Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Hipsteru un himnu eirovīzija – mūsdienu subkultūras pasaules lielākajā popmūzikas šovā

2013. gada 20. maijā speciāli TVnet

Malme 2013 ESC fuzvaretajs EmeliKārtējais ESC (Eurovision Song Contest) fināla koncerts no zviedru dienvidu pilsētas Malmes ir aizvadīts. Jau iepriekš tika prognozēta dānietes Emelijas de Forestas uzvara, un plānotais arī realizējās dzīvē. «Dabas bērna deja ar basām kājām pāri skatuvei» spiedzošas flautas un armijas bungu pavadībā iekaroja eiropiešu sirdis. Only Teardrops uzvarēja. Triumfu šodien turpina izbaudīt dāņi un zviedri (uzvarētājas tēvs ir zviedrs).

Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.

Latvija un ESC

Latvijai šogad nācās samierināties ar pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās – padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl – dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, – ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais – «patīk» vai «nepatīk».

Tāpēc, sekojot eirodziesmas attīstībai, var uzkrītoši pamanīt šīs divas atšķirīgās tendences – jaunās dalībvalstis sūta uz konkursu savu valstu jauniešu vietējās nozīmes varoņus, «iebalsotos elkus». Turpretī Eiropas fināla balsojumā pretī nostājas daudz plašāka vecuma spektra balsotājs, kas hipsterus un kara princeses nekavējoties izbalso ārā. Būtībā te ir runa par kompetences konfliktu un gaumes kolīzijām starp paaudzēm. Pieliekot klāt «kaimiņu būšanu» balsojumā, mēs pamazām varam nonākt pie atzinuma, ka skatītājs=balsotājs nav muļķis un populists, bet gan atšķirīgi nolasa dziesmas piedāvāto kodu, pateicoties labākam vai sliktākam aizkadra komentāram un mediju informatīvajam fonam valstī par ESC.

Šo apstākli mums vajadzētu ņemt vērā, startējot nākamgad. Mēs esam vecā kontinenta valsts, un tieši tāpēc nav pamata nokārt degunu par to, ka mūsu pusaudžu iebalsotie bērnu konkursa finālisti pieaugušajai Rietumeiropai nav pieņemami. Pamazām nobriedīsim arī šajā jomā un, zinot, ka mums pieder šlāgerpasaules ģēnijs Raimonds Pauls, varam cerēt uz reālu gaismu tuneļa galā.

Noslēguma koncerts: no popsīrupa līdz homošovam

Tagad par Malmes koncertu. Fināla privilēģijas turpina izbaudīt lielās dalībvalstis, kas cītīgi maksā EBU (European Broadcasting Union) dalībmaksu un izbauda bezkonkurences apstākļus (tieši tāpat, kā to sev kompensē lielvalstis ANO). Viņām ESC fināla atlasē nav jāpiedalās, un šī negodīgā pieeja neatmaksājas, jo lielvalstu pienesums parasti mēdz būt kusls un formāls. Tāds tas šogad bija arī Francijai: Lénfer et moi, Amandine Bourgeois. Amandine ir uzvarējusi franču TV «talantu fabrikas» konkursā 2009. gadā un uz Malmes skatuves mums piedāvāja Tīnas Tērneres priekšnesumu savā versijā. Melodija nav viegli izdziedama, tā čokurojas un neplūst uz priekšu (fināls mazliet labāks). Enerģētikas bija daudz, kā koncertā (nevis TV tiešraidē), taču ar to nepietika. Senjori pie TV ekrāniem atpazina «Tērneres stilu» un nebalsoja.

Kaimiņvalsts Lietuva piedāvāja mums hipsteri Andrius Pojavis ar Something. Šo pašu stilu bija izvirzījušas Malmei arī Malta, Ungārija un Itālija. Marlona Brando izstarojums īsinātajās biksēs un šarmantajā nedaudz delverīgajā muzicēšanā ir šīs subkultūras pērles, taču ar tām nepietika pat «hipsteru princim» Marco Megoni, lai iekarotu Eiropas pieredzējušo vai slikti informēto balsotāju. Moldāvija, kā parasti, piedāvāja audiovizuālus pārsteigumus. Šoreiz lāzerprojekcijas veidā. Mēs klausīšanās vietā skatījāmies uz kleitu, kas dramatiski mainīja krāsu un ornamentus none-stop vienmuļās balādes pavadījumā. Oh mie ar Aliona Moon galvenajā lomā bija konfekte tikai acīm, nevis ausīm.

Somijas Krista Siegfrids ar savu Marry me «brūtes kleitā» un rozā zābakos, bija sataisījusies pamatīgi nokaitināt homofobus pašmājās un ārzemēs. Viņa enerģiski ņemas pa skatuvi kā C vitamīna lādiņš, dziedot dziesmu Katy Perry garā ar piecdesmito gadu stilā ģērbtiem dejotājiem fonā. Dziesma nevienu neinteresēja, visi gaidīja beigas, kad soliste sabučosies ar vienu no baleta grupas dejotājām Spīrsas- Madonnas stilā. Tas tāpēc, lai vecās Eiropas homofobi šausmās sariestu spalvas gaisā un skaudri deklarētu: «Nu kā tā var! Nu kā tā var!» un pārējie, kas nav homofobi, atcerētos šo «incidentu» un veiktu protesta balsojumu. Šo pašu līniju turpināja arī Zviedrijas televīzijas šovs ar Petru Merdi līderpozīcijās. Uz skatuves, šova «zviedru sviestmaižu galds» laikā Petra mācītāja lomā paguva salaulāt divus homoseksuālus vīriešus un ar šo nokaitināja Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Nezin vai šīs akcijas veicināja eiropiešu toleranci pret seksuālajām un visām pārējām minoritātēm? Taču uzmanību pievērsa un disonēja ar iepriekšējo finālu organizētājām valstīm Krieviju un Azerbaidžānu, kurās attieksme pret gejiem un lezbietēm ir gandrīz vai fašistiska.

Spānija ar ESDM un Contigo hasta el final piedāvāja acīm «Izabellas dzelteno» un ausīm lirisku popdziesmu ar princesi galvenajā lomā. Šo pašu līniju turpināja man simpātiskā Birgita no Igaunijas ar Et uus saaks alguse. Daiļā balāde un glītā grūtniece, kas savulaik ir bijusi igauņu «fabrikante», daļēji iekrita TV skatītāju atmiņā, taču ar to nepietika, lai tiktu augstāk.

Baltkrievijas Alyona Lanskaya ar dziesmu Solayoh piedāvāja mums eklektisku popsīrupu. Pārsteidzoši, ka šis pārsaldinātais numurs vispār tika līdz finālam, bet tur laikam vainīgs slāvu solidaritātes balsojums (Ukraina + Krievija). Princese bez svārkiem šoreiz nekur tālāk netika. Tas labi. Skumji tikai, ka mums arī uz to bija jānoskatās savā televizorā.

Kara princeses mūsu ekrānam piedāvāja arī Ukraina ar Zlata Ognevich un Gravity. Kā jau princesei pieklājas, viņu uz rokām skatuves vidū atnesa Šreks, un tā viņa, uz celma stāvot, nodziedāja savu balādi. Pasaku lasītāji balsoja cītīgi. 214 punkti ir šim pieņēmumam apliecinājums.

Krievija šoreiz bija atsūtījusi savu «Adeles» variantu Dinas Garipovas izskatā. «What if» (kā jau zviedru autoru Gabriel Alares & Joakim Björnberg dziesma) izskanēja labi, taču mazliet pārsteidza ar tekstu. Krievija dzied par atteikšanos no ieročiem, bet Sīrijas konflikta virzienā ik dienas plūst krievu ieroči un neskaitāmi cilvēki turpina mirt no Krievijā izgudrotā kalašņikova lodēm.

