Muamars Kadāfi izvēlējās kanalizācijas cauruli. Tikmēr Lībija nezina ko izvēlēties tālāk.

2011. gada 22. oktobrī

Lībijas diktators, saukts arī ”trakais suns”, turēja vārdu – ”nomiršu kaujas laukā, Lībijā”.

Tā bija. Tā viņš teica.

Skaidrs, ka Muamars jau vasarā saprata, kas viņu sagaida nākotnē. Tripoles krišana to pateica priekšā. Atlika noturēties vertikāli vēl dažus maniakālas cerības mēnešus Sirtē, ieraujot sev kapā līdzi pāris simtus cilvēku. Pie viena.

Nē, viņš netaisījās aiziet tā kā Sadams, ” kuru jeņķi kā žurku izvilka no alas, lai pakārtu amerikāņu cilpā”. Tā viņš nedarīšot. Nekad.

Protams, ka diktatoram bija iespēja emigrēt.

Ģimene (sieva un daži bērni) kopš augusta atrodas Alžīrijā. Sieva Sofija ar bērniem- Aišu, Hanibalu un Muhamedu, auklē tur tikko piedzimušo mazbērnu. Saīdi esot Nigērijā un ziņas par troņa princi Sifu Alislamu joprojām ir neskaidras.

Kadāfi palika Lībijā, savā dzimtajā Sirtē.

Tur viņu vakar atrada noslēpušos kanalizācijas ”caurulē”, izvilka, sašāva un nofilmēja – puskailu, asiņainu un netīru.

Tuvākajās dienās apglabās, ievērojot muhamedāņu tradīcijas.

Pēc 42 gadus ilgas neierobežotas varas, virspavēlniekam Kadafī izdevās daļēji  ”norežisēt” pēdējo epizodi savā dzīvē.

”Viņš tupēja kanalizācijas caurulē kā žurka, lai gan pats mūs  savā televīzijā līdz šim saukāja par trakām žurkām”, – sarkastiski secināja vakara vakarā kāds pretošanās armijas cīnītājs Sirtē.

Mumamars Kadāfi tagad ir miris. 100%. Ir pierādījumi.

Finālam varam pielikt fermātu.

Taču.

Kas viņš pats īsti bija?

Paradoksāla personība.

No viena puses – nežēlīgs, bet no otras puses-  harizmātisks līderis, kas ar tirāna nežēlību valdīja savā valstī un personificēja Lībiju uz pasaules politiskās skatuves vairāk nekā 40 gadus.

Muamars Kadāfi ir dzimis tuksnesī, nomadu ģimenē, audzis pieticīgos apstākļos. Kā vienīgais bērns ģimenē, ticis nosūtīts mācīties uz pilsētu. Sākumā Kadāfi studē ģeogrāfiju Bengazi universitāte, bet pēc tam izvēlas sev militāru karjeru.

Tobrīd viņa ”bizness” uzņem tempus un jau 27. gadu vecumā Kadāfi gāž karali Idri no troņa, lai 1969. gadā ieraustos viņa vietā.

Jau tobrīd uzzied Kadāfi viņa raksturīgākā īpašība – ekscentrisms.

Nostiprinoties pie varas, viņš uzraksta savu filozofisko traktātu: sociālisma-kapitālisma -musulmānisma kokteili ar nosaukumu ” Zaļā Grāmata”, kas visiem skolas bērniem Lībijā līdz ši bija jāiemācās no galvas.

1977. gadā Kadāfi pārdēvēja Lībiju, nosaucot to par ”Sociālistisko Lībijas arābu džamahirīju (masu valsti)”.

Demokrātija tika nožņaugta, opozīcija iznīcināta.

Asiņaini slaktiņi bija Kadāfi ikdiena un šādi viņš turpināja pārvaldīt savu valsti visus turpmākos gadus oficiāli dēvējot savu valsts pārvaldes formu par ” islamisku sociālismu”.

Lībija (kā hermētiski noslēgta konservu kārba) turpināja netraucēti eksistēt, pateicoties gigantiskajiem  naftas ieņēmumiem. Nauda plūda tieši virspavēlnieka kasē un viņš ar to rīkojās pēc saviem ieskatiem.

Neierobežotā vara savā valstī virspavēlnieku Kadāfi…faktiski…tobrīd… vairs neiedvesmoja.

Viņš nolēma ķircināt rietumus un kļūt par visu pasaules teroristu sponsoru.

Sacīts – darīts. Ar šo brīdi Lībijas naftas nauda (caur Kadāfi rokām) sponsorē Palestīnas Atbrīvošanas Armijas operācijas, Ziemeļīrijas IRA akcijas. 1988. gadā pasauli satricināja Lokerbijas atentāts (par kuru atbildību uzņēmās Lībija), uzbrukumi franču un amerikāņu lidmašīnām. Sekoja kodolbruņošanās ēra Kadāfi režijā. Tobrīd Muamars jau bija gatavs kļūt par Āfrikas savienoto valstu karaļu karali.

Biogrāfi (iespējams) noskaidros vai Muamara Kadafī Kadāfi ekscentriskos izgājienus veicināja lieluma mānija vai pārmērīgā narkotiku lietošana.

Redzēsim.

Viens ir skaidrs – viņš nespēja neko izdarīt normāli.

Ar šo brīdi Muamars Kadāfi sāka ģērbties savādos reprezentācijas paltrakos (kurus viņš pats nodēvēja par tautas tērpiem), lai faktiski slēptu savas ”platformu kurpes”, kas viņu ”pagarināja” par vairākiem centimetriem un kompensēja viņa sīko augumu.

Profesionāli grimēja sevi pirms katras publiskās parādīšanās.

Visas ārzemju vizītes viņš realizēja, vispirms uzslejot svešo pilsētu parkos savu beduīnu telti un tikai tad uzsākot valsts vizītes ārvalstīs.

Runāja viņš gari, ”putraimaini” un nesakarīgi, sieviešu miesassargu neiztrūkstošā aplenkumā.

Sieviešu neiztrūkstošā klātbūtne virspavēlnieka tuvumā ir kārtēja viņa ekscentriskā kaislība.

Viņam bija sava, speciāla, sieviešu – miesassargu grupa, kas sastāvēja no gados jaunām tautietēm.

Šo sieviešu ielenkumā virspavēlnieks esot ”juties vislabāk”.

Otrs bija austrumeiropiešu – medmāsu/masieru/pārtikas ekspertu bataljons, kurā Kadafi bija nolīdzis neskaitāmas Austrumeiropas sievietes kā ”medicīniskā servisa centru” (vairums no šīm sievietēm bija ukrainietes).

Nē, fakti (aiz izskaistinātās fasādes) neliecina par romantiskām attiecībām.

Vairāk par pazemojumiem, cinisku izmantošanu un cietsirdību.

Pieņemu, ka par to mēs pavisam drīz daudz lasīsim medijos.

Vienu brīdi Kadāfi baudīja rietumvalstu naidu un izolāciju, pēc tam (atteicoties no masu iznīcināšana ieročiem un atbalstot NATO karā pret Alkaidu) viņš metās pretējā galējībā – kļūstot par rietumu demokrātiju draugu.

Viņam patika spraigas situācijas.

Savas valsts pilsoņu kara pirmajos mēnešos Kadāfi regulāri uzstājās televīzijā (retranslējot caur Sīriju) saukājoties, klaigājot, jokojot un šķoboties pēc sirds patikas.

Vienlaikus viņš prata manipulēt un ar ierobežotu, sev lojālu kaujinieku saujiņu, noturēties pie varas nenormāli ilgi (divus mēnešus).

Pats Muamars Kadāfi vienmēr ir vēlējies kļūt par revolūcijas varoni.

Viņš nosēdās tronī kā izskatīgs radikālis, bet krita kā uzblīdis, asiņains diktators.

Kas notiks tālāk?

Kadāfi ir pagalam, bet valstij tikai tagad sāksies garš samierināšanās process.

Ir pozitīvas lietas.

Piemēram – Lībijas  gadījumā tirānu gāza paši lībieši (nevis kā Afganistānā 2011. vai Irākā 2003. – ārzemnieki).

Pārejas valdībai Tripolē būtu jāreaģē ātri un jāiesaista atjaunotnes darbā visas daudzās valsts minoritātes (taregus un berberus ieskaitot).

Jārēķinās, ka situāciju Lībijā mēģinās destabilizēt Alkaida.

Protams, ka Lībijas tautai tagad ir vajadzīgs straujš un neatliekams atbalsts.

Kadāfi nāve vēl nenozīmē kara beigas.

Valstī ir daudz ieroču, pa ielām siro bandas ar kalašņikoviem rokās.

Problēmu netrūkst.

Taču pagaidām mēs varam svinēt.

Kadāfi ēra ir beigusies.

Pagaidām – tas ir galvenais.

Taču neaizmirsīsim, ka gāzt nīstu režīmu ir vieglāk nekā uzcelt jaunu, demokrātisku sabiedrību.

To mēs – Latvijā zinām vislabāk. 

Ludviga XIV uzvedības ”fasoni” Latvijai politikā. Oligarhu bēres kā civilā nepiekāpība. Viss būs un notiks!

2011. gada 9. jūnijā
Aizvadītie ”oligarhu kapu svētki” Rīgā ārzemju novērotājiem atbalsojās kā ”oligarhu bēres”. No medijiem spriežot – lielisks pasākums.
Tieši sasaucas ar rietumos tik pierastajām ”civilās nepiekāpības” izpausmēm.
Jā, tas ir OK, un cerams, ka šādi pasākumi šovasar notiks arī turpmāk, visur Latvijā. Jo vairāk šādu pasākumu būs – jo lielāka cerība, ka arī tie vēlētāji, kas nelasa mediju internetā, bet pārtiek no oligarhu kontrolētajām avīzēm un viņu ietekme esošajām radio un TV stacijām, sapratīs reālo situāciju valstī.
Cerams, ka sapratīs.
Līdz šim tauta varu deleģēja oligarhiem un viņu ietekmes partijām.
Līdz šim Latvijā valdīja cerība, ka varas vīri ” ir jau sazagušies pietiekami un tāpēc vairāk nezags”.
Līdz šim bija ticība, ka ”ja cilvēks ir pārticis, tad viņam nav apetīte izlaupīt valsts kasi”.
Neatkarīgās Latvijas līdzšinējā pieredze pierāda, ka apetīte rodas ēdot.
Mēs vēlētāji esam vainīgi, ka pie varas pārāk ilgi esam atļāvuši noenkuroties alkatīgiem, korumpētiem izlaupītājiem.
Viņu varas kāre un arogance pret tautu robežojas ar sadismu.
Šleseram ir pārliecība, ka Saeimas atlaišana bijusi ”nelikumīga”, Šķēle uzskata, ka vakardiena protesti uz viņu vispār neattiecas un Rubikam parlamenta atlaišana šķiet ”farsa solis”.
Ludviga XIV jeb Saules karaļa morāle ir atdzimusi pie mums Latvijas Republikā.
Tāpat kā toreiz – mūsu nekronētie ”karaļi” dzīvo savā privātās greznības un pārticības burbulī uzticot Dombrvskim Žana Batista Kolbēra merkantilās valsts kases glābšanas politiku.
”Valsts – tas esmu es!”- savulaik deklarēja Lui XIV un tupināja dejot saules dejas uz valsts kopējā posta fona. Vēsture viņu šodien raksturo kā Napoleona vai Hitlera priekšteci. Nekrietnībā un cinismā pret saviem tautiešiem viņš bija līdzīgs jebkuram asiņainam diktatoram.
Toreiz, Francijā tauta lielākā daļa nebija apmierināta ar galma greznību, šķiešanos ar naudu. Tauta dzīvoja dziļā postā.
Būtībā tieši tautas pārticības trūkums pret varas slāņu labklājību (nevis karagājieni vai varoņdarbi Briseles gaiteņos) liecina par valsts attīstības standartu.
Mums Latvijā pašlaik šī sprauga ir aizas dziļumā un Nīlas platumā.
Latvijā tautas posts ir kontrasts kaklakungu – oligarhu un viņu svītas pārspīlētajai privātajai greznībai.
Tālāk vairs nav kurp iet.
Nedomāju, ka vakardienas pasākums Rīgā ir bijis ”oligarhu pasūtījums” (NRA) un nesliecos visas pasaules norises vērtēt pēc Krievijai raksturīgās mērvienības – ”kam tas ir izdevīgi”.
Saules nespīd debesīs tāpēc, ka kādam tas ir izdevīgi.
Tieši tāpat arī politikā, lielos krīzes brīžos, notiek pārvērtības, kuru dzinulis nav izdevīgums.
Jakobīņi arī pie mums ir nostājušies uz kara takas. 🙂
Tagad jāgaida, lai viņu iesākto turpinātu citi un šis – civilās pretošanās vilnis turpinātos arī citās Latvijas plisētos un miestos.
”Kapu svētki” ir jāturpina.
Paredzu, ka tur (provincē) tas būs grūtāk, jo provincē dzīvo ”zemnieku partijas” elektorāts un pilsētu galvas lielā mērā ir tieši vai netieši saistītas ar oligarhu partijām vai oligarhu galmu.
Manai tantei Rasmai Reņģē arī šogad būs grūti izšķirties par ko balsot.
Kā jau zemniece viņa sliecas ”uz savējo – zemnieku pusi”, nesaprotot, ka Latvijā partijas nosaukums nenozīmē reālu politekonomisku ieguldījumu.
Partiju nosaukums ir politiska dekorācija.
Āķis ar pludiņu.
Paredzēts naivām, izsalkušām zivīm.
Protams, ka gaidāmajās vēlēšanās oligarhi izmantos jaunu ēsmu.
Centīsies ”ķert mailītes” ar sietu.
Uztraukumā vēlētājs var sabīties.
Tas būtu slikti.
Pastāv cerība, ka kolēģi PR profesionāļi šo palīdzību oligarhiem vēlēšanās nesniegs.
Paši par sevi šie Latvijas oligarhi un viņu līdzskrējēji ar dziļu un analītisku intelektu neizceļas. Tāpēc var prognozēt, ka bez kompetentas palīdzības gaidāmo priekšvēlēšanu kampaņu savā režijā (kā parasti), viņi nopūdelēs.
Viņi to neprot, jo mācās no Krievijas vai ASV un šis laiks Latvijas saitēs ar sabiedrību ir jau garām.
Saskaņas centram arī draud izgāšanās. Lakmusa papīrs ir viņu izgāšanās prezidenta vēlēšanu pasākumā, nesimpātiskā Kravcova un Urbanoviča klātbūtne.
Krievu vēlētāji nav pašnāvnieki.
Tāpēc arī šī partija izgāzīsies tieši tāpat kā Ulmaņa-Šķēles partiju konglomerāts, kas
izgāzās, nesagatavojoties izvirzot Valsts Prezidentu ar vislatviskāko uzvārdu.
Pagaidām no Latvijas politiskās elites puses novērojama izgāšanās sekvenču rinda.
”Bāāc!” – (Dronka pret TV3).
”Bāāc!”- (Sesks par tautas iespējamo, drīzo iemīlēšanos oligarhu prezidentā).
”Bāac!” – (Klaužs pret mediju klātbūtni parlamentā).
Šo sarakstu varētu turpināt.
Pats satraucošākais ir varas cinisms. Spītīga nevēlēšanās atzīt situācijas nopietnību Latvijā.
Latvijas oligarhu agonijā ir arī cilvēcīgi bīstami vaibsti.
Ja līdz šim viņi greznojās ar koncertiem, kuplām ģimenēm un rosola bļodām, kas tika servētas uz Steinway flīģeļa, tad tagad ieskanas bīstamāki akordi.
Piemēram, Kadafī tikko devis savai armijai rīkojumu ”veikt izvarošanas” kā kaujas operāciju Lībijā.
Tātad – valdnieks pavēl izvarot savu tautu un, lai šis nodoms sekmētos – iepērk lielā daudzumā ”Vingras tipa” medikamentus, kurus pēc tam izdala karavīriem.

Lai iznīcinātu tautas pretošanos, diktators pieprasa ne tikai šaušanu, bet arī savējo izvarošanu. Tā vakar ziņoja Starptautiskās krimināltiesas prokurors Luiss Moreno – Okampo.

Līdz šim diktatori un karaļi bija nežēlīgi pret svešiem jeb ienaidniekiem.
Tagad beidzot ir skaidri redzams, ka viņi ir naidīgi arī pret pašniekiem.
Naidīgi pret savējiem.
Mūsējie oligarhi jeb ”rausēji un kampēji” ir tieši tād paši.
Mums jārēķinās ar naida izvirdumiem un neatļautiem kaujas paņēmieniem visu vasaru.
Cinisks riebums pret citādi domājošajiem un ņirgšana par taisnību, patiesību un godīgu dzimtenes mīlestību.
Tālāk viņiem vairs nav kur iet.
Mums ir.
Mēs vēl tikai nāksim!
Viss būs un notiks!
🙂

Amerikāņi meklē Kadafi ”siltu vietiņu”, bet Sīrijā tikmēr turpinās nervu karš

2011. gada 17. aprīlī

 

Amerikāņi jau sāk meklēt ”siltu, patvēruma vietu” Lībijas diktatoram Muamaram Kadafi. Tā šodien  informēja New York Times.

Pašlaik tiek ”skenētas” Āfrikas valstis, kas būtu gatavas Kadafi pieņemt. Taču eksistē arī šķēršļi diktatora mierīgas pensionēšanas gaitai.

Starptautiskā tiesa Hāga joprojām ir kaujas gatavībā tiesāt Lībijas diktatoru par Lokerbijas atentātu, kas viņa vadībā tika realizēts 1988 gadā un, kura rezultātā gāja bojā 270 cilvēku.

Nākamā problēma ir panākt, lai Kadafi mierīgi atstāj savu cietoksni Tripolē. Bez ekscesiem un šaudīšanās.

Pagaidām izskatās, ka Zaļās grāmatas autors ir gatavs nozust no politiskās skatuves klusi un nemanāmi (neraugoties uz saviem agrākajiem zvērestiem – nekad  Lībiju neatstāt!), ja amerikāņiem izdosies viņam atrast piemērotu mītnes zemi, kurai nav noziedznieku

Izdošanas līguma ar starptautisko tiesu Hāgā.

Apmēram puse no Āfrikas valstīm nav ratificējušas Romas konvenciju, tieši tāpat kā ASV.Tātad – šāda iespēja pastāv. Tātad -diplomātijas lapsu spēles tagad jau ”iet vaļā”. ”Mednis vēl ir kokā”, bet āda jau tiek dalīta.

 Reālajā kara frontē Lībijas kara gaita buksē. Pretošanās kustībai nav pārliecinoša pārsvara un pagaidām tehniski dominē valdības armija. Taču psiholoģiski Kadafi laiks ir aiztecējis. Viņš ir bankrotējis ideoloģiski un PR akcijas ar bravūrīgiem braucieniem ar vaļēju auto pa ielām, karoga vicināšana, draudi naidniekiem un ”narkotizētajiem nodevējiem” neko daudz vairs nepalīdzēs. Izlijušu ūdeni nevar sasmelt.  

 ANO savā vēlmē akceptēt militāru iejaukšanos Lībijas karā, ”lai aizsargātu civilos iedzīvotājus”, norobežojas no diktatora gāšanas akcijas. Tātad karosim – bet Kadafi telti neiztiksim.

 Tātad – ANO Kadafi klāt neķersies. ”Balto cimdu” politika izvēlēta kā piemērotākā, lai gan savā būtībā atgādina paslēpju spēlēšanu ar aizsietām acīm.

Turpretī ASV, Francijas un Lielbritānijas līderi ir jau publiski deklarējuši, ka ”Kadafī ir jāaizvāc”.

Atkal pretruna. 

 ” Irākas karš mums iemācīja galveno nosacījumu – Lībijas pretošanās kustībai pašai jāgāž Kadafi. Tas jādara viņiem, nevis mums! Tagad pats galvenais ir palīdzēt pretošanās kustībai, nevis izdarīt darbu viņu vietā, ”- New York Times deklarē kāds anonīms ASV valdības ierēdnis.

Atliek cerēt, ka iecerētais izdosies.

 Tikmēr uz krīzes sliekšņa jau nostājusies Sīrija. Vadošais opozīcijas grupējums valstī ir uzņēmies miermīlīgo demonstrāciju rīkošanas vadību. Protesta vilnis jau mēnesi vēršas plašumā.

Sauklis ir ” Simija, simija”, kas nozīmē ”miermīlīgi miermīlīgi” un uzskatāmi parāda demonstrantu nostāju. Varmācība Sīrijā pagaidām novērojama vienīgi no režīma puses.

 Sīrijas vadītāji joprojām runā, nevis klausās. Valsts TV katru dienu sludina, ka viss, kas notiek valstī ir Izraēlas, Jordānijas un Lībijas sazvērestības rezultāts, taču klausītāju šim stāstam ir maz.

Iedzīvotāji televīzijas propagandu vairs nopietni neņem un, kā SVT korespondentei Inkhilā šodien norādīja vietējais tomātu audzētājs Mustafā, – ” valdība varēja reformēt valsti labklājības virzienā jau 40 gadus. Neko viņi nav izdarījuši. Tagad baida mūs ar reliģijas kariem, pilsoņu karu, lai glābtu režīma stabilitati. Es tam visam neticu!”

 Paradoksāli, ka kārtības uzturētāji un policija pamazām pamet sadumpojušos Sīrijas reģionus, jo jūtas tur nedroši. Taču drošības dienesti valstī joprojām eksistē un ”sienām ir ausis”.

 Žurnālistiem iebraukt Sīrijā joprojām nav atļauts. Zviedru kolēģei izdevās iešmaukt kā tūristei, jo preses vīzas Sīrijas varas iestādes ārzemniekiem vairs neizsniedz.

 Lielie TV kanāli Sīrijas reportāžām izmanto mobilo telefona filmēto materiālu.

Tātad –  mediju ”acij” nākas lūrēt pa atslēgas caurumu.

 Ja ārzemju televīzijas klātbūtne Sīrija pašlaik būti tik pat intensīvā kā to varēja novērot nesen Ēģiptē un Tunisijā, tad Asada režīma krišana varētu būt pāris nedēļu jautājums.

Tagad valstī valda trauksme, nemiers, bailes un nervozitāte.

 Protesti jau sen aptvēruši visu valsti (vakar 18 pilsētas), taču Damasku tie nesasniedz, jo armija vakar protestētājus izdzenāja ar asaru gāzi.

Pagaidām nav skaidrs ka Damaskā šodien īsti notiek, jo vienīgais ziņu avots no Damaskas ir internets, kura darbību Asada režīms mēģina bloķēt.

Sniega gurkstēšana, Kadafī snaiperu imports un mediju ģēnija kārtējā atbraukšana pie mums

2011. gada 21. februāris

Aiz loga šodien -7 grādi, ziema neatkāpjas. Zviedru avīzes aizraujas ar sniega gurkstēšanas izskaidrojumiem zinātniskā līmenī, sniegpārslu formas estētikai nepievēršoties. Auksts, droši, stabili un vienīgais sarūgtinājums – inflācijas celšanās tirgū.
Tikmēr citos platuma grādos Kadafī drošībnieki Benghāzi pilsētā Lībijā ceļ barikādes uz ielām, lai šautu uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Valsts austrumu daļa pārvērtusies par kara zonu. Ir ziņas, ka 170 civilie iedzīvotāji jau nogalināti (Human rights watch), taču šie fakti var būt aptuveni, jo valstī nedrīkst strādāt ārzemju žurnālisti. Režīms Lībiju izolējis no ārpasaules, neviens novērotājs nav vēlams.


Ziņas no Tripoles var saņemt, patiecoties telefona sarunām ar tur pazīstamiem cilvēkiem. Tie šodien informē, ka slimnīcās situācija ir katastrofāla, mirstošo pacientu skaits turpina pieaugt un 90% no tiem ir ievainoti pierē vai krūšu zonā. Tas nozīmē, ka šāvēja mērķis bijis nogalināt (nevis baidīt un padzīt, kā to parasti dara demonstrantu šāvēji).
Muamars Kafadi (”revolūcijas tēvs” pie varas kopš 1969. gada) šodien turpina importēt leģionārus, lai izrēķinātos ar savu tautu. AlJazira infromē, ka par katru ārzemju leģionāru Kadafī maksā 30 000 dolāru skaidrā naudā, uz rokas. Tiek šauts uz garāmgājējiem, bērnus ieskaitot. Lībijā notiek cilvēku medības uz ielas, gaišā dienas laikā. Interesanti kad pret šo situāciju sāks protestēt mūsu Valdis Kristovskis?
Internets Lībijā ir izslēgts.
Vērojam tālāk.

Marshall McLuhan: The Medium Is the Message

Tikmēr mums – mediju cilvēkiem par prieku, ir iznācis kārtējais darbs par mediju gurū un gaišreģi, manuprāt, lielāko personību mediju pētniecībā Maršalu Makluenu
(Douglas Coupland, Marshall McLuhan, You know nothing of my work, 216, Atlas & Co).
Maršals Makluens ir iegājis mediju vēsturē kā orākuls, jo jau 1962. gadā prognozēja ”informācijas sabiedrības” piedzimšanu un deklarēja, ka mēs visi saslēgšoties vienotā tīklā un šis apstāklis radikāli pārmainīšot mūsu dzīvi.
Makluena apgalvojums par to, ka vispirms mēs izgudrojam jaunas informācija tehnoloģijas un tad (pateicoties tām) mainās mūsu dzīve, ir izrādījušies viedi vārdi.
”Pasaule pārvērtīsies par vienu lielu datoru, tā centrā būs vienotas elektroniskas smadzenes un ap tām izkārtosimies mēs pārējie, tieši tā kā to iztēlojas bērnu science fiction filmās”, – raksta orākuls pirms 40 gadiem un protams, ka šo savu izteikumu dēļ toreiz galīgi nokaitināja savus kolēģus un universitāšu mediju pētniecības nomenklatūru.
Makluens faktiski nebija mediju pētnieks, viņš bija angļu literatūras profesors no Toronto, taču kļuva plaši pazīstams tieši ar saviem izteikumiem mediju sakarībā.
Viņam pieder jēdzieni ”globālais ciems”, ”medijs ir vēstījums” un pats svarīgākais, ka tieši tagad mēs beidzot esam aizdreifējuši līdz vietai, kuru Toronto profesors paredzēja pirms pusgadsimta.
Mēs tagad dzīvojam tīklā, radām tur sava identitātes, attīstām attiecības, medijs ir kļuvis par mūsu vēstījumu. Tas nozīmē, ka katram medijam ir tik spēcīgs unikalitātes efekts, ka tas pats pārvērš jebkuru informāciju par sev atbilstošu unikālu ziņojumu.
Paradoksāli, ka mēs – tie, kas strādājam presē, radio vai televīzija, joprojām šo efektu ignorējam un turpinām lasīt ausīm un trallināt acīm.
Protams, ka par Makluenu līdz šim ir jau uzrakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas (Philip Marchands, Marshall MacLuhan, The medium and the messenger, 1989, Terrence Kordon, Marshall McLuhan, Escape into understanding, 1997 u.c.).
Aktuālā grāmata ir kārtējais ģeniālā savādnieka biogrāfijas apraksts.
Makluens nav viegli lasāms teksts, viņš lēkā starp jēdzieniem, svaidās ar aforismiem un eksplodē katrā otrajā lappusē. Salīdzinājumi vietām ir absurdi (piemēram, tad kad viņš salīdzina elektrību ar mediju vai komentē kā pa telefonu runā krievi un kā amerikāņi 🙂 !
Viņa straujais domu gājiens izvirza neargumentētas tēzes, reizēm pietrūkst kopsakarību utt. Vārdu sakot ir 100 iemelsu viņu neciest. Tā ir. Daudzi viņu arī neieredzēja un necieš joprojām, jo orākuls raksta un spriež citādi nekā akadēmiskajā vidē pieraksts. Pieņemt ģēniju ir grūti, jo liela personība ienāk un nosaka kā būs tālāk. Iespējams, ka pārējiem tas šķiet ļoti neērti. Gaidīsim kad beidzot kāda izdevniecība sāks tulkot visas Maršala Makluena grāmatas pēc kārtas un varbūt pienāks brīdis, kad arī šo biogrāfisko darbu varēsim izlasīt latviski ar adekvātiem terminu tulkojumiem latviešu valodā.