Ievads flamenko elementārkursā iesācējiem

2014.gada 26. jūnijs

Flamenco koncerts Granāda 24. jūnijs 2014

Flamenko ir spāņu mākslas forma, kas rod izpausmi dziesmā, mūzikā un dejā. Tās izcelsme ir neskaidra un minējumu šajā virzienā ir daudz. Viena daļa uzskata, ka flamenko dzimtene ir Maroka, Ēģipte vai Grieķija. Vēl citiem šķiet, ka tā radusies Vidusjūras valstīs, bet pārējie uzskata, ka šī mākslas forma ir spāņu romu kultūras noteikta. Flamenko ietver sevī vairākus virzienus: fandango, soleares, zapateado un alegrias, kas ir ļoti atšķirīgi.

Emocionāli ietilpīgi un dramatiski piesātināti. Vienu daļu no tiem izpilda uz skatuves, ikdienā, svētkos, bet solea, piemēram, nereti atskaņo arī bērēs. Flamenko dziedātājs nosaka kārtību un viņa misija ir jūtu un sajūtu, emociju un pārdzīvojuma demonstrējums. To pavada ģitārists vai plaukstu ritms. Ļoti izplatīts ir a capella: plaukstas un deja vai deja + soļu ritms uz klusuma fona.

Flamenko deja mēdz būt ļoti komplicēta un tehniski sarežģīta.

Dejotāja kustības un pozas, ritms un kāju ritms (zapateros) demonstrē sajūtas un emocionālo spriedzi. Kurpes ir flamenko dejotāja pats galvenais instruments, jo pēdas+papēža+purngala piesitieni pret grīdu veido muzikāli atšķirīgu ritmisko zīmējumu un funkcionē kā mūzika. Tāpēc flamenko mēdz dejot ar īpašiem apaviem kājās (kurpēm, zābakiem), kuru papēdis un purngals papildināts ar nagliņām. Plaukstas ar surdīni vai spožumu papildina šos ”instrumentus”. Tātad el cante (dziesma) + el toque (ģitāra) + el baile (deja).

 

Romi esot ieradušies šeit Andalūzijā 15. gadsimtā un sākuši dejot uz ielas.

Šeit – Granādā esot kārts flamenko šūpulis (viena versija), jo tieši te – Alhambras pils pakājē esot pulcējušās dažādas – ļoti atšķirīgas kultūras : mauru, bizantiešu un jūdu. To, starp citu, var just arī šodien. Te flamenko esot nācis pasaulē! 🙂

Nav izslēgts, ka romi sensitīvi uztvēra šos ļoti dažādos Granādas izpaudumus un ietilpināja savā dejā tieši šeit – Adalūzijas sirdī. Kā viņiem izdevās saglabāt šīs dejas un dziesmas cauri gadsimtiem? Tas 100% joprojām nav skaidrs. Ir tikai zināms ”fināla rezultāts”, jo 18. gadsmita sākumā tiek beidzot pierakstītas Andalūzijas čigānu dziesmas un dejas (flamneko variantā) un tas nozīmē, ka tajā brīdī flamenko jau aptvēra praktiski visu Dienvidspānijas reģionu.

Kā radies pats mākslas nosaukums – flamenko? Klīst baumas, ka nosaukuma izgudrotājs esot Kastīlijas karalis Filips (Filips Daiļais, 1478 -1506), kas pielīdzinājis flamenko dejotāju putnam. Tātad – putna deja debesīs ir flamenko. Nu ko? Pieņemam. :)
Faktiski ir jau vienalga vai šī deja cēlusies Indijā (Kadalso vēstules no Marokas 1774) jeb Ziemeļāfrikā, tās ir spēcīga un suverēna deja, kuru var izpildīt solo variantā, grupā vai kā pāra deju. Gan kungi, gan dāmas. Galvenais, ka šī māksla mums ir.

Sieviešu dejā jūtamas orientālas un Ziemeļāfrikas folkloras pieskaņas, turpretī vīriešu deja vairāk manifestē Vidusjūras valstu dramatisko dejas amplitūdu. Neaizmirsīsim arī klasisko spāņu baletu, kas dominē voltās un visa veida flamenko piruetēs. Protams, ka bija jāapiet laiks, lai flamenko kā mākslu ielaistu iekšā smalkajos salonos un atbrīvotu vietu uz solīdajām skatuvēm. Spāņi strauji adoptēja flamenko un pieskaņoja to sava klasiskā baleta tradīcijām. Pirmās profesionālās skolas un skatuves Spānijā attīstījušās Kadifā un Seviļjā no 1765. līdz 1860. gadam. Toreiz flamenko drīkstēja eksistēt vienīgi svētku un svinību gadījumos.

Sākumā flamenko nebija muzikāla pavadījuma. To pirmais ieviesa Julian Arcas, sākot rakstīt mūziku tieši flamenko vajadzībām. Laikā no 1860. – 1919. gadiem sākas strauja flamenko kā mākslas attīstība – gan instrumentāli, gan vokāli gan arī dejas horeogrāfijas pilnveidošanā.

Tagad deja kļūst ļoti pompoza, nedaudz patētiska un atvadās no savas pieticīgās pagātnes laukuma centrā un bruģakmeņiem.

Laikā no 1910 līdz 1955 gadam attīstās tālāk tieši fandango virziens, kuru mēdz saukt arī par ”flamenko operu” un kurā novērojama spēcīga Latīņamerikas ietekme (emigranti to attīstīja tālāk, izceļojot pāri Atlantijas okeānam).

Deja kļūst intelektuāla. Piemēram 1922. gadā intelektuāļu kopa ”Paaudze 27” organizēja Granādā apjomīgas progresīvā flamenko sacensības, lai piesaistītu jaunus spēkus šim unikālam mākslas veidam un attīstītu to tālāk. Flamenko vēsture ir gara un plaša un saistāma ar daudzu ievērojamu izpildītāju vārdiem (Antonio Mairena, Paco de Luca, Manuel Sanlucar u.c.).

Par tiem vairāk vēlāk, ja jūs tas interesēs vienījamo lasītāj!

Tagad sēžot uz Granādas mauru namiņa sliekšņa un skatoties cipresēs, varu teikt, ka ir pienācis laiks plašāk attīstīt šo mākslu arī Latvijā. Šodien šī mākslas forma ir tik plaša, ka spēj piemēroties ne tikai džeza, salsas vai plaukstiņpolkas ienākšanai, bet ir gatava sakrustot savā plašajā zonā visas patiesas mākslas izpausmes, kas stāv pat visai tālu no Andalūzijas stila.

Vakar noskatījos uz Granādas lieiskajā flamenko krodziņa skatuves savu skolotāju Estefaniju (Estefania Martinez) un viņas darbu uzskatuves kopā ar lielisko ģitāras virtuozu Jose Cortes (El Pirata) un dziesminieku Sergio (El Colorado) + dejotāju Adrian Meijas. Pavērojiet arī Jūs! Tagad man jāiet uz flamenko tehnikas 2 stundām pie profesora Raimundo Benitez. Būs smagi un sviedraini pavadīts laiks, bet tas ir to vērts. Pēc tam 2 stundas coreografia pie Estefania Martinez Puyol.

Iesaku!

Jauku dienu!

Medus pirkstgali un magnetizējošie citrona tauriņi

2013. gada 25. septembris

Arcángel, Patricia Guerrero

Arcángel, Patricia Guerrero

Mākslai piemīt savāda gražība – tā var neierasties uz ievērojamu (pasaulē plaši pazīstamu) izpārdotu mākslinieku koncertu, taču var uznirt (pavisam negaidot) drēgnā amatieru klubiņā. Kā geizers, kura kustības nevar prognozēt. Mākslas brīnums ir laimes stunda visiem tiem, kuri to saprot.

