Individuālistu laiks jeb modernās ģimenes sākums?

Afgāņu sieviete burkāĢimene esot izmirstošs fenomens. Tā šodien deklarē daudzi. Konservatīvo spārns steidz pienaglot sievieti pie plīts un cer, ka ar šo “ģimenes krīze” kļūs par atrisinātu problēmu. Taču aborta aizliegumi vai burkas obligāta nēsāšana nekādus reālus uzlabojumus  (kā institūcijas) reanimēšana nav piedāvājuši.  Sieviete tiek piežmiegta un ar varu pārvērsta par dzemdēšanas mašīnu, taču ģimene tāpēc stabilāka nekļūst. Notiek pretējais  – devalvējas bērna jēdziens un Dienvidamerikas pilsētu katakombas pārpilda narkotizēti “ielu bērni”, kurus policija reizēm apšauj kā klaiņojošus suņus.

Neko nedod arī poligāmija mormoņu vai parādnieka stilā, jo “vaislas kūts” tomēr nav līdzsvarota kopdzīves forma un nepaliek par ģimeni tikai tāpēc, ka “kāds tā gribētu gan”.

Dzimstības pieaugums Eiropā patlaban ir 2,1 un un ar šo ir daudz par maz, lai atražotu tautu, sabiedrību un nāciju. Jaunos vairs neinteresē laulība kā institūcija un bērnu gādāšana, tāpēc daudzi šodien izvēlas dzīvi vientulībā, bez saistībām, attiecībās ar “otru pusi”.

Ģimene kā pienākums ir pazudusi.  Tagad visi ir brīvi kā ērgļi un lidinās augstu debesīs, izvēloties sev tīkamo virzienu, lidojuma augstumu, neapspriežoties par to ar citiem jeb tiem, kas agrāk saucās “mana ģimene”. Iespēja izvēlēties pašam savu ģimenei ļauj vai nu dzīvot vientulībā kā pārtikušiem klinšu ērgļiem, vai sarūpēt sev paralēli divas vai trīs “sievietes ar bērniem”, kas aizstāj seno un klasisko kopdzīvi monogāmā ģimenē. Ģimenes locekļu vietā mums tagad ir televīzijas zvaigznes, kas kopā ar savām seriālu sarūpētajām problēmām, regulāri apmeklē mūsu mājas caur televizoru. Daudzi skatītāji ekrāna draugus pazīst labāk nekā savas miesīgās tantes, māsas un brāļus. Viņu notikumi kļūst par publikas problēmām. Uz dīvāniem pie ekrāna ik vakaru vārtās neskaitāmi cilvēki, kas gaida intimitāti ar sev vistuvākajiem ekrāna otrajā pusē, jo neviena cita (tuvāka par ekrāna mapetiem) viņiem vairs nav.

Mirstošā ģimene tiek apskatīta arī zinātnē (Gary Becker), jo sievas vairs nav mājsaimnieces un darba dalīšana mājsaimniecībā mainījusies.  Ja reiz sievas pelna tik pat daudz kā vīri – kāda jēga tad vairs precēties? Prasa vieni un rausta plecus citi.

Laimīgā mājsaimniece

Aina izplūdusi. Kontūras vairs nav skaidras un atgriešanās pie vecajām čībām ar nosaukumu :”KKK” šķiet vairāk smieklīga nekā vērā ņemamam virziena maiņa.

Jā, visas lielās, civilizētās nācijas 70.un 80.gados piedzīvoja krasu dzimstības samazināšanos. Vācijā, Itālijā un Spānijā tas izskatījās 1,3 formātā. Zema reprodukcija, tātad.

Laikā no 1990. – 2010. 12 no 30 valstīm (ieskaitot Skandināvijas valstis, ASV un Lielbritāniju) novēlās līdz līmenim 1,9 -2.0. Tātad līdz kritiskajai robežai. Taču pēc tam notika pavērsiens – pieauga laulību skaits un pēdējo divu gadu laikā cilvēku vēlēšanās dzīvot ar kādu kopā “stabili” kļuvusi par modes lietu. Visspēcīgāk šo virzienu kopj izglītotākā un pārtikušākā sabiedrības daļa (kas agrāk deva priekšroku individuālismam). Turpretī zemu izglītotie sociālie slāņi, kas agrāk bija ģimenes “klasisko vērtību” deklarētāji un bērnu pulciņa ucinātāji, tagad turpina izirt. Visliekākais šķiršanās prāvu skaits sastopams tieši apakšējos sociālajos slāņos.

Interesanti, ka tās valstis, kurās līdz šim bija raksturīgs potsmodernisms un centrēšanās uz individuālo ambīciju apmierināšanu, tagad soļo ģimenes atjaunošanas virzienā. Taču valstis, kurās līdz šim bija raksturīgas “stipras ģimenes” un “ģimenes vērtības”, turpina izirt kā saplēstas zeķes. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka mūsu līdzšinējie uzskati par to kas veido ģimenes kodolu un būtību ir pamatīgi novecojuši un vairs nefunkcionē.

Laiks ir cits. Tas pieprasa citu ģimenes kontekstu.

Skandināvu ģimene

Pētījumi pierāda, visi cilvēki vienmēr ir vēlējušies sev bērnus.  2 vai 3. Tas nozīmē, ka šodienas augstie dzimstības rādītāji Skandināvijas valstīs pierāda, ka pieskaņojot valsts ģimenes politiku iedzīvotāju vajadzībām un prasībām, iespējams pavērst demogrāfijas līkni uz augšu un ziemeļeiropieši tāpēc vairs neizmirst.

Ja 2 -3 bērnus ģimenē eiropieši ir vēlējušies kopš pirmā pasaules kara laikiem un šī shēma paliek spēkā arī šodien, tad būtiskas izmaiņas ir tieši sieviešu stāvoklī sabiedrībā. Mēs vairs neesam mūsu vecmāmiņas.

Pretēji Gary Becker paredzējumam, dzimumu lomas maiņa ģimenē nav novedusi pie ģimenes kraha un sabrukuma. Šodien strādājoša zviedru vai dāņu mamma tiek galā ar tik pat daudz bērniem kā viņas mamma, vecmamma mājsaimniece 40. vai 50. gadu sākumā.

Tas nozīmē, ka nestrādājošas mājsaimnieces pazušana nav ģimenes sabrukuma cēlonis.

Nē, nav.

Hitrlers savām daudzbērnu mātēm dalīja ordeņus tieši tāpat kā Brežņevs. Kas tad ir patriarhālās ģimenes iziršanas iemesls?

Vācu daudzbērnu māte

Iemesls ir konservatīvās sabiedrības nespēja saprast, kas jāmaina likumos un domāšanā, lai apstākļi būtu piemēroti modernās ģimenes vajadzībām. Ir radusies jauna ģimene (forma) un tai raksturīgā pavisam cita stabilitāte nekā agrāk.

Sabiedrībās un valstīs ar samērā augstu sieviešu līdztiesības līmeni (Ziemeļvalstis), šodien var novērot daudz straujāku laulību skaita un bērnu dzimstības pieaugumu nekā tradicionāli konservatīvajās valstīs. Turpretī valstīs, kurās arī šodien raksturīgs tradicionālais dzimuma lomu sadalījums (Vācija, Spānija, Itālija) ģimene kļūst aizvien vājāka un dzimstības līmenis krītas. Tas nozīmē, ka valsts politikai un darba tirgum jākļūst daudz labvēlīgākam mātei un modernajai ģimenei un arī vīriešiem, jāsāk saprast, ka mājsaimniecība, putekļu sūcējs, vakariņas vai bērnu audzināšana ir arī viņu atbildības sfēra.

Kāpēc skandināvu vīrieši spēj un prot piemēroties jaunajiem apstākļiem, bet, piemēram, vācieši nespēj? Izrādās, ka vainīgas ir arī pašas sievietes. Ja zviedrietes vai norvēģietes uzskata savu darba karjeru par tik pat svarīgu procesu kā ģimenes labklājības nodrošināšanu, tad vācietes, joprojām, galvenokārt cenšas savienot ģimeni ar darbu – strādājot pusslodzi un tiekot pašas galā ar visiem mājas darbiem. Tāpēc vecās dzimumu lomas  turpina eksistēt un vīrs, atnākot mājās, pieprasa tās pašas čības-avīzi – vakariņas un televizoru.

Amerikas Savienotajās Valstīs notiek tas pats. ¼ ģimeņu sieva joprojām tup mājās uz vīrs skaitās galvenais pelnītājs. Tātad lomas – tās pašas, kas vecmammām un vecvecmammām. Nekas labs tur nav gaidāms.

Kā īsti jūtas bērni šajās ģimenēs? Mūsu ikdienas dzīvē ir daudz aizspriedumu, kas eksistē, lai gan nav apstiprinājušies praksē. Piemēram, apgalvojums, ka strādājoša māte traumē savus bērnus un, ka bērniem visu laiku pietrūkst tieši tie vecāki, kuri ikdienā iet uz darbu. Zinātniskie pētījumi jau sen pierādījuši, ka bērniem māte un tēvs, viņu klātbūtne ir ļoti nepieciešami pirmajos dzīves gados. Taču vecumā pēc 4 gadiem situācija krasi mainās.   Tāpēc apsveicami, ka tēti kopā ar mammām dala bērna kopšanas laiku un auklē savus mazuļus ar lielu atbildību un maigu tuvību. Tieši izglītotākā sabiedrības daļa Ziemeļvalstīs šodien sper šo soli, uzticot arī mīļajam tētim kognitīvi attīstošo audzināšanas darbu – lasot kopā ar mazuli, spēlējoties, staigājot, runājoties, rotaļājoties. Tētis bērnam ir tik pat svarīgs kā māmiņa. Taču sociāli zemajos slāņos šo niansi nesaprot un nepieņem. Tur mātei jādara sieviešu darbi joprojām un vīrs rīkojas tā kā viņam ērtāk, neiemācot saviem dēliem jaunos laikus un pienākumus. Jauno sociālo kompetenci.

Protams, ka arhaiskais dzimuma lomu sadalījums turpina kultivēt arī veco, nolietoto sociālo lomu eksistenci, bagāto un nabago ģimeņu areālu. Ja ienākumu atšķirības starp sabiedrības locekļiem ir dramatiskas un uzkrītošas, tad nepastāv arī vienota platforma visu nācijas bērnu  izredzēm nākotnē. Ja modernās ģimenes vajadzībām nepieciešamie bērnu dārzi tiek nodrošināti un diendusas gultu vietā tajos ir modernajam laikam atbilstošs aktivitāšu piedāvājums, tad visiem bērniem tiek piedāvātas vienāda starta iespējas. Bērniem no ekonomiski vāji situētām ģimenēm tiek pavērts logs uz nākotni, jo viņu talants un spējas dzimtenei nepieciešami tieši tik pat lielā mērā kā bagātāko ģimeņu atvasīšu pienesums sabiedrības kopējam labklājības katlam.

Ziemeļvalstu modelis piedāvā ļoti augstu izglītības standartu bērnu dārzu audzinātājām. Tas nozīmē, ka audzinātājas un audzinātāji var un prot nodrošināt ne tikai rotaļas bet arī bērnu socializāciju sabiedrībā. To pašu, kuru pieprasa no mums modernais laiks. Protams, ka ir mātes, kuras (iespējams) spēj un prot šo procesu piedāvāt saviem bērniem privātas režijas izteiksmē. Taču vairums to neprot un tāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz sociālu brāķu neveiksmīgas mājas audzināšanas rezultātā: egocentrisku narcisistu, bailīgu līdzskrējēju un neizlēmīgu gļēvuļu, kas nesaprot sociālo kompetenci gan virtuves gan publiskās telpas līmenī. Bērnu aizgalda laiks jau sen pagātnē. Vairs nevaram atļauties turpināt iesprostot zinātkārus, enerģiskus, biklus vai hiperaktīvus mazuļus četrās sienās kopā ar mammu un māsām līdz skolas sākumam. Bija laiki, kad tā drīkstēja rīkoties. Tagad šādi uzvedoties var nocirst nākotnes iespējām galvu ar visu cepuri.

Bērnu dārzs

Zinātniski pētījumi pierāda, ka vienaudžu tuvums palīdz veicināt bērnu kognitīvās spējas tieši pirmsskolas vecumā, kompetenta pirmsskolas pedagoga sabiedrībā. Bērnam ir jāiemāca valsts, politika, ekonomika, komunikācija, vērtību sistēma un cieņa pret apkārtējiem. Ne tikai dziesmas, tautas dejas vai dzejoļi. Katrs eiro, kuru ieguldām modernā, profesionālā pirmsskolas bērnu aprūpē (bez diendusas gultām un tamlīdzīgām PSRS laika ākstībām!) atmaksāsies 12 – kārtīgi nākotnē. Šo atdevi zinātne jau atšifrējusi un deklarējusi (70.un 80.gados dzimušo bērnu attīstība un karjeras iespējas Ziemeļvalstīs).  Tātad investīcijas šajā virzienā ir krietni ienesīgākas nekā investīcijas zeltā vai akcijās.

Modernais laiks lūkojas uz mums.

Vai saprotam ko tas vēlas mums pateikt?

To, ka ģimene ir citāda.

Taču tāpēc ne mazāk spēcīga, burvīga un dinamiska.

Vai mēs viņu pazīstam?

Stratēģiskā komunikācija jeb PR nav 1. aprīļa joks

2011. gada 1. aprīlis

Foto SVD

Šodien zviedriete Suzana Tarkovska ir ceļā no Kairas uz Lībijas kara zonu. Viņas ceļa mērķis ir nemiernieku pārņemtās kara zonas Lībijas rietumos.

Bengazi pilsētā, kas ir pašlaik galvenais partizānu kara centrs, viņa gatavojas iekārtot savu PR biroju.

Stratēģiskā komunikācija ir nozīmīgs virziens jebkurā kara darbībā. Tas nodrošina informācijas piegādi pasaules medijiem un Lībija ir pašlaik PR iespēju zeme. Protams, ka par ”vietu zem saules” tūliņ sāks cīnīties lielie PR biznesa monstri, taču (kā parasti) visefektīvākās ir mazās publisko attiecību vienības, ar vietējo noenkurojumu.

Suzana mēģina aizsteigties notikumiem priekšā un ir pamats prognozēt, ka viņai arī šoreiz izdosies tieši tāpat kā līdz šim Irākā un Afganistānā, kur viņa veiksmīgi vadīja stratēģiskā informācijas plūsmu aizvadīto trīs gadu laikā (PR uzņēmumā ar 200 darbiniekiem). Šo biznesu Suzana nesen pārdevusi un tagad pie horizonta ir jaunas iespējas Lībijā.

Publiskās attiecībās ir sarežģīta joma, jo cieši saistītas ar publiskās domas svārstībām, modi un modernajiem impulsiem.

Tiem, kas PR studējuši uz ”ekonomisma bāzes” un, ”izejot no mārketinga” būs grūti palikt šajā jomā turpmāk ar panākumiem. Laiks visu noliek savās vietās, PR instrumenti nav izņēmums.

Šodien, pirmajā aprīlī, daži Latvijas mediji ievietojuši ”smaidiņus” pie publicistikas anekdotēm.  Izlasot šodien ”Dienā” oligarha kārtējo ”domu izvirdumu” par to, ka ”daudzbērnu ģimene – tas ir atbildīgi, moderni un seksīgi” es vairākas reizes pārbaudīju vai šis izteikums nav aprīļa joks. 🙂 Nē ”smaidiņš” klāt nebija pielikts. Par sliktiem jokiem soda bargi. Visās nozīmēs. Demogrāfija nav process, kuru šodien var uzmundrināt ar pārmetumiem, bakstīšanu no kanceles, uzbrēcieniem vai sekliem jokiem kā PSRS 80. gados. Kamēr Latvijā eksistē bērnu nami un pamesti mazuļi glābejsilītēs, ir perversi un sekli runāt minētā oligarha tekstus. Morāli un ētiski noziedzīgi attiecībā pret valsti un sabiedrības nākotni. Valstiskās domāšanas viņa PR jeb publisko attiecību ”vērpējiem” tomēr nav.

Protams, ka pazīstamu cilvēku PR metodes mēdz būt arī neparastas. Civilizētās valstīs morāles latiņa šajā jomā parasti ir stipri vien augstu novietota. Iespējams, ka tieši tāpēc sērs Dāvids Tangs ar lieliem  panākumiem laidis pasaulē savu ”slavenību raudu mūri” interneta vietnes izskatā.

Runa ir par ICorrect kā biznesa ideju PR jomā. Slaveni, populāri un aizvainoti cilvēki var šajā vietnē uzrakstīt visu, kas viņiem uz sirds, pēc kārtējā mediju apmelojuma.

Aktieris Stephen Fry jau paskaidrojis, ka viņam ”nekas nav pret katoļiem”, Tonija Bleira sieva izskaidro, ka viņa nekad neesot devusies medības kopā ar Kadafi, ka to pašlaik apgalvo britu skandālu prese un Sienna Miller pasvītro, ka viņa nav pieejama Twitter vietnē.

Pašlaik ”raudu mūrim” ir pieteikušies 35 biedri, kas maksā vispirms interneta vietnes īpašniekam 500 latus un pēc tam var rakstīt ko vien vēlas. Eleganti! Protams, ka šos apgalvojumus neviens nepārbauda un ir pamats secināt, ka rietumos šim PR veidam drīz pievērsīsies arī uzņēmumi un korumpēti ierēdņi, lai spodrinātu savu tēlu. Britu mediji pret jauno aktivitāti izturas skeptiski. No PR viedokļa īsti prātīgi nav ”kustināt” vecus notikumus, kā to, piemēram, mēģina Bianca Jagger, aprakstot 70. gadu uzdzīvi Studio 54

Latvijā šādu vietni nevajag. Tur katram oligarham ir sava avīze. Līdzīgi Kadafi vai krievu politiķiem, arī mūsējie katru dienu bārsta savus ”domu graudus” medijos, kas viņiem pieder. Pavisam drīz mediju vietā mums Latvijā būs publisko attiecību jeb PR ziņojumu dēļi. Kā kādreiz PSRS laikā – goda plāksnes.

Latvijas oligarhu PR ideju vērpēji pavisam drīz izvietos šādas goda plāksnes uz stūriem, skvēros un pilsētu centros un uz daudzstāvu ēku brantmūriem jau sen būtu pienācis laiks izlikt ciņu portretus ar apgarotiem skatieniem uz nākotni.

Tas nav aprīļa joks.

Tikmēr zviedri turpina sūroties par trim lācēniem, kuru mammu no lāču migas aizbaidīja dumji puikas Zviedrijas ziemeļos. Vācieši nevar aizmirst savu leduslāci Knutu Berlīnes zooloģiskajā dārzā. Tur deg sveču liesmas, plašumā vēršas ziedu klēpji, kurus grezno vēstules, dzeja un poēmas, veltītas nu jau aizsaulē esošajam Knutam.

Viena no vēstulēm ir rakstīta protesta formā – ” Arī ledus lācim var būt lauzta sirds!”

Tas ir mājiens ar mietu zvēru dārza administrācijai, kas lika Knutam uzturēties būrī kopā ar viņa bioloģisko mammu, kura nabaga zvēru savulaik bija pametusi un turpināja vajāt vairākus gadus, apmeklētāju acu priekšā. Mīlestība neierodas automātiski tur kur piedzimst bērni vai skan Mendelsona kāzu maršs. Šis process nav mehanizēts.

Paradoksāla ir vāciešu lielā mīlestība pret mammas savulaik pamesto zvēru baltā kažokā ar divām acīm kā dzirkstošām, melnām oglēm. 9000 cilvēku jau parakstījušies interneta līdzjūtību grāmatā Knuta piemiņai. Izskatās, ka baltais lācis ir trāpījis vāciešu sirds centrā.