Albūmi vairs nav vajadzīgi. To pierādīja kāda Liepājas kafejnīca, kuras izklaides un bērnu stūrītī bija izvietoti veci albūmi ar fotogrāfijām no pagājušā gadsimta vidus. No melnbaltajām fotogrāfijām uz mani raudzījās nopietni, sveši cilvēki. Pa vienam, bariņos. Ikdienā un svētku brīdī. Nevienu nepazinu un izklaidējoši man tas nešķita. Drīzāk gan traģiski, ka kādas ģimenes rūpīgi krātās fotogrāfijas šeit pārvērtušās par izklaides objektu. Noliktas apskatei, apķēpāšanai un izraustīšanai. Iespējams, ka labāk bija šo fotogrāfiju krājumu nodot kādam muzejam vai sadedzināt. Ja reiz tuviniekiem šāds mantojums nebija vajadzīgs. Diemžēl albūmi nav vienīgais „dinozauru“ klans, kas paredzēti izmiršanai. Papīra grāmatas jau tagad stāv rindā kā nākošās krematorijas uguns liesmām. Daļa jau deg, bet pārējās cer uz izdzīvošanu kā dekoratīvs telpas elements interjerā vai kā naratīvs ekrāna un skatuves mākslai. Gudri ļaudis saka, ka datu nesēju mūžs esot īsāks par papīra grāmatas iespējamo dzīvi cauri laikam. Viss, kas ir uz papīra saglabāsies, bet pārējais var pazust. Vai elektroniskie teksti uzvar tagad, lai zaudētu vēlāk? Varbūt atsāksim svarīgākos tekstus atkal iekalt akmenī, lai saglabātu gadu simtos?
Antikvariātu bēres
Mans mīļākais antikvariāts ir jau slēgts. Romantiskās pastaigas pa lielo plauktu labirintiem ir noslēgušās. Vairāk nevarēs meklēt dāvanas draugiem, aprunājoties ar pārdevējiem par pagājušā gadsimta literatūru un viduslaiku dzeju, piemēram. Grūti pateikt, kas man tagad pietrūks vairāk – vecās grāmatas un iespējas tās nopirkt, vai sarunas ar veikala līdzstrādniekiem, kas līdzīgi lunkanām zivīm, prata ienirt tekstu okeāna dziļākajās aizās un izvilkt no turienes vērtīgos eksemplārus, lai pēc tam tos noliktu uz letes bijīgi un cieņpilni kā trauslus spārnus.
Antikvariātu nogalināja elektronisko grāmatu tirdzniecības uzplaukums un īres maksas celšanās pilsētas centrā. Tagad retumu vietā man grāmatu veikali piedāvā vislielākajās tirāžās drukātos teksta darbus, jo ir aizmirsuši, ka vislielākās vērtības nekad nav bijušas sava laika pārdotāko grāmatu kategorijā.
Bodlērs savulaik atzinās, ka viņu dziļi apbēdinātu tas, ka viņa dzeja būtu izpirktāko literāro darbu klāstā. Mākslinieks vienmēr strādā nākošajai paaudzei un mēdz būt sava laika pircēju nesaprasts. Taču mūsdienu mākslas un literatūras komerciālisms strādā ar pavisam citu loģiku – tu esi tik liels un ievērojams, cik proti būt populārs savā mūža laikā.
Kamēr antikvariātu bēres turpinās, tikmēr to efektus jau izmanto citi. Nesen kādā pustumšā kafejnīcā, stāvot rindā, pamanīju grāmatu rindas pie sienas. Nopirku tasi kafijas, noliku krūzi uz galda un devos paņemt no plaukta Votergeitas skandāla aprakstu (The secret man), taču pirkstu gali atsitās sienā. Grāmatu tur nebija. Iecienītāko grāmatu muguriņas bija uzdrukātas uz tapetes, kas greznoja kafejnīcas tumšāko stūri. Tagad sākas jauns fenomens – mēs nevis lasām grāmatas, bet tikai to nosaukumus uz tapetēm.
Vai grāmatas vispār ir vajadzīgas mobilo telefonu laikā?