Šoreiz viņa ieradās.  

Tas notika šovakar, kad Māksla metās pa taisno uz Mosebakes dienvidu teātra skatuvi Stokholmā un tur uzkavējās vismaz 2 stundas. Aplaimojot koncertzāli, kurā mēdz regulāri notikt savādie koncerti. Nepieradinātie.

Šovakar visas vietas parterā un abos balkonos bija izpārdotas.

Vainīgais – spāņu dziedātājs Arcángel : viens no mūsu laika ievērojamākajiem flamenko vokālistiem ar perfektu, elegantu toni, skaidru tembru un šarmu, kas viņam seko visās turnejās. Arī Stokholmā, šovakar.

Arcángel nāk no talantīgas bērnības, jo ir sācis dziedāt uz skatuves jau 10 gadu vecumā un var droši lepoties ar flamenko pasaules lielāko balvu – uzvaru desmitajā Bienal de Flamenco Seviļā. Viņš prot uzvarēt un iekarot žūrijas un skatītājus. Ceļu pie triumfa viņam bruģējuši ģeniālie flamenko dejotāji: Eva la Yerbabuena, Javier Barón un Israel Galván.

Šovakar viņš rosījās uz skatuves kopā ar dejotāju Patricia Guerrero, ģitāristu Dani de Morón un ritma grupu Los Mellis.

Koncerta uvertīra sākās septītajā stāvā kur zviedru flamenko ģitārists  Per Lenner (stundu pirms koncerta) kopā ar vokālisti Safouru Safavi un flamenko dejotāju Josefini Chiacchiero iepazīstināja publiku ar flamenko loģiku. Tas bija gudri darīts. Zāle tika iesildīta caur priekšspēli un izglītota par to kas īsti ir flamenko māksla, kas ir tās iekšējā loģika un kādā veidā publika var produktīvi piedalīties skatuves mākslinieciskajā jaunradē.

Mans flamenko skolotājs Juhan de la Cruz attiecās dejot ”izglītojošo priekšspēli”, jo neesot pienācīgi apģērbies, taču palmas mēs visi ritmizējām kolektīvi gan 3, gan 4 gan 12 taktīs un vienā mirklī lielais starta brīdis bija klāt: koncerts varēja sākties.

Kas ir flamenko? 

Balss, dejas un ģitāras sadarbība, kas balstās uz noteiktu ritma kompasu. 

”Kompass nosaka visu, kompass magnetizē”, – kādreiz atzinās Garsijs Lorka. Par to varēju pārliecināties brīdī, kad visus četrus krēslus uz tukšās un sarkanā skatuves okupēja četri jauni kungi un iedarbināja pirmo kompasu. Ar to arī viss sākās.

Māksla bija klāt : ģitāra jautāja – deja atbildēja sarkanā lakatā ietinusies un ar pārdabiski garām rokām stāstot par solea smeldzi, kuru saprot tikai tie, kas kādreiz ir bijuši nelaimīgi iemīlējušies. Volāni, plaukstas un sviedri, kas ir tik pat sāļi kā asinis.

Voltas, voltas un voltas, saldas kā medū iemērkti pirkstu gali un vieglas kā dzeltenā tauriņa sapnis. Atbrīvoti, viegli un patiesi runāja dejotāja ar saviem svārkiem savām kurpēm un mums. 

Nobeigumā detonēja allegria, popmūzikas ietekmē. Akordi plosījās kā zirņi, kas iebērti veļas mašīnā un visbeidzot Viņas Majestāte kaisle jeb enerģētisms, kas okupēja telpu un nelaida vaļā visus, kas tur atradās.

Deja esot saruna ar Dievu. Tie, kas nedejo – nevar sarunāties. 

Dejosim!

