Mazliet par Stokholmas vēsturi

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Stokholma ir viena no trim pirmajām Mēlarena ielejas dokumentāli aprakstītajām pilsētām līdzās Birkai un Sigtūnai. Nosaukums “Stokholma” pirmo reizi rakstveidā pieminēts 1252. gadā kāda Lībekas traktātā un hronikas, kurās apdzied Birgeru Jarlu kā  pilsētas dibinātāju. Pētījumi liecina, ka apdzīvota vieta šeit atradusies jau krietni senāk – vismaz 3000 g. p.Kr.dz. Reformators un bībeles tulkotājs Ulaus Petrī savā “Zviedru hronikā ” konstatē, ka savos pirmsākumos Stokholma esot bijusi pavisam neliela apmetņu vieta un Johaness Mesenius 1629. gadā sacerējumā “Scondia illustrata” precizē un paskaidro, ka tagadējā Zviedrijas galvaspilsēta savos pirmsākumos tikusi veidota pēc Lībekas parauga. “Pirmie apbūves laukumi tika izkārtoti ap Lielo laukumu (Stortorget) un tam piekļautajām ielām. Pilsēta savlaicīgi un pamatīgi tika nodrošināta ar nocietinājuma mūriem”, – viņš uzsver, norādot, ka jau XIV gs. pirmajā pusē nocietinājuma robežās pilsētniekiem esot “kļuvis par šauru” un pilsētas robežas sākušas plesties plašumā arī ārpus nocietinājumu aizsargsienām.

stokholma 2009 red

Starp citu, tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus interesē viduslaiki, ieteicams iepazīties plašāk ar šo aizraujošo laiku “Viduslaiku muzejā” (Medeltidsmuseum), kas izvietots pazemē, parlamenta ēkas priekša, pašā pilsētas centrā. Ieeja muzejā – tieši no krastmalas. Jāpiezīmē, ka Stokholmā ir daudz ļoti interesantu muzeju, visām gaumēm. Sīkāk par muzeju piedāvājumu varēsiet iepazīties brošūras noslēgumā. Pagaidām atgriezīsimies pie Zviedrijas galvaspilsētas biogrāfijas būtiskajiem vaibstiem.

Pilsētas ekonomiskā nozīme pieauga līdz ar dzelzsrūdas eksporta paplašināšanos, kas uzsākās un attīstījās jau viduslaikos. Eksportam paredzēto dzelzsrūdu svēra Dzelzs laukumā, vecpilsētā (Järn torget). Šodien grūti iedomāties, kāda izskatījās Zviedrijas galvaspilsēta pirms pieciem simtiem gadu. Taču, ja uzliksim uz deguna “viduslaiku acenes” un mēģināsim iztēloties kā šeit izskatījās toreiz, tad mūsu priekša pavērsies pavisam cita aina.

Tātad.  Toreiz, raugoties no stāvajām dienvidu klintīm, “pilsēta un pauguriem un pāļiem” atgādina mazu saliņu arhipelāgu. Apakšā sasaucas kuģotāju un zvejnieku balsis, augša uz klints rūkdamas griežas vējdzirnavas. Tepat lejā, arhipelāga centrā redzams cietoksnis ar “Tre kronor” jeb Trīskroņu torni centrā, kas majestātiski ieplēties uz pārējo mazo ēciņu fona, kuras rotājušās ar augstiem baltiem skursteņiem.

Norāpjoties lejup no stāvajām dienvidu klintīm, priekš nostājas vārti, kas, kā plata mute, atvērusies ārējā aizsargsienā. Tālāk ceļš ved pāri šauram koka tiltiņam, kas novietots tagadējo Karla Johansena slūžu vietā un pēc tam nākas šķērsot otros, t..i, iekšējos Dienvidu vārtus. Visapkārt laivas, laivas, laiviņas un zivju grozi. Lielākās – jūras pusē, mazākās – ezera krastā. Mazliet tālāk izvietojies zivju tirgus un ap zvejnieku namiņiem un laivām vējā kā karogi plīvo zvejniecības amata piederumi. Pa pelēko ēciņu zemajiem, ar zāli noaugušajiem jumtiem ganās kazas. Šaurajās ieliņām murd cilvēku stāvi, balsis, mušas. Gaisā virmo zivju, darvas, jēlādu un tualetes smirdoņa, jo ik uz soļa var paklupt atkritumos, kurus pilsētnieki, bez sirdsapziņas pārmetumiem, izmet tieši uz ielas. Krastmalā notiek laivu kuģu izkraušana jūrmalā un laivu iekraušana ezera pusē. Tiek noslēgti darījumi un vienošanās zviedri, vācu, dāņu, holandiešu un daudzās citās valodās. Tirgotāji diskutē, strādnieki ceļ, nes un velk, ratu riteņi čīkst. Amatnieki strādā nampriekšā,  mūki skaļi skaita pātarus, putni čivina visiem pa vidu, neievērojot cūkas, kas ganās tepat līdzās. Arī šodien pilsētā, kā parasti, valda nemiers. Par nemiera tēmu pilsētnieki, saprotamu iemeslu dēļ, sarunājās čukstus. Klīst baumas, ka “nāks iekšā vācieši”, kas …jau tagad “ir pārņēmuši visu. Nu jau zviedri vairs var būt tikai par pilsētas bendēm vai grāvračiem…,” –  šņāc klusas balsis, kas baidās arī no “dāņu ienākšanas”.

Pilsētas dzīve nekad nav rozēm kaisīta, jo šeit, tāpat kā centros un krustpunktos, tiekas un sastrādājas daudzu un dažādu nāciju pārstāvji. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums. To, tāpat kā, piemēram Rīgu, Liepāju, Gēteborgu vai Roterdamu ir cēluši un attīstījuši arī ārzemnieki un imigranti.

1495.gadā Stokholmas koka apbūve nodega līdz pamatiem. Neraugoties uz to, ka katrā mājā gatavībā bija ūdens toveris, ugunsdzēšanas darba rīki un pilsētā valdīja aizliegums “lietot atklātu uguni”. Senie stokholmieši uguni sargāja kā mežonīgu zvēru, kas “lietojams” tikai rūpīgi noslēgtā krātiņā. Taču pilsēta nodega līdz pamatiem. Ieguvēji bija bagātie tirgoņi, kas savu preču uzglabāšanai bija izbūvējuši dziļus pagrabus, vairākos stāvos zem zemes. Daudzi no šiem senajiem pagrabiem ir apskatāmi vēl šodien. Tautas atmiņā dzīvas joprojām ir teikas un leģendas par neskaitāmām bagātībām, kas joprojām guļot seno – Stokholmas kādreiz nosvilušo vecpilsētas namu pagrabos un dzīvas zviedru vidū joprojām ir bailes no “atklātas uguns”. Zviedrijā, starp citu, pēc 1. maija ir aizliegts kurināt ugunskurus. To drīkst darīt tikai īpaši šim nolūkam paredzētās vietās, kas norādītas tūrisma kartēs. Pat tradicionālie Līgo nakts ugunskuri savulaik tika nomainīti ar daudz nekaitīgāko, no vāciešiem importēto uz ziediem rotāto “Maija koku”. Pēdējos ugunskurus zviedri dedzina dziedot pie Valpurģa nakts ugunskuriem 30. aprīlī. Pēc tam visā valstī valda ugunskuru aizliegums. Taču arī šī piesardzība neglābj no meža ugunsgrēkiem īpaši sausās un karstās vasarās. Starp citu, latviešiem pazīstamais jēdziens “kūlas dedzināšana” zviedru ausīs skan kā nesaprātīga vandālisma akts.

Taču atgriezīsimies pie vēstures.

zviedru seeras

Vecpilsēta jeb “pilsētas saliņa” (kā šo salu faktiski sauc) atrodas vietā, kur Baltijas jūra šodien tiekas ar Mēlarena ezeru. Senos laikos šeit esot bijis jūras līcis un ūdens, kas apņēmis “pilsētas saliņu” esot bijis sāļais jūras ūdens. Laikā, kad veidojās Stokholmas pilsēta zemes virsslānis pacēlies virs jūras līmeņa tik izteikti, ka abpus “pilsētas saliņai” izveidojusies strauja lejteces nogāze. Ar šo brīdi kuģiniekiem pārvarēt šīs krāces kļuvis neiespējami un mazās saliņas ezera sākumos pārtapušas par stratēģiski nozīmīgiem tirdzniecības un aizsardzības punktiem. Lielie tirdzniecības kuģi bija spiesti pārkraut kravu pie “pilsētas saliņas'” gan transportējot to tālāk iekšzemes ezeru ķēdes gan arī jūras virzienā. Tie, kas kontrolēja “pilsētas salu” labi nopelnīja uz iekasēto muitas nodokļu rēķina. Tāpēc var teikt, ka Stokholmas vēsturiski senākais ienākumu avots un biznesa veids ir muita, kuru pilsētas saimnieki prata un spēja iekasēt gan attīstot nodokļu piedzīšanas tehniku, gan izbūvējot un nocietinot pilsētas aizsardzības mūrus. Starp citu, muitas jēdzieni un nosaukumi stokholmiešu ikdienā ir tuvi vēl šodien. Lielās Stokholmas pilsētas vēsturiskās robežas, kas vēlākos laikos iestiepjas ārpus un abpus “pilsētas saliņai” saglabājušas senos nosaukumus, kas saistās ar seno muitas punktu izvietojumu apkārt Stokholmas pilsētai (pa ūdens ceļiem un zemes ceļiem). Tatad vēl šodien visām pusēm Stokholmas pilsētas moderno centru ieskauj ģeogrāfiski punkti, kas savā nosaukuma ietver muitas – “tull” jēdzienu. Piemēram austrumu jūras vārti saucas “Hornstull” jeb “Raga muita”, turpretī rietumu ūdens pievedceļš – “Roslagstull” u.t.t. Ja vēlaties, piemēram, mainīt savu Stokholmas dzīvokli pret mitekli iekšpilsētā jeb centrā, tad maiņas sludinājumā avīzē parasti šī vēlme tiek precizēta tikai stokholmiešiem raksturīgā leksikonā, t..i, “lūdzam piedāvāt tikai starp muitām”- tas nozīmē “lūdzam piedāvāt tikai centrā”.

Pirmie ieceļotāji Stokholmā bija vācu izcelsmes tirgotāji, kas pateicoties Birgera Jarla noslēgtajam līgumam ar Lībekas pilsētu, apmetās uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā. Ar šo brīdi Stokholma iekļāvās Hanzas interešu sfērā un tieši tāpēc Stokholmas ekonomiskā sistēma tikai izveidota balstoties uz Hanzas (tā laika ES) darījumu metodēm un vācu kapitāla. Pilsētā sāka dominēt divvalodība un tā kā ienācēji bija augstāko līmeņu cilvēki, vācu valoda kļuva par smalko slāņu saziņas līdzekli, laikā, kad parastā tauta turpināja sarunāties zviedriski. XIV gs. vācu un Hanzas spiediens uz nākamo Zviedrijas galvaspilsētu vēl vairāk pastiprinājās, taču vēlāk – līdz ar Hanzas sistēmas norietu, tas gāja mazumā.

Pateicoties tam, ka leģendārais karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) 1523.gadā par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās tieši Stokholmu, tā sāka veidoties arī par valsts centrālo birokrātu un vadošo ierēdņu metropoli.

XVI. gs. vidū karaļa Gustava Vāsas iniciatīvas rezultātā  valsts pāriet luterticībā un oficiālā baznīca pārrauj savus kontaktus ar katolicisko Romu.

1586.gadā dokumenti rāda, ka šajā laikā Stokholmā esot ieradies pirmais “īstais tūrists”, kas pēc sava apmeklējuma uzraksta pirmo tūristu ceļvedi vācu valodā.

Par Eiropas nozīmes lielpilsētu Stokholma pārvēršas “lielvaras laikā”, brīdī, kad zviedru tronis pavisam nopietni tiecās savas kara darbības rezultātā pārvērst Baltijas jūru par valsts iekšējo ezeru.

sweden map

XVI un XVII gs. karaļu iniciatīvas rezultātā attīstījās arī Stokholmas tālākā būvniecība un pilsēta sāka plesties plašumā. Vēsturiski Stokholmas apbūves plānošanā piedalījušies daudzi, ievērojami arhitekti, taču šajā periodā īpaši atzīmējams – Nikodemus Tesīns, kas 1697. gadā ugunsgrēka bojā gājušās “Trīs kroņu” pils vietā uzsāka pašreizējas karaļpils celtniecību. N.Tesīna rokrakstu var redzēt arī Vecās valsts bankas namā un Bruņinieku nama skicēs. XVIII gs ienesa pilsētas vaibstos rokoko (Svindersvīkas komplekss Nakā). XIX gs. – ampīru (Rosendāle Djūrgārdenā, Lēnes parvaldes nams u.c.), XX gs. urbanizācija ieviesa rūpniecības objektu un īres dzīvokļu masīvus, jūgendstīlu (Fredrika Liljekvista Dramatiskais teātris “Dramaten”,) nacionālo romantiku (Stokholmas pilsētas nams/ Ragnārs Osterbergs un Rātsnams), klasicismu un funkcionālismu (Tengbūma Koncertnams un Asplunda Pilsētas biblioteka). Četrdesmitajos gados dominē funkcionālisms ar Gunaru Asplundu līderpozicijās (Krematorija Meža kapos).

Pēc otrā pasaules kara, sajūsmas un optimisma aurā veidojas jaunie betona centri ar dzīvojamo namu kolosiem vecās  apbūves vietā. Sešdesmitie gadi raksturīgi ar priekšpilsētu vēršanos plašuma (“miljona projekts”, ik gadus 100 000 jaunu dzīvokļu) .

Septiņdesmitajos gados Stokholma saņēma savu ilgi gaidīto Pētera Celsinga projektēto Kultūras namu pie Sergela laukuma, futuristisko dzīvokļu mikrorajonu Kistā, kā arī U. Samuelsona savdabīgo metrostraciju Karaļa dārzā (Kungsträdgården).

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunfunkcionālismu – dažādās izteksmēs. To skaitā: R.Erskina Stokholmas universitātes biblioteka Freskatī, slavenā, baltai tenisa bumbiņai līdzīgā sporta halle “Globen”,  Nilsa Torpa veidotais SAS centrālais kantoris Hāgas parkā (labajā  pusē maģistrālei E4, pa ceļam no Stokholmas uz lidostu Arlanda).


Stokholma ir pilsēta uz ūdens un tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par “Ziemeļu Venēciju”. Taču pretēji Venēcijai, Stokholmu nešķērso kanālu tīkls. Vējiem appūstā galvaspilsēta ir izvietojusies uz salām šaurumā, kur Baltijas jūra satopas ar Mēlarena ezeru. Lai pārliecinātos par šo faktu vēlams aplūkot ainavu no skatu vietas pie Fjellu ielas (Fjällgatan) pilsētas Dienvidu (Söder) daļā, kā arī paceļoties ar liftu augšup Skatu tornī (Kaknästornet) vai palūkojoties atpakaļ uz pilsētas centru no izklaides parka “Gröna Lund” panorāmas riteņa.


Ikvienas pilsētas dzimšana ir mītiem un minējumiem ieskauta.  Pats jēdziens “pilsēta dibināta” joprojām ir tikai pieņēmums, tāpēc arī Stokholmas gadījumā ir pamats aizdomām, ka Stokholmas pirmsākumi faktiski datējami daudz agrāka perioda robežās nekā līdz šim pierādīts. Kaut arī nav dokumentu, kas “pieminētu” Stokholmu agrāk, eksistē versijas un pieņēmumi, ka pilsēta “pie jūras un ezera” attīstījusies vienlaicīgi ar agrāk dibinātajām un dokumentētajām Birku un Sigtūnu.

Šķiet, ka “Erika hronikas” pieraksts par to, ka ka Birgers Jarls esot bijis tas, kas ” pavēlējis būvēt Stokholmu” vairāk liecina par karaļa vēlmi “ievest kārtību” jau eksistējošā pilsētā pārvēršot to par kontinentālām prasībām atbilstošu tirdzniecības ostu un nevis viņš ir bijis tās dibinātājs.

Pirmo reizi rakstos Stokholmu ar Venēciju esot salīdzinājis kāds vācu ģeogrāfs 1532. gadā. Šo ideju atbalstīja arī Ēriks Dālbergs, strādājot pie sava darba “Suecia Antiqua et Hodierna” 17.gs. Viņš izteica minējumu, ka Stokholmas pamatā esot “ēkas ūdenī”, t.i., apbūve uz zemē iedzītiem pāļiem. Turpretī Johanes Mesenius 1611. g. izskaidro pilsētas nosaukumu ar senu teiku, kas vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju baļķa dobumā ievietotās vērtslietas esot straumes iespaidā pieskalotas kādam pakalnam un tāpēc tieši šajā vietā savulaik tikusi dibināta jaunā “pilsēta uz pāļiem”. Trešā versija vēsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no robežstaba, kas atradies tieši uz Uplandes un Sēdermanlandes robežas.

Stokholmas mīklainā pagātne nebeidz rosināt mākslinieku iztēli joprojām. Īpaši atzīmējami Stokholmas pievilcības apdziedātāji ir bijuši: Karls Mikaels Belmans, Augusts Blanše, Augusts Strindbergs, Jalmārs Soderbergs, Nils Frelīns, Ivars Lū-Juhansons, Stīgs Dāgermans, Anders Fogelštroms, Pērs Vesterbergs un daudzi citi.

Rakstnieces, zviedru literatūras klasiķes Selmas Lāgerlefas radītais, plaši pazīstamais literārais varonis Nils Holgersons, laižoties ar savu meža zosi pāri Zviedrijas galvaspilsētai, paguva ievērot kā nelielais “miestiņš uz pakalna jūrā”  laikam ritot pārvēršas modernā lielpilsētā. Priekšpilsētas pamazām cieši piekļaujas pilsētas centram, veidojas jaunu dzīvojamie rajoni, kurus savieno gaumīgs un pārdomāts pazemes metro un elektrisko piepilsētas vilcienu sliežu tīkls. Pilsēta pamazām pārtop lielpilsētā, taču tas nenozīmē, ka metropolei tikai tāpēc būtu jāzaudē sava, sev raksturīgā pievilcība.

Stokholmieši ļoti mīl savu pilsētu un tāpēc pārdomāti un apdomīgi pieņem jaunievedumus un reformas, saglabājot kontaktu ar darbu un domājot par iedzīvotāju ērtībām.

Šodienas Stokholma ir interesanta lielpilsēta, kura piedāvā saviem viesiem ne tikai lieliskas pastaigu un kultūras “piedzīvojumu vietas”, bet arī izklaidē ar tīrām un peldei piemērotām peldvietām pilsētas centrā un piedāvā lašu un foreļu zveju tieši pie parlamenta vai opernama ēkas.

Visiem vecumiem un interešu Stokholmas viesiem pilsēta var piedāvāt patīkamas atpūtas iespējas.

Par to arī šī grāmata.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg