Muamars Kadāfi izvēlējās kanalizācijas cauruli. Tikmēr Lībija nezina ko izvēlēties tālāk.

2011. gada 22. oktobrī

Lībijas diktators, saukts arī ”trakais suns”, turēja vārdu – ”nomiršu kaujas laukā, Lībijā”.

Tā bija. Tā viņš teica.

Skaidrs, ka Muamars jau vasarā saprata, kas viņu sagaida nākotnē. Tripoles krišana to pateica priekšā. Atlika noturēties vertikāli vēl dažus maniakālas cerības mēnešus Sirtē, ieraujot sev kapā līdzi pāris simtus cilvēku. Pie viena.

Nē, viņš netaisījās aiziet tā kā Sadams, ” kuru jeņķi kā žurku izvilka no alas, lai pakārtu amerikāņu cilpā”. Tā viņš nedarīšot. Nekad.

Protams, ka diktatoram bija iespēja emigrēt.

Ģimene (sieva un daži bērni) kopš augusta atrodas Alžīrijā. Sieva Sofija ar bērniem- Aišu, Hanibalu un Muhamedu, auklē tur tikko piedzimušo mazbērnu. Saīdi esot Nigērijā un ziņas par troņa princi Sifu Alislamu joprojām ir neskaidras.

Kadāfi palika Lībijā, savā dzimtajā Sirtē.

Tur viņu vakar atrada noslēpušos kanalizācijas ”caurulē”, izvilka, sašāva un nofilmēja – puskailu, asiņainu un netīru.

Tuvākajās dienās apglabās, ievērojot muhamedāņu tradīcijas.

Pēc 42 gadus ilgas neierobežotas varas, virspavēlniekam Kadafī izdevās daļēji  ”norežisēt” pēdējo epizodi savā dzīvē.

”Viņš tupēja kanalizācijas caurulē kā žurka, lai gan pats mūs  savā televīzijā līdz šim saukāja par trakām žurkām”, – sarkastiski secināja vakara vakarā kāds pretošanās armijas cīnītājs Sirtē.

Mumamars Kadāfi tagad ir miris. 100%. Ir pierādījumi.

Finālam varam pielikt fermātu.

Taču.

Kas viņš pats īsti bija?

Paradoksāla personība.

No viena puses – nežēlīgs, bet no otras puses-  harizmātisks līderis, kas ar tirāna nežēlību valdīja savā valstī un personificēja Lībiju uz pasaules politiskās skatuves vairāk nekā 40 gadus.

Muamars Kadāfi ir dzimis tuksnesī, nomadu ģimenē, audzis pieticīgos apstākļos. Kā vienīgais bērns ģimenē, ticis nosūtīts mācīties uz pilsētu. Sākumā Kadāfi studē ģeogrāfiju Bengazi universitāte, bet pēc tam izvēlas sev militāru karjeru.

Tobrīd viņa ”bizness” uzņem tempus un jau 27. gadu vecumā Kadāfi gāž karali Idri no troņa, lai 1969. gadā ieraustos viņa vietā.

Jau tobrīd uzzied Kadāfi viņa raksturīgākā īpašība – ekscentrisms.

Nostiprinoties pie varas, viņš uzraksta savu filozofisko traktātu: sociālisma-kapitālisma -musulmānisma kokteili ar nosaukumu ” Zaļā Grāmata”, kas visiem skolas bērniem Lībijā līdz ši bija jāiemācās no galvas.

1977. gadā Kadāfi pārdēvēja Lībiju, nosaucot to par ”Sociālistisko Lībijas arābu džamahirīju (masu valsti)”.

Demokrātija tika nožņaugta, opozīcija iznīcināta.

Asiņaini slaktiņi bija Kadāfi ikdiena un šādi viņš turpināja pārvaldīt savu valsti visus turpmākos gadus oficiāli dēvējot savu valsts pārvaldes formu par ” islamisku sociālismu”.

