Omana ilgi bijusi slēgta ienācējiem, apskatītājiem, tūristiem un pārējiem. Tikai pēdējo gadu laikā tā lēnām atveras ārpasaules acīm un pārsteidz ar savu unikalitāti un laipnību.

Siltā valsts. Klimats ir subtropisks ar sausām ziemām un mitrām vasarām. Varums iedzīvotāju ir arābi, kas sadalās vairākos klanos. Vismaz 5% no viņiem ir nomadi – beduīni. Taču eksistē arī vairākas minoritātes. Piemēram – Dofaras kalu reģionā liela iedzīvotāju grupa atgādina afrikāņus, piekrastes pilsētās sastopami persieši, baluki (ieceļotāji no Pakistānas un Indijas).

Vairākums Omanas iedzīotāju ir ir musulmāņi, ibadisma piekritēji.Tam raksturīga izteikta demokrātisma tendence. Piemēram, imamu (garīgo vadoni) ievēl draudze un ticīgajiem šeit raksturīga tolerance un iecietība pret citu ticību pārstāvjiem.

Omana ir sultanāts un politiskā vara koncentrēta monarha rokās (kopš XVII.gs. Al Saida ģimene). Valstī ir arī divpalātu parlaments, kura apakšnamu ievēl iedzīvotāji, bet augšnamu ieceļ sultāns. Taču parlamentam ir tikai padomdevēja funkcija. Politisko partiju valstī nav.

Omana ir ļoti sena valsts un dokumentos minēta jau 3000. gadā pirms Kr.dz.

Nesakaitami kari un britu kolonizācijas periods ir atstājuši pēdas valsts vēsturē un arhitektūrā. Lielbritānijas kolonijas statusu Omana zaudēja 1951. gadā, kad valsti beidzot oficiāli atzina kā neatkarīgu sultanātu, taču tikai 1970. gadā Omana beidzot pārtrauca pašizolāciju, kas bija valdošā sultāja Sabina bin Taimūra notreikta.

Monarhu dramatisms. Tieši 1970. gadā ultrakonservatīvo sultanu Saidu bin Taimuru no troņa gāza viņa dēls Kuabus bin Saids. Viņš bija izglītojies rietumos un uzskatīja, ka valstij jāizbeidz pašizolēties no ārpasaules. Pateicoties naftas eksportam valsts kasē sāka ieplūst nauda un jaunais sultāns uzsāka valsts modernizāciju. Taču šajā gadījumā netika uzsākta demokratizācija, jo arī viņš pārvaldīja valsti tikai un vienīgi pats. Nežēlīgi apspiežot jebkādu demokratizācijas vai minoritāšu pretošanās tendenci (skat. 1975. gada Dofāras sacelšanos).

Pašreizējais sultāns ir vadījis Omanu kopš 1970.gada un nupat sasniedzis solīdu vecumu, ir slims un pašlaik ārstējas Vācijā. Par demokratizācijas procesiem viņš negrib ne dzirdēt, taču arābu pavasaris pirms dažiem gadiem sasniedza arī Maskatu. Tobrīd sultāns saprata, ka viņa laiks ir pagājis un uztvēra sabiedrības modernizācijas prasības ar izpratni tā izpelnoties Omanas sabiedrības labvēlību.

Ārpolitikā Omana ir neatkarīga un sultānam ir izdevies izveidot labvēlīgās un draudzīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Līdzsvarotā Omanas ārpolitiskā līnija nepatīk Irānai un Irākai.

Ekonomiskā situācija ir daudzsološa. Pateicoties sultāna tālredzībai, valsts ir pārvērsta no atpalikušas feodālas, agrāras saimniecības par modernu industriālu valsti, kas veic reģiona finanšu un tirdzniecības centra lomu. Šie pārkārtojumi bija iespējami pateicoties naftas un dabas gāzes iegulām un to saprātīgai eksporta politikai, saglabājot visus šos ienākumus valsts kasei. Nafta kā pārticības garants valstij un tās iedzīvotājiem. Naftas ieguve Omanā tika uzsākta jau 1967. gadā. Galvenie naftas lauki Omanā atrodas pie Maskatas un Dofāras provincē. Tas ir nelielas un nav tik apjomīgas kā kaimiņvalstīs, tacu pietiekamas, lai ”uzstutētu’ Omanu ”uz pekām”. Otra attīstītākā joma ir lauksaimniecība, tai seko zvejniecība.

Darba tirgus ir reglamentēts tā, ka valsts un pašvaldību pārvaldē strādā galvenokārt valsts pamatiedzīvotāji bet biznesā – ieceļotāji, kas šodien veido 50% no Omanas iedzīvotāju skaita. Pamatiedzīvotājiem tiek garantēta bezmaksas veselības aprūpe un izglītība, turpretī imigrantiem par visu jāmaksā pašiem. Valstī ir lieliska autoceļu sistēma, tiek veidota dzelzceļa sistēma un funkcionē lidmašīnu satiksme.

Formāli pastāv mediju brīvība, taču faktiski varas aparāts realizē mediju cenzūru. Tāpēc žurnālisti plaši praktizē pašcenzūru un neuzdrošinās provocēt auditoriju ar izaicinošiem jautājumiem vai tēmām. Monarhu kritizēt ir aizliegts. Taču valdību un ieredņus mēdiji drīkst un var kritizēt.

Kultūra. Pašlaik te var novērot apjomīgus arheoloģisko izrakumus, jo tieši no šejienes, savulaik, tika eksportēta dievišķā Boswellia sacra (frankinscense) aromātisko sveķu – vīraka smarža uz Jūdeju un Ēģipti jau karaļa Solomona laikā. Zem Omanas pamatiem smiltīs guļ aprakta tūkstošiem gadu ilga kultūras vēsture, kuru tikai tagad atheologi sāk atklāt un novērtēt. Valsts reliģija ibadisms (islama novirziens) lielā mērā nosaka šejienes kultūru. Tas neatbalsta zīmēšanu, dejošanu vai dziedāšanu. Taču neraugoties uz šo ticības ”iebildumu” omaniešu beduīnu kultūra joprojām ir saglabājusi senu vīru deju ar zobeniem un zvejnieki savas dziesmas dzied joprojām. Neraugoties uz islama noliedzošo atteksmi pret tēlotāju mākslu, šeit tomēr ir atrodama pagrīdes glezniecība.

Tā ir lieliska.

Savāda laika nobīde šajā valstī kultūrā, makslā un sadzīvē.

Vai cilvēki ir laimīgāki dzīvojot abolūtā monarhijā un 100% reliģijas kontrolē.

Vai ir?