Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Godprātīgos modernās Latvijas patriotus meklējot

Toreiz, kad Latvija cīnījās par savu valstisko neatkarību, mūsu mērķis bija brīva, nacionāla valsts. Jauna, strauja, plaukstoša, demokrātiska, neatkarīga no svešām lielvarām. Balsojām par nacionālas neatkarības kustību un iegādājāmies jaunus, baltus karogmastus skaistākajam pasaules karogam – sarkanbaltsārtajam. Tam pašam, kas visus garos okupācijas gadus, glabājās vecvecāku slēptuvē. Tālu no okšķeru acīm. Tagad beidzot karogu varēja uzvilkt 9 m mastā un tas nozīmēja, ka Latvija beidzot ir brīva un mēs vairs nebūsim homos sovieticus vai okupētie latvieši.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka 28 gadus vēlāk man būs kauns no latviešu nacionālo partiju aktivitātēm, uzvedības un politikas. No puišeļiem, kas uzdodamies par latviešu nacionālo ideju nesējiem, visaugstākajā valsts politiskajā līmenī kompromitēs manas valsts attīstības sapni. Idejas un projektu vietā piedāvājot uzsildītus ārzemju murgus. Taču tas nu ir noticis.

Ir realizējies tieši tas, ko vismazāk vēlējos ieraudzīt: progresīvas, produktīvas, neatkarīgas Latvijas valsts projekta vietā mums mēģina deklaratīvi iemānīt sadzeltējuša rasisma, antisemītisma, homofobijas, ksenofobijas un primitīvā separātisma idejas, ar kurām jau sen, kā ar gangrēnu, slimo rietumvalstu labējie flangi un tāpēc spēj apburt (magnetizēt) tikai īpaši aprobežotu vēlētāju kontingentu. Mūsu nacionālās neatkarības kustība ir pārvērtusies par rietumvalstu labējo ekstrēmistu ideoloģijas piekabi. Patiešām žēl, ka tā ir noticis.

Kāpēc tik skarbi?

Vai Latvijas neatkarība ir apdraudēta šodienas apstākļos, kad Putins okupējis Ukrainu un Spānija slānī Kataloniju? Protams, ka ir. Tāpēc joprojām atbalstu Latvijas neatkarības ideju un sūtu sveicienus draudzenei Katalonijā.  Lielo valstu izjukšana liecina par citas mozaīkas Eiropas veidošanos, kurā koloniālās lielvaras turpinās sadalīties un sašķīst. Brīdī, kad sasprāgs visas lielvalstis (kas ilgstoši ir okupējušas savas kaimiņvalstis) un reģioni beidzot atgūs savu neatkarību, Latvija vairs nebūs maza valsts. Pārējās būs apmēram tikpat lielas kā mēs. Imperiālisma lielvaru izjukšana ir pavisam normāls process. Valstīm nav jābūt lielām un gigantiskām, lai īstenotu izdevīgu ekonomisko politiku. Taču tām jāprot un jāspēj savstarpēji sadarboties, lai realizētu gudru tautsaimniecību un izvairītos no savstarpējiem kariem. Kā arī attīstītu ekonomiku saprātīgā režīmā.

Cerams, ka tiktāl esam vienisprātis?

 Ksenofobiskais jaunvārds – “velkomists”

„Trampiskais” vai „rasnačiskais” ideju strāvojums šodien nākotnes projektu mums vairs nepiedāvā. Līdz šim liberālā pasaules kārtība (pieprasot cieņu, toleranci, uzmanību un labvēlību pret visiem, kas ir citādāki nekā mēs paši) nodrošināja mieru Eiropā. Ir jābūt pieklājīgiem, lai sadzīvotu saticīgi.  Mēs esam dažādi, domājām atšķirīgi. Mums visiem negaršo vieni un tie paši ēdieni. Arī gaumes nav unificējamas. Nevēloties pieprasīt no tautas diktatoru paklausības šablonu (lai visi līdzinātos vienā rindā, pēc vienas shēmas un modeļa kā staļinlaikos) esam tagad spiesti saņemties un konstatēt, ka sadzīvot bez varmācības iespējams tikai respektējot citu cilvēku citādību un viņu neierastās tiesības. Nākas samierināties, ka mūsu dažādība ir fakts un atšķirības starp cilvēkiem ir daudz lielākas nekā bija pierasts uzskatīt.