Vācija (Glorious, Cascada) bezkaunīgi atgādināja Lorēnas pērn uzvarošo «Euphoria». Vai tas ir slikti? Nē, tas ir OK, jo labas dziesmas var taču atkārtot vēl un vēl. Taču uzvarēt nevar. Armēņu Lonely planet ar Dorian formāli skaitījās hārdroka balāde ar Black Sabbaths guru Tony Iommi autorpozīcijās, taču noskanēja kā somu reps. Turpretī Nīderlandes Anouk ar Birds bija nedaudz par progresīvu šim konkursam un varēja ierindoties daudz augstākā vietā. Anouk ir pazīstama ar savu hitu Nobody’s wife, kas ir pērle. Sestdienas pienesums viņas pērļu kolekcijā bija mirdzošs elegances paraugs.

Rumāņi, tieši tāpat kā moldāvi vai albāņi, vienmēr cenšas izcelties ar uzvedumu dziesmas vietā. Arī šoreiz It’s my life ar Cezar galvenajā lomā (un tenora dziedājumu mecosoprāna augstumā) lika Eiropai atcerēties Vēberu un viņa operas spoku. Varbūt tā ir Rumānijas šī brīža aktualitāte, vai tomēr ticība, ka grāfs Drakula var noderēt ne tikai tūristu, bet arī ESC balsotāju pievilināšanai? Kas to var zināt?

Lielbritānijas Believe In Me ar Bonnie Tyler skatuves centrā bija mans sestdienas piedzīvojums. Pirms 30 gadiem viņa samulsināja visu pasauli ar Total eclipse of your heart. Šogad atkal kāpa uz skatuves ar nedaudz vājāku dziesmu – balādi, kurai pietrūkst spēka, lai apgāztu pasauli. Pietrūka tieši tā spēka, kas savulaik viņai bija – Lost in France. Taču – paldies par iespēju dzirdēt klasiķi.

Zviedru Robins Šernbergs ar You palika 14. vietā ar 62 punktiem. Tas nozīmē, ka pēdējais eksperiments ar ārzemju žūriju Zviedrijā nav sevi attaisnojis. Robins bija tieši ārzemju žūrijas ieteiktais zviedru finālists. Paši zviedri uz viņu raudzījās skeptiski, taču cerēja, ka ārzemnieki zina labāk, kas zviedriem labs piedāvājams Eiropai. «Yoouuuuu youuuuu youuuuuu» kā pats svarīgākais mīlestības apliecinājums tomēr neuzrunāja eiropiešus. Atliek secināt, ka turpmāk pašiem vien jātiek galā ar pareizā finālista izvēli.

Azerbaidžāna ar dziesmu Hold Me turpināja iesākto tradīciju izmantot zviedru mūziku, horeogrāfiju un uzvedumu. Starp citu, arī šogad zviedru autori bija Norvēģijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Krievijas un Nīderlandes finālistiem. Izskatās, ka zviedru mūzikas eksportam veicas labāk nekā pašmāju «ražojumiem». Ārzemnieki šogad zviedru dziesmas nodziedāja labāk nekā savējais – Robins.

Grieķija piedāvāja dziedošu futbola komandu ar dziesmu par bezmaksas alkoholu. Dzērājdziesmu netrūkst nevienai tautai. Laikam parastā vokāla kvotas ir izsmeltas arī grieķiem. Krīze atbalsojas arī popmūzikā.

Kaimiņvalsts Norvēģija šoreiz bija investējusi Margaretā Bergerē un zviedru autoru darinājumā I feel you my love. Tā bija moderna popmūzika, taču dziedātājas bezgala neveiksmīgi projektētais tērps traucēja klausīties dziesmu ar atvērtām acīm. Detaļa reizēm izšķir visu. Diemžēl.

Pasaules lielākais šovs

Kārtējo reizi esam aizvadījuši ESC finālu, kurā dominēja himnas, hipsteri, princeses un «dabas bērni». Zviedrijā vien šo finālkoncertu sestdien noskatījās 4 150 000 skatītāju. Tas ir augstākais audimata rādītājs SVT pēdējo septiņu gadu laikā. Par Latvijas audimatu sestdienas vakarā publiskas informācijas pagaidām nav. Taču skaidri zināms, ka ESC no Malmes tiešraidē skatījās arī Austrālija, kur dzīvo ļoti daudz Eiropas izcelsmes iedzīvotāju. Par to interesējas ASV privātās televīzijas. Kā šis par pasaules lielāko popmūzikas šovu (ņemot vērā ikgadējos nacionālos konkursus un iesaistīto dalībnieku un skatītāju skaitu) kļuvušais pasākums attīstīsies tālāk?

To rādīs laiks un mūsu gatavība saprast un atrast savu nišu Eiropas popmūzikas festivālā, kas izvirza jaunas prasības modernās maksās izpratnē un izmantojumā. Ekrāna māksla ir jauna nozare. Tā ir interesanta un progresīva kultūra, kuru var attīstīt arī Rīgā, Liepājā, Valmierā vai Rēzeknē. Ne tikai eirodziesmas laikā.

Papildinformācija Intervija LTV Četras istabas 2013. g. 16. maijā

Lietainā Zviedrija, vīrs ar nazi Upsālā un Eirovīzijas teroristi

2012. gada 13. aprīlis
Upsāla, 13.04.2012 SVT

Upsāla, 13.04.2012 SVT

Piektdiena, 13. aprīlis aizlīst lietū.

Ar nazi bruņots vīrs turpina šantažēt (visu pēcpusdienu un pievakari) Upsālas pilsētas domi, plosoties pirmajā stāvā un draudot garāmgājējiem. Policija apjozusi ēku un pamazām no tās izdodas izvadīt ārā pirmā stāva pārbaidītos domes līdzstrādniekus. Otrajā stāvā joprojām ir ļaudis, kas netiek ārā.

Studentu pilsētiņā ir nosprostotas galvenās ielas, sabiedriskais transports nekursē cauri centram. Gar domes namu apturēta visa veida satiksme.

13. datums ir panācis savu.

Tikmēr nervozitāte samilzusi arī ap Eirovīzijas fināla 2012. gada galvaspilsētu Baku.

Kāds islamistu portāls krievu valodā uzsācis draudēt pasākuma organizētājiem. Eirodziesmas fināla pasākums esot pretrunā ”kārtīgām musulmaņu tradīcijām” un tāpēc nedrīkstot notikt Azerbaidžānas galvaspilsētā.

Negribu piedāvāt šeit teroristu adresi publiskai apskatei, lai nenodrošinātu viņu idejām lieku publicitāti.

Baku pasākumam tiek nopietni draudēts un tāpēc zviedru mediji šodien sašūpojušies un sāk apspriest minēto jautājumu. 

Zviedru Eirovīzijas festivāla ģenerālis Kristers Bjorkmans taisnojas, ka viss būšot labi un EBU kontrolējot situāciju Baku.

Tikmēr draudētāji norāda uz tikko notikušajām terorisma akcijām Azerbaidžānā pagājušajā nedēļā, kad vietējie drošībnieki aizturēja 17 teroristus, no kuriem viens uzspridzināja sevi, aresta laikā. TT Spektra uzsver, ka situācija Baku esot nestabila, taču viss tikšot ”sakārtots”, kad laikā no 22.- 26. maijam tur norisināsies eirodziesmas finālmačs.

Vārda brīvības apdraudējums jeb pārmaiņas Eirovīzijas komentārā kā progresa garantija?

2011. gada 11. maijā

Vārda brīvība ir apdraudēta joprojām. Mafijas, politiske un narkotiku sindikāti nogalina tos, kas izgaismo nejēdzības, nelietības un krāpšanas. Žurnālisti ir šobrīd viena no pašām apdraudētākajām profesijām pasaulē. Viņus vajā ne tikai fiziski – nogalinot, bet arī spiež klusēt, izmantojot īpaši sarūpētu likumdošanu.

Abos variantos tiek nogalināta patiesība.

Paklausīgi mediji esot valsts interesēs.

Tā domā Ķīnas mediju uzraugi, pie kuriem ”uz kursiem ” brauc Kleckina kunga vadītās radio un televīzija padomes locekļi. Kā tikko medijos norādīja pats padomes vadītājs – ”brauciens ir ieguldījums attiecību veicināšanā ar Ķīnu” un šī iemesla dēļ, divi padomes locekļi pat centušies iemācīties ķīniešu valodu, lai labāk apgūtu ķīniešu totalitārā valsts elektronisko mediju vajāšanas nostādni.

