Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

2013. gada 27. maijā speciāli TVnet.

TVnet foto militārā nometne sojuz 2012 latvijas dalibnieki

Foto: Attēls no kmforum.ru

Pagājušas nedēļas LTV raidījumā Preses klubs 100. pants*, kurā piedalījās arī LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un tika analizēts viens no Krievijas maigās varas piemēriem – Baltijas jauniešu iesaiste Krievijā rīkotajās nometnēs, tika diskutēts par šā pasākuma lietderību un ar to saistītajām problēmām. Šī diskusija izraisīja pārdomas par Latvijas drošību. Kas un kādi šodien ir Latvijas drošības riski un kur meklējami drošības garanti?

– Latvijas drošības risks ir mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiskais režīms un tā maigās varas politika, kas pašlaik centrēta uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu bijušajā PSRS teritorijā ar krievu valodā runājošo, Latvijā dzīvojošo tautiešu un vietējo politiķu palīdzību.

– Latvijas drošības risks ir Saeimas deputāts, PSRS bruņoto spēku un Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš, kas sadarbībā ar savu PSRS karavīru sabiedrisko organizāciju un tās biedriem (Afganistānas kara veterānu Sergeju Īvānu) organizē Latvijas pusaudžu dalību Krievijas «militāri patriotiskajā» nometnē «Sojuz», kura pēc pasaulē pieņemtas terminoloģijas ir jādēvē par starptautiskā terorisma treniņnometni, jo tās mērķi ir ar militāra spēka, diversiju, izlūkošanas, ideoloģiskas ietekmēšanas palīdzību nostiprināt Krievijas pozīcijas postpadomju telpā (ieskaitot Latviju).

– Latvijas drošības risks ir tie Rīgas 34. vidusskolas un citu skolu bērni, kas piedalījās šajās teroristu nometnēs 2010. un 2012. gadā, jo viņi ir Krievijas izlūkdienestu potenciālo vervējamo aģentu sarakstā. Krievijas izlūkdienestus interesē spējīgi jaunieši, kuri ar laiku kļūs par savu valstu nākamajiem sabiedriskās un politiskās elites pārstāvjiem, cerot uz to, ka nākotnē – iesaistoties politikā, iegūstot varu un ieņemot augstus amatus, šie jaunieši īstenotu Krievijas interesēm atbilstošu politiku.

– Latvijas drošības risks ir tie Krievijas maigās varas instrumenti Latvijā, kuri atbalsta Latvijas jauniešu dalību šādās teroristu nometnēs. Kā avīzē Vesti norāda Sergejs Īvāns, tad atbalsts šādai iniciatīvai nācis no Krievijas konsula Latvijā Vladimira Godiņas, no Rīgas mēra Nila Ušakova, no Rīgas domes deputāta (Gods kalpot Rīgai) un PSRS bruņoto spēku virsnieka Daiņa Turlā, no Jurija (Jura) Savicka (acīmredzot tā Jurija Savicka, kas ir bijis PSRS ārējā izlūkdienesta virsnieks un tagad ir Krievijas dabas gāzes ieguves uzņēmuma Itera Latvijas meitas uzņēmuma prezidents un sabiedrības «Latvijas Gāze» padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Latvijas drošības risks ir Krievijas dabas gāzes koncerns Gazprom ar tās uzņēmumiem Latvijā, ja šis piegādātājs saglabās savu monopolstāvokli mūsu tirgū. J. Savickis, kas pārstāv Gazprom impēriju Latvijā, ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja PSRS izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju, un runā, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot Gazprom vadītāja Millera vietā, taču atstāja Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks.

– Latvijas drošības risks ir mūsu naivums un zināma lētticība par to, ka dalība NATO, Eiropas Savienībā un iekļaušanās eiro zonā automātiski aizsargās un nodrošinās mūžīgas garantijas mūsu drošībai un piederībai Rietumu civilizācijai. Šis pats infantilais naivums mājo (kā tagad izrādās!) arī LR Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, kura direktors Druvis Kleins savu nekompetenci gan uzreiz atzina un, gods kam gods, iesniedza atlūgumu kā īstam virsniekam klājas. Taču arī Latvijas prezidents ir tikpat naivs, kā liecina viņa izteikumi šīs teroristu nometnes sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas partija Saskaņas centrs, kas faktiski nekautrējas skaļi deklarēt savu sadarbību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuras līderu mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju, sākot nostiprināt Krievijas ietekmi vecajās PSRS robežās.

