Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Putina Krievija atkārto nacistiskās Vācijas taktiku. Kurš cietīs visvairāk?

 

2014. gada 25. marts

Vakar vēlu televizors rādīja britu dokumentālās filmas «Ļaunuma valdzinājums» pirmo daļu – Ādolfa Hitlera biogrāfijas sākumu. Redzētais izraisīja nepatīkamas asociācijas ar aktuālajiem Krimas notikumiem. Vladimirs Putins nav Ādolfs Hitlers un Krievija vēl nav nacistiskā Vācija, taču notikumu attīstība Ukrainā un Krievijas prezidenta pēdējās runas retorika pārsteidzoši precīzi atgādina notikumus pirms Otrā pasaules kara.

Taktikas kopēšana

Putins apgalvo, ka viņa armija iesoļojusi Krimā tāpēc, ka tur bijis jāaizstāv tautieši krievi. Tieši tāpat par vāciešiem apgalvoja Hitlers pirms Čehoslovākijas okupācijas. Nedz toreiz čehi Sudetijā, nedz arī tagad ukraiņi Krimā nebija rīkojušies «tā», lai Hitleram vai Putinam būtu reāls pamats okupēt un pakļaut sev šīs teritorijas. Taču abiem prezidentiem bija izdevīgi izmanot vienu un to pašu ieganstu – nacionālismu, lai okupētu sev vajadzīgo svešo zemi vai tautu.

Sudetu vāciešu jautājumu Hitlers izmantoja kā vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tāpat kā Putins tagad izmanto «krievu minoritāti» Ukrainā. «Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst «pārestības», ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara» (Viesturs Sprūde, LA, 2014.07.03.). Līdzīgi domā arī šodienas Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš uzsver, ka «Kijeva ir Krievijas pilsētu māte», un ir gatavs ar ieročiem okupēt svešas teritorijas (ignorējot starptautiskos līgumus un normas). Steigšus novēršot PSRS sagrāves (kā lielākās aizvadītā gadsimta katastrofas) sekas un atkarojot Krievijas agrāko lielvaras statusu zem pareizticīgo baznīcas un lielkrievu šovinisma zīmes.

Savas kara politikas sākumā periodā abi rīko referendumus. Hitlera Vērmahta karavīri Austrijā iesoļoja 1938. gada 12. martā, un 10. aprīlī (karaspēka klātbūtnē) tika rīkota tautas nobalsošana par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu impēriju (Volksabstimmung über die Wiedervereinigung Österreichs mit dem Deutschen Reich), lai šādi leģitimētu bruņoto aneksiju.

Analoģiski rīkojās Putins, pārņemot Krimu. Vispirms 2014. gada marta sākumā Krievijas karaspēks paralizēja situāciju iecerētajā zonā. Pēc tam referenduma dienā anektēja iecerētās teritorijas, pievienojot tās «mātes valstij». Tā Austrija pārtapa Ostmarkā (1939) un ukraiņu Krima (2014) – Krievijā.

Abiem vadoņiem ir līdzīgas biogrāfijas:

neapmierinātība ar esošo politisko situāciju savās valstīs un nacionālisms kā varas ierocis ekonomiskas krīzes apstākļos. Hitlera ideoloģiju formēja Pirmā pasaules kara seku pazemojumi, bet Putina – «darbs KGB. Tolaik, kad viņš strādāja bijušajā VDR, Austrumvācijā, tur arī veidojās viņa pasaules uzskats un naids pret rietumiem kā Krievijas ienaidnieku. Brīdī, kad guva Berlīnes mūris, viņš strādāja Drēzdenē, kur arī uzbangoja ielu protesti. Putins to visu redzēja un saskatīja notiekošajā savu ideālu sabrukumu. Viss, kam viņš bija ticējis, tagad sagruva. Viņš lielā steigā dedzināja simtiem KGB dokumentu, cenšoties iznīcināt visu, kas ir svarīgs, lai nekas nenonāktu rietumu rokās. Sekojošā Krievijas pakļaušanās rietumu loģikai viņu pazemoja, un viņš to uztvēra kā okupācijas diktātu. Kopš Drēzdenes demonstrantu atbalsta Berlīnes mūra grāvējiem Putinam «demonstranti» nozīmē nodevējus. Arī tagad – brīdī, kad Kijevā sākās studentu protesti, Putins nosauca Maidana aktīvistus par nodevējiem» – konstatē krievu žurnāliste Maša Gesena (DN. 2014.23.03.).

Kas notiks tālāk?

Hitlera tālākā rīcība ir aprakstīta vēstures grāmatās. Tas nozīmē, ka par fināla upuriem var kļūt nevis Latvija vai Igaunija (30% krievu minoritāte), bet gan paši Krievijas krievi.

Šodien 2014. gadā mēs esam NATO un ES dalībvalstis un elementāra «krieviski runājošas minoritātes atbrīvošana ar pievienošanos Krievijai» putinistiem Baltijā vairs neizdosies. Taču ķīlnieka situācijā pašlaik ir paši krievi. Tieši tāpat kā vācieši reiha laikā.

Nevienam somam, čeham, romam, latvietim vai holandietim nepatīk pārcilvēki un «izredzētās tautas» zem «pareizas ticības» karoga. Hitlers to reiz jau izmēģināja, un vāciešiem vēl šodien jārēķinās ar ārzemnieku neslēptu nepatiku pret viņiem. Tas nav pareizi, ka mēs joprojām nosodām vāciešus par viņu it kā saistību ar nacismu. Ir piedzimušas jau vairākas pēckara paaudzes, kurām nav nekāda sakara ar Hitleru, taču ārzemnieku antipātija pret «vācieti» kā agresoru dzīvo tālāk. Tāda ir ideoloģijas alga. Par masu iedomām pēc tam nākas smagi maksāt nākošajām paaudzēm.

Šodienas putinistu ideoloģijas apmulsinātajiem krieviem (zem lielkrievu šovinisma karoga) var nākties rīt nežēlīgi samaksāt par savu aklumu šodienas diktatūras glaimu transa telpā. Putins ir radījis situāciju, ka «krievu minoritāte» jebkurā ārvalstī ir kļuvusi par Kremļa agresijas argumentu. Putina armija šos cilvēkus lietos kā «melnos Pēterus» savu iekarojumu ambīciju vārdā. Simboliski tas izskatās šādi: neviens nevar būt drošs, ja kaimiņos dzīvo krievi. Jau rīt pie jums (Vācijā, Somijā vai Čehijā) var iesoļot anonīmi vīri zaļos aizsargtērpos bez zīmotnēm un okupēt jūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo Putina tautieši.

Tieši šajā virzienā es redzu lielāko Putina demagoģijas nejēdzību – kompromitēt visu krievu tautu savas privātās revanšistiskās ideoloģijas un agresīvo ambīciju dēļ.

Visnepatīkamākais, ka Kremļa ideoloģijas mašīnai ir izdevies iestādīt krievu apziņā jauno ideoloģiju un tikai 6% krievu nepiekrita Krimas aneksijai.

Tas ir ļoti bīstams signāls un ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija un krievi nav nokārtojuši savas attiecības ar savu Otrā pasaules kara pagātni.

Tieši tāpat kā vāciešiem, viņiem tas bija jādara pēc 1945. gada. Maskava ar šo pēckara mājas darbu joprojām nav tikusi galā. Tagad mēs redzam sekas.

Rietumiem jāizolē agresīva Krievija

Tā domā Maša Gesena. Viņai šķiet, ka Putins sēdēs Krievijas prezidenta tronī līdz savai nāves dienai un no Kremļa viņu dabūsim ārā tikai zārkā. «Viņš pats ir pārliecināts, ka ar savu rīcību atjauno Krievijas un pareizticīgo baznīcas prestižu visā pasaulē,» uzskata grāmatas «Cilvēks bez sejas» autore. Taču patiesībā notiek pretējais – Putins varmācīgi aizgrūž Krieviju maksimāli tālu uz austrumiem no Eiropas. Iestāstot tautiešiem, ka krieviem nepiederas atrasties modernajā pasaulē un viņi drīkst dzīvot tikai vienpartijas diktatūras apstākļos zem Putina aizdegto krievu tradicionālo vērtību sveces.

Šodienas moderno sabiedrību neuzrunā Staļina iesētā 9. maija «atbrīvotāju aura» veterānu šņabja mītiņā pie Pārdaugavas monumenta Rīgā. Tie ir krievu Otrā pasaules kara veterānu kapu svētki, kurus aizmirstībai pakļaus laiks

Daudz svarīgāk, lai šodienas jaunajiem krieviem nākotnē nenāktos maksāt par putinisma indoktrinācijas reakciju 2014. gadā, t.i.: 1) lai vēsture neatkārtotos un lai Putinam neizdotos Hitlera cienīgs karagājiens pret demokrātiju tuvāko gadu laikā; 2) lai jēdziens «krievs» nekļūst par sinonīmu lamuvārdam, kā to piedzīvoja vārds «vācietis» pēc Otrā pasaules kara.

Pašlaik Eiropa Kremlim neuzbrūk

Pats Vladimirs Putins uztver rietumu pasauli, demokrātiju un globalizācijas efektus kā savus tiešos ienaidniekus. Dēmonizē tos. Demokrātijas ierobežojumi Krievijā liecina, ka Putins apzināti atgriežas (kopā ar savu valsti) aukstā kara stāvoklī. Ienaidnieks ir definēts, un viņa bruņošanās var atsākties tāpat kā PSRS laikā.

Karojot Putinam vieglāk kļūt par dievību, nekā dzīvojot miera apstākļos, jo varonība ir vienīgais, ko viņš atzīst un saprot. Pie tā viņu pieradinājusi PSRS ideoloģija. Būt normālam, konstruktīvam, parastam un mirstīgam, savest kārtībā Krievijas ekonomiku (kopā ar Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas līderiem) miera apstākļos viņš vienkārši neprot.

Putina amoka skrējiens ir jāaptur. Tas ir gan mūsu, gan Krievijas loģiskajās interesēs.

Tāpēc šodienas ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās laikā Hāgā (apspriedes Nuclear security summit ietvaros) ASV līderis sarunāsies arī ar vadošo pasaules lielvalstu klubu, kas vairs nesaucas G8, bet gan G7 (Japāna, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, ASV). Krievija no lielā astoņnieka ir izmesta.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pamazām uzņem ātrumu. Vispirms izolējot Putinam vistuvākos cilvēkus (130), oligarhus, Gazprom un Rosņeft vadītājus. Pēc tam tiks ievesti ierobežojumi krievu uzņēmumiem, bankām, radīti skarbāki noteikumi tirdzniecībai ar krievu firmām, radīti šķēršļi krievus naudas aktivitātei pasaules finanšu sistēmā.

Visbargākā reakcija gaidāma no ASV. Tai seko retorikā skarba Lielbritānija, taču Londona šodien ir kļuvusi par bagāto krievu galvaspilsētu un katrs trešais no turienes pieciem miljonāriem ir dzimis Padomju Savienībā. Nebūs viegli iezīmēt pareizās un nepareizās naudas plūsmu.

Francija veikusi daudz apjomīgu investīciju Krievijā (Auchan) un pašlaik gatavojas pārdot Mistral tipa karakuģi Kremlim. Ukrainas krīze var šo darījumu apturēt. Vācija ir trešais lielākais Krievijas darījumu partneris (80 miljardi eiro). 1/3 dabas gāzes importa vācieši saņem no Krievijas. 6000 vācu uzņēmumu darbojas Krievijā (nodarbinot tur 270 000 cilvēku) un aprīlī starpvalstu apspriedes laikā tiks lemts par sadarbības apjomu samazināšanu.

Finanšu tirgus jau sācis reaģēt. Siltā ziema radījusi gāzes rezerves Rietumeiropā un jaunie termināļi daudzviet atļauj pāriet uz Kataras gāzes importu (Krievijas gāzes vietā). Krievijas agresīvā ārpolitika iebaidījusi investorus. Pirmajā mirklī redzamās svārstības izskaidrojamas ar Kipras un Lielbritānijas krievu kapitāla injekcijām. Turpretī lielo un ilglaicīgo investīciju līmenis Krievijas tirgū pēdējā laikā ir dramatiski samazinājies. Krītas Krievijas kopprodukta pieaugums +1% (trekno gadu +8% vietā).

Laiks rādīs, kurš uzvarēs Putina mačā pret «visiem pārējiem».

Vienīgais zaudētājs laikam būs krievu tauta, kurai nāksies dzīvot dārgāk (jau tagad preču cenas Maskavas veikalos ir divas reizes augstākas nekā Kijevā), ierobežotāk (sakarā ar vīzu režīma eskalāciju) un monotonāk (ekrānā ziņu vietā būs tikai Putina monologi un galma apdziedātāju faktu manipulācijas).

Taču ir arī izņēmumi: «mūsu tautas visdramatiskākajos brīžos inteliģence vienmēr spējusi sabiedrībai atgādināt pašu galveno: neviena valsts, neviena politika, neviena ekonomika nestāv pāri morālei» – konstatē krievu rakstnieku grupa, kas pirms dažām dienām sasauca savu kongresu Maskavā un pieņēma deklarāciju, kas vērsta pret Putina militāro intervenci Ukrainā, pret karu un totalitārismu.

Disidentu laiks Krievijā ir atgriezies no jauna.

Pavasaris vienmēr sākas ar pirmo vizbuli.