Rāms krosiņš pagarina mūžu par sešiem gadiem

2012. gada 21. oktobris
Baravika 2012. gada oktobrī

Baravika 2012. gada oktobrī

Skrienot lēnu krosiņu (līdz 2 stundām nedēļā), ikviens no mums var pagarināt mūžu par vairākiem gadiem.

Dāņu Kopenhāgenas City Heart Study liecina, ka vīriešu mūžs šādā veidā pagarinās caurmērā par 6,2 gadiem, sievietēm – par 5,6 gadiem.

Runa ir par lēnu un mierīgu krosiņu, kuru mēs skrienam nesteidzoties.

Es, piemēram, pamanos no rīta pat salasīt sēnes. Šī baravika ir mans šīsnedēļas atradums krosa skriešanas laikā.

-Efektu var salīdzināt ar alkoholismu. Mirstība ir zemāka to krosa skrējēju vidū, kas regulāri noskrien apmēram 2 stundas nedēļā, rāmā ritmā. Pretējs efekts ir tiem, kas skrien daudz un ātri, vai neskrien nemaz, – secina kardiologs Pēteris Šnors medijiem.

Copenhagen City Heart Study savā pētījumā apsekoja 20 000 dāņus (jaunākus par 36 gadiem), lai noskaidrotu viņu kustību ierašas un to iespaidu uz veselību.

Sīkāk ar šo atklājumu varat iepazīties šeit.

42 zviedru ārsti saindējušies Jūrmalas viesnīcā

2012. gada 27. septembrī

Zviedru preses uzmanības lokā šonedēļ ir četrzvaigznīšu viesnīca Jūrmala Spa Hotel, kura restorāns ar ēdienu saindējis 42 zviedru medicīnas darbiniekus, kas pagājušā sestdienā Latvijā atradās komandas saliedēšanas ceļojumā un konferencē.

Šajā pasākumā piedalījās kopumā 107 zviedru rentgena ārsti un citi medicīnas darbinieki no vadošā  ziemeļvalstu privātā medicīnas aprūpes uzņēmuma Aleris. 

 Restorāns piedāvājis divus vakariņu ēdienus – vistu un zivi. 42 cilvēki izvēlējās sviesta zivi un par to  sāka nožēlot jau ceļā no restorāna uz numuriņiem, kad viņiem palika slikti un sākās vemšana, ģībšana un citi saindēšanās simptomi.

 Viesnīca atgādinājusi akūto ātrās palīdzības uzņemšanu.

– Tas viss varēja būt dzīvībai bīstami, ja kāds būtu pats spējis tikt uz savu istabu. Mums palaimējās, ka bijām daudzi kopā un palīdzējām viens otram. Tie, kas mēģināja tikt uz savām istabām, pa ceļam noģība, avīzei Aftonbladet stāsta Aleris Röntgen apgabala priekšnieks Larss Ahlanders.

 Ātri esot ieradusies ātrā medicīniskā palīdzība un saindējušies ārsti pieslēgti pie intravenozās injekcijas sistēmām  un lielākā daļa aizvesti novērošanai uz ātrās palīdzības klīniku Rīgā.

Nākošajā dienā tomēr visi izrakstīti no slimnīcas un varējuši  kopā ar pārējiem, kas sestdien vakariņās ēduši vistas ēdienu, laimīgi ar lidmašīnu atgriezties mājās. Pagājušas nedēļas nogale bija paredzēta kā komandas saliedēšanas pasākums un nevienu citu tik  komandu saliedējošu notikumu nemaz nevar iedomāties, kostatē Alers darbinieks zviedru presē.  

Zviedru žurnālistiem gan nav izdevies sazināties ar kādu Jūrmala Spa Hotel atbildīgu darbinieku, lai saņemtu kādu komentāru no viesnīcas puses.

Papildinformācija ar viesnīcas komentāru TVNetKā arī Dienas Bizness. 

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Madonna, sieviešu mobings un otrā dzimuma izredzes

2012. g. 10. jūlijā. Speciāli TVnet.

Foto: TVNet

Šogad popkaralienes Madonnas koncerti Ziemeļeiropā vairs nebija pieprasītāko izklaides aktivitāšu sarakstā. Ulevī stadions Gēteborgā pagājušajā nedēļā bija piepildīts apmēram līdz pusei, kas pirms dažiem gadiem šķita neiedomājama lieta… Toreiz mēs arī no Rīgas joņojām uz Tallinu, lai noskatītos Madonnas šovu «dzīvā veidā». Toreiz viss šķita lieliski. Gandrīz lieliski, jo jau toreiz Madonna dažiem skaitījās «bišķiņ par vecu skatuvei», taču vēlme redzēt dzīvu popkaralieni bija svarīgāks faktors nekā viņas gadi. Madonnas jaunā turneja «MDNA» šogad turpina daudz smagāk boksēties ar agresīvām recenzijām, izturēt nesaudzīgus un pat aizvainojošus komentārus presē. Madonna joprojām neuzvedas tā, kā to varētu gaidīt no piecdesmitgadīgas sievietes. Viņa ar savu personību un uzvedību aizņem visu dzīves laukumu, apzinās, kur atrodas, neizliekas par naivu un pakļāvīgu vīriešiem padevušos beibi, bet spēj nekautrīgi uzvesties tā, kā vēlas, ar to nokaitinot zināmu konservatīvās un patriarhālās sabiedrības daļu. Tas notiek arī uz skatuves, kur viņa turpina cīņu pret homofobiju, par feminismu un seksualitātes brīvību. Par to viņu liela sabiedrības daļa apbrīno un respektē. Protams, ir arī tādi, kas viņu par to nosoda. Madonna un Miks Džegers – nevienlīdzīgas pozīcijas Taču šogad vairāk tiek runāts par zvaigznes izskatu un vecumu, nevis par viņas darba rezultātiem uz skatuves. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā ir izplatīti stereotipi, ka sieviete nedrīkst uzdrošināties strādāt uz skatuves tikpat ilgi kā viņas vienaudzis vīrietis arī tad, ja viņai šis darbs izdodas. Jā, protams, Madonas šā gada koncertturnejas «izgājieni» ar atkailinātu krūti koncerta laikā Stambulā un «neapģērbtu ķermeņa daļu» Romā ir izraisījuši pamatīgas mediju sašutuma zalves. «Popa vecmāmiņa» atļaujas to, ko vienkārši nav pieklājīgi darīt viņas vecumā, vai ne? Nost no skatuves un sēdi stūrī vai maini imidžu? Miks Džegers, Pols Makartnijs un Co lai paliek. Izskatās vēl grumbaināki, nekoptāki un sliktākā fiziskā formā, bet tomēr tie ir veči un tieši tāpēc drīkst tur palikt. Saprotams, ka popzvaigzne ir pati laba sava biznesa menedžere un izmisīgi mēģina ar šiem «stripTīza elementiem» koncertu laikā panākt biļešu pārdošanas kāpumu turnejas finālā. Šoreiz šis tirgvedības triks nav izdevies. Pēc kārtējā koncerta «Daily Mail» apkopoja Twitter komentārus, kuros izskanēja viedoklis, ka notikušais nav pieņemams nevienam, jo māksliniece esot par vecu «šādiem gājieniem». Protams, zāģēts tika viņas mēģinājums asociēt koncertturnejas nosaukumu MDNA ar ekstasī narkotikām ar līdzīgu abreviatūru, lai izdabātu jaunākai publikai. Pārāk bērnišķīgi gan? Par Madonnas faktisko vecumu un fizisko formu, uzvedību kā divdesmitgadīgai meitenei tiek diskutēts jau vairākus gadus. Dīva, kas sasniegusi 40 gadu vecumu un turpina strādāt uz skatuves ar divdesmitgadnieces tēlu popmūzikas vēsturē līdz šim nebija pieredzēta un pēc mietpilsoņu priekšstatiem nav «normāla lieta mūsu sabiedrībā». «Tā ir pieņemts. Mēs nevaram iedomāties, ka 50, 60 vai pat 70 gadus sasniegušas sievietes uzdrošinātos