija nenormāli lieli naudas līdzekļi. Pamazām ”treknā domāšana” pārsviedās arī uz parastajiem pilsoņiem, kas iekāroja lielākus automobiļus un greznākus dzīvokļus. Uz parāda, protams.
Dažu gadu laikā Islande pārvērtās par Klondaiku. 2003. un 2004. gadā akciju vērtībā ASV dubultojās bet Islandē – deviņkāršojās!

Kā jau vikingiem pieklājās – arī šoreiz ”bagāto grupējums” neapmierinājās ar iegūto, bet sāka mest skatienus uz kaimiņvalstīm – Lielbritāniju, kur arī netrūka cērpamu aitu. Tika pirkti veikali, futbola komandas, superīpašumi. Noguldītājiem Lielbritānijā Icesave piedāvāja tik sulīgus procentus, ka atteikties neesot bijis iespējams.
Burbulis blīda un visbeidzot sasprāga gabalos.
Tāpat kā Latvijā.
Tagad islandiešu tautai briti un holandieši pieprasa atdot to ko ”bagāto grupējums” nozaga.
Šodien Reikjavikā un citur balso par to ”jā” vai ”nē”.

Skaidrs, ka islandiešu Icesave blefoja. Glīti tas nav. Britu pretreakcija nav labāka. Apsaukāšanās no Lielbritānijas puses sit augstu vilni, draudi, klaigāšana atgādina koloniālās impērijas reakciju pret saviem vasaļiem. Protams, ka britu brēkāšana nokaitinājusi islandiešus un prognozēt iznākumu ir grūti.

Gados jauni cilvēki šorīt Reikjavikā saka ”jā” un uzskata, ka parāds jāsamaksā un jāiet tālāk. ” Neuzskatu, ka visa šī jezga ir mana vaina, bet es esmu šīs tautas daļa. Valsts daļa un man ir jāuzņemas atbildība” – mierīgi konstatē rakstniece Ģertrūde Gudjonsdotira. Viņa jūtas riebīgi, taču ētika un morāle ir daudz augstākas kategorijas nekā žēlošanās un spītēšanās. ”Nīderlandes un britu noguldītājiem nauda ir jāatdod, jābeidz činkstēt un jāiet tālāk . Citas izejas nav”, – tā uzskata Ģertrūde. Pavisam citās domās ir ārstu ģimene Reikjavikā, kas balsos ”pret” un uzskata, ka ”parastai tautai nav jāsamaksā elites sataisītie parādi”.

Pirmais tiesas process šajā lietā Islandē ir jau noticis un bijušais Finanšu departamenta valsts sekretārs jau sēž aiz restēm. Nākamais ”cietuma kandidāts” ir bijušais premjerministrs un vēl 30 lietas gaida savu izskatīšanu Reikjavikas tiesā. Spriedumi finišā taisnē būšot 2014. gadā.

Savādi, ka Latvijā finanšu krīzes ”lielās zivis” izķert joprojām mūsu tiesu sistēmai nav izdevies.
Tās korumpē aizvien lielākās ietekmes zonas (medijus ieskaitot) un spēj uzrausties pat līdz Eiropas vai Latvijas parlamentam, turpinot stūrēt Latvijas finanšu politiku.
Iespējams, ka finanšu krīzes izvētīšanas lietā būtu jāpiesaista ārzemju tiesu eksperti.
Tie būs mazāk korumpēti un ar augstāku morāles un ētikas līmeni domāšanā.
Vai nebūtu prātīgi uzrunāt islandiešu tiesātājus, izskatīt ”Bankas Baltija”, bankas ”Parex” un visu pārējo kataklizmu izvērtēšanai Latvijā?
Viņi zina ko tas nozīmē tautai.