Holandietis un igaunis ir mazliet citādāki nekā mēs. Vai spējam to pieņemt un sadzīvot ar viņiem? Jā, varam. Mazliet grūtāk ar cilvēkiem, kas izskatās citādi, piemēram, ķīnieši, arābi un melnādainie? Jā, to nu nevaram (tā uzreiz!) nemaz akceptēt. No svešajiem mums bail, jo ksenofobija (bailes no ārzemniekiem) pārāk dziļi iekodētas mūsu kaulsmadzenēs. Tāpēc nespējam uzskatīt šos ļaudis par līdzvērtīgākiem un pieņemamiem mūsu videi. Ieraugot uz ielas trīs arābietes, nekavējoties piedzimst absurdā sajūta: “Ai, cik viņu daudz! Ko viņiem te vajag!?” un bailes, par to, ka “musulmaņi pārņems arī mūsu Vērgales pagastu”.  Tātad viena maza japāniete var atbraukt uz Alsungu, uzvilkt vietējo tautas tērpu, dziedāt mūsu dziesmas un draudzēties ar vietējām tantēm. To drīkst un par to mums prieks. Sajūsmā par šo sievieti veidojam filmas. Taču ja atbrauks 35 ķīnietes, kas vēlas atvērt restorānu, tad aina ir cita. Bīstami? Tas jau ir par daudz? No kā mums bail? No PSRS laikā piedzīvotā, ka visi svešie atbrauc un pakļauj sev mūs pašus? Vēsturiskā atmiņa draud ar atkārtojumu?

Vai es esmu tā saucamā “velkomiste”? Tā pati kas vēlas pārpludināt Latviju un Eiropu ar migrantiem no Āfrikas? Nē, neesmu, ja ar šo savādo vārdu apzīmējam nekritisku migrantu iepludināšanu vecajā kontinentā. Starp citu, iebilstu pret neonacistu vai putinistu ievazātajiem  jēdzieniem mūsu valodā un komunikācijā. „Velkomists” ir ideoloģiski iekrāsots,  pazemojošs apzīmējums, kuru radījuši migrantu plūsmas pārspīlētāji. Šajā apzīmējumā ir iekodēta ironija, nosodījums un tam ir izteikti negatīva konotācija. Domāju, ka nedz Zviedrijā, nedz Vācijā nav šādu reālu cilvēku kas uzgavilētu robežas atvērējiem migrantu plūsmas forsēšanai.  Nav nācies tādus sastapt. Šis jēdziens izdomāts, lai izsmietu tos, kuri negavilē līdzi ksenofobiskajiem imperatīviem, bet mēģina saskatīt atšķirības starp bēgli, kuram vajadzīga palīdzība un migrantu, kas tīko pēc rietumvalstu materiālā komforta. Kā mēs sauksim cilvēku, kas kritiski novērtē katru cilvēku atsevišķi brīdī, kad daudzi šķērso robežas un pieprasa palīdzību? Par vārtsargu? Galu galā – ir taču atšķirība starp mammu, kas bēg ar bērnu pie rokas no Sīrijas kara un latviešu šampinjonu lasītāju Īrijā vai alžīrieti, kas vēlas tikt pie naudas rietumos. Ir vai nav atšķirība?

Cilvēki nav vienādi. Tos nevar iedalīt tikai vīriešos un sievietēs    

Lai sadzīvotu miermīlīgi un nesāktu karus, ir jāiemācās nepalikt niknam par to, ka citi ir savādāki. Tas nozīmē, ka visi cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, bet kas vairāk. Iesim tālāk. Ķersimies klāt latviešu galvenajam tabū: gejiem un lezbietēm.  Pakaitināsim homofobus arī šoreiz. 🙂

Ja kaimiņš izrādās gejs, tad tas nenozīmē, ka tāpēc mūsu ciemā vairs nedzims bērni vai visi mazuļi vietējā skolā pēkšņi vēlēsies arī kļūt par gejiem. Nē, tā tas nenotiek viss. Nav geja dzīve tik rozēm kaisīta, lai visi par tādiem vēlētos kļūt. Pat Skandināvijā, kur valdība soļo Praida parādēs, nav šāda fenomena. Visa sabiedrība nav latenti homoseksuāļi, kas gaida atļauju izpausties. Ja kāds par to nobažījies, tad tā ir tikai šī cilvēka privātā, nevis visas sabiedrības kopēja bēda.

Vēl vairāk – mans kaimiņš ir gejs, taču precas ar sievietēm, jo nevēlas izturēt sabiedrības naidu pret sevi (neviens par viņa seksuālo orientāciju te neko nezina). Neviena no viņa laulībām nav laimīga, taču viņš braši izliekas un tēlo “normālu vīrieti” tālāk. Laimīgas nav arī viņa daudzās sievas un bērni, kas neko nesaprot no tā kas patiesībā notiek. Jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts, un ducis cilvēku šajā kontekstā ir nelaimīgi.

Normāli? Domāju, ka nav normāli, jo šīs ģimenes traģēdiju izraisa sabiedrības kolektīvais aizspriedums.

Tā nu tas ir. Rezultātā esam spiesti noskatīties uz traģēdiju, kurai atrisinājuma atslēga ir sabiedrības rokās. Ja mēs pārējie turpināsim bojāt šiem cilvēkiem (apmēram 20% sabiedrības locekļu) privāto dzīvi tāpēc, ka nepiekrītam viņu seksuālajai orientācijai, tad viss turpināsies tā kā ir patlaban. Mums „normālajiem” šķiet, ka „tā ir slimība”, ka „tā nedrīkst gan”, ka „šito vajag aizliegt” utt., bet vai problēma tāpēc atrisinās? Nē, neatrisinās. Tā palien zem paklāja un turpina eksistēt.

Latvijā ir pārāk maz kompetentu publikāciju, par to kāpēc šodien cilvēki vairs nav tik vienkrāsaini kādi izskatījās padomju laikos. Arī visas sievietes vairs negrib saņemt tulpi 8. martā, bet vīrieši – turpināt „iemešanas “ tradīcijas. Tagad par līdzcilvēkiem jāuzzina daudz jauna. Reizēm nav pa spēkam visam noticēt un visu izprast ? Tikmēr tepat līdzās Putina propaganda turpina kultivēt savas postsovjetiskās “stop-klišejas”. Tām uzgavilē vietējie konservētās dzīves piekritēji un rezultātā Latvijas publiskā domā strauji slīd atpakaļ vecajā padomju laikā kā slazdā.  Vai sajūtat šo kustību?

Viena lieta ir skaidra – ar citiem un citādiem sadzīvot uz vienas planētas nav viegli un vienkārši. Līdz šim “citādos” okupēja un pakļāva sev. Tagad varmācība vairs nav risinājums. Kā dzīvot tālāk, ja visi būs tik dažādi un nepierasti (reizēm pat nepieņemami) citādi? Iekaustīt, iebaidīt, sodīt, sist, izsmiet vai ielikt trakomājā? Vai šis rasnačistu risinājums ir izeja no situācijas?

Atkal modē egoisms

Tagad kārtīgam, nacionāli noskaņotam „konservam” jāseko ASV prezidenta Trampa piemēram un jāsaka: „lai dzīvo Brexit!”, „Latvia first!”. No visiem pārējiem jānorobežojas un tikai tad iestāsies patiesā laime. Tramps parādīja, kā rīkojas kārtīgi labējie nacionālisti : nospļaujas uz sievietēm, uzbūvē žogu pret kaimiņiem, nolamā melnos un iezāģē NATO aliansei, apšaubot kolektīvās drošības garantijas ideju. „Lai katrs aizstāv sevi pats!“ – tā uzskata Tramps, taču vienlaikus no tribīnes skaļi deklarē, ka mums visiem esot kopīgi jāveido nākotne. Kāda gan var būt kopīgā nākotne, ja mēs (tāpat kā pirms 100 gadiem) esam atgriezušies turpat kur bijām: lielās valstis aprīs mazās un beigās karos cita pret citu? Vai esam pārāk noguruši no miera? Gribas paplosīties un pakarot savā starpā? „Karš ir neizbēgams”, – domā Putins un mēs paklausīgi mājam ar galvām?

Donalds Tramps Davosā mēģināja paskaidrot ko mums pārējiem nozīmēs “America, first!” līnija. Vairums Davosas viesu „inventāra” pieslejas liberālajam pasaules uzskatam, kas ir politiskā, finanšu un mediju tirgus varas elite. Tie paši, kurus trampisti un pašmāju rasnačisti saukā par globālistiem (viņiem šis vārds arī ir lamuvārds). Ja Banons agrāk uztvēra „Davosas vilkus” kā spiediena slotu, kas būtiski apgrūtina ASV attīstību, tad tagad viņš sen jau izmests no Baltā nama un Tramps pats brauc pie vilkiem ciemos. Nedomāju, ka viņa iebildumus pret tirdzniecības līgumiem (TPP) Davosā uztvers ar aplausiem. Transatlantiskā aiza ir izrakta un ietekmē ne tikai tirdzniecības, bet arī drošības politiku uz zemeslodes.

Ja pirms 15 gadiem Žaks Širaks un Grehards Šrēders bloķēja Buša kara iniciatīvas Irākā, tad tagad amerikāņu ārpolitisko aktivitāšu vietā ir toričelli tukšums. Galllupa aptaujas 134 valstīs liecina, ka ASV prestižs ir strauji noslīdējis un patreiz atrodas zem Ķīnas līmeņa. Paļāvība un uzticība Trampam ārpasaulē esot 30% līmenī (Barakam Obamam bija 48%). Negatīvisma iemesls ir nepatika pret Trampa impulsīvo raksturu, iracionālo personību, kas var uzsākt atomkaru. Taču ir valstis, kurās Trampa labā slava ir daudz spožāka. Tās ir: Krievija, Baltkrievija, Izraēla un Libērija.

Starp citu, ASV prezidenta nepopularitāte Lielbritānijā, šodien novedusi pie tā, ka karaliste sāk vērtēt savu izstāšanos no ES kā neveiksmīgu soli. Tāpēc Londonā tiekot atviegloti uzelpots par to, ka Trampa februāra valsts vizīte Londonā atcelta.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju rasnačistiem un viņu pašizolācijas. Būtībā šiem cilvēkiem, kas sevi sauc par nacionālā amuleta glabātājiem, nav nekā konstruktīva ko piedāvāt mūsu valsts nākotnei. Tikai skats atpakaļ pagātnē, neokonservatīvisms (adaptējot Putina doktrīnas Latvijai) un naids pret vietējiem ienaidniekiem = liberāli noskaņotiem latviešu cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēdējais ir pats postošākais solis, jo karot ir vieglāk nekā celt un būvēt. Mēs esam pārāk maz, lai savstarpēji karotu. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nacionālās neatkarības kustība bez tiem, kas pašlaik tur savā kontrolē Tieslietu un Kultūras ministriju, bet nespēj neko izdarīt Latvijas valsts labā.

Kur atrodami godprātīgi modernās, laikmetīgās Latvijas patrioti?

Vai viņi vispār vēl ir?