Ķīnā ir viena no vismelnākajām valstīm cilvēktiesību un vārda brīvība pārkāpumu kartē.

Savādi, ka mūsējie brauc uz turieni mācīties.

Acīmredzot tiek plānotas jaunas represijas pret elektroniskajiem medijiem, kuras – šķiet vadīs Ābrama Kleckina vadītā ”padome”.

Kā citādi, lai izskaidro aizrautību Ķīnas virzienā?

Neko progresīvu un vērā ņemamu no Ķīnas šobrīd iemācīties nevar!

To taču saprot pat pamatskolnieks!

Tad jau labāk ”pārcelt” šos kursus uz Baltkrieviju, kur režīms ir apmēram tāds pats un attieksme pret žurnālistiem – identiska ķīniešiem.

Būtu tuvāk, lētāk un padomes locekļiem būtu vieglāk iemācīties šo svešvalodu  un Ābrams Kleckins varēs attīstīt tālāk attiecības ar Lukašenko.  Tieši tāpat kā viņš to vēlas darīt ar ķīniešiem.

Saprotams, ka padomes locekļi, (tieši tāpat kā mūsu politiķi un prezidents) labprāt vēlas braukt ekskursijās pa valsts naudu.

Taču nevajadzētu aizmirst, ko viņi īsti pārstāv demokrātiskajā Latvijā un kurp vēlas doties ” lai attīstītu attiecības”.

Šis misēklis ir liela politiska un diplomātiska kļūda.

Cerams, ka padomes locekļi saprot,  cik ļoti viņi ir pazemojuši Latviju un mūsu mediju sistēmu, uzņemoties pieredzes apmaiņu ar Ķīnu.

Tumsonība ir varens spēks.

Diemžēl.

Vienlaikus Latvijā šodien uzplaiksnījusi kārtēja opozīcija Eirovīzijas komentētāju nomaiņai Latvijas Televīzijā. Līdz šim šo darbu veica cienījamais kolēģis Kārlis Streips, kas ir lielisks Latvijas iekšpolitisko procesu komentētājs, ar asprātību un labu gaumi apveltīts cilvēks.

Diemžēl par viņa Eirovīzijas komentāriem sajūsmināties nevaru, jo visus šos gadus Kārlim izdevās pielīmēt Eiro dziesmas pasākumam ironiska un nihilistiska rakstura subjektīvus vērtējumus. Protams, ka Kārlis ir audzis ASV un eiro dziesma kā vecā kontinenta fenomens arī viņam bija svešs ”pasākums”, tāpat kā lielajam vairumam tautiešu Latvijā. Viņš nav audzis kopā ar eiro dziesmu (kā to piedzīvojuši viņa vienaudži vecajā pasaulē) un tāpēc Kārlis bieži neizprot, kas un kāpēc viss notiek tieši tā kā notiek.

Saprotams, ka Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kam patīk, ja eirošlāgeri ” apliek”, apņirdz un ierīvē zemē. Apzviegšana ir daudzu LV skatītāju pati iemīļotākā nodarbošanās.

Diemžēl.

Kārlis iemācīja zviegt un izsmiet eiro šlāgeri arī pārējiem.

Zviedzējiem šogad pietrūkst ierastās toņkārtas…

…jo Kārļa šogad nebūšot Eirovīzijas fināla ēterā.

Manuprāt tas ir pareizi.

Pie mikrofona ir tiesības eksistēt arī citādiem uzskatiem.

Viss plūst un mainās.

Tāpēc nejauksim mūsu ierastā izklaides komentētāja atstādināšanu ar preses brīvības pārkāpumu un beigsim ”vākt parakstus”, ja mums nav, kas organizē ”aplikšanu” ēterā.

Vēl jo vairāk, ja LTV ir nolēmusi celt šī EBU pasākuma prestižu un autoritāti Latvijā. Streipa kungs ar savu attieksmi un stilu to pēdējos gados neveicināja, diemžēl.

Pastāvēsim pie ratiem un respektēsim arī citu izvēli.

Citiem arī ir tiesības runāt. Pārmaiņa ir progresa māte.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga