Fotogrāfijas ar ievainoto diktatoru turpina pārpludināt pasaules medijus. Varam noskatīties kā Kadāfi ievainoto ķermeni vazā pa ielu, dauza, apspļauda un iespējams, pat sašauj aculiecinieku klātbūtnē (ANO pieprasa šo eksekūciju izmeklēt sīkāk).

Viņa dzīves pēdējās minūtes ir iemūžinātas vairāku mobiltelefonu atmiņā.

Tīmeklis tās piedāvā aplūkošanai ikvienam, kas to vēlas.

Skaidrs, ka izskatās un ir pretīgi.

Neskatoties uz to, ka tieši Kadāfi bija viens no pašiem asiņainākajiem un nežēlīgākajiem diktatoriem pasaulē.

Vai bija pareizi publicēt šos asiņainos attēlus?

Vakar un šodien Misratas iedzīvotāji turpina stāvēt rindā pie lielveikala ”Āfrika” noliktavām – ledusskapjiem, lai paskatītos uz mirušo tirānu. Organizētāji izveidojuši trīs rindas: viena kara veterāniem, otra ģimenēm un trešā – pārējiem interesentiem.

Vīrs, kuram patika ekstravagance un izgāzīga varas izrādīšana, tagad pats guļ uz bleķa grīdas, virs netīra, dzeltena matrača, ietīts zilā deķī, kas rotāts ar baltiem ziediem.

69 gadus vecais diktators tur izskatās sīks un niecīgs. Diezzin vai viņš sev būtu vēlējies tādu atvadīšanos no Lībijas tautas. 

Skatītāji defilē garām guļošajam ar izsaucieniem – ” Nelietis!”, ” Tu, cūka!”, ” Suns tāds!” un pie viena enerģiski fotografējot ar saviem mobilajiem telefoniem.

Gaisā virmo saldena līķa smaka un sargi grūsta tālāk tos apmeklētājus, kuri pārvietojas pārāk lēni.

Nekas netraucē turpināt šo realitātes šovu. Vietējie gaida rindā uz līķa apskati ilgi, kopā ar maziem bērniem.

Mēs brīnāmies?

Nav ko brīnīties.

Ļeņina mauzolejs Maskavā, Sarkanajā laukumā daudziem, droši vien joprojām ir gaišā atmiņā.

Tur bija un ir tāpat.

Smird arī neganti.

• Vai tev patika mirušo cilvēku apstatīt? – kolēģi vakar Misratā pajautāja kādam mazam puikam, 11 gadus vecajam Ali pēc iznākšanas no smirdošās telpas ar dzelteno matraci.
• Jā, man nebija pretīgi! Es jutos priecīgs! Vīrs uz grīdas patiešām bija briesmīgais Kadāfi!

Cilvēks, kurš 1969. gadā pārņēma varu Lībijā (valstī, kurā tobrīd valsts kopprodukts per capita bija augstāks nekā, piemēram, Zviedrijā) un nolaida to ”zemāk par zāli”.

Pateicoties Kadāfi, naftas naudas plūsma mainīja virzienu un Lībija pārvērtās par vienu no trūcīgākajām pasaules valstīm.

Sapnis par sociālismu pārvērtās par murgu. 

Totalitāras un brutālas valsts vadītājs vairs nevar turpināt spīdzināt savus tautiešus.

Tiktāl esam. 

Kas būs tālāk?

Tālāk būs smagas sarunas starp klanu un etnisko minoritāšu vadītājiem par apvienotās valsts nākotni. Tas nebūs viegli. Pa vidu maisīsies naftas spekulanti un pārējie putrotāji.

Taču skaidrs, ka turpināt Kadāfi diktatūras režijā vairs nebija iespējams.

Asiņainās fotogrāfijas liecina, ka viņš ir pagalam. 

Vai mums žurnālistiem vajadzēja šos fotoattēlus publicēt?

Jā, šim solim ir motivācija – Kadāfi nāves dokumentācija ir pasaules sabiedrībai nozīmīga notikuma pasvītrošana. Visiem to vajadzēja redzēt un saprast.

Tik nolemts šos attēlus nepublicēt pirmajās lapās. Tiem jābūt nelielā formātā.

Tā vai citādi – Kadāfi pazušana no šī pasaules ir pirmās lapas ziņa, kas būtu jāiespiež ar ”koka burtiem” kopā ar fotogrāfiju, kuras pretīgā satura brutalitāte šobrīd jau kļuvusi par vēstures faktu.

Mēs to samazinājām formātā, nevis saturā.

Diktatoru apglabāja naktī. Pa kluso, bez tuvinieku klātbūtnes. Anonīmā apbedījuma vietā, kopā ar mirušo dēlu un aizsardzības ministru (kaps tāpēc nekļūšot par piekritēju kulta altāri). Pārejas laika Lībijas valdības pārstāvju klātbūtnē.

Viņi paši pieņēma šarijas likumus, taču (ar šo) paši pieņemto pārkāpa – apglabāja par vēlu (likums atļauj 48 stundu laikā apbedīšanu), tā arī nenoskaidrojot patiesos diktatora nāves apstākļus.

Izraēlas avīzēs Kadāfi brālēns liecina par diktatora pēdējām dzīves nedēļām. Par slapstīšanos Sirtē no viena grausta pie nākamā, bez tīra ūdens, telefona vai elektrības. Pārtiekot no makaroniem un rīsiem. Svaidoties no melanholijas līdz naidam.

Paradoksāli, ka Kadāfi pats atteicies Lībiju atstāt.

Viņš esot juties mīlēts.

Tautas mīlēts.

Mīlestība medz but akla.

Tā gadās.