Pierastais zemnieku dzīves modelis, ka dzimtās mājas dod pajumti visai ģimenei, jau sen beidzis eksistēt. Jaunie cilvēki vēlas dzīvot atsevišķi. Viņi grib dzīvokli sev. Kādas ir iespējas dažādās valstīs šajā virzienā? Vai citur valsts palīdz jaunajiem ļaudīm tikt pie savas mājvietas brīdī, kad istabiņa pie vecākiem vai savs stūris kopmītnes istabiņā vairs nav pieņemams tālākās dzīvošanas modelis?
No tēva mājas līdz septiņām pēdām kapos
Cilvēka dzīve ir daudzveidīga. Mājvietas tāpat. Reiz, apmeklējot ievērojamo valodnieci un lingvisti Valentīni Lasmani viņas jaunajā dzīvoklī (vienā no Stokholmas priekšpilsētām), nācās noklausīties interesantu atziņu. Proti – cilvēkam dažādās dzīves situācijās esot nepieciešama atšķirīga dzīves telpa. Sākot ar bērnistabu vecāku mājās, kurā mums pieder savs spēļu stūrītis, un beidzot ar “septiņām pēdām kapos”. Sava mūža laikā cilvēks izejot cauri dažādām telpām un mītnēm, kas viņam esot nepieciešamas.
Pēc aiziešanas no vecāku pajumtes jaunais cilvēks meklē savējo privāto pajumti. Lielākā daļa īrē dzīvokļus no saimniekiem. Kolektīvi vai pa vienam. Pēc tam, satiekot otru pusīti, tiek mēģināts tikt pašiem pie sava dzīvokļa. To īrējot vai iegādājoties. Pēc tam piedzimst bērni un ģimene tiecas iegūt savā pārvaldījumā privātmāju, kurā bērniem iespējams vairāk “dzīvoties pa āru”, un lai skolas nav tālu. Kad bērni izauguši un izlido no vecāku pajumtes, lielās telpas kļūst par plašām. Tad tiek meklēts atbilstošs dzīvoklis mūža nogales pavadīšanai, iespējami tuvu transportam un veselības aprūpes sistēmai. Visbeidzot mūža māja kapos.
Šo ļoti sarežģīto ceļu katrs pilsētnieks savā mūža laikā pārvar atšķirīgi. Tas nozīmē, ka tikai retais no mums iegādājas dzīvokli un izmanto to visu mūžu. Dzīvokļu būs daudz un pārcelšanās būs vairākas.
Jau tagad skaidri redzams, ka valsts dzīvokļu tirgus nav atbilstošs iedzīvotāju vajadzībām. Pie mums tiek piedāvāta tikai pirkšanas iespēja.
Šāda pieeja tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Īres dzīvokļu tirgus pagaidām aptver tikai “sociālās mājas” un nav plaši pieejams jauniem cilvēkiem, veciem cilvēkiem vai jaunām ģimenēm, kas atrodas ceļā pie sava mītnes modeļa izveides.
Ja reiz ir tik daudz cilvēku, kuru noteikti dzīves posmi pieprasa atrast dzīvesvietu pilsētā uz laiku (2 -10 gadiem), tad kāpēc mūsu valstī nav pietiekami plaša, augsta standarta un ērti izmantojama īres dzīvokļu sektora? Valsts, pašvaldību vai privātā pārvaldībā, kas paredzētu atlaides vientuļajiem vecākiem, jauniem cilvēkiem, kas meklē savu vietu dzīvē, un senioriem, kas nevēlas vairs šķūrēt ziemā sniegu savas privātmājas pagalmā. Man nav saprotams, kāpēc puse no valsts dzīvokļu tirgus nav augsta standarta īres nami. Rezultātā pastāv tikai divas iespējas: a) vai nu pērc katru reizi jaunu dzīvokli (atbalstoši prasībām attiecīgajā dzīves periodā), vai arī b) maksā īres maksu privātajiem īpašniekiem, kas prot šādi “uzvārīties” uz studentu, vientuļu cilvēku un citu maznodrošinātu iedzīvotāju rēķina.
Kā valsts palīdz citur?
Lai palīdzētu jauniem ļaudīm iegādāties savu pirmo dzīvokli, tiek izmantotas nodokļu atlaides, izdevīgi aizdevumi vai valsts pabalsti.
Piemēram, Francijā jauni cilvēki var saņemt pirmā mājokļa iegādei bezprocentu aizdevumu PTZ (Prêt à taux zéro). Īpaši tad, ja dzīvoklis tiek pirkts lielpilsētu zonā. Pirmā iemaksa 20-40% no pirkuma summas un atmaksas laiks 25 gadi. Valsts var piešķirt pabalstu arī iegādātā dzīvokļa remontam. Lai iegūtu šādas privilēģijas dzīvokļa iegādē, ir jāpierāda, ka pēdējo divu gadu laikā pircējs ir bijis bez pastāvīgas dzīves vietas. Vēl tiek pieprasīts ģimenes kopējais ienākumu līmenis, kas nedrīkst pārsniegt noteikto standartu.
Lielbritānijā sava pirmā dzīvokļa pircējs var pieprasīt valsts pabalstu 25% apmērā. Kas pievienojami klāt iekrātajai summai (programma «Help to Buy»). Maksimālais valsts pabalsta lielums šeit ir 3000 sterliņu mārciņas. Ja tiek pirkts jauns, tikko uzcelts dzīvoklis (virs 600 000 mārciņām), tad jaunie pircēji var pieprasīt bezprocentu aizdevumu piecus gadus. Tas nozīmē, ka valsts pabalsts šādos gadījumos veido 20% no pirkuma summas provincē un 40% Londonā. Pirkšanas startam nepieciešami vismaz 5% pirmās iemaksas veidā. Ja jaunajam cilvēkam nepietiek naudas visa mājokļa iegādei, tad ir iespējams pirkt 25 -75% no iecerētā mājokļa («shared ownership»), maksājot īri par pagaidām nenopirkto mājokļa daļu.
Kanādā jauniešu mājokļu programma («The First-Time Home Buyer Incentive») stājās spēkā tikai šogad. Arī tur iespējams iegūt valsts pabalstu tiem, kas iegādājas savu pirmo mājvietu. Tātad 5%, pērkot lietotu nekustamo īpašumu, un 10%, iegādājoties jaunu, nesen uzceltu dzīvokli. Taču arī šajā darījumā tiek ņemts vērā ģimenes kopējais ienākums, kas nedrīkst pārsniegt 120 000 Kanādas dolāru.
Somijā visi maksā nodokli 2-4% par savu nekustamo īpašumu, to iegādājoties. Jaunieši, kas pērk savu pirmo mājokli, šo nodokli var nemaksāt. Pastāv iespēja arī panākt aizdevuma procentu redukciju par ¼ daļu. Pirmā iemaksa vismaz 4%, skaidrā naudā. Tas nozīmē, ka par 40 kvadrātmetru dzīvokļa iegādi Helsinkos jaunajam pircējam nepieciešama pirmā iemaksa 8000 eiro, bet citās valsts pilsētās 3000 eiro apmērā.
Vācijā ir mazāk atbalstu šādiem pirmās mītnes pircējiem. Te iesaka krāt, un tas prasa laiku. Birokrātija ap pirmā mitekļa iegādes atlaidēm ir iespaidīga. Tas nozīmē, ka jaunam cilvēkam Vācijā ir grūti iegādāties savu pirmo dzīvokli, jo nav pretimnākšanas no valsts puses. Lai iegādātos dzīvokli, ir jābūt pirmajai iemaksai vismaz 30% apjomā no dzīvokļa kopējās vērtības. Lieli izdevumi rodas, arī pārdodot iegādāto dzīvokli, iekams tajā nodzīvoti vismaz 10 gadi (tā saucamais spekulanta nodoklis). Vācijā vispār neskaitās glīti aizņemties. Cilvēkiem ir jākrāj nauda gan mājoklim, gan automašīnai. Kārtīgs cilvēks visam sakrāj pats. Tā ir pieņemts. Taču Berlīnē jaunam cilvēkam piedāvās lieliskas īres dzīvokļu iespējas. 2/3 iedzīvotāju tur dzīvo īres dzīvokļos, kas Latvijā (Rīgā) vispār nav iespējams.
Studentu, senioru un kolektīvie dzīvokļi
Ja reiz esam nonākuši pie secinājuma, ka noteiktā dzīves periodā cilvēkam ir nepieciešama mājvieta “uz laiku”, tad būt tikai loģiski sagaidīt šāda piedāvājuma uzplaukumu arī pie mums Valmierā, Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī.
Izplatītākā šādu “noteikta laika dzīvokļa” forma ir studentu dzīvokļi. To vienmēr ir par maz. Piemēram, Stokholmā šādu dzīvokli iegūt ir vesels varoņdarbs, jo neskaitāmi jaunie cilvēki stāv dzīvokļu rindā un ir spiesti pārcelt studiju sākumu tieši mitekļa trūkuma dēļ. Viens šāds studentu dzīvoklis Stokholmā (Solnā), 20 kvadrātmetru liels (tiešais, nepastarpinātais kontrakts ar izīrētāju), maksā 6500 SEK jeb 609 eiro mēnesī. Students saglabā līgumu tikai studiju laikā. Pēc augstskolas beigšanas dzīvoklis jāatstāj. Tā kā dzīvