Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.

Vīrusa pandēmijas uzbrukuma laikā

Speciāli TVNET

Pasaules veselības aprūpes organizācijas vadītājs Tedross Adanoms Gebrejesuss tikko Ženēva konstatēja, ka vīrusa covid -19 izplatība uz mūsu planētas notiek ļoti strauji. Tas rada priekšnosacījumus globālam un intensīvam slimības izplatības riskam. Katra nākamā diena piegādā lielākus sasirgušo skaitļus aizvien jaunās valstīs. Mūsu reģionā saslimušo ir salīdzinoši maz, taču tas nenozīmē, ka sabiedrība dzīvo miera vējos. Bailes un neziņa par to, kā viss būs un notiks, eksistē arī Rīgā, Liepājā, Rūjienā vai Daugavpilī. Protams, ka mūsu sabiedrībā nav iemaņu kā rīkoties pandēmijas apstākļos. Iepriekšējā pandēmija planētu piemeklēja pirms 100 gadiem. Toreiz visi bija pārbijušies līdz nāvei un rīkojās muļķīgi, neapdomīgi un haotiski. Dokumenti šos misēkļus ir saglabājuši. Tātad atkal ir radusies ārkārtas jeb krīzes situācija. Patīk mums vai nepatīk to atzīt, taču tā ir. Kā rīkoties tālāk? Vai tagad mēs spējam un protam rīkoties gudrāk, lai nosargātu mūsu līdzcilvēkus? Mērķtiecīgāk, nekā mūsu senči aizstāvējās pret „spāņu sērgu“ pirmā pasaules kara laikā?

Būvē slimnīcas, atbrīvo palātas un izpērk veikalus

Šodien katra valsts atšķirīgi reaģē un notiekošo. Valdību reakcija uz epidēmijas gaitu lielā mērā raksturo katras atsevišķās valsts politikās pārvaldes formas priekšrocības. Totalitārā Ķīna epidēmijas uzbrukumam bija salīdzinoši labāk sagatavojusies, jo spēja reaģēt konstruktīvāk un masīvāk nekā iepriekšējās epidēmijas laikā. Partijas ģenerālsekretārs diriģēja valsti kā lielu orķestri un pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā pat atcēla savas jeb valsts vienīgās partijas kongresa norisi. Nekas tamlīdzīgs Ķīnas komunistu vēsturē iepriekš vēl nebija noticis. Tas nozīmē, ka šoreiz ķīnieši netēloja varoņus un rīkojās maksimāli apzinīgi – noslēdzot vīrusa izplatīšanās ceļus transporta sistēmā, anulējot masu saietus un sadzenot cilvēkus pa mājām. Iztukšojot ielas un laukumus. Novācot cilvēkus no publiskās telpas. Anulējot skolu, augstskolu apmeklējumus, kultūras un sporta pasākumus. Ķīna apstājās uz vairākām nedēļām. Industrija kliboja uz abām kājām un mēs prognozējām, ka ķīniešu preces drīz sāks pietrūkt arī mūsu veikalu plauktos.

No malas noskaitoties, daudzi dramatiskie pasākumi un aizliegumi Ķīnā likās nedaudz pārspīlēti. „Vai nu ir tik traki?“ – brīnījāmies un raustījām plecus mēs. Tie, kas nekad neko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši. Ķīnieši nebrīnījās. Viņi rīkojās. Iespējams, ka viņi ir jau tikuši pāri savam epidēmijas dramatiskajam punktam, jo šodien mana Rīgas pasta nodaļa paziņoja, ka ir pienākusi paciņa no Ķīnas. Jauna datora tastatūra. Tagad atliek noskaidrot, vai šo paku drīkst vērt vaļā. Vai vīruss tur nebūs ielīdis un negaida manu roku pieskārienu? Taču viens gan ir skaidrs – ķīnieši atjēdzas. Prātīgi un pamazām. Tagad kārta ienākusi mums – eiropiešiem. Pagaidām neizskatās, ka mēs reaģētu gudrāk par ķīniešiem.

Zviedri, tāpat kā visi pārējie, apgalvo ka valsts esot gatava „kroņa vīrusa“ uzbrukumam Medijos ziņo par vīrusa specifiku, māca mazgāt rokas ar ziepēm uz spirtu un šķaudīt elkonī.  Netuvoties nevienam tuvāk pa 1,20 m un izvairīties un publiskiem pasākumiem iespēju robežās. Veselības aprūpes sistēma ir gatava atcelt plānotās operācijas, lai novirzītu visu medicīniskā personāla spēkus epidēmijas upuriem. Viss tiek apsolīts, taču slimnīcas nespēj nosaukt konkrētus skaitļus, kas pierādītu valsts gatavību aizstāvībai ārkārtas situācijā.

Tikmēr tepat kaimiņvalstī Lietuvā cilvēki izpērk aptiekas un pārtikas veikalus, gatavojoties ilgstošas karantīnas apstākļiem. Arī Rīgā dažos pārtikas veikalos esot izpirkti milti un pārslas. Cilvēki barikādē pārtiku un sērkociņus nebaltām dienām. Vai šādai iepirkšanās histērijai ir pamats? Vai nepārspīlējam? Jeb esam pārgalvīgi optimistiski un tāpēc naivi?

 

 

 

 

 

 

 

 

Histērija vai naivums

Mūsu lidostās turpina nosēsties lidmašīnas ar pasažieriem no Ķīnas, Irānas un Itālijas. Šajās valstīs sasirgušo skaits progresējis visstraujāk. Katrai valstij būtu jākontrolē ieplūstošās ceļotāju masas. Tā iesaka WHO. Tas nozīmētu daudz. Proti izvairīšanos seškārtīgām inficēšanās iespējām, kuras var izraisīt katrs atbraukušais sirdzējs. Taču skenēt visus, kas iebrauc, izmaksā pārāk dārgi. Varbūt 14 dienu karantīnai būtu jāpaļauj tie, kas ierodas no epidēmijas uzliesmojumu valstīm. Kāda no studentēm šodien auditorijā jautāja par līdzīgu tēmu. Viņas darba kolēģe dosies šonedēļ ekskursijā uz Vjetnamu. Vai pēc atgriešanās būtu jāpieprasa, lai šī bērnudārza audzinātāja labprātīgi nosēž mājas karantīnā 14 dienas un tikai pēc tam atgriežas darbā pie bērniem? Vai šāds priekšlikums ir cilvēktiesību pārkāpums? Jeb tomēr saprātīgs drošības projekts?

Visbeidzot, ja slimība tomēr spilgti uzliesmos kādā no mūsu pilsētām, vai valdība ir gatava strauji slēgt apdzīvotas vietas, skolas, iestādes, komunikācijas tīklus? Vai mēs to prastu izdarīt? Proti – pāriet uz neklātienes un distances apmācību skolās uz augstskolās (izmantojot Skype un citas digitālās komunikācijas formas) un uz neklātienes menedžmentu iestādēs, organizācijās. Sazinoties pa distanci tur, kur ir iespējams. Tā sakot – turpināt darbu arī epidēmijas apstākļos. Kā šādā situācijā nodrošināsim zāļu piegādi hroniski slimajiem cilvēkiem, kā arī pārtikas un sadzīves preču nodrošinājumu plašiem iedzīvotāju slāņiem?  Milānas ielas šodien ir tukšas. Vai viņi to visu zina un prot labāk par mums?

Vai mūsu valstij ir rīcības plāns ārkārtas stāvoklī? Kura ministrija vada un uzņemas krīzes situācijas koordinēšanu? Vai to darīs ministrijas, kuras kontrolē ir policija, drošības policija un citas valsts pārvaldes stratēģiskās sviras? Jeb tā ir Krišjāņa Kariņa vadītā Krīzes vadības padome? To būtu svarīgi zināt un saprast arī mums – parastajiem reņģēdājiem.

Kas notiks, ja saslims ministri un svarīgu organizāciju vadītāji? Piemēram, Irānā ir jau saslimuši divi ministri. Kā mūsu valdība un vadītāji ir gatavi vīrusa uzbrukumam? Vai ir rezerves amatpersonām, kas var uzņemties vadību un atbildību?

Visbeidzot, vai nav pienācis pēdējais laiks normāli un konstruktīvi sarunāties ar sabiedrību par šīm problēmām? Piemēram, apturot miltu un citu pārtikas produktu histērisku izpirkšanu?

Krīzes rezerves vai pasakas par vīrusa „vieglo formu“

Tas, ka valdība un speciālisti neko nesaka, nav labi. Protams, ka visi cer sagaidīt brīdi, kad pandēmija aizskrien mums garām. Latvijā nemaz neiegriežoties. Taču vēl sliktāk būs tad, ja pēkšņa epidēmija „piesitīs mūs krustā“ nesagatavotus. Tieši šī iemesla dēļ būtu saprātīgi izveidot krīzes centru, kas ne tikai sniedz informāciju par to, kāds izskatās „kroņa vīruss“, kā jāmazgā rokas un kurp jādodas drudža stāvoklī. Būtu ļoti svarīgi, lai šis krīzes centrs saprātīgi paskaidrotu iedzīvotajiem kās un kādas preces vēlams iegādāties iedzīvotājiem iespējamās karantīnas apstākļos. Ja šāds konkrēts (caurmēra) priekšlikums tiktu izstrādāts, tad izbeigtos haotiskā griķu, grūbu, miltu un sausiņu izpirkšana pārtikas veikalos, kuru varam daļēji novērot jau patlaban. Vēl svarīgāk ir nodrošinās hroniski slimus cilvēkus ar viņiem nepieciešamajām zāļu rezervēm jau laikus.

Visvieglāk, protams, ir iestāstīt sev un citiem, ka nekas slikts nenotiks. Ka mūs vīruss neaiztiks. Ka mēs esam „īpaši“ un „nemirstīgi“. Ka covid -19 ir „tikai tāda viegla gripas forma“. Vai vēl ciniskāk – „jauni cilvēki ar neslimo un nemirst“. Tā daudzviet Latvijā domā un runā. Kāds skolēns Ādažos man aizvakar atzinās, ka no jaunā vīrusa nemaz nebaidoties, jo no tā mirstot tikai „ļoti veci cilvēki, proti – „tādi, kam pāri 50″. Šie cilvēki jau tāpat esot ļoti veci un tāpēc slimība sabiedrībai neko sliktu nenodarīšot. Mazas meitenes kafejnīcā apsprieda vīrusa uzbrukumu ļoti racionāli. Nomiršot „visas vecās skolotājas“ un uz skolu nebūšot jāiet. Šī amizantā un savādi pārprastā skolēna prātula, nepavisam nav pieņemama. Visi mūsu cilvēki ir tiesīgi saņemt pārdomātas aizsardzības stratēģijas atbalstu pret nejauko vīrusu un tā uzbrukumiem. Arī tad, ja (kā noskaidrots) bērni cieš no tā mazāk un savstarpēji neaplipina ar šo slimību cits citu. Nav svarīgi, cik vecs vai slims šodien ir kāds no mūsu līdzcilvēkiem tepat Latvijā. Arī viņš ir tiesīgs cerēt uz aizstāvību. Kaut arī reāli atrodas vīrusa uzbrukuma riska zonā.

Šodien „kroņa vīrusa“ aizstāvības pozīcijās nostājās arī kāda matu kosmētikas veikala pārdevēja Liepājā. „Es no vīrusa nebaidos. Es atslābinos un atdodos viņam. Kā būs, tā būs labi!“.

Nedomāju, ka nepiesardzīgs optimisms ir pareizā izeja no situācijas. Iespējams, ka šāds naivums reālu briesmu priekšā, izskaidrojams ar pieredzes trūkumu pandēmijas situācijā.

Taču kauja  notiks. Svarīgi vai esam tai gatavi. Morāli, garīgi un materiāli.

Ja būsim tai sagatavojušies pārāk nopietni, un nekas slikts nenotiks, tad varēsim atviegloti uzelpot. Tas būs ļoti labi. Taču, ja epidēmija mums uzbruks nesagatavotiem, tad diezin vai vēlāk spēsim piedot sev un citiem naivumu un neizdarību, kuras rezultātā bojā var aiziet cilvēki, kas pandēmijas sodu nav pelnījuši. Vētra ir jau sākusies.