Munks pārdots Ņujorkā, bet mēs pērkam flamenko Eiropā

2012. gada 3. maijs
Paco de Lucia

Paco de Lucia

Vakar Ņujorkā Sotheby´s ūtrupē pārdotais Munka ”Kliedziens” sasniedzis rekordcenu. Glezna tika pārdota par 120 miljoniem USD. Jaunais gleznas īpašnieks pagaidām nav zināms. Pēdējo pārsolīto summu viņš piedāvājis pa telefonu. Par iegūto naudu tiks būvēts jauns Munka muzejs Norvēģijā. Pašiem norvēģiem muzejos ir vēl trīs šīs gleznas versijas. Ceturtā ceļos uz ārzemēm.

Taču arī mēs varam investēt mākslā. 

Tikko publiskota flamenko ģitārista Paco de Lucia darbu izlase: Integral (27 cd). Universal Music, Spain un  ”En vivo – conciertos live in Spain 2010”. Universal Music, Spain.

Paco de Lucia ir leģendārs flamenko ģitārists, kura pienesums mākslai, tēmā ”iesvaidīto” vidū, komentārus neprasa. 

Viņš salauza flamenko likumus un transformēja šo mākslu atbilstoši laikam. 

Viņš ir ģitāras burvis un stīgu valdnieks joprojām.

Tepat pie mums – Eiropā.

Piemēram, Bizē operas ”Karmena” kino versijā režisors Carlos Sauras iedāvā epizodi kurā horeogrāfs Antonio Gades cīnās ar opermūzikas piemērošanu dejai.  Viņš netiek tālāk un mīņājas uz vietas.

Šajā brīdī darbībā iejaucas Paco de Lucia un vienā acumirklī piedāvā Bizē mūziku flamenko versijā. Elastīgi pārveidojot to bulerijā.

Acumirklī ģitārists novērsa dejotāja ”pārvēršanos par stārķi”, jo flamenko 12 taktis to atgrieza atpakaļ uz abām kājām.

Dzejnieks Garsija Lorka savulaik uzsvēra, ka flamenko dvēsele esot ”duende” – magnētiskā tumsa, kuras virzienā tiecas ikviena jūtīga dvēsele, lai piedzīvotu katarsi, pieķēdējoties vienam konkrētam ritmam. 

Viens no šīs mākslas lielākajiem profētiem ir tieši ģitārists Paco de Lucia (dz. 1947), kurš jau 13 gadu vecuma kļuva par profesionālu ģitāristu un pateicoties savai ģeniālajai spējai saprast flamenko, būtiski nomainīja šīs tradicionālās mākslas akcentus.

Viņš pirmais saskatīja multikulturālos aspektus un savija flamenko kopā ar klasisko mūziku, latīņamerikāņu ritmiem, arābu mūziku un džezu.

Viņš atvēra ainavu.

Ieveda tajā spožu gaismu.

Vēju un lietu un ūdens šaltis.

Taču saglabājot flamenko būtību.

Dvēseli.

Šo unikālo kreativitāti Jūs varat novērot paklausoties izcilā ģitārista tikko izdoto izlasi.

Tur var noklausīties viņa agrīnos ierakstus no Teatro Real Madridē; apvērsumus, kas lielā mērā bija flamenko ”Bastīlijas krišana” un viņa vēlīnās pērles. Īpaši ”Luiza” un ” Ayyi” jeb Lorkas melnā varavīksne.

Izlasē iekļauti arī koncertu ieraksti. Tumšie, reibinošie akordi un skurbinošās bulerijas, tangos un rumbas.

Mani vienmēr dziļi saviļņo ģitāras acis, kas redz dejotāju. Šis acis pamana katru kustību un improvizē, vērojot manas plaukstas pirueti vai skatiena pārnesumu no flamenko lakata pie publikas.

Ģitāras dvēsele atdzīvojas tikai retajiem.

Šis ir tas gadījums.

Lai veicas ar klausīšanos!!!