strādāt uz popa skatuves arī tad, ja viņām būtu lieliska balss un perfekts izskats. Nē, sievietes nedrīkst un viss. Neesam pieraduši pie šāda fenomena,» konstatē Madonnas biogrāfijas zviedru izdevuma autore Marija Franke. Kamēr Stings, Braians Adamss, Miks Džegers dzied, grozās un lēkā pa skatuvi tālāk bez vecuma kompleksiem, Madonnai šīs durvis jau gandrīz aizkritušas ciet. «Mūsu sabiedrībā norma ir vīrietis. Sieviete kungiem der vienīgi kā dekorācija, bērns vai jauniete. Pēc tam viņa var vākties stūrī, tupēt tur un nerēgoties acu priekšā. Mums pat ir prasība, lai popmākslinieki pazūd no skatuves, kad viņi kļūst vecāki. Tas ir nenormāli, bet tā mēs esam pieraduši uzskatīt un darīt. Piemēram, Madonnai visi tagad iesaka kārtīgi apģērbties un spēlēt skumjus blūzus pustukšos koncertos,» konstatē Marija Franke, piebilstot, ka Madonna nav vienīgā vecuma mobinga upure. Par savu izskatu un seksualitāti nācies līdz šim smagi maksāt arī Vitnijai Hjūstonei (Whitney Houston), Nikijai Mināžai (Nicki Minaj), Lilijai Alenai (Lilly Allen) un Eimijai Vainhausai (Amy Winehouse). Paradoksāli, ka recenzentus mazāk interesē piedāvātais muzikālais materiāls, bet gan zvaigznes izskats un personība. Piemēram, Raianas (Rihanna) nesenajā koncertā Borlengē (Peace&Love festivāls) recenzentiem vissvarīgākais šķita nevis mākslinieces vokālais sniegums, bet gan cik «porīgs» (pornogrāfisks), sakratīts un narkotizēts» ir bijis viņas izskats. Izskatās pārāk labi savam vecumam. Tas ir nosodāmi? Pieredze rāda, ka sievietes, kurām izdodas izlauzties mākslas vai politikas topā, tiek novērtētas, vajātas un tiesātas daudz smagāk nekā kungi. Sievietēm nekad nepiedod to, ko piedod vīriešiem. Piemēri te nav tālu jāmeklē – tepat pie mums eksprezidente Latvijā Vaira Vīķe-Freiberga, vai spīkere Solvita Āboltiņa tiek daudz pamatīgāk slānītas, šaustītas un «gar sienu izsmērētas» nekā dažs labs pērienu pelnījis politiķis  vīrietis. Tāpat arī Olga Rajecka vai Alla Pugačova «dabūn riktīgi» par to, ka vēlas turpināt strādāt, bet tādi fenomeni kā, piemēram, Raimonds Pauls, Pits Andersons, Viktors Lapčenoks, Filips Kirkorovs vai Valērijs Ļeontjevs var dziedāt tālāk un nesatraukties par savu vecumu vai izskatu. Viņiem sabiedrība nepārmet, ka dažiem no viņiem vajadzētu pārstādīt matus, veikt sejas plastisko operāciju, nodzīt lieko svaru un uzaudzēt muskuļus. Tajā pašā laikā sievietes labais izskats arī 50 un 60 gadu vecumā tiek izsmiets un kritizēts, jo tas jau esot sasniegts ar botoksu, HGH* un operācijām, nevis ar smagu darbu sporta zālēs un dzīvesveidu. Izskatās pārāk labi savam vecumam un uzvedas, kā izskatās, un tas ir slikti! Vīrietim piedod to, ko nepiedod sievietei Tagad šo mobingu ir pierādījusi zinātne. Vekšē universitātes doktorands Tobiass Bromanders savā disertācijā «Mediju skandālu monitorings 1997-2010» ir noskaidrojis, ka skandālu situācijās sievietes parasti tiek šaustītas kā personas un visa kritika koncentrējas uz viņu personību. Turpretī tad, ja notikumā ir iesaistīti tikai vīrieši, tad mediji koncentrējas uz notikuma analīzi un pēta apstākļus, kas attiecīgo situāciju ir izraisījuši. Tātad sieviete tiek šaustīta un kritizēta kā persona (neatkarīgi no notikuma konteksta), bet vīrietis tikai kā attiecīgā notikuma pasīvs elements. Bez tam mediju un sabiedrības intonācija vienmēr ir piedodoša, ja ir runa par vīrieti, bet šaustoša, ja notikumā iesaistītā ir sieviete. Hrestomātisks gadījums, kas labi zināms arī Latvijā: 1995. gadā bija spiesta demisionēt Zviedrijas sociāldemokrātu ministre Mona Salīna – par to, ka ar darba kredītkarti bija atļāvusies nopirkt lidostā Toblerone šokolādi. To jaunāko laiku politikas vēsturē pazīst kā «Toblerone skandālu». Ja šo grēku būtu pieļāvis viņas kolēģis Jērans Pēršons, tad nezin vai viņš līdz demisijai nonāktu. Te ir runa par mūsu attieksmi pret sievieti un vīrieti. Mums ir stereotipi priekšstati, un tie ir mūsu orientieris. Šī ilūzija eksistē visur. Ne tikai politikā, bet arī mākslā un sadzīvē, konstatē doktorands. Bromanders zinātniskas analīzes ceļā ir nonācis pie secinājuma, kuru mēs visi jau zinājām – no sievietēm tiek pieprasīts un gaidīts vairāk nekā no vīriešiem. Sievietēm jābūt pieticīgākām, godīgākām un svētākām nekā vīriešiem, «taču, ja viņas pakrīt vai ja viņām kas neizdodas, ja viņas nokrīt no pjedestāla, tad izrīkošanās ir daudz nežēlīgāka nekā pret vīrieti attiecīgajā pozīcijā», konstatē Bromanders. Mums Latvijā pašiem nācās par to pārliecināties pirms dažiem gadiem, noskatoties «caurkritušās» eirokomisāres Ingrīdas Ūdres publisko apmētāšanu ar akmeņiem Rīgā un Briselē, ļauno priecāšanos par uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres biznesa problēmām, zviedru Monas Salīnas eksekūciju Stokholmā un britu «sabiedrības krējuma» un preses vajātās princeses Diānas traģisko likteni līdz katastrofas brīdim Parīzē. Piemēru šajā notikumu rindā netrūkst visās valstīs. Tobiasa Bromandera disertācija dod vielu jaunām pārdomām par šo veco un sen zināmo tēmu. Tagad beidzot pierādīts zinātniski, ka sieviete joprojām ir un paliek otrais dzimums, tāpat kā Simonas Bovuāras un  Fransuāzas Sagānas laikā. Nekas nav mainījies. Pieļauju, ka liela vaina šajā virzienā jāuzņemas tieši medijiem, kas veido sabiedrības priekšstatu un pieņēmumu skalu, jo izrādās – ja notikuma iemesls ir sieviete, tad mediji par šo notikumu izvēršas divreiz plašāk, nekā ja «klupšanas akmens» ir vīrietis», – konstatēts aktuālajā disertācijā. No šejienes izriet Tobiasa Bromandera secinājums – «ja vēlaties lielisku karjeru, esiet vīrietis!» Vīrieši, kas neieredz sievietes Aktuāla ir arī sieviešu apriešana interneta publiskajā telpā. Vai kāds ir paanalizējis interneta komentārus, kurus anonīmie klaviatūras mocītāji velta pazīstamām sievietēm un vīriešiem? Jo dāmu mobings izpaužas arī tur. Pazīstamais rakstnieks Stīgs Lāršons (Stieg Larsson) savu slaveno romānu sēriju iesāka ar darbu «Vīrieši, kas neieredz sievietes» (Män som hatar kvinnor), kuru angļu un arī latviešu valodā iztulkoja citādi – «Meitene ar pūķa tetovējumu». Neraugoties uz to, ka autors, dzīvs esot, kategoriski pieprasīja, lai viņa darbu sauc tieši tā, kā viņš to bija nosaucis, – virkne ārzemju izdevēju uz to nospļāvās un cenzēja romāna nosaukumu. Latvijā