Tag Archives: starptautiskā sieviešu diena

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Posted on by
15

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena

Posted on by
3

womens-day Piedāvāju jums šodien = 2015. gadā palasīt pirms trim gadiem rakstītu bloga tekstu. Vai šodien ir labāk?

2015.08.03.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk ir zaudējuši. Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās. Nevajag apsveikt sievietes 8. martā, jo iznāk, ka viņas tiek godinātas par savu tiesību,iespēju nevienlīdzību. Pazemojoši.

Arī tad, ja “apsveikums bija domāts”, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no nosodījuma.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža. Staļinistu loģika “sieviešu dienā” joprojām ir dzīva arī Rēzeknē, Rīgā un Liepājā. Diemžēl.

Par PSRS laika tumsonības pēdām Rīgā iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu. Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”. Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.
To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos. Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena.

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”. Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama. Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi. Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem” un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy” turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā. Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes. Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”. Man nevajag šādu pārprastu dienu. Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai. Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu. Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā. ⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes. Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū. Pazemojumus publiskajā telpā. Devalvāciju zinātnē un mākslā. Pakārtotību amatos.Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu. Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.
Labākais veids kā pazemot sievieti – uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas ar diskrimināciju. Vai savos apsveikumos var krist vēl zemāk?

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

Posted on by
3

2015.gada 8. marts

Pirms četriem gadiem sāku rakstīt par liekulības tulpju svētkiem = 8. martu. Piedāvāju šos tekstus šodien no jauna, jo parkā pie Nacionālā teātra atkal  (arī  2015. gadā) izvietotas afišas ar tekstiem Ušakova gaumē par “sieviešu dienu” + RIMI Alfā tirgo apvītušus lakstus no nosaukumu ‘tulpes priekš sievietēm”.

http://autoskolaripo.lv/sirsnigi-sveicam-visas-damas-8-marta/

8.marts, 2015, Rīga

2011.gada 8. marts

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā!

”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”!

Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks. Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli.

Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video … bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu. Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās.

Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā!

Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās visā pasaulē, solidarizējoties ar sievietēm citās valstīs. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās.

Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”.

Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem.

Turpinām vērot.

Tulpju diena = sekss, liekulība un koloniālisms

Posted on by
5

2013. gada  7. martā.  Speciāli TVnet. http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/456256 tulpju_diena_sekss_liekuliba_un_kolonialisms

kadafi sievietes

Attēls no Guardian mājas lapas

Pavisam drīz mēs Latvijā svinēsim kārtējo 8. martu.

Vieniem šie svētki būs mantojums no PSRS laika tradīcijām kad tiek ”godinātas sievietes, tāpēc, ka tās ir sievietes”. Sapucējušās un apsveikumus gribošas ”viņas” servēs našķus un ”ko stiprāku” vīriešiem – apsveicējiem, kas ieradīsies ar konfektēm, alkoholu un simbolisko – kuslo tulpi saujā.

Citiem 8. marts būs sieviešu starptautiskās solidaritātes diena ar pavisam citu kopsaucēju.

Pie mums joprojām dominē ”gaudeno tulpju diena”? Fakts, ka šī pseidotradīcija ir stabili iesakņojusies Latvijā (no PSRS laikiem) ir paradokss. Spēcīgāk šo ”tulpju dienas” padomju laiku tradīciju sliecas saglabāt mūsu krieviski runājošās minoritātes fundamentālisti (Ušakova politisko bruņu vilcienu ieskaitot) jo nenogurst  atdarināt Putina Krievijas PSRS svinību ieradumus.

Savā būtībā Krievijas tradīciju ”sieviešu diena”, tāpat kā ”9. maijs pie Pārdaugavas pieminekļa” ir PSRS laika atavismi mūsu sabiedrībā. PSRS dinozaura izbāzeņi, kurus entuziasti katru gadu iebalzamē tālāk ar alkoholu un puķēm.

Vai mums šīs tradīcijas vajadzētu turpināt?

PSRS mīlas verdzeņu diena

Katram patīk, ja apsveic un godina. Aktieriem, komponistiem, kara veterāniem un sievietēm arī gribas tikt godinātiem, vai ne?

Postsovjetiskās sievietes grib, lai vīrieši turpina viņas apsveikt šajā dienā (tāpat kā Brežņeva laikā) par to, ka viņas ir ”tikai sievietes”: seksuālas būtnes, vīrieša servisa institūcijas, kalpones, apteksnes, vilinātājas, vārdzinātākas un pats galvenais  – mīlas verdzenes?

Šajos sieviešu dzimuma svētkos, kā mums iedibināja padomju vara, uzkrītoša ir seksuāla toņkārta, kas uzreiz padara svinēšanu pikantu. Tā pati, kas oficiāli netika atļauta. Pat vārda ”sekss” mūsu vārdnīcās tolaik nebija un tāpēc ar tik nešķīstām lietām nodarboties nebija ieteicams.

Šodien kalendārs mums piedāvā neskaitāmus mīlas godināšanas pasākumus: Valentīna dienu jeb mīļo sirsniņu svētkus (14. februāris), Mātes dienu (dažādās valstīs atšķirīgā svētdienā), vīriešu, tēvu dienu (19. novembris), Draugu dienu, Pateicības dienu u.c., taču Staļina iedibinātā ”8. marts = sieviešu dzimuma godināšanas diena” ir daudziem spēkā joprojām.

Kas īsti ir šī diena ar savu seksa piesitienu? Padomju laiku vīriešu brutālās varas aparāta  atzīšanās ”Ievas meitas vilinājumā”? Varas spēļu transponēšana koķetu tulpju svētku izteiksmē ar moto – vismaz vienu dienu gadā ”mēs” uzteicam sieviešu eksistenci? Rezultātā – gaviļnieces tvīkst no prieka arī to pašu vienīgo dienu gadā, jo visas pārējās gada dienas viņas ir patriarhāta sabiedrības inventāra detaļas: tādas pašas kā automašīna, suns, šautene vai uzgriežņa atslēgai. Ciniski? Come on! Atzīstieties beidzot, ka tā faktiski ir.

Erotikas pletne

Par erotiku rakstām maz. Nopietnai publicistikai ar šo tēmu neklājas nodarboties. Lai gan dziņa ir cilvēkos iekodēta un reizēm (pašiem par pārsteigumu) tā mums sagādā virkni negaidītu pārsteigumu, mēs turpinām stoiski izlikties, ka nekas tāds mūsu tuvumā nerēgojas. Šo fenomenu man uzkrītoši atgādināja lētās erotikas bestsellers ”Greja 50 nokrāsas”, kas apsteidzis visus pārdošanas rekordus. Tā pati E.L. James grāmata, kuru tagad pārdod pat gastronomā, supermārketos – līdzās desām un pankūkām. Kas īsti fascinē kaislīgās lasītājas šajā pusaudžu romantisma pasakā ? Sadomazohisms un BDSM? Aizliegtā augļa nobaudīšana fantāzijas labirintos?  Vai Latvijā pietrūkst erotisko tekstu sievietēm un pelēkais romāns realizē šo vakanci? Kas īsti šajā attiecībās ir vinnētājs: sasējējs vai saietā? Uzvarētājs ir tas pats medību instinkts, kas liek sievietei tēlot vāju un neizsargātu, lai iekarotu un savaldītu nekontrolējamo Kristiānu Greju. To pašu, kas cieš no brīvības abstinences. Tātad ”Pelēko nianšu” lasītājas neilgojas vis pēc pletnes! Viņas visiem līdzekļiem vēlas panākt mežonīgā, neatkarīgā, brīvā vīrieša pieradināšanu. Uz saviem noteikumiem. Tāpēc, ka mežoņu savaldīšana un iejūgšana ir katras sievietes goda lieta. Šoreiz līdzekļi ir citi un tas ir skurbinoši.

Atkal ciniski? Come on! Medī taču dāmas, nevis kungi. Staļina astotais marts ir rezervāta robežu atvēršanas diena, jo atvērt var tikai to, kas normāli ir slēgts.

Vistu kūts ieslēgtās iemītnieces joprojām gada Staļina 8. martu un neko negrib dzirdēt par šiem svētkiem kā par sieviešu solidaritātes dienu. Tā ir viņu seksisma ziedu diena. Vienīga vienīgā atļautā diena gadā! Pārējās 364 aizripo pašas vienmuļā tumsā un miglā.

Taču atstāsim ” PSRS mīlas verdzenes” kūts durvju atvēršanas gaidās (ar pilnu Sietlas BDSM komplektu somiņā) un pamēģināsim paraudzīties uz 8. martu no citas puses.

Man ir divi stāsti.

Kadafi orģijas

Reiz dzīvoja maza meitene. Viņas vienīgā istaba bija mitra, tumša un atradās vienā no daudzajiem betona gaiteņiem Bab Alaziza rezidencē Lībijā. Tur Soraijai kopš piecpadsmit gadu vecuma nācās  dzīvotā vienai pašai. Kā izolatorā. No šī gaiteņa varēja izkļūt tikai vienā virzienā – uz diktatora  Muamara Kadafi guļamistabu. Turp meitenei bija jādodas, kad tika pavēlēts apmierināt Lībijas valdnieka sadistiskās seksuālas vajadzības. Par seksa verdzeni mazā Soraija kļuva nejauši – pēc bērnu svētkiem skolā. Toreiz Kadafi apmeklēja pamatskolu Sirtē un saņēma ziedus no mazās skolnieces rokām. Pieņemot buķeti, Kadafi noglaudīja meitenes bizi un tas bija signāls drošībniekiem, ka bērns jānogādā uz diktora harēmu. Pēc dažām stundām meitenes mājās ieradās drošībnieki. Arestēja meitenīti un aizveda to uz Kadafi betona telpu labirintu, kur viņai septiņus gadus nācās prezentēt savu ķermeni diktatora orģijām. Diktatoram intīmas attiecība nozīmēja sadismu. Šodien Soraija ir 22 gadus veca, daļēji invalīde un Kadafi seksa verdzeņu armijā (ar zaļu uniformu ikdienā) viņa nebija vienīgā. Spīdzinātājs Kadafi šodien ir miris, taču sistemātiski izvarotās jaunās sievietes stāvoklis arī tagad ir neapskaužams: viņa slēpjas no visiem, īpaši no savas ģimenes locekļiem – brāļiem, kuri joprojām vēlas māsu nogalināt, ”lai nomazgātu no ģimenes kauna traipu”. Tas, ka meitenei pirms septiņiem gadiem nebija izvēles – to zina visi. Arī viņas māte, kura bez ierunām toreiz atdeva savu bērnu kā lelli diktatora seksuālajām rotaļām. Tagad Soraijas māte nevēlas savu meitu redzēt dzīvu. Diktatora vairs nav un palicis tikai meitas kauns, kas jānomazgā no zemes virsas ar viņas pašas asinīm.

Jāpiezīmē, ka Soraijas gadījums nav unikāls. Kadafi svītā kā seksa verdzenes un spiedzes, drošībnieces un žēlsirdīgās māsas bija spiestas strādāt neskaitāmas diktatora harēma ”līdzstrādnieces”. Musulmaņu vīrieši, kas bija tik pat uzticīgi kalpojuši savam kungam, pēc nāves kļūst par varoņiem. Taču diktatoram lojālām sievietēm morālais pagodinājums netiek nodrošināts. Šodien šīs sievietes – Kadafi ”miesasardzes” jeb ”gvardistes”, medicīna māsas un piespiedu ”matrači” ir aiz borta. Kā nolietotas mantas.  Izsmietas, sakropļotas un pamestas. Miljoniem gaismas gadu attālumā no tā iluzorā priekšstata, kuru mums par šīm ”austrumzemju skaistulēm” uzbūrusi māksla.

Reālā mīlas verdzeņu situācija ir krietni nožēlojamāka.

Lībijas bijušais diktators, tieši tāpat kā lielākā daļa citu valstu ”ķeizaru” (PSRS bosus ieskaitot) nodrošināja sev seksa vergu korpusu, par kura esamību vēsture klusē. Pie tam šeit domāju ne tikai diktatora neremdināmu seksuālu apetīti, bet gan par viņa varmācīgās varas kāres spriedzi. Kadafi gadījumā vadonis neaprobežojās tikai ar mazu meiteņu un daiļu sieviešu nolaupīšanu un to sistemātisku izvarošanu savā pilī. Viņam īpaši esot paticis izmantot savu uzticamo kaujas biedru un kolēģu sievas, meitas un dēlus, tā pazemojot savus līdzgaitniekus. Par upuru (sieviešu, bērnu un vīriešu) ārstēšanu pēc Kadafi seksa orģijām var plašāk palasīt Annick Cojean grāmatā ” Les proies- Dans le harem de Kadhafi”, kas uzrakstīta, izmantojot aculiecinieku liecības.

Sekss bija Kadafi varas svira. Paklausības nostiprināšanas arguments. Pakļaujot savus padotos ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Pazemojot ”līdz kliņķim” ne tikai apspiesto cilvēku garu, bet arī miesu.

