Omana, kuras atslēga ilgi bija nolauzta

Omana ilgi bijusi slēgta ienācējiem, apskatītājiem, tūristiem un pārējiem. Tikai pēdējo gadu laikā tā lēnām atveras ārpasaules acīm un pārsteidz ar savu unikalitāti un laipnību.

Siltā valsts. Klimats ir subtropisks ar sausām ziemām un mitrām vasarām. Varums iedzīvotāju ir arābi, kas sadalās vairākos klanos. Vismaz 5% no viņiem ir nomadi – beduīni. Taču eksistē arī vairākas minoritātes. Piemēram – Dofaras kalu reģionā liela iedzīvotāju grupa atgādina afrikāņus, piekrastes pilsētās sastopami persieši, baluki (ieceļotāji no Pakistānas un Indijas).

Vairākums Omanas iedzīotāju ir ir musulmāņi, ibadisma piekritēji.Tam raksturīga izteikta demokrātisma tendence. Piemēram, imamu (garīgo vadoni) ievēl draudze un ticīgajiem šeit raksturīga tolerance un iecietība pret citu ticību pārstāvjiem.

Omana ir sultanāts un politiskā vara koncentrēta monarha rokās (kopš XVII.gs. Al Saida ģimene). Valstī ir arī divpalātu parlaments, kura apakšnamu ievēl iedzīvotāji, bet augšnamu ieceļ sultāns. Taču parlamentam ir tikai padomdevēja funkcija. Politisko partiju valstī nav.

Omana ir ļoti sena valsts un dokumentos minēta jau 3000. gadā pirms Kr.dz.

Nesakaitami kari un britu kolonizācijas periods ir atstājuši pēdas valsts vēsturē un arhitektūrā. Lielbritānijas kolonijas statusu Omana zaudēja 1951. gadā, kad valsti beidzot oficiāli atzina kā neatkarīgu sultanātu, taču tikai 1970. gadā Omana beidzot pārtrauca pašizolāciju, kas bija valdošā sultāja Sabina bin Taimūra notreikta.

Monarhu dramatisms. Tieši 1970. gadā ultrakonservatīvo sultanu Saidu bin Taimuru no troņa gāza viņa dēls Kuabus bin Saids. Viņš bija izglītojies rietumos un uzskatīja, ka valstij jāizbeidz pašizolēties no ārpasaules. Pateicoties naftas eksportam valsts kasē sāka ieplūst nauda un jaunais sultāns uzsāka valsts modernizāciju. Taču šajā gadījumā netika uzsākta demokratizācija, jo arī viņš pārvaldīja valsti tikai un vienīgi pats. Nežēlīgi apspiežot jebkādu demokratizācijas vai minoritāšu pretošanās tendenci (skat. 1975. gada Dofāras sacelšanos).

Pašreizējais sultāns ir vadījis Omanu kopš 1970.gada un nupat sasniedzis solīdu vecumu, ir slims un pašlaik ārstējas Vācijā. Par demokratizācijas procesiem viņš negrib ne dzirdēt, taču arābu pavasaris pirms dažiem gadiem sasniedza arī Maskatu. Tobrīd sultāns saprata, ka viņa laiks ir pagājis un uztvēra sabiedrības modernizācijas prasības ar izpratni tā izpelnoties Omanas sabiedrības labvēlību.

Ārpolitikā Omana ir neatkarīga un sultānam ir izdevies izveidot labvēlīgās un draudzīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Līdzsvarotā Omanas ārpolitiskā līnija nepatīk Irānai un Irākai.

Ekonomiskā situācija ir daudzsološa. Pateicoties sultāna tālredzībai, valsts ir pārvērsta no atpalikušas feodālas, agrāras saimniecības par modernu industriālu valsti, kas veic reģiona finanšu un tirdzniecības centra lomu. Šie pārkārtojumi bija iespējami pateicoties naftas un dabas gāzes iegulām un to saprātīgai eksporta politikai, saglabājot visus šos ienākumus valsts kasei. Nafta kā pārticības garants valstij un tās iedzīvotājiem. Naftas ieguve Omanā tika uzsākta jau 1967. gadā. Galvenie naftas lauki Omanā atrodas pie Maskatas un Dofāras provincē. Tas ir nelielas un nav tik apjomīgas kā kaimiņvalstīs, tacu pietiekamas, lai ”uzstutētu’ Omanu ”uz pekām”. Otra attīstītākā joma ir lauksaimniecība, tai seko zvejniecība.

Darba tirgus ir reglamentēts tā, ka valsts un pašvaldību pārvaldē strādā galvenokārt valsts pamatiedzīvotāji bet biznesā – ieceļotāji, kas šodien veido 50% no Omanas iedzīvotāju skaita. Pamatiedzīvotājiem tiek garantēta bezmaksas veselības aprūpe un izglītība, turpretī imigrantiem par visu jāmaksā pašiem. Valstī ir lieliska autoceļu sistēma, tiek veidota dzelzceļa sistēma un funkcionē lidmašīnu satiksme.

Formāli pastāv mediju brīvība, taču faktiski varas aparāts realizē mediju cenzūru. Tāpēc žurnālisti plaši praktizē pašcenzūru un neuzdrošinās provocēt auditoriju ar izaicinošiem jautājumiem vai tēmām. Monarhu kritizēt ir aizliegts. Taču valdību un ieredņus mēdiji drīkst un var kritizēt.

Kultūra. Pašlaik te var novērot apjomīgus arheoloģisko izrakumus, jo tieši no šejienes, savulaik, tika eksportēta dievišķā Boswellia sacra (frankinscense) aromātisko sveķu – vīraka smarža uz Jūdeju un Ēģipti jau karaļa Solomona laikā. Zem Omanas pamatiem smiltīs guļ aprakta tūkstošiem gadu ilga kultūras vēsture, kuru tikai tagad atheologi sāk atklāt un novērtēt. Valsts reliģija ibadisms (islama novirziens) lielā mērā nosaka šejienes kultūru. Tas neatbalsta zīmēšanu, dejošanu vai dziedāšanu. Taču neraugoties uz šo ticības ”iebildumu” omaniešu beduīnu kultūra joprojām ir saglabājusi senu vīru deju ar zobeniem un zvejnieki savas dziesmas dzied joprojām. Neraugoties uz islama noliedzošo atteksmi pret tēlotāju mākslu, šeit tomēr ir atrodama pagrīdes glezniecība.

Tā ir lieliska.

Savāda laika nobīde šajā valstī kultūrā, makslā un sadzīvē.

Vai cilvēki ir laimīgāki dzīvojot abolūtā monarhijā un 100% reliģijas kontrolē.

Vai ir?

”Arābu pavasaris” un ”indignacija”. Jauni vārdi, lai saprastu pasauli?

2012. gada 25. aprīlis

 Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio

Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio

Ko nozīmē indignacija? Būt indignētām?

Būt sašutušam?

Jā un nē.

Šorīt zviedru sabiedriskais radio šim jēdzienam veltīja krietnu ētera laiku, diskutējot par to, vai šis jēdziens ir mūsu dienaskārtībā vai nav.

Dienvideiropā protestu kustība ar nosaukumu ”Los indignados”  ir jēdziens pats par sevi un nozīmē sabiedrības vairākuma sašutumu par to kā ekonomiskā attīstība iedragā mūsu ikdienas dzīvi; demokrātija ir spiesta klanīties ”naudas maisu” priekšā un varu pārņem tehnokrāti, nevis demokrātiju atbalstošākie politiķi.

Šis jēdziens ir simbolisks (apzīmē konkrētu procesu). Tieši tāpat kā ”arābu pavasaris” nenozīmē pavasari vispār.

Tikko sestdien stokholmieši (neliela aktīvistu grupiņa) sarīkoja “bezmaksas zupas dienas” trūkumcietējiem. Pašā galvaspilsētas centrā. Pasākums bija vairāk kā demonstrācija un mazāk kā labdarības akcija. Šī bija jau trešā ”zupas akcijas” reize un ar šo rīkotāji vēlējās pievērst uzmanību bezpajumtnieku skaita pieaugumam Zviedrijas galvaspilsētā.

Rīkotāji ir indignēti par to kas mūsu valstī notiek!” – rakstīja pēc tam zviedru mediji.

Latvijā man šo vārdu noteikti izlabotu ar ”sašutuši” un izlabotājs pat nezinātu, ka atkal ir nivelējis politisku kustību līdz parasta vārda līmenim.

Jā, tieši tā!

”Būt indignētam” nenozīmē to pašu ko ”būt  sašutušam”.

Nav tas pats.

Šis jēdziens lieliski izskaidrots jaunajā Stéphane Hassel grāmatā ” Indignez-vous” un autors būtu apskaities, ja šo politisko kustību kāds atkal nosauktu par ”sašutuma kustību”.

Indignacija nozīmē, ka mums jāprotestē pret politiskās un ekonomiskās elites triecieniem pret mūsu cilvēktiesībām. 

Spāņi šo kustību Eiropā attīstījuši vislabāk un viņiem pieslējās arī indingētie mediji.

Protests būtībā ir pret valsts politisko varu, kas paklausīgi seko visām finanšu kapitāla norādēm jostu pievilkšanas politikā un sagrauj līdzpilsoņu labklājību. 

Šai kustībai (faktiski!) bija savulaik jāsākas krīzes plosītajā Latvija, jo mūs piežmiedza pirmos, taču…šodien Rīgā, Liepājā vai Alūksnē sabiedrība nevis iet ielās un demonstrē savu indignaciju, bet gan emigrē uz ārzemēm un pagriež Latvijai muguru.

Aiz mūsu sašutuma paliek tukša telpa…bez reakcijas.

Jā, tukšums un klusums ir protesta veids.

Varbūt, ka ”nogalināt ar klusumu un tukšumu” ir mūsu valoda?

Mēs protam labāk nerunāt nekā protestēt? 

Tikmēr indignacija sit augstu vilni Grieķijā.

Šo jēdzienu nekādi nav iespējams iztulkot latviešu vai zviedru valodā.

Tam ir kompakta un ļoti specifiska būtība.

Indignācija nozīmē – sašutumu par kaut ko necienīgu. Par necienīgu attiekšanos pret cilvēkiem. Pret savām un citu cilvēku cilvēktiesībām.  Tas nav ”sašutums vispār”. 

Piemēram kustība ” Occupy wallstreet” pārtapa kustībā ”Occupy Stockholm”. Nezinu vai bija arī ”occupy Riga”. Vai bija? Nosaukt to par ”okupāciju” būtu muļķīgi…

Ja zviedriem nav īsti skaidrs kas īsti bija ”jostu pievilkšanas politika Latvijā”, kuras rezultātā valsī drīz vairs nebūs iedzīvotāju, tad mums šis process ir zināms pilnībā.

Kāpēc mūsu valodā nav indignacijas jēdziens?

Kāpēc mūsu politiskajā dzīvē nav indignacijas?