Valensijas universitātes mediju un teksta analīzes pētnieciskais centrs pirms pusgada publicēja interesantu ziņojumu par lasīšanas īpatnībām ekrānā (Don’t throw away your printed books: A meta-analysis on the effects of reading media on reading comprehension).
Tajā noskaidrots, ka lasīšana ekrānā ir pavirša un strauja, turpretī papīra teksts pieprasa pacietību un iedziļināšanos. Līdz ar to nodrošināt dziļāku izpratni. Šis atklājums lieku reizi pierādīja, ka nav gudri atteikties no tekstiem uz papīra un, ka papīra grāmatu pazušana faktiski ved pie kultūras novārdzināšanas un civilizācijas intelektuālās lejupslīdes.
Diemžēl visi tā nedomā. Daudzos modes preču veikalos papīra gāmatas plaši izmanto kā interjera elementu, klientu pievilināšanai. Grāmatu kaudzes tur atgādina antikvariātu augstos grāmatu plauktus. Ieejot veikalā nākas pārliecināties, ka te nav gudro grāmatu, jo piedāvājumā dominē vienīgi Džekija Kolinsa (Jackie Collins), Roberts Ladlems (Robert Ludlum) vai Virdžīnijas Endrjusas (Virginia Andrews) darbi. Taču nebūsim skarbi, priecāsimies, ka apģērbu tirgotāji domā ne tikai par pircēju ārējo, bet arī iekšējo skaistumu. Labi. Pastiepjam roku pēc Stīvena Kinga (Stephen King) grāmatas un pārliecināmies, ka arī šo sacerējumu nav iespējams izvilkt, atvērt un lasīt. Izrādās, kas grāmatas ir salīmētas kopā un kalpo tikai kā dekorācija jeb interjera elements. Telpas interjera veidotājs šeit sējumus izmanto kā cementu vai ķieģeļus. Rūpīgi apskatot, var novērot, ka daudzi sējumi ir sazāģēti, lai gludāk piekļautos kolonnas formām. Manuprāt šāda rīcība ir barbarisms no interjera mākslinieka puses. Taču neaizmirsīsim, ka dzīvojam anti-intelektuālisma laikā, kad pat slaveni un populāri ļaudis skaļi paziņo par to, ka nevar ciest grāmatas un tās nekad nelasa (Kanye West: ”I’m a proud non-reader of books”).Cik tālu mēs aiziesim, atradinot bērnus no papīra grāmatu lasīšanas? Lietojot sējumus ķieģeļu vietā un teksta lasīšanu aizstājot ar grāmatu muguriņu aplūkošanu tapetēs. Pārstāstot slavenu sacerējumu saturu lakoniskā formā, filmas vai teātra izrādes veidolā? Šķiet, ka tas novedīs pie kopsakarību neizpratnes un dekoratīvuma analīzē.
Grāmatu dedzināšana
„Tur, kur sākumā dedzina grāmatas, vēlāk dedzinās cilvēkus”- savulaik rakstīja Heinrihs Heine. Taču pagaidām neviens no dižgariem nav pavēstījis, kas notiks ar sabiedrību, kas izmanto grāmatas kā interjera vai celtniecības elementu un foto albumus kā izklaidi kafejnīcās.
Grāmata esot dārzs, kuru cilvēks spēj pārnēsāt kabatā. Pašlaik šie „dārzi“ iekārtojušies planšetēs un telefonos, „aipados“ un „kindlos“, kuros var ietilpināt biezu biezos sējumus. Pašiem savu grāmatu vairs nav un privātās bibliotēkas izzūd tieši tāpat kā sniegs pavasarī. Šerloks Holms reiz uzsvēra, ka esot lieliska sajūta noraudzīties uz privātajām grāmatām savā mājas plauktā. Tādas prieka sajūtas vairs nebūs, jo datu nesēji jau sen iznīcinājuši vajadzību pirkt un kārtot grāmatas savā plauktā, rakstīt tās ar spalvu un tinti uz papirusa vai papīra.
Lasīšana esot dvēseles vingrošana. Cerams, ka ekrāni nodrošinās mums šo iespēju tieši tik pat labi kā to prata papīra grāmatas.