Masveida izvarošanas kā kaujas metode karā

Šajā virzienā Kadafi nav vientuļnieks. Seksu kā pazemošanas un paverdzināšanas līdzekli ir izmantojuši visi okupanti. Par ”šo ieroci” kara stratēģi un vēstures grāmatu autori līdz šim runājuši nepiedodami maz. Tikai pēdējā laikā šausminošus faktus sāk plašāk apskatīt zinātne un māksla. Tikai  tagad – 60 gadus pēc kara, mēs uzzinājām par PSRS armijas zvērībām pret vācu sievietēm Berlīnē pēc kapitulācijas 1945. gadā. Izrādās, ka starp ordeņotajiem varoņiem  kas pavasarī pie mūsu Pārdaugavas pieminekļa svin uzvaras dienu, iespējams ir tādi, kas savulaik piedalījās vācu sieviešu masveida izvarošanā Vācijā. Dokumenti apliecina, ka Sarkanā Armija izvarošanu izmantoja kā legālu cīņas metodi un Berlīnē tika izvarotas visas sievietes pēc kārtas (vecumā no 8 līdz 80 gadiem), kas gadījās pa rokai, lai pēc tam katru desmito nogalinātu, pakarot vai dzīvu sadedzinot. Joprojām nav precīzi zināms masveidā izvaroto un nogalināto vācu sieviešu skaits, jo daudzas vācietes centās slēpt ”savu kaunu” no publiskās domās, cenšoties aizmirst notikušo laikā no 1945. gada aprīļa līdz jūnijam. Liela daļa izvaroto sieviešu klusē joprojām, taču aplēses liecina sekojošo:  Sarkanās Armijas uzvarētāji Berlīnē vien izvarojuši apmēram 100 000 sieviešu, turklāt – katra desmitā izvarotā vāciete tika nogalināta un apmēram tik pat daudz kļuva grūtas (400 000) un bija spiestas laist pasaulē uzvarētāju bērnus. Kopumā 1945. gadā Sarkanajai Armijai izdevās izvarot ap diviem miljoniem vācu sieviešu (Schisser Hanna, The Miracle Years: A Cultural History of West Germany, 1949-1968. 2001. Pricton University Press).

Masu izvarošanu kā legālu cīņas metodi praktizē arī šodien. To varējām novērot Bosnijas kara laikā, kad četru kara gadu periodā tika izvarotas apmēram 50 000 sieviešu. Tas turpinās arī Āfrikas karstajos punktos: Kongo, Ruandā Burundi, Ugandā kur būtībā vairs nav mierīgo iedzīvotāju, jo okupēto zonu sievietes uzbrucēji izvaro un sakropļo, lai nodrošinātu ienaidnieka tautas iznīcību, mazos bērnus padarot par kaujiniekiem.

ANO sieviešu tiesību pārstāve Margota Valštrēma aizvien lielāku mediju uzmanību pievērš izvarošanai kā kara stratēģijai bruņoto konfliktu plosītajā Āfrikas kontinentā. Viņa norāda, ka Kongo Kinšasas derīgie izrakteņi (24 miljardu ASV dolāru vērtībā) netieši finansē bruņoto, izvarotāju grupu aktivitātes šajā kara plosītajā Āfrikas zonā. Tāpēc Vālštroma piedāvā izveidot jaunu institūciju ESC, kas nedaudz atgādina mūsu FKTK, lai uzraudzītu tā saucamo ”konfliktu minerālu” (zelta, alvas, dimantu, volframa un citu) tirdzniecību. Tos pašus, kuru eksports nodrošina līdzekļus bruņotu konfliktu norisei. Tur sieviešu masveida izvarošana ir stratēģisks ierocis. Starp citu, šie izrakteņi veido arī mūsu iPad un iPhone ”smadzenes” un tāpēc būtu svarīgi zināt, vai arī mēs šodien, iegādājoties datorus un mobilos telefonus, finansējam ar savu naudu izvarotāju ordas Āfrikā?

”Šis noziegums (masu izvarošanas kā kaujas metode) ir savāds noziegums, jo upuris jūtas vainīgs. Būtībā te nav runa tikai par sieviešu tiesībām. Te jāakcentē, ka tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums”, – uzver Margota Vālštrēma.   Strādājot ANO, viņa uzdevums ir pievērst Drošības padomes uzmanību sankcijām, kas varētu ierobežot masu izvarošanas postu kara skartajās planētas zonās. Pagaidām tiek iezīmēti riska reģioni un gatavotas sankcijas karavadoņu ārzemju kontu iesaldēšanai un pārvietošanās aizliegumiem. Jāpiebilst, ka šodienas masu izvarošanas nav tikai Āfrikas dilemma. Ziņojumi no Kirgīzijas, Libērijas, Kolumbijas, Nepālas un Indijas, aktuālie notikumi Deli, kur 16. decembrī izvarotāju grupa izrēķinājās ar 23 gadus vecu indiešu studenti un viņas draugu, liecina, ka šai problēmai joprojām nav atrasts reāls risinājums. Sievietes turpina pazemot viņu dzimuma dēļ.

Rezolūcija nr. 1977

Reālā pasaules aina pierāda, ka sieviešu, meiteņu stāvoklis visur pasaulē joprojām nav apmierinošs.

Savulaik, pirmās ANO sieviešu konferences laikā Meksikā (1975) tika pieņemts lēmums uzsākt globālu Sieviešu solidaritātes dienas svinēšanu. Ģenerālā asambleja par šo priekšlikumu nobalsoja divus gadus vēlāk un tāpēc kopš 1978. gada astotais marts kā sieviešu solidaritātes diena tiek iekļauta daudzu valstu svinamo dienu sarakstā. Savādi, ka līdz ar sieviešu stāvokļa problēmu publisku atzīšanu un šīs dienas statusa iecementēšanu ANO līmenī,  pati svinēšana pamazām pārvēršas par apolitiskiem ”tulpju svētkiem”, nostājoties tālu aiz sākotnēji iecerētajām politiskajām sieviešu tiesību ambīcijām.

Marksisma teorētiķes un politiķes Klāras Cetkinas vēsturiskais starta  aicinājums – piešķirt visām sievietēm vēlēšanu tiesības,  joprojām nav realizējies visur. Nemaz nerunājot par citām sieviešu ikdienas problēmām – goda slepkavībām, masveida izvarošanām, algu atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, abortu aizliegumiem un visiem pārējiem ierobežojumiem, kas apdraud sieviešu tiesības uz dzīvību, cieņu, līdztiesību un savas privātās dzīves neaizskaramību.

Problēmu, kā redzams netrūkst, un to izgaismošanai  ir paredzēts 8. marts jeb visas pasaules sieviešu starptautiskās solidaritātes diena. Nopietnu jautājumu aktualizēšanai.

Cerams, ka drīz mēs arī Latvijā iesaistīsimies 8. marta svinēšanā ”pēc būtības” un Staļina tulpes atstāsim pavasara pļāvām (nevis savai puķu vāzei).

Nomainot gan seksuālās liekulības koloniālismu ar spoguli, gan arī egocentrismu ar empātiju.

Tik vienkārši tas ir.

Sāksim?

Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena.

Posted on by
89

2012. gada 8. martā. Papildināts 9. martā.

Kam tad - galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena? Tā ir veltīta nopietnu problēmu risināšanai. Nevis sieviešu politikas vulgarizācijai kā to pasniedz Latvijā.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk būs zaudējuši.

Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās.

Arī tad, ja bija domāts, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no soda.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža.

Par to iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu.

Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”.

Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.

To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.

Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos.

Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. 

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.

Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”.

Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama.

Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi.

Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem”  un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy”   turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā.

Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes.

Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”.

Man nevajag šādu pārprastu dienu.

Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai.

Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu.

Tāpat domā arī Daniels Kreigs, kas  piedalās šajā videovēstījumā:

Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā.

⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes.

Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū.

Pazemojumus publiskajā telpā.

Devalvāciju zinātnē un mākslā.

Pakārtotību amatos.

Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu.

Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.

Labākais veids kā pazemot sievieti - uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas diskrimināciju.

🙂

Papildu resurss par sieviešu nevienlīdzību.

Papildu resurss TVPanorāma

Sieviešu vienlīdzības indekss 2012

Par kvotām valdēs ES viedoklis

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

Posted on by
2

 

  1. gada 8. marta

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā! ”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”! Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks.   Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli. Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video … bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu: http://mango.delfi.lv/zinas/apraksti/pasakumi/rallija-braucejas-priece-viriesu-striptizs.m?id=37229191 Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās. Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā! Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās. Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”. Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem. Turpinām vērot.