Lībija (kā hermētiski noslēgta konservu kārba) turpināja netraucēti eksistēt, pateicoties gigantiskajiem  naftas ieņēmumiem. Nauda plūda tieši virspavēlnieka kasē un viņš ar to rīkojās pēc saviem ieskatiem.

Neierobežotā vara savā valstī virspavēlnieku Kadāfi…faktiski…tobrīd… vairs neiedvesmoja.

Viņš nolēma ķircināt rietumus un kļūt par visu pasaules teroristu sponsoru.

Sacīts – darīts. Ar šo brīdi Lībijas naftas nauda (caur Kadāfi rokām) sponsorē Palestīnas Atbrīvošanas Armijas operācijas, Ziemeļīrijas IRA akcijas. 1988. gadā pasauli satricināja Lokerbijas atentāts (par kuru atbildību uzņēmās Lībija), uzbrukumi franču un amerikāņu lidmašīnām. Sekoja kodolbruņošanās ēra Kadāfi režijā. Tobrīd Muamars jau bija gatavs kļūt par Āfrikas savienoto valstu karaļu karali.

Biogrāfi (iespējams) noskaidros vai Muamara Kadafī Kadāfi ekscentriskos izgājienus veicināja lieluma mānija vai pārmērīgā narkotiku lietošana.

Redzēsim.

Viens ir skaidrs – viņš nespēja neko izdarīt normāli.

Ar šo brīdi Muamars Kadāfi sāka ģērbties savādos reprezentācijas paltrakos (kurus viņš pats nodēvēja par tautas tērpiem), lai faktiski slēptu savas ”platformu kurpes”, kas viņu ”pagarināja” par vairākiem centimetriem un kompensēja viņa sīko augumu.

Profesionāli grimēja sevi pirms katras publiskās parādīšanās.

Visas ārzemju vizītes viņš realizēja, vispirms uzslejot svešo pilsētu parkos savu beduīnu telti un tikai tad uzsākot valsts vizītes ārvalstīs.

Runāja viņš gari, ”putraimaini” un nesakarīgi, sieviešu miesassargu neiztrūkstošā aplenkumā.

Sieviešu neiztrūkstošā klātbūtne virspavēlnieka tuvumā ir kārtēja viņa ekscentriskā kaislība.

Viņam bija sava, speciāla, sieviešu – miesassargu grupa, kas sastāvēja no gados jaunām tautietēm.

Šo sieviešu ielenkumā virspavēlnieks esot ”juties vislabāk”.

Otrs bija austrumeiropiešu – medmāsu/masieru/pārtikas ekspertu bataljons, kurā Kadafi bija nolīdzis neskaitāmas Austrumeiropas sievietes kā ”medicīniskā servisa centru” (vairums no šīm sievietēm bija ukrainietes).

Nē, fakti (aiz izskaistinātās fasādes) neliecina par romantiskām attiecībām.

Vairāk par pazemojumiem, cinisku izmantošanu un cietsirdību.

Pieņemu, ka par to mēs pavisam drīz daudz lasīsim medijos.

Vienu brīdi Kadāfi baudīja rietumvalstu naidu un izolāciju, pēc tam (atteicoties no masu iznīcināšana ieročiem un atbalstot NATO karā pret Alkaidu) viņš metās pretējā galējībā – kļūstot par rietumu demokrātiju draugu.

Viņam patika spraigas situācijas.

Savas valsts pilsoņu kara pirmajos mēnešos Kadāfi regulāri uzstājās televīzijā (retranslējot caur Sīriju) saukājoties, klaigājot, jokojot un šķoboties pēc sirds patikas.

Vienlaikus viņš prata manipulēt un ar ierobežotu, sev lojālu kaujinieku saujiņu, noturēties pie varas nenormāli ilgi (divus mēnešus).

Pats Muamars Kadāfi vienmēr ir vēlējies kļūt par revolūcijas varoni.

Viņš nosēdās tronī kā izskatīgs radikālis, bet krita kā uzblīdis, asiņains diktators.

Kas notiks tālāk?

Kadāfi ir pagalam, bet valstij tikai tagad sāksies garš samierināšanās process.

Ir pozitīvas lietas.

Piemēram – Lībijas  gadījumā tirānu gāza paši lībieši (nevis kā Afganistānā 2011. vai Irākā 2003. – ārzemnieki).

Pārejas valdībai Tripolē būtu jāreaģē ātri un jāiesaista atjaunotnes darbā visas daudzās valsts minoritātes (taregus un berberus ieskaitot).

Jārēķinās, ka situāciju Lībijā mēģinās destabilizēt Alkaida.

Protams, ka Lībijas tautai tagad ir vajadzīgs straujš un neatliekams atbalsts.

Kadāfi nāve vēl nenozīmē kara beigas.

Valstī ir daudz ieroču, pa ielām siro bandas ar kalašņikoviem rokās.

Problēmu netrūkst.

Taču pagaidām mēs varam svinēt.

Kadāfi ēra ir beigusies.

Pagaidām – tas ir galvenais.

Taču neaizmirsīsim, ka gāzt nīstu režīmu ir vieglāk nekā uzcelt jaunu, demokrātisku sabiedrību.

To mēs – Latvijā zinām vislabāk. 

9 thoughts on “Muamars Kadāfi izvēlējās kanalizācijas cauruli. Tikmēr Lībija nezina ko izvēlēties tālāk.

  1. Visus kontekstus vērā ņemot un iesaistīto spēku skaitliskos sastāvus un kaujas spējas salīdzinot, nerodas pārliecība par to, kas tiek mēģināts caur propagandas mašīnām pasaulei iestāstīt, un ko arī Jūs minat kā pozitīvu lietu, proti, ka “Lībijas gadījumā tirānu gāza paši lībieši (nevis kā Afganistānā 2011. vai Irākā 2003. – ārzemnieki)”?
    Ir arī ziņas, ka franču aviācija bija tā, kas satrieca auto kolonu, kura veda Kadafi uz kādu jaunu patvēruma vietu, un šī avio uzbrukuma laikā viņš jau tika ievainots, bet kolona padarīta tālāk pārvietoties nespējīga… tad pa zemi to panāca vietējie cīnītāji, lai izšautu visus vēl dzīvos un savāktu to, kas vēl kur noderīgs. Tie tad arī ņirgājoties piebeidza Kadafi. Vai viņi vieni šīs kaujas operācijas būtu spējuši veikt un uzvarēt?
    Kāds personīgs stāsts no ģimenes vēstures … Kad mans tēvs, kopā ar nometnes biedriem, kā politieslodzītais būvēja Sibīrijā dzelzceļus, ik pa laikam, pa jaunuzbūvētā dzelzceļa posmu pie jaunās stacijas tika pievesti komjaunieši, lai nofotografētos presei,kura ziņoja pasaulei par “padomju darba uzvarām”… es šodienas pasaulē un notikumos saredzu tam daudz līdzību, kaut fotogrāfi citi.
    Gan jau nākotne uzrādīs uzvarētājus un zaudētājus, bet šķiet, ka Lībijas tautas nebūs pie pirmajām pieskaitāmas, kaut gan, kuru tas vairs interesēs, nafta pa vadiem klusi plūdīs vajadzīgajā virzienā, bet pasaulē būs jauni karstie punkti un personas, ar kurām TV laiku un avīžu slejas aizpildīt…

  2. Ļoti vienkārši, Kadafi gāšana bija veids, kā Itālijai, Šveicei un Francijai nozagt viņa naudu, kas glabājās Kadafi kontos, jo pēc nemieru sākšanās tika iesaldēti līdera konti, pēc tam Eiropieši izdomāja, ka nemierniekiem varētu aizdot naudu, bet nauda tika aizdota ar nosacījumiem un nodrošinājumu- Kadafī konti. Atceros, ka pēc dažiem mēnešiem karadarbības tikai parakstīti vairāki līgumi ar naftas kompānijām, kuras pieder ASV un Francijai, līdz ar to visas šī kampaņas mērķis principā bija nafta. Tad vēl interesanti, ka Kadafī finansēja iepriekšējo Sarkozī vēlēšanas kampaņu un naudu bija laiks Francijai atdot, bet šajā gadījumā izcilie demokrātijas draugi izvēlējās vienkārši kreditoru nogalināt, kas bija daudz lētāk. Principā viss pasākums izskatās, kā parasta laupīšana demokrātijas ideoloģijas ietērpā, jo palasot I. Kantu var atrast, ka jebkurš karš ir lielākais cilvēka pamattiesību ierobežojums, līdz ar to, uzvarētāji būs atkal tikai Eiropieši un ASV.

    • Mans pazinja liidz shodienai bija ASV, un sestdien devaas uz veikalu – bija nenormaali garaa rinda, noleema atlikt iPhone iegaadi uz vakardienu (es biju gatavs par 500 vai cik tur zaljajiem iegaadaaties), un vakardien kaa izraadiijaas – izpirkts, neviena pasha nebija palicis nez tajaa nedz citaa veikalaa 100 km attaalumaa. Velns!!!

  3. Jūs rakstāt “Taču pagaidām mēs varam svinēt. Kadāfi ēra ir beigusies.”
    Pēc pilsoņu kara ir jābūt nevis svinībām, bet gan sērām. Jo mira ne tikai Kadafi, bet arī daudz cilvēku. Un ja nebūtu no ārvalstīm iejaukušies Lībijas iekšējās kaujās, būtu gājis bojā daudz mazāk cilvēku. Bet tagad, pēc Kadafi gāšanas, nemieri vēl ilgi neapklusīs, tikai mēs par tiem neko nedzirdēsim un domāsim cik viss forši un skaisti.

    Un ko jūs teiksiet par šo http://www.apollo.lv/portal/news/articles/254196
    Reāli Lībijā arī bija tas noticies. Un ko teiksiet ja arī Latvijā iebruks Obama un iznīcinās daudzus tautiešu, vai arī tad “Svinēsim”?

    • Pēc kara mums visiem ir tiesības svinēt tā kā mēs to saprotam! Jā, mēs svinēsim un cerēsim, ka pasaule patiešām kļūs labāka. Es nediskutēšu ar Jums “kā būtu ja tā būtu” un “nemālēšu postu uz sienam”. Kadāfi ēra ir garām un cerēsim, ka Lībija neiekritīs fundamentālistu ietekmē. Cerēsim. 🙂

  4. noprotams, cik ļoti jums, cien. s.v., nesimpatizējis tuaregs kadafis, izskatās pēc tādas aģitācijas par labu eiropas lielvalstu un amerikas ciniskajiem pūliņiem destabilizēt, destruktivizēt mākslinieka-perfomatora kadafi nodomu par pilnīgu arabu valstu neatkarību, par pamatu liekot savu nacionālo zelta dināru, ko viņš grasījās ieviest. un skumīgi lasīt ziņu portālos visus tos safabricētos murgus par kadafi kā varmāku un mežoni. gan jau ar laiku atklāsies viņa vienkāršība un patiesums, kā arī uzzināsim visus liekuļus, meļus un masu slepkavošanas sponsorus i amerikā i eiropā, kas tik rafinēti un perfekti noorganizējuši visus pēdējos nemierus šajā reģionā. kā gan mums pietrūkst tādu ziņu apskatnieku-pasniedzēju, kuri nevis pārstāstītu kaut kur lasītas/dzirdētas/redzētas šaubīgas tv, avīžu vai interneta ziņas, bet vēstītu no pirmavotiem(esot tur uz vietas, ievācot info gan no pamatiedzīvotājiem-tuaregiem, gan arābiem, kuri faktiski šajā valstī ir okupantu pēcteči, gluži kā pie mums latvijā lielā krievu masa u.tml.). paldies sarkanakmens par precīzo komentāru.

    • Paldies par komentāru! Jā, esmu apmeklējusi reģionu un runājusi ar vietējiem. Nepaužu šaubīgas ziņas, bet gan savu viedokli, kam jūs varat piekrist vai nepiekrist. Redzu un saprotu no kurienes Jūs ņemat savus argumentus. Man Jūsu avoti nav akceptējami. Diemžēl. Tā var darīt, bet tur mūsu viedokļi dalās. Par pirmavotiem varam turpināt diskutēt. Avots nav ģeogrāfiska vieta. Kadafi patiešām bija diktators, ļoti asiņains un nežēlīgs un humanizēt viņa murgus neuzskatu par iespējamu.

      • paldies par atbildi. ir jau tā, ka nevaru argumentēti spriest par visiem šiem notikumiem, es tikai izvēlos, manuprāt, ticamāko no visa ziņu/viedokļu klāsta. jo tikai nedaudzi pa īstam apzinās, kā ar masu apziņu caur medijiem tiek manipulēts – gan propogandistiski un mērķtiecīgi, gan it kā nejauši. droši vien ka mediju ideālistiskais uzdevums ir palīdzēt ātri uzzināt par notiekošo un piedāvāt profesionālu analīzi, bet reāli tomēr mēs lielākoties redzam un dzirdam jau traktētus notikumu pārstāstu pārstāstus ar gandrīz nepamanāmiem tendencioziem uzsvariem. jo jau k.g.jungs ir mums vēstījis, kā jebkura valsts vara ar tās mecenātiem un tās privāto mērķu lobējošas struktūras, ieskaitot medijus, vienmēr manipulēs ar tautu, nedodot tai iespēju celt savu kopējo patiesas apzināšanās līmeni, jo domājoši, gudri un godīgi darboņi jebkuras sabiedrības vadāmībai caurmērā ir bīstami, vieglāk operēt ir ar “pareizu” informacionālo barību nomierinātu masu. pat centīgi un godīgi žurnālisti tur kopumā neko nevar mainīt.
        izvēlos uzskatīt, ka kadafi tauta tiešām cienīja un mīlēja, jo demokrātijas paraugi kaut cik normāli darbojas tikai “vēso” asiņu zemēs, tur vieglāk izdodas caur pārvaldes struktūrām manipulēt ar tautu, savukārt karsto asiņu zemēs vienmēr labāks modelis ir vienpersonīgs karaļa vai diktatora režīms un tiklīdz tur pazib demokrātijas(tātad visatļautības) iespēja, sākas vispārējs asiņains bardaks, no kura vislielāko labumu atkal gūst ārpusē sēdoši bardaka sponsori un biznesa manipulāciju plānotāji. jo parastam, vienkāršam mirstīgajam vienmēr vieglāk un labāk, ja kāds pasaka priekšā, kas ir labi un slikri, kas jādara vai kas nav jādara – tas jau ir universāls sevi pierādījis princips, tāpēc viens gudrs vadonis tautu vienmēr morāli stiprina. arī mums latvijā viens normāls un gudri tālredzīgs vadonis ar lielām juridiskām lemt/pilnvarot/izrīkot pilnvarām būtu simtkārt vērtīgāks par nesamērīgi daudzajiem peļņas kāres dzītajiem valdībā/saeimā līdējiem.

        p.s. nepretendēju un nealkstu uz diskusiju par šīm tēmām, jo viedokļus pilnvērtīgi salīdzināt un savstarpēji bagātināties var tikai klātienes sarunās ar abpusēju klausīties-spēju un cieņpilnu attieksmi

        • Paldies par ļoti interesantu pieeju! Tikko iebraucu lietainā Liepājā un aukstajā viesnīcā neizdodas iedziļināties pamatīgi Jūsu viedoklī. Jums ir daudz dziļāka pieeja šim jautājumam nekā sākumā “izskaījās”. Manu viedokli nekad neviens nav regulējis un es apzinati turos nomaļus no stūrētās informācijas. Kadafī ir savāds cilvēks, diemžēl viņa ideāli nesaskanēja ar rīcību. Viņš nebija tik lielisks kā izlikās un nebija tik dēmonisks kā tika dēmonizēts. Es padomāšu kā lai konspekt\ivi šo viedoki izsaku. Atradīšu ūdeni un siltumu un tad domāsim tālāk. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s