Popkultūras reformatori: Montijs Paitons (Monthy Python, 1976), Foto: TVnet, AP/ScanPix
Šogad atzīmēsim kristīgās Baznīcas reformācijas 500 gadu jubileju. Šis notikums satricināja Baznīcas dzīvi, un nekas tamlīdzīgs atkārtojumā vairs nav pieredzēts. Zīmīgi, ka Baznīcas iekšiene nav daudz mainījusies kopš Lutera apvērsuma laikiem. Kritikas uzklausīšana un reformācijas vēsmas arī šodien ir vairāk nekā pieticīgas. Tāpat kā viduslaikos par runāšanu pretī draud padzīšana un izsaldēšana. Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters 1517. gada 31. oktobrī Vitenbergā deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu un Baznīcas kā institūcijas lomu grēku piedošanā. Šis fakts ir nozīmīgs ne tikai Baznīcas, bet arī sekulārās pasaules attīstības procesu izpratnē. Bez trauksmes cēlājiem sabiedrība neattīrās no sārņiem.
Baznīcas reformācijas aizmetņi
Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu. Pārdodot «grēku atlaides kvītis» jeb «apdrošināšanos pret nākotnes grēkiem», Baznīca nodarbojas ar cilvēku mānīšanu un naudas izspiešanu. Tā domāja Luters un ar iepriekšminētajām tēzēm vēlējās ierosināt reformas pašā Baznīcā, nevis izraisīt sacelšanos. Toreiz viss tieši tā arī sākās, taču sekas šim solim bija sajūtamas tikai 1521. gada 3. janvārī, kad Romas pāvests Leons X (īsi pirms savas nāves) nolādēja Luteru, pieprasīja viņu izslēgt no Baznīcas, jo saprata, ka Baznīcas šķelšanās būs neizbēgama.
Jāpiezīmē, ka Luters tolaik nebija vienīgais, kas sūdzējās par Baznīcas ļaunprātībām. Jau simts gadus agrāk to pašu bija kritizējis čehu reliģiskais reformators Jans Huss un citi, kas bija pārliecināti, ka daudzas katoļu tradīcijas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Taču Roterdamas Erasma vai Tindāla balss savulaik neizskanēja tik skaļi kā Lutera iniciatīva XVI gadsimtā. Mārtiņam ļoti palīdzēja masu komunikācijas pirmā nozīmīgākā svira – Johana Gūtenberga izgudrotā un izmantotā tekstu iespiešanas mašīna.
Kā rīkojās Luters? Viņš sadedzināja pāvesta bullu un pieprasīja savas lietas godīgu izskatīšanu imperatora Kārļa V galmā. Publikas simpātijas bija Mārtiņa pusē, taču kūrfirstu un pāvesta nuncija spriedums (Vormsas edikts) pasludināja Luteru ārpus likuma un aizliedza iespiest un izplatīt viņa darbus tagad un turpmāk. Pāvests viņu izmeta no Baznīcas un imperators izsludināja ārpus likuma. Pēc tam sākās Lutera brīnišķīgie piedzīvojumi ar maskēšanos Vartburgas pilī, slēpjoties no imperatora un pāvesta, jo viņš domāja un saprata ticību citādi nekā viņa priekšnieki. Tapa neskaitāmi tulkojumi, «Septembra Bībeli» ieskaitot. Tieši Luters iztulkoja Bībeli savā dzimtajā valodā un iedvesmoja analogai rīcībai pārējos. Viņa lieliskā vācu valodas izjūta un spēja padarīt Bībeles tekstu saprotamu vienkāršiem ļaudīm ir cieņas un uzslavas vērta. «Mums jāiet pie mājsaimnieces uz mājām, jārunā ar bērniem uz ielas un ar vienkāršo vīru tirgū un uzmanīgi jāklausās, kā viņi runā un kādus vārdus lieto, un pēc tam jāizmanto šīs zināšanas savā tulkojumā,» uzsvēra Luters (McGrath, A. Reformation Thought, 2012).
Līdzīgi rīkojās arī viņa sekotājs Latvijā, mācītājs, vācietis Ernests Gliks, kurš, pateicoties Zviedrijas karaļa Kārļa XI finansiālajām atbalstam (7500 dālderu), 1689. gadā pabeidza Bībeles teksta tulkojumu latviešu valodā. To izdeva 1694. gadā 1500 eksemplāru tirāžā. Latviešu Bībele svēra 4 kilogramus un 250 eksemplāri bez maksas tika izplatīti skolām un baznīcām. Reformācija bija notikusi.
Pravieša balss
Teoloģijā eksistē jēdziens «pravieša balss». Ar to modernajā laikā saprot sabiedrības problēmās iesaistītu Baznīcas aktivitāti, kas aicina valstis un valdības pievērst vairāk uzmanības trūcīgajiem, cietušajiem, vajātajiem, bēgļiem, klimata problēmām un kara alkatībai. Taču Bībelē pravieši itin bieži kritizē situāciju draudzē. Pravieša balss var skanēt Baznīcas iekšienē, uzrunājot vietējos un tālos priekšniekus. Tos pašus, kas nosaka, kāda šī Baznīca ir un kādas vērtības tajā dominē. Šie ļaudis ir patiesības sludinātāji, trauksmes cēlāji, jo vēlas panākt korupcijas un provinciālā akluma, liekulības un nelietības izskaušanu Baznīcas iekšienē, attīrot ticības templi no sārņiem un meliem. Tā ir atbildības pieprasīšana no cilvēkiem, kuriem ir vara un kuri izliekas neredzam nelāgas norises. Trauksmes cēlāju kritika tāpēc būtu uzlūkojama kā ieinteresēta labvēlība. Kā lieliska aktivitāte. Cilvēku spēja satraukties, sašust par procesiem (kas nav taisnīgi) un uzdrošināšanās kritizēt priekšnieku rīcību (kas ir negodīga) savā būtībā ir varonīgs un pozitīvs solis. Daudz sliktāka ir līdzcilvēku zemiska klusēšana, izlikšanās un liekulība nelietības un alkatības priekšā, kas sakņojas bailēs, vienaldzībā un apātijā. Diemžēl nereti šos procesus novērtējam pretēji un neredzam, ka korumpēta vara vienmēr cenšas apklusināt drosmīgu un godprātīgu kritiku. Sabiedrības vairākums varai mēdz sekot. Lētticības, izdabāšanas vai baiļu dēļ.
Vecās Derības laikā pravieši klasificējās kā Dieva vārdu piesaucēji, atsaucoties uz laicīgām, kritiskām norisēm. Šodien ar pravieša jēdzienu mēs vairāk mēdzam saprast nākotnes pareģotāju, kas ir ļoti šaura šā jēdziena izpratne. Reti kurš pravietis Bībelē runā par nākotni. Pravietis pievēršas savam laikam, aicinot labot to, kas notiek kļūdaini. «Gan mazi, gan lieli — visi tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris — visi krāpjas! Manas tautas brūci tie tik apārstē, tie saka: miers, miers, bet miera nav!» (Jer. 6:13–14). Pravietis Jeremija turpina kritizēt sava laika nejēdzības, uzsverot, ka militāras uzvaras tautai nav vajadzīgas. Tā vietā nepieciešamas uzvaras pār grēku. Taču arī ar viņu vietējā laicīgā vara (600 gadus pirms Kristus) fiziski izrēķinājās un ieslodzīja cietuma dubļos (Jer. 38:6).
Vai visi trauksmes cēlāji ir pravieši?
Protams, nav. To uzplaukuma laiks (klasiskajā izpratnē) bija ap 700.–300. gadu (p. Kr.), un pēc tam vecās kritiskās formas nomainīja sekulārais laiks. Tāpēc tagad visiem, kas kaut ko kritizē, nav taisnība un visas pārmaiņas nenoved pie reformācijas. Laika konteksts ir tas, kas nosaka kritikas vērtību. Daudzi jūtas izredzēti un vēlas runāt. Modernā laika interneta «haidparks» ir šā pieņēmuma vislabākais apliecinājums. Runā visi, bet klausās tikai retais, jo tīmekļa kritizētājus un «praviešus» neviens nevar iemest cietuma dubļos kā Jeremiju, sadedzināt kā Janu Husu vai izraidīt no valsts kā Luteru. Tas iespējams tāpēc, ka viņi izsakās anonīmi un dzīvo sekulārā laikā. Demokrātijas apstākļos. Viņi var runāt, bet viņu kritiskajiem vārdiem nav spēka, jo idejas nesinhronizējas ar modernā laika prasībām.
Pāvesta bullas 16. gadsimtā paredzēja ne tikai paša Mārtiņa Lutera noslaucīšanu no zemes virsas, bet arī viņa tekstu un tulkojumu iznīcināšanu. Tos nedrīkstēja lasīt, apbrīnot, sludināt, izplatīt, uzslavēt, iespiest, publicēt vai aizstāvēt mutvārdos un rakstveidā rakstos, grāmatās, sprediķos vai skrejlapās. Gūtenberga iespiedmašīna ļoti nepatika pāvestam un politiskajai varai, tāpēc pirmais cenzūras aizliegums tika ieviests tieši pilsētās, kurās darbojās tipogrāfijas.
1520.gada 10. decembrī Mārtiņš Luters Virtenbergā publiski sadedzināja pāvesta bullas tekstu, piemetot klāt ugunī vēl pāris Baznīcas likumu tekstu. Protams, šis notikums izvērtās par sacelšanos un izprovocēja Leonu X Vatikānā pretreakcijai. Tur steidzīgi tika sacerēta nākamā bulla, kurā Luters un viņa sekotāji tika pasludināti par ķeceriem. Tas notika 1521. gada 3. janvārī Romā (Vatikānā).
Jā, Mārtiņš Luters bija provokators. Viņš rakstīja vāciski, bet Baznīcas valoda bija latīņu. Viņš publiski kritizēja, un šādi rīkoties nebija pieņemts. Tātad pārkāpa katoļu Baznīcas iekšējās kārtības noteikumus, kas pieprasīja strikti ievērot iekšējo kārtību, padevīgu paklausību kā visu tikumu avotu. Prasība pēc 100% paklausības Baznīcā ir norma. Autoritātēm ir jāpakļaujas bez ierunām. Taisnību un patiesību zinot tikai Romā. Tāpēc pāvests savos «brīdinājumu tekstos» Luteram raksturoja Baznīcas kritiķus kā «patiesības apmelotājus».
Uzticība patiesībai
Lojalitāte ir lūzuma punkts ne tikai Baznīcas, bet arī partiju, organizāciju un totalitāru valstu pārvaldē. Ko nozīmē būt uzticīgam idejai, valstij, ticībai? Lojalitātes secību priekšnieki mēdz pārprast. Piemēram, īsts ticīgais ir lojāls Dievam. Tikai un vienīgi. Pēc tam seko lojalitāte saviem priekšniekiem un Baznīcai. Kā šajā gadījumā rīkojas mācītājs, kurš tic un seko Dievam, taču redz, ka viņa tiešie priekšnieki ir apmaldījušies un rīkojas neatbilstoši prominences norādījumiem? Vai mācītājam jābūt lojālam vispirms Dievam vai tomēr Baznīcai?
Politisko partiju programmas un idejas ir noteicošās ikviena politiķa darbā. Kā rīkoties brīdī, kad savas frakcijas balsojumā Saeimā nākas nostāties pretī partijas idejām, jo priekšnieks tā vēlas? Vai savā ikdienas dzīvē esam lojāli patiesībai vai izsmejam šādus cilvēkus, kas ir lojāli patiesībai un tāpēc «spļauj pret vēju», rēķinoties ar izstumtību un izsaldēšanu?
Brīdī, kad beidzas argumenti, sākas apmelošana. Baznīcas iekšējā pasaule nav izņēmums. Iespējams, ka tāpēc ticīgo skaits Ziemeļeiropā samazinās, un pie vainas nav izlaidība vai «vēlme kļūt par musulmani», bet gan vietējas ticības ēkas priekšnieku nespēja iet līdzi modernajam laikam. Bez spējas saprast iekšējo kritiku Baznīca iznīks. Tieši tāpat valsts, kultūra un sabiedrība kopumā. Lai izdzīvotu laikā, nedrīkst būt tabu tēmu, un tāpēc Mārtiņa Lutera «sekotājiem» jāierodas visās dzīves jomās, kas būtiski ietekmē mūsu ikdienu. Jāsaka savs kritisks vārds, un mums jāspēj to uzklausīt bez aizkaitinājuma. Tāda ir attīstības loģika.
Ja vara uzskata, ka tā a priori ir perfekta, bez kļūdām, tad plaisas pletīsies un fundaments sašķelsies. Mūsdienās respektu un cieņu nemanto, tā ir jāizcīna. Tā nepienākas kā bonuss līdz ar amatu. Patiesība nepieder nevienam. Tā ir perspektīva, uz kuru tiecamies mēs visi. Katru dienu. Pa vienam un visi kopā.
Kā tad paliek ar Lutera iniciatīvu šodien? Šodienas praviešus mākslā, kultūrā, politikā, ekonomikā, teoloģijā vai sportā var ignorēt (kā parasti), var sākt pret tiem tiesāties (Poikāns, Jākobsons, Greste), var izraidīt kā Luteru (Cālītis, Sants, tēvs Maurīno), sadedzināt kā Janu Husu (Džordano Bruno), noindēt (Sokrāts, Ļitviņenko), nošaut (Poļitkovska, Ņemcovs, Estimirova), giljotinēt kā Jāni Kristītāju vai piesist krustā kā Jēzu (Snoudens).
Tā dara, taču tāpēc nemainīsies praviešu aicinājums. Tos nevar apklusināt tikmēr, kamēr viņiem būs ko teikt par jomām, kas pašiem šķiet svarīgas.
Mārtiņš Luters ir vajadzīgs visos laikos, tieši tāpat kā viņa attieksme (kompetence, aizrautība un taisnības aizstāvības izjūta) nepieciešama visās dzīves jomās, kas ietekmē mūsu dzīvi.
Izglābt varam tikai to, ko mīlam. Ieskaitot mūsu valsti un sabiedrību kopumā. Sekosim šim aicinājumam kopā ar trauksmes cēlājiem jeb Lutera sekotājiem. Katru dienu, visi kopā, jo vislielākais ļaunums pasaulē tiek realizēts, labu gribot, un jebkurai varai ir tendence šo varu izmantot egoistiskos nolūkos.
«Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana.»
Mārtiņš Luters.
