Piedāvāju jums šodien = 2015. gadā palasīt pirms trim gadiem rakstītu bloga tekstu. Vai šodien ir labāk?

2015.08.03.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk ir zaudējuši. Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās. Nevajag apsveikt sievietes 8. martā, jo iznāk, ka viņas tiek godinātas par savu tiesību,iespēju nevienlīdzību. Pazemojoši.

Arī tad, ja “apsveikums bija domāts”, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no nosodījuma.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža. Staļinistu loģika “sieviešu dienā” joprojām ir dzīva arī Rēzeknē, Rīgā un Liepājā. Diemžēl.

Par PSRS laika tumsonības pēdām Rīgā iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu. Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”. Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.
To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos. Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena.

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”. Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama. Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi. Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem” un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy” turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā. Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes. Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”. Man nevajag šādu pārprastu dienu. Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai. Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu. Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā. ⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes. Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū. Pazemojumus publiskajā telpā. Devalvāciju zinātnē un mākslā. Pakārtotību amatos.Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu. Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.
Labākais veids kā pazemot sievieti – uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas ar diskrimināciju. Vai savos apsveikumos var krist vēl zemāk?