– Latvijas drošības risks ir Rīgas mērs un partijas Saskaņas centrs līderis Nils Ušakovs. Viņš ar tiešu un netiešu atbalstu Krievijas maigās varas aktivitātēm Latvijā, izmantojot savus sakarus ar Krievijas izlūkdienestu, mēģināja spert pirmo soli Latvijas kolonizācijas atjaunošana virzienā, aicinot ieviest Latvijā krievu valodu kā valsts valodu. Ar šo viņš būtiski apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatu – latviešu valodu un kultūru un cenšas pārvērst Latvijas valsti par Krievijas satelītprovinci.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas krievu kopienas valdes loceklis un laikraksta Vesti ārštata žurnālists Sergejs Vatoļins (kas piedalījās arī LTV raidījumā), jo viņš nesaskata vai apzināti ignorē atšķirību starp Latvijas jauniešu iespējamo dalību analoģiskās militārās nometnēs ASV, Izraēlā vai radikālajā militāri – patriotiskajā nometnē Krievijā. ASV un Izraēla ir mūsu Rietumu militārie sabiedrotie, ar kuriem mums ir arī kopīgas vērtības. Turpretī Krievija joprojām ir mūsu potenciālais ienaidnieks. Vai Vatoļina kungs ir tik nekompetents, ka šo starpību neredz, lai sludinātu, ka Latvijai ASV ir tas pats, kas Krievija? Domāju, ka viņš saprot, tikai apzināti nomaina vietām būtisko ar nebūtisko. Demagoģijai ir daudz seju.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas kultūras imperiālisms ar Krievijas TV kanāliem visos Latvijas kabeļu tīklos. Arī tajos, kurus finansē valsts (Lattelecom), ar krievu valodā skanošo radiostaciju dominanti ēterā. Mūsu drošības risks ir Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis Jūrmalā ar visiem tam sekojošajiem lielkrievu kriminogēnajiem elementiem un mafijas bosiem publikā Dzintaru koncertzālē. Kamēr šis festivāls Dzintaros nav pārveidots par normālu starptautisku pasākumu (atbilstoši modernā laika normām) ar Rietumu valstu dalībniekiem angļu un latviešu (nevis krievu valodā), tikmēr šis pasākums būs Trojas zirgs Maskavas šovinismam mūsu valstī.

– Latvijas drošības risks ir hokeja komanda Dinamo, kas veicina Latvijas sporta un līdzjutēju integrāciju Krievijas sporta un izklaides sfērā atbilstoši Krievijas maigās varas politikas plāniem. Šo projektu arī vada Putina «draugs» un līdzgaitnieks PSRS izlūkošanas frontē Jurijs (Juris) Savickis (Itera, Latvijas Gāze). Dīvaini, ka pat Latvijas saeimas spīkere Āboltiņa un citi politiķi apmeklē šo Krievijas maigās varas pasākumus. Naivi vai jau nopirkti?

– Latvijas drošības risks ir Latvijas oligarhi (valsts un pašvaldību līmenī), kas bez sirdsapziņas pārmetumiem personīgā labuma un ietekmes dēļ pārdos savu māti un lēti nopirks uzticīgus pensionārus. Viņi veicina tiesiskā nihilisma, korupcijas un visatļautības sērgu Latvijā.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas specdienestu apmaksāti interneta publikāciju komentētāji, kuru uzdevums ir «vērpt» mūsu sabiedrības publisko domu labvēlīgu Krievijai un tās politiķiem Baltijas valstīs. Viņu daiļradi varat izlasīt zem šī mana vai jebkura Otto Ozola, Toma Ostrovska, Aivara Ozoliņa vai citu komentētāju rakstiem. Šo Kremļa vērpēju galvenais uzdevums ir nolamāt raksta autorus, vienmēr un visur slavēt Krieviju, tās politiku un kritizēt visu rietumniecisko, demonizējot pat zviedru bankas, kas pēc viņu loģikas ir lielāka ļaunuma sakne Baltijā nekā PSRS okupācijas laiks. Sevišķi aktīvi šie «ideoloģijas vērpēji» sarosās pirms vēlēšanām, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus un viedokļus. Tas notiek arī tagad. Šonedēļ.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.

– Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.

– Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.

Kas ir mūsu drošības garantijas?

– Mūsu drošības garantijas ir mūsu izcīnītā brīvība un demokrātija ar izteikšanās, preses un citām iespējām, kuras augļus mēs ļaujam izmantot arī mūsu ienaidniekiem. Taču tiem, kas mūsu brīvības izmanto pret mūsu interesēm, vajadzētu nekautrēties norādīt viņu vietu un robežas, aiz kuram tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.

– Mūsu drošības garantijas ir dalība Eiropas Savienībā, NATO un, iespējams, arī dalība eiro zonā.

– Mūsu drošības garantija ir tādi politiķi kā A. Pabriks, kurš redz un konsekventi atgādina par Krievijas maigās un cietās varas apdraudējumu Latvijai. Un kā izglītots cilvēks saskata tur nopietnus draudus.

– Mūsu drošības garantija ir demokrātiski un progresīvi krievi. Tādi kā izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kas saprot, ka jebkuram pret Latviju lojālam krievam ir jārūp, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda un ka katram tās iedzīvotājam tā jāprot, lai integrētos mūsu kopīgajā valstī, neaizmirstot arī savu dzimto valodu un kultūru.

– Mūsu drošības garantija ir mūsu gudrība un spēja atšķirt draugus no ienaidniekiem, kas apdraud mūsu personisko brīvību un šīs brīvības garantu demokrātisku valsti.

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā un izskatās, ka viņs uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Latviešu mediji ir nacionālā bagātība

2012. gada 5. oktobrī. Speciāli TVNet.

Beidzot arī kāds Latvijas politiķis ir nācis klajā ar konkrētu priekšlikumu, kas stiprinātu latviešu kultūras un latviešu valodas pozīcijas pret Krievijas kultūras imperiālismu, par kura ietekmi Latvijā rakstīju vasarā pāris publikācijās saistībā ar Jauno Vilni.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

Raivis Dzintars ir mēģinājis formulēt  valsts  atbalsta nepieciešamību latviešu valodā drukātai presei, pamatojoties uz domu, ka krieviski rakstošā radikālā prese Čas un Vestji  Segodnja  sludinot Osipova un Lindermana idejas, kas demontējot valsts identitāti.

Jā, viņi to dara. Taču šāda šaura un politiska argumentācija var tikai nogremdēt labu ideju. Nezin, vai  demokrātiskā  sabiedrībā  mēs  uzdrošināsimies  kādu mediju  daļu diskriminēt tikai par to, ka tas pauž citai sabiedrības daļai nepieņemamas idejas, ja vien tās, protams, nav pretrunā ar likumu. Jo tad nonāksim pie tā, ka Dzintara kungs ierosinās ierobežot arī kādu latviešu valodā rakstošu mediju, kas, viņaprāt, darīs to pašu, ko viņa pieminētie krievu mediji, vai nebūs  pietiekoši konservatīvs  vai baznīcas vērtības atbalstošs. Vārda brīvībai ir jābūt mūsu neaizskaramai vērtībai, vienalga, kādā valodā tā tiek īstenota Latvijā.

Taču mediji latviešu valodā, gan drukātie, gan elektroniskie, būtu noteikti jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas tāpēc, ka tie ir mūsdienās kļuvuši par būtiskākajiem latviešu kultūras un latviešu valodas nesējiem, kas ir garants latviešu nacionālās valsts – Latvijas eksistencei. Tieši tāpat kā valsts atbalsta krievu valodu Krievijā, zviedru valodu Zviedrijā, somu valodu Somijā, dāņu valodu Dānijā, islandiešu Islandē. Valsts valodā drukātās dienas preses valsts subsīdijas nav nekas neparasts Skandināvijā.

Latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji ir mūsu nacionālās  kultūras svarīgākā  sastāvdaļa, tie kopā ar operu, teātriem, literatūru, tēlotājmākslu, arhitektūru, dziesmu un deju svētkiem utt. veido Latvijā dzīvojošo cilvēku identitāti, attīsta un nostiprina pasaules kultūrā tik unikālo latviešu valodu.

Tiem politiķiem, kas runā, ka, atbalstot latviešu medijus, notikšot tirgus deformācija, gribu atgādināt, ka mediju bizness nav desu bizness, jo medijiem ir arī kultūras attīstīšanas misija, sevišķi mazās valstīs un sevišķi ja šīs mazās kultūras apdraud blakusesošo lielvalstu kultūras imperiālisms. Turklāt valsts atbalsts medijiem latviešu valodā palīdzēs veicināt šo mediju publicistisko kvalitāti, rokošo žurnālistiku un līdz ar to veicinās sabiedrības informētību un latviešu mediju  konkurētspēju iepretim Krievijas mediju spiedienam.

Savu kultūru, kas izpaužas ar valodu, un nacionālos medijus atbalsta ne tikai mazās valstis, bet arī lielvalstis. Pēdējos gados to aktīvi dara arī Krievija ar valsts atbalstītu fondu, mediju palīdzību un ne tikai savās mājās, bet arī ārzemēs. Tikko lasījām, ka Krievijas  valdība par krievu valodas un kultūras veicināšanu  apbalvojusi divus Latvijas medijus Vestji Segodņa un žurnālu Lilit.

Nepieņemami, ka nevis latviešu valodu, bet gan krievu valodu Latvijā nostiprina un atbalsta Latvijas nodokļu maksātāju finansēti uzņēmumi, tādi kā Lattelecom.

Lattelecom savās virszemes TV paketēs pārdod pamatā krievu valodā raidošus un dublētus kanālus, par kuriem ir spiesti maksāt arī tie, kas krieviski nesaprot vai nelieto šos kanālus krievu valodā. Latviešu valoda ir minoritātes valoda Lattelecom un arī zviedru MTG piedāvājumā, jo pēc kanālu skaita, kas tiek raidīti krievu valodā, rodas iespaids, ka valsts valoda Latvijā ir krievu valoda. Nebrīnīsimies, ka Krievijas valdība savas balvas par krievu valodas nostiprināšanu izsniegs arī Lattelecom un zviedru koncernam MTG, un noteikti Saeimas ievēlētai NEPLP, kas neko redzamu nedara, lai Latvijas rusifikāciju, kas tiek veikta ar mediju palīdzību, ierobežotu.

Turklāt atbalsts latviešu valodas presei nekādā ziņā nekropļos Latvijas preses tirgu, jo latviešu un krievu preses tirgi ir divi dažādi tirgi. Turklāt krievu preses tirgu Latvijā jau atbalsta Krievija.

Latvijas valsts atbalsts nelatviešu medijiem, protams, arī nav izslēdzams no Latvijas valsts atbalsta saraksta, taču pašlaik krievu valodai un krievu kultūrai pasaulē nav to iekšējo un ārējo draudu, kas latviešu valodai.

Ņemot vērā masīvo Krievijas kultūras imperiālisma ietekmi Latvijā un lielo krievu  minoritāti Latvijā, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir ar nodokļu  maksātāju  naudu  stiprināt latviešu valodu medijos, kas dos lielākas  iespējas krieviem labāk apgūt un lietot latviešu valodu, izprast latviešu kultūru un labāk integrēties Eiropā un Rietumu civilizācijā, kurai Latvija un latviešu kultūra pieder.

Mazo valstu valodas un kultūras ir jāaizstāv ar protekcionismu, un tās nedrīkst  pakļaut tirgus likumiem, jo tad šīs valodas un kultūras un līdz ar to arī valstis tiek  apdraudētas. Jo mazāka un unikālāka ir valoda, jo tā ir vērtīgāka  pasaules kultūrā. Šai politikai ir jābūt Latvijai un latviešu nācijai  draudzīgu politisko spēku dienas kārtībā, ja tie nevēlas Latvijā veidot sašķeltu latviešu un krievu sabiedrību, kas katra dzīvo savā civilizācijā.