Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

Latviešu valodas bradātāji saeimā. Vietējie huligāni vai tomēr krievu valodas bruņinieki?

2011.gada 14. jūlijā

Braucot automobilī, piederas klausīties radio. Tā daru arī es. IPod labāk nodrošina muzikālā fona nepieciešamību manā ikdienā, tāpēc radio nu jau zināmu laiku ieņem verbālās izklaides nišu. Klausos runas radio un sērfoju starp kanāliem, mēģinot atrast sarunas ar saturu.

Pusdienlaikā liku lielas cerības uz Krustpunktu diskusijām par mediju īpašniekiem un vārda brīvību Latvijā, taču nostādījums izrādījās klišejisks un saturs – pretrunīgs.

Tauta domā vienu, mediju eksperti – citu. Policejiskā draudēšana ”esiet modri – cilvēki” tomēr nepārliecināja, jo apgalvojumi nemēdz būt spēcīgāko argumentu skaitā.

Pēc tam radio vilnis man pēkšņi piedāvāja Saeimas debates un tāpēc salonā pēkšņi ielauzās kāda balss, kas lauzītā latviešu valodā man mēģināja ieskaidrot, ka latviešu valodai ”nav nekā”. Latviešu valodai neesot pat zvaigznītes Eiropas Savienības karogā!

Kādas šausmas! Vai ne?

🙂

Tur, tālu – Jēkaba ielā, Rīgā, acīmredzot, atkal norisinājās debates par krievu valodas lomu izglītībā.

Virves vilkšanas kārtējais mačs.

It kā no valodas (nevis intelekta līmeņa) būtu atkarīga izglītības kvalitāte.

🙂

Savādais runātājs bija pārliecināts, ka latviešu valodai nav kaimiņos veco demokrātiju un ”veco Eiropas valstu” un tāpēc centieni prioritēt angļu valodu esot lemti neveiksmei.

Interesanti, kur šis deputāts dzīvo?

Mucā?

Tiek barots pa spundi?

No mucas uz Jēkaba ielu Rīgā un vakarā atpakaļ uz savu mucu?

Tā ir?

Citādi nevar izskaidrot viņa nezināšanu par to, kas ir starptautiskā saziņas valoda un kas nav.

Latvijai neesot veco rietumu kaimiņvalstu un tāpēc nekādas izredzes izdzīvot draudzīgā sabiedrībā ar angļu valodu Latvijā. Tālāko vairs neatceros, jo sekojošie apgalvojumi bija tik pat muļķīgi kā iepriekš nosauktie.

–   Oj, šausmas! –  es nodomāju. Vai šis patiešām ir parlamenta deputāts, jeb tomēr ”angļu stila” izklaides programmas jokupēteris. 

Nē, tās bija parlamenta debates.

Tur runāja cilvēks, kas nezināja arī Latvijas ģeogrāfiju un nebija saskatījis Latvijas jūras robežu ar veco Zviedriju, kas faktiski ir ”vecā demokrātija” . Šis savādais orators nezina, ka jūras robeža ir robeža un līdz šim piejūras valstu vēsturē tieši jūras kaimiņvalstis ir spēlējusi lielāku lomu nekā valstis ar sauszemes robežu.

Islandiešu kaimiņi dāņi un norvēģi. Zviedru tuvākais un mīļākais kaimiņš – dāņi. Tās visas ir jūras kaimiņvalstis.

Acīm redzot šeit spokojas PSRS laika aprobežotība, kad jūra nodalīja ” labo PSRS” no kaitīgajiem rietumiem. Jūras robeža toreiz neskaitījās. Tā bija pasaules mala. Aiz tās – tukšums. Pēc tam viņš turpināja virknēt muļķības kā cīsiņus uz  diega un klausīties bija kaitinoši un izklaidējoši.

Rezultāts?

Jā, šis cilvēks (kura vārdu un partiju es nedzirdēju, jo ieslēdzu radio viņa pātaru vidū) mēģināja mums ”uzkārt makaronus uz ausīm” (kā mēdz teikt mana Pēterburgas draudzene Olga) un iestāstīt, ka ”tāpēc krievu valodai Latvijā jākļūst par otro valsts valodu”.

Nē, makaronus man uz ausīm neuzkāra, bet izraisīja …neērtības un kauna sajūtu par to, ka pie mums Latvijā ir PSRS dogmu zombēti cilvēki, kas aizrāpo līdz pat manas valsts parlamentam.

Kā tas varēja notikt?

Latvijā dzīvo tik daudz gudru un dziļi intelektuālu krieviski runājošu pilsoņu. Kur viņi ir? Kāpēc viņi nesēž manas valsts parlamentā?

Mums ir vajadzīgi tieši viņi, nevis gļēvi, Putina stilā primitīvi zombēti, krieviski runājoši politiķi.

Jāsāk nopietni domāt kā aizvākt no politiskās skatuves politiskos mankurtus ar kolonizatora loģiku.

Taču atgriezīsimies pie virves vilkšanas.

Hamletiskais jautājums – būt vai nebūt krievu valodai Latvijā?

Protams, ka būt un eksistēt, līdzās visām minoritāšu valodām!

Krievu, ēbreju, romu, igauņu, lietuviešu, baltkrievu valodas. Tas ir lieliski, ka viņi visi  ir šeit kopā ar mums un mēs kopā velkam Latviju ārā no finanšu krīzes gruvešiem.

”Cīsiņdeputāta” apgalvojumi bija klaja koloniālisma propaganda.

Ziniet, es šādā brīdī vēlos nostāties krievu valodas aizsardzības pozīcijās.  Krievu valoda nav vainīga, ka pie mums Latvijā  (ar viņas karogu rokā) latviešu valodu apkaro vietējie ”krievu valodas bruņinieki”.

Viņa šos cīsiņdeputātus nav izvēlējusies savai aizstāvībai.

Krievu valoda ir, plaukst, zied un attīstās neskaitāmos kontinentos un valstīs.

Tas ir lieliski un lai veicas arī turpmāk.

Zviedrijas TV savā nesenajā raidījumā par pasaules valodām pievērsās arī krievu valodas statusam pasaulē. Kopā ar valodas zinātājiem un ekspertiem tika konstatēts, ka krievu valoda nav kļuvusi par starptautisku saziņas līdzekli, bet plaši sazarojas pateicoties krieviski runājošo izceļotāju palikšanai uz dzīvi ārzemēs. Tika nosauktas valstis un precizēts krieviski runājošo iedzīvotāju īpatsvars (īpaši liels tas patlaban ir Vācijā). Kā izņēmums tika izdalīta Latvija. Tajā esot liels krieviski runājošo iedzīvotāju īpatsvars un Latvija esot vienīgā zeme uz pasaules, kurā ”krievu valodu nemīl”. ”Kāpēc?” – jautāja zviedru TV raidījuma vadītājs. ”Politiķi. Pie visa vainīgi politiķi un politika!’- konstatēja krievu valodas eksperts.

Šodien es braucot no Liepājas uz Rīgu par to pārliecinājos.

Latvijas ”krievu deputāti” ir vainīgi ne tikai pret savu dzimto valodu, bet arī grauj savu tautiešu labklājību Latvijā. Latvija jāceļ mums visiem kopā. Latvija ir mūsu kopīgā lieta.

Kūdot un rīdot pret manu valodu, viņi mūs sašķel emocionāli, nekonstruktīvi un zemiski.

Latvijai ir viena valsts valoda.

Tā mūs vieno.

Tas ir lieliski!

Viss pārējais ir pupu mizas…

%d bloggers like this: