Izglītības sistēma un profesijas praktiskās vajadzības? Žurnālistikas gangrēna.

2012. gada 3. aprīlis
Kā iemācīt matemātiku? Sveriges Radio

Kā iemācīt matemātiku? Sveriges Radio

Zviedru mediji šodien satraukušies par skolēnu sliktajām zināšanām matemātikā. Beidzot ir nonākts pie secinājuma, ka skolēnu neprasme matemātikā ir nevis audzēkņu nespēja saprast, bet gan skolotāju nemācēšana iemācīt matemātiku. 

Beidzot valdība šo jautājumu ir izskatījusi un finansēs matemātikas skolotāju skolotājus.

Jā – speciāli apmācīs cilvēkus, kas mācīs saviem kolēģiem mācīt skolēniem matemātiku.

  • Ļoti svarīgi ir beidzot atzīt, ka matemātikas stundas skolā nesasniedz rezultātus tieši tāpēc, ka  šo priekšmetu māca nepareizi. Skolotāji uzdod audzēkņiem pārāk daudz mājas darbus. Tātad liek strādāt pašiem – nevis skaidro un eksperimentē kopā ar bērniem stundu laikā skolā” , – šodien atzīst (SR) Zviedrijas izglītības ministrs Jans Bjorklunds.

Tagad Zviedrijas valsts investēs naudu, lai līdz 2012. gadam izglītotu īpaši labus 1000 matemātikas skolotājus, kas attiecīgi palīdzēs uzlabot darbu esošajiem 50 000 zviedru matemātikas skolotājiem.

Tas nozīmē, ka pakāpeniski atgriezīsies pie vecās sistēmas. Priekšmetam būs paredzēts lielāks stundu skaits, lai klasē skaidrotu, analizētu, atkārtotu un diskutētu.

Par jauno projektu uzņemas atbildību ne tikai Skolu pārvalde, bet arī Nacionālais izglītības centrs, kas specializējies eksakto priekšmetu pedagoģijā.

Klausoties šorīt Zviedrijas radio diskusijās ”par matemātikas tēmu” uzreiz iedomājos savu specialitāti – žurnālistiku, kuras izglītošana Latvijā (pēc valsts neatkarības atgūšanas) ir praktiski likvidēta. 

Tagad augstskolas gatavo visāda veida ”komunicētājus” , kas piebāž sev pilnu galvu ar smagām teorētiskām disciplīnām, tā vietā, lai mācītos žurnālistiku kā amatu.

Godīgi sakot, žurnālistika ir māksla. 

Tā būtu jāmāca kā radoša, mākslas disciplīna ar visiem no tā izrietošajiem priekšnosacījumiem.

Latvijas profesiju klasifikatorā mana profesija ir iebīdīta pie komunikācijas zinātnēm un 100%  izravēta no mākslas konteksta.

”Žurfaka” Rīgā vairs nav.

Izskatās, ka tagad žurnālistikas (kā specialitātes) iznīdēšana (pakārtošana komunikāciju zinātnēm) beidzot nesusi augļus. 

Vairs nav ko lasīt, taču ir brašas teorētiski izglītotu absolventu rindas, kuras neņem pretī neviena redakcija. 

Avīzes, žurnāli pilni ar atskaitēm un pastāstēniem.

Žanri var iet pensijā, jo kamēr citās valstīs žurnālistiem iemāca mediju praksi, mūsējie dzen galvā studentiem teorijas okeānus un pēc tam brīnās, ka ”vairs nav ko lasīt”, ”TV ir tukšs” un ”no radio nāk miegs”.

Galvenais mediju žanrs tagad ir ”atskaite” vai nikns tabloīda līmeņa ”atmaskojums”.

Par publicistiku neviens vairs neko nezina, jo tāda vārda nav angļu mācību grāmatās un  lasīt grāmatas vāciski vai franciski (mediju mākslā) tagad neviens vairs negrib.

Mediji ir māksla.

Žurnālistika ir amats. 

Profesija.  

Ko mēs varētu darīt, lai  izravētu žurnālistiku (vislabāko profesiju pasaulē!) no miklā podiņa, kurā tā ir iestādīta Latvijā (un tiek laistīta regulāri ar etiķi)!

Vai to vairs var izglābt?

Vai kāds zina recepti kā piespiest mūsu augstākās izglītības sistēmu rēķināties ar prakses reālajām vajadzībām?

Advertisements

8 thoughts on “Izglītības sistēma un profesijas praktiskās vajadzības? Žurnālistikas gangrēna.

  1. Par žurnālistiku nejēdzu neko, bet par to, ka mūsu augstskolās māca ne to ko vajag – kāda velna pēc viņiem mainīties, ja var sarunāt ar valdību, ka pieņem loģiski bezjēdzīgu, bet augstskolām izdevīgu likumu – piemēram, ka visiem mežsargiem, vai bērnu dārza auklītēm obligāti jābūt ar augstāko, un maksātāju kontingents nodrošināts. Pirms kāda laika mēģināja izspiest likumu, ka aptiekās zāles nedrīkst pārdot farmaceitu asistenti – tas ir, medicīnas koledžu beigušie, bet vienīgi farmaceiti ar augstāko. Ja to dabū cauri – uz gadiem desmit var mierīgi gulēt, nevajadzēs izvērtēt vai varbūt kaut kas nav īsti mācību procesā (piemēram, par tiem pašiem farmaceitu asistentiem, ja cilvēks beidzis koledžu – vienalga jāmācās (un jāmaksā protams) visi pieci gadi, tāpat kā tikko no vidusskolas nākušam – kaut gan pirmos divus gadus koledžas beidzējs vienīgi atkārto koledžas programmu.
    Vienkāršāk augstskolu mācību spēkiem darboties šādi,nevis mainīties.
    Jā, par matemātiku interesanti. Bet tā īsti nesapratu, mājas darbi taču neatvieglo skolotāja darbu, jo personīgās bērnības atmiņas ir kā mamma nokrāvusies ar neskaitāmo burtnīcu kalniem. Taisnību sakot, vistrakāk viņai bija kad bija jālabo ministriju kontroldarbi, tad sēdēja līdz vieniem, diviem naktī – bet arī parastie mājas darbi taču tika laboti līdz vēlam vakaram. Skolotājam taču daudz vieglāk – manuprāt – būtu izskaidrot vielu stundā, nevis vakaru pavadīt pie mājas darbu burtnīcām. Kāpēc tad zviedri ieviesa mājas darbus – ja jau agrāk tādi nebija dominējošie?

  2. Esmu dzirdējusi par to, ka žurnālistiku Latvijā tiešām neiemācīties, lai pēc tam normāli un ražīgi strādātu šajā amatā. Galvenais, ka no diezgan veiksmīgiem žurnālistiem vēl turklāt. Varbūt tas ir tāpēc, ka nevēlamies attīstīties, jo vieglāk taču atražot to pašu?

  3. Neesmu nekad ar žurnālistiku profesionāli bijis saistīts, bet kā es redzu šī brīža situāciju…
    Internetā pārliecinoši dominē trīs ziņu portāli. Tie pelna ar reklāmām, tādēļ, lai tās piesaistītu, svarīga ir popularitāte. Rakstu popularitāti vērtē pēc klikšķu / komentāru skaita. Lielāko popularitāti vienmēr sapelna raksti ar skandaloziem virsrakstiem, lētas sensācijas, kur to nemaz nav, viedokļi par viedokļiem utml. Ļoti populāras ir, piemēram, nacionālā naida tēmas, benzīna cenas, tagad arī pensiju jautājums.
    Interneta portāla redaktora/-u (varbūt paši viņus sauc žurnālistiem?) darbs ir atlasīt iespējami populārākās Letas, Bns u.c. ziņu aģentūru piegādātās ziņas, sagrozīt virsrakstu, lai tas būtu pēc iespējas pretrunīgāks un skandalozāks un pārpublicēt ziņu. Popularitāte aug, tikai rezultātā daudzas ziņas izskatās kā 1. aprīlim domātas. Cilvēki pie tā pieraduši un pārmaiās neprasa.
    Līdzīgs mehānisms darbojas arī radio un tv, vienīgi tajos sižetus biežāk mēdz gatavot žurnālisti.
    Analītiskāka žurnālistika mēdz parādīties vienīgi drukātajā presē (kura mūsdienās kļuvusi salīdzinoši dārga un nepopulāra), pārējos medijos – vairāk izņēmuma kārtā.
    Tāda veida žurnālisti, par kuriem raksta autore, visā šajā sistēmā lāgā neiederas. Nezinu, kā to mainīt.
    Vai citur pasaulē aina ir citādāka?


  4. Ieraksts-filma vairāk ka divas stundas gara. Tomēr PIETIEK noskatīties kādas pēdējās 5-15 minūtes. Un mani pat neinteresē vai pavēstītais fakts ir fakts vai tā arī ir falstifikācija. Šis laikam tomēr ir labas žurnalistikas piemērs

  5. recepšu ir daudz, un tās visas parasti mētājas nomestas uz zemes ;D
    no mana šī brīža skatu punkta aina ir tāda:
    > ne visur ir tie kur tiem vajadzētu būt, jeb kur tie būtu vitāli pēc savas dziļākas būtības..
    mums trūkst spēcīgas organizētas kārtības kas būtu stāvoša pāri citām mazākām kārtībām..
    mums trūkst ZINĀŠANAS.
    Risinājums nevar būt uz sitienu( vienā paaudzē)
    .. pirmie nopietnie soļi – ir jālauž, jālauž un vēlreiz jālauž tā saukto ”stereotipu”
    .. tas atmodinātu ”prātu” un ar laiku ļautu ienākt kam labākam un dziļākam cilvēku prātos..
    ir jāsatiekas pretstatiem uz specifiskiem noteikumiem kas ļautu atrast jaunus nopietnākus kopsaucējus..
    ir jāpanāk vēl produktīvāka info apmaiņa.. starp dažādām interešu grupām..
    ir jādomā vairāk un jāstrādā vairāk kopā ar tādiem kas ir patiesi ieinteresēti tai virzienā kuru gribas saniegt!
    kādam tas ir jāredz un jāpalīdz apvienot.. lūk tāda ir patiesā vajadzība pēc žurnālistikas uz šo brīdi Latvijā(vispirms).
    un es redzu tuvākā vai tālākā nākotnē jaunu nopietnu spēlētāju(us) beidzot kopā kas kā likums pat uz sitienu griezīs pogas tiepšām un neprašām..
    ļoti ceru! 😉

  6. Vai kāds zina recepti kā piespiest mūsu augstākās izglītības sistēmu rēķināties ar prakses reālajām vajadzībām?
    ===========================================================================
    Kas neko nezina par esošās sociāli-ekonomiskās sistēmas pamatu pamatiem – piem. ‘pieprasījumu’ un ‘piedāvājumu’ – tas var mēģināt piespiest (tirgu un pie reizes augstākās izglītības sistēmu).
    Rociet dziļāks : AGE of ACCESS. Jeremy Rifkin
    Can civilization survive when only the commercial sphere is left as the primary mediator of human life?

    http://dwij.org/forum/statesperson/rifkin.htm

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s