Kremļa sabiedrotie pret liberālismu un ES ir mūsu vidū. Kā viņi ietekmē EP vēlēšanas?

Speciāli TVNET

Krievijas centieni iejaukties citu valstu vēlēšanu kampaņās, ietekmējot to iznākumu, nevienam vairs nav noslēpums. Tā tas savulaik tika darīts, palīdzot amerikāņiem ievēlēt par prezidentu Donaldu Trampu. Izskatās, ka līdzīgi „tas“ notika arī Latvijas vēlēšanu laikā. Piemēram, piepalīdzot Nilam Ušakovam kļūt par Latvijas galvaspilsētas saimnieku. To pašu novērojām „Brexit“ referenduma aģitācijas perioda laikā Lielbritānijā, kā arī vēlēšanu gaitā Polijā un Ungārijā. Kremlim izdevās tur noorganizēt sev vajadzīgos valsts valdītājus visaugstākajos posteņos. 

Šobrīd putinisti vēlas vājināt Eiropas Savienību, izmantojot priekšvēlēšanu aģitācijas iespējas. Galvenie uzbrukumi šobrīd vērsti Vācijas un Baltijas valstu vēlētāju virzienā. Caurmērā 40 -50 melīgu apgalvojumu zalvju katru nedēļu. Katras dalībvalsts vēlētājiem Kremļa propagandas mašīna izvēlas atšķirīgus melu mītus. To izplatīšanai izmantojot ne tikai savus medijus, bet arī attiecīgās valsts labēji vai kreisi orientētas partijas un šo partiju deputātus.

Putinistu aģitācijas stratēģija

Dezinformācijas tehnikā Kremlis šodien izmanto tos pašus paņēmienus, kas savulaik tika izstrādāti Padomju Savienības melu laboratorijās. Izejas pozīcija ir ļoti vienkārša un melnbalta: „mūsējie“ pret „ienaidniekiem“. Tātad, visa sabiedrība tiek sadalīta labajos un sliktajos. Ja esi kopā ar mums, tad esi labais. Ja ne, tad – sargies. Tas nozīmē, ka saruna medijos un publiskajā telpā notiek tikai un vienīgi ar savējiem. Pretinieki tiek apmeloti, izsmieti, iznīcināti un sagrauti – kā slikti cilvēki. Kurš šodien ir Kremļa “savējais“? Tie ir Krievijas pilsoņi, kas akli kalpo Putina ideoloģijai, apbrīno savu vadoni un ir gatavi Putina=dzimtenes dēļ iet nāvē.

Kas ir savējie jeb sabiedrotie? Agrāk par tādiem tika uzskatīti komunistu režīmi vai vismaz sociālisti. Tagad Kremļa draugu (ideoloģisko radu, labvēļu, fanu, entuziastu un paziņu) loks ir daudz plašāks: tie ir visi, kas ienīst Kremļa ienaidnieku – liberālismu. Tātad nevis domubiedri, bet ienaidnieka ienaidnieki. Loģiski, ka liberālisma ienaidnieku kopsaucējs ir nepatika pret cilvēktiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, atvērtu sabiedrību un demokrātiju un respektu pret katra indivīda vēlmēm un vajadzībām. Tādējādi Kremļa sabiedroto skaitā nonāk konservatīvi, reliģiozi domājoši cilvēki ar izteiktu nepatiku pret citādi domājošajiem, ar pieķeršanos autoritātēm un autoritatīvajiem (diktatūras) režīmiem. Kremļa filozofija (Dugina koncepcija) uztver cilvēku kā bara būtni, kurai obligāti jāpakļaujas bara (vairākuma) loģikai un visas atkāpšanās vai protesti ir pelnījuši sodu. Tātad dogmām jāklausa, vairākumam jāpiekārtojas un pretī runāt nedrīkst.

Lai izveidotu no jauna šādu pārbiedēto PSRS laika sabiedrību, nepieciešams ārējais ienaidnieks. Par tādu tiek definēts liberālisms (sabiedrība, kas veidojas liberālisma filozofijas iespaidā).

Protams, ka kremlini nekad neielaidīsies diskusijās ar liberāļiem par viņu vērtībām un pārliecību. Tas būtu pārāk riskanti, jo šādā diskusijā Kremlim var iznākt zaudēt. Tāpēc sarunas (diskusijas, izskaidrošanas) vietā tiek vienīgi šauts uz liberāļiem kā sliktiem un kaitīgiem cilvēkiem.

Kā to dara? Tieši tāpat kā to dara sadzīvē, kad kāds gudrs cilvēks traucē un ir jānovāc. Proti – izgudrojam melus par šo cilvēku un sākam tos izbazūnēt ar visu iespējamo komunikācijas kanālu palīdzību. Šo dezinformācijas metodi sauc par “birku pielīmēšanu“. Proti – simpātisku cilvēku (partiju, organizāciju, sabiedrisko grupu) apzināti „aplīmējam“ ar melīgiem apgalvojumiem, kamēr viena sabiedrības daļa šiem meliem notic un no attiecīgā cilvēka (partijas, organizācijas, grupas) novēršas.

Šajā darbā ļoti noder neizglītoti, lētticīgi ļaudis, kurus dēvē par „noderīgajiem idiotiem“. Viņi naski uzknābā melus un čakli izplata tos tālāk. Tādējādi pastiprinot apmelojumu efektu.

Jūs teiksiet – nav dūmu bez uguns? Diemžēl ir dūmi bez uguns. Melu vērpēji strādā tieši ar šādas tehnoloģijas palīdzību – jo trakāki un neticamāki ir meli, jo vieglāk cilvēki uz tiem pievelkas.

Tieši šo loģiku izmanto arī Kremlis savā aģitācijas darbā pret Eiropas Savienību. Melu fabrikas Pēterburgā un Maskavā katru nedēļu izplata jaunus informatīvos melus par notikumiem dažādās valstīs ar mērķi kompromitēt ienaidnieku un sumināt savu loģiku. Viena no Kremlim nepatīkamākajām valstīm ir kaimiņvalsts Zviedrija. Tajā pie varas (gandrīz visu laiku!) ir sociāldemokrāti, un vēsturiski PSRS vienmēr ir bijusi salīdzinoši labvēlīga karaļvalstij. Taču šobrīd putinistiem (tāpat kā trampistiem) šī valsts ir kā dadzis acīs, jo tajā ir izteikti liberāla valsts pārvaldes struktūra, kas pieļauj sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanu. Tas putinistiem neder. Tāpēc gandrīz katru nedēļu no Kremļa tiek piegādātas pasakas par: a) it kā nejaukajām skandināvu feministēm, kuras nepārtraukti „dara muļķības“; b) bēgļiem, kas it kā sistemātiski pārpludina valsti un izvaro, pazemo sievietes; c) NATO, kas viltīgi „izplešas“ neatļautā teritorijā un it kā apdraud Krieviju. Tātad trīs signālvārdi: feministes, bēgļi, NATO. Ko jaunu Kremlis saražojis šonedēļ? Jā, ir visas trīs pozīcijas realizētas, un tas izskatās šādi: a) un b) Zviedrijas valdībā esot feministes, kas pieprasījušas policijai neizmeklēt daudzās izvarošanas, kuras pret zviedrietēm veikuši bēgļi (visi šie apgalvojumi ir meli); c) NATO „pa kluso“ izplešas Zviedrijā un vietējā vara ražo filmas, lai sagatavotu SWE iekļaušanos šajā it kā „ļaunajā“ militārajā blokā (meli). Trūkst ziņu par to, ka liberālisma rezultātā Zviedrijas valsts morāli grūst. Tas mēdz būt iecienīts Kremļa informatīvais piedziedājums visādām ziņām. Šonedēļ nav. Nekas, būs jaunnedēļ.

Digitālie pirkstu nospiedumi

Kā tas tiek darīts? Vispirms jau izmantojot savus medijus, kuru saturu 100% kontrolē valsts cenzūra. Piemēram, Sputņik un RT šodien tiek izplatīts daudzās valodās ap 100 valstīs. Lielākā daļa Latvijas krievu mediju arī pieder Kremļa ietekmes zonai. Tā ir redzamā putinistu, tieši kontrolētās propagandas daļa. Taču eksistē arī neredzamā. Proti – sociālie mediji, kuros Kremļa propagandisti izplata savus melus ar svešiem vārdiem un izdomātiem nosaukumiem. Radot iespaidu, ka šādi domā nevis putinists, bet Anna no Latvijas, Mikaels no Zviedrijas vai Rolfs no Vācijas. Piemēram, ja kāds žurnālists Somijā vai Latvijā ilgstoši rakstīs nepatīkamas lietas par putinismu, tad viņu var „nokost“ sociālajos medijos, uzrīdot virsū troļļu armiju. Tātad – radot iespaidu, ka “visi šo cilvēku nemīl“, jo viņš ir „vienkārši slikts cilvēks“. Parasti šie uzbrukumi arī izdodas un kritiskas balsis apklust. Diemžēl atklāt visus kremlinu uzbrukumu veidus nav viegli. Atmaskot – vēl grūtāk. Taču neiespējami tas nav.

Ietekmēšanas darbā nav iespējams meli pieķert pie rokas ar „zaptes burciņu” plaukstā. Kā norāda pazīstamā amerikāņu avīze New York Times, te nākas runāt tikai par tā saucamajiem „digitālajiem pirkstu nospiedumiem“, kurus var tehniski atklāt un reāli noskaidrot. Tas ir detektīva darbs. Noskaidrojot rokrakstu, iespējams saskatīt rīcības shēmas. Arī šodien viņu scenāriji it tie paši – kopējot rīcību, kas bija raksturīga, iebrūkot Ukrainā 2014. gadā un ietekmējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu 2016.gadā.

Interesanti, ka kremlinu „virtuve“ (elektroniskie paraksti) noder arī viņiem draudzīgajām labēji ekstrēmajiem politiskajiem grupējumiem. Piemēram, Itālijā vai Vācijā. Šie nacionālisti izmanto tieši tos pašus serverus un idejiskās publikas apstrādes metodes, kuras jau konstatētas un noskaidrotas Kremļa komplektos.

Ir noskaidrots, pa kuriem „logiem“ krievu hakeri ieradās un uzlauza pirmsvēlēšanu periodā ASV Demokrātu partijas datorus, izkratot no tiem it kā kompromitējošas Hilarijas Klintones e-vēstules. Datoru uzlaušanas mēģinājumi un nozagtā informācija bija noteicošā amerikāņu vēlētāju apmuļķošanā. To finālā, it kā atmaskojumu, publicēja Wikileaks, lai Džulianam Asanžam būtu par ko publiski šausmināties sarunās ar Rodžeru Stonu (Roger Stone), kas faktiski nebija nekāds neatkarīgs novērotājs, bet gan Donalda Trampa kampaņas aktīvists, politikas menedžētājs un tuvs draugs (vēlāk viņu FIB arestēja 2019. gada janvārī). Šo shēmu tagad cenšas atkārtot ES vēlēšanu kampaņu laikā. Cerams, ka šonedēļ netiks uzlauzti liberālo partiju vadītāju datori un izzagti dokumenti. Taču izslēgts tas nav.

Kā kremlini rīkojušies līdz šim?

ASV prezidenta vēlēšanu laikā (2016) ar krievu hakeru starpniecību izdevās ar Facebook palīdzību piedāvāt Maskavā un Pēterburgā izstrādātu priekšvēlēšanu propagandu 126 miljoniem amerikāņu vēlētāju kā vietējās idejas. Propaganda ietekmēja balsotāju. Toreiz tā bija melīga informācija, kuru Maskava izplatīja amerikāņiem tādā formā un veidolā, ka vēlētāji to uztvēra kā savējo – iekšējo informāciju. Tieši tie paši ideoloģiskie desantnieki tagad cenšas iespaidot Eiropas Savienības parlamenta vēlētājus Eiropā. To liecina New York Times jaunais pētījums. Kā uzskatāms piemērs tajā tiek izmantots vācu partijas Alternatīva Vācijai (AFD) ideoloģiskais uzlādējums. Šo vācu populistu partiju no Maskavas atbalsta gan tieši – piegādājos naudu, gan ideoloģiski – ar krievu valsts mediju palīdzību. Taču, lai veicinātu spriedzi, Kremlis vienlaikus atbalsta arī šīs partijas oponentu – vācu kreiso aktivitātes. Tātad no Kremļa vāciešiem tiek maksāts konkrēti naudā un vienlaikus arī maksāts par viņu reklāmas ražošanu un izvietošanu Vācijā. Piemēram, mājas lapas internetā, kas sumina kreisos aktīvistus Antifa WestBerlin un Antifa NordOst, lieto tos pašus datoru serverus, kurus izmanto Krievijas valsts hakeri, kas savulaik ielauzās ASV demokrātu partijas štāba datoros, lai „atrastu“ atmaskojošu informāciju par Hilariju Klintoni. New York Times rīcībā ir fakti, kas pierāda simtiem viltotu Facebook un Twitter kontu izmantošanu tieši aģitācijas un propagandas nolūkos. Tiek lēsts, ka ar sociālo mediju palīdzību Kremlim šopavasar ir izdevies sasniegt un iespaidot vismaz 18 miljonus vēlētāju Eiropā. No malas šie konti izskatās, ka dzīves stila diskusiju platformas, klubi, kas apspriež modi un ceļojumus, taču zem ārēji izklaidējošā materiāla ir ieslēpts konkrēts politisks vēstījums. Bieži tas iedarbojas, jo propaganda ir efektīva tikai tad, ja upuris to nepamana.

Kāpēc Kremļa ideologiem patīk ekstrēmi kreisie un labējie politiskie grupējumi?

Šo paradoksu savās intervijās bieži uzsvēris Kremļa galvenais ideologs jeb „Putina smadzenes“ – Aleksandrs Dugins. Pēc viņa domām visi ekstrēmisti ir derīgi, ja tie palīdz sadragāt Rietumos valdošo liberālismu. „Visi, kas pretojas un noliedz liberālismu, ir mūsu draugi. Visi, kas prot izsmiet liberālismu ir mūsu sabiedrotie. Mums ir svarīgi visi, kas atbalsta tradicionālās vērtības. Vienalga, kas viņi būtu – centristi, labējie, kreisie vai ekstrēmisti. Visi ir derīgi. Tie var būt pat kapitālisma nīdēji, galēji kreisie grieķi. Visi noder, ja ir jāuzvar mūsu ienaidnieks – liberālisms,” uzsvēra Dugins intervijā Dagens Nyheter. Pats sevi viņš vērtē kā konservatīvu revolucionāru, taču par sabiedrotajiem pieņem visus, kas ir viņa ienaidnieka ienaidnieki. Pēc Dugina domām, cilvēktiesības ir vecs, nolietots jēdziens. Tas vairs nav spēkā, nav jārespektē un jāievēro. Ja kādreiz Rietumos tika pieņemts, ka katram cilvēkam ir sava vērtība kā personai, tad tagad esot skaidrs, ka visur tā tas vairs neesot. Piemēram, Krievijā un Ķīnā cilvēki neesot indivīdi, kas paši var noteikt savu likteni. Tur visi esot kāda konkrēta klana, ģimenes, partijas vai baznīcas locekļi jeb bara cilvēki, kuru domāšanu un likteni nosaka attiecīgais „bars“, nevis cilvēks pats. Tāpēc abstraktām cilvēktiesībām un to pārkāpumiem šajās valstīs neesot nekādas jēgas. Tādu tur vienkārši neesot, un tāpēc tās nav jāievēro. Tā uzskata Dugins.

Lai izplatītu tālāk savus uzskatus, esot jāatbalsta visi ietekmīgākie rietumu lielvalstu liberālisma ienaidnieki. To skaitā arī Francijas Marina Lepēna. Piemēram, pirms Francijas prezidenta vēlēšanām viņa un viņas nacionālā partija saņēma naudas pabalstus (9 miljonus eiro) no Krievijas bankas (Pirmā Krievijas – Čehijas banka) savu kampaņu pilnveidošanai. Kremlim patīk arī citi bijušie Francijas prezidenta posteņa kandidāti. Piemēram, Fransuā Filons (François Fillon), kuram ir privātas attiecības ar Putinu (viņa republikāņu partijai ir pat telpas Maskavā). Jāpiezīmē, ka Maskavā šobrīd dzīvo ap 4000 franču, kas koncentrējas tieši ap šīs partijas sēdekli un parlamenta deputātu Teri Mariani (Thierry Mariani), kas ir aktīvi atbalstījis Putinu Krimas aneksijas laikā. Pats viņš vairākkārt apmeklējis Krimu. Viņa sieva ir krieviete, un tas, protams, pastiprina franču deputāta intensīvo laipnību pret Putina Krieviju un biežos Kremļa apmeklējumus. Nav nejauši, ka tieši šī partija veido ietekmīgu, Kremlim labvēlīgu lobiju Francijas un Eiropas Savienības politiskajā ainā. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka Rietumos eksistē šādi – Kremlim draudzīgi spēki, kas atbalsta Krimas aneksiju, iebilst pret ekonomiskajam sankcijām pret Krieviju. Tie nav tikai vācu vai franču populisti, bet arī Austrijas (FPÖ), Itālijas (Lega Nord), kas regulāri apmeklē Krimu kā „bezkaislīgi novērotāji“, pārstāvot tieši Eiropas organizācijas. Turpat līdzās ir tuvākais Krievijas draugs – ungārs Viktors Orbans, kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Eiropas Savienībai un liberālajai demokrātijai. Izņēmums nav arī pašreizējā Polijas vadība. Eiropas ēkas uzspridzināšanas interesēs kremlini strādā vairākos taktiskās aģitācijas virzienos: a) izveidojot sev lojālu, uzpirktus aģentu tīklus visaugstākajā politiskajā līmenī, b) izmantojot šos aģentus kā argumentus un ekspertus savu stratēģisko līniju uzturēšanai mediju propagandas kampaņu gaitā.

Pagaidām Kremļa propagandas mašīnai nav izdevies sastapties ar smagiem prettriecieniem no Rietumu puses. Eiropas Komisija it kā pieprasa cīnīties ar sociālo mediju viltus kontiem, melīgu informāciju, taču Sputnik, RT un Ruptly darbojas daudz regulārāk un intensīvāk nekā mūsu ūnijas aizsardzības mehānismi.

ES vēlēšanu iznākums rādīs, ar ko šis uzbrukums Eiropai ir beidzies.