arī. Kāpēc? Par skarbu. Nu kā tad tā! Nav taču vīriešu, kas neieredz sievietes. Vai ne? Tāpēc mēs cenzējam Laršonu un nosaucam tā, kā vīriešu dominējošā sabiedrībā vajag. Neraugoties uz to, ka romānā Stīgs lieliski apraksta šo naidu visās perversijas izpausmēs. Šie paši tipāži (troļļi) siro arī internetā, un pats interesantākais, ka viņi nereti ir arī sievietes, kas vajā līdz ar troļļiem savas «bēdu māsas», kas uzdrošinājušās «spļaut pret vēju». Vīrietis drīkst, bet sieviete – nedrīkst. Atklātais rasisms sociālajos medijos un komentāros ir kļuvis jau par normu. Pēc Breivika masu slepkavībām Norvēģijā skandināvi sāka plašāk un vairāk runāt par intonāciju sociālo mediju čatā un par to, ka tomēr nav pieļaujama indīga riešana un anonīmās izsmiekla zalves ar raķetēm no krūmiem uz apšaudei novietoto autoru. Īpaši tad, ja autors ir sieviete. Tagad pienācis laiks runāt par to, ka sievietes šajā diskusiju zonā apšauda niknāk un zākā personiskāk nekā vīriešus. «Sievietēm arī interneta diskusijās uzreiz uzbrūk kā personām, neatkarīgi no tā, ko viņas ir izdarījušas, pateikušas vai paudušas. Tiek runāts nevis par rakstā pacelto problēmu vai lietu, bet tiek «nomasēta» autore» – konstatē zviedru interneta čata pētniece Elina Gustavsone. Šis fenomens ir starptautisks. Acīmredzot ir pienācis laiks publiski un atklāti runāt par šīm lietām, citādi mums, sievietēm, nāksies sekot Žoržas Sandas piemēram. Vai tiešām tā nāksies rīkoties, lai panāktu lietišķu sabiedrības diskusiju par piedāvāto problēmu? Formāli Latvijā dzimumlīdztiesības rādītāji ir augsti, taču sieviešu aktīva iesaistīšanās politikā joprojām arī pie mums paliek zemā līmenī. 10. saeimas vēlēšanās 28,5% kandidātu bija sievietes, no kurām Saeimā iekļuva tikai 19% (EP diskusija Rīgā 09.03.2011.). Mātes un gados vecākās sievietes arī Latvijā pārstāv tās sabiedrības grupas, kas visvairāk pakļautas nabadzības riskam. Kopumā 70% no pasaules iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir tieši sievietes. Vai nav par skarbu? Vai nav pienācis laiks atļaut Madonnai darīt uz skatuves, ko vien viņa vēlas, ja muzikālais pienesums ir profesionāls un vērā ņemams? Vai nebūtu jāsalauž tā slota, ar kuru mēģina aizmēzt no skatuves mākslinieces, politiķes, uzņēmējas, žurnālistes, pamatojoties uz viņu dzimšanas gadu? Starp citu, arī Latvijas TV esmu dzirdējusi, ka menedžmenta aprindās mēdz ieskanēties runas par vecuma un lieko kilogramu cenzu, ja ir runa par sievietēm, kuras drīkst laist kadrā kā raidījumu vadītājas vai komentētājas.  Neskatoties uz to, ka nu jau pat CNN, BBC, ABC un citos starptautisko TV kanālos nopietnas politiskas programmas vairs nevada tikai divdesmitgadīgas beibes. Bet par LTV ekrānā redzamo vīriešu – komentētāju liekajiem kilogramiem un komiskajām frizūrām neviens neatļaujas  pie mums diskutēt. Atzīsim, ka sievietes ir pakļautas dubultai diskriminācijai – gan dzimuma, gan vecuma mobingam. Tātad, vai izgaismojot dzimuma un vecuma mobingu, mēs spēsim šos netikumus apkarot un sievietēm tomēr nebūs jāpieņem vīrieša pseidonīms, lai pasargātu sevi no nozākāšanas? * Human Growth Hormon

Futbols un politika. Merkeles sajūsma par Vācijas uzvaru.

 2012. gada 23. jūnijā. Priecīgu līgošanu visiem lasītājiem!

Vakar notika Vācijas un Grieķijas komandu spēle EČ futbolā, kurā Vācija ar 4: 2 uzvarēja Grieķiju.

Šoreiz žurnālistiem interesantāk bija vērot nevis to, kas notika laukumā, bet kas notika VIP ložās. Kā uz spēli reaģēja Vācijas kanclere Angela Merkele. Jo pirms spēles mediju aprindās tika apspriests, ka Merkele būs spiesta pieturēt savas emocijas, lai nekacinātu jau tā ļoti negatīvi pret Vāciju noskaņotos grieķus, kuri uzskata, ka pie viņu ekonomiskās krīzes ir vainīga Vācija, kuru nereti grieķi salīdzina pat ar Hitleru, jo Merkele stingri prasa Grieķijai ievērot taupības režīmu, lai pretim saņemtu vāciešu nodokļu maksātāju naudu.

 Attēlos var redzēt ka Merkele nevarēja savaldīties un sajūsma, ka Vācija sakāva Grieķiju, izlauzās uz āru šādā veidā:

Grieķu līdzjūtēji auroja un svilpa katru reizi, kad stadiona ekrānos parādījās Merkeles attēls un to pašu publika darīja Vācijas himnas laikā. Atēnas ielās demonstrāciju laikā grieķi vandalizēja Merkeles portretu un citādi demonstratīvi pazemoja Vācijas kancleri.

Ko darīt Stokholmā hokeja faniem?

2012.gada 4.maijā

Sakarā ar pasaules hokeja čempionātu, kas šodien sākas Stokholmā, man pēdējā laikā katru dienu iznāk dot padomus Latvijas hokeja līdzjutējiem, kā šīs hokeja dienas pavadīt ārpus sporta arēnām Stokholmā.   

Šai tēmai savulaik uzrakstīju arī īsu Stokholmas ceļvedi, bet tiem, kam tas nav pieejams,  varbūt noderēs šis īsais video, kurā sarunājos ar Dīvu Reiznieku.

Šokolāde palīdz samazināt svaru un pazemināt asinsspiedienu.

2012. gada 27. marts

Tumšā šokolāde

Tumšā šokolāde

Beidzot zinātne pierādījusi to, kas mums pašiem bija skaidrs jau sen. 🙂

Laba šokolāde satur daudz kaloriju, bet nepalielina baudītāja ķermeņa svaru.

Izrādās, ka šokolādes nobaudīšana ir pat veselīga lieta. 

Uzgraužot …šad tad…

Žurnāls Archives of Internal Medicine pierāda, ka regulāri (mazās dozās) ēdot šokolādi var pat nokristies svarā.   

Šo neparasto atklājumu konstatējuši Kalifornijas universitātes pētnieki ASV.

Noskaidrojies, ka regulāra šokolādes nobaudīšana, nelielos daudzumus, palielina antioksidanta katehīna (catechin) saturu organismā, kas, piemēram, eksperimentos ar pelēm, ir panācis būtisku šo dzīvnieku ķermeņa svara samazināšanos.

Viena no atklājuma autorēm Beatrice Golomba BBC News Health atzinusies, ka šis pētījums nepierāda šokolādes kā notievēšanas līdzekļa ambīcijas.

Tas norādot, ka ķermeņa svaru būtiski maina nevis apēsto kaloriju daudzums, bet gan to ”kompozīcija” (buķete), kurā melnās šokolādes katehīnam reizēm var būt izšķiroša nozīme.

Linčepingas universitātes pētnieki Zviedrijā konstatējuši, ka tumšā šokolāde palīdz pret paaugstinātu asinsspiedienu un aisnsvadu apkaļķošanos. 

Regulāras asins analīzes (20 pacientiem, kas cieš no paaugstināta asins spiediena) pēc 72% tumšās šokolādes apēšanas, demonstrēja spiediena krišanos.

Efektu izraisa kakao iedarbība un enzīmiem.

Protams, ka šokolādi šie slimnieki nevar tagad sākt lietot zāļu vietā.

Taču efekts ir pozitīvs, un tas ir lieliski.

Nav izslēgts, ka kakao pupiņas turpmāk tiks izmantotas zāļu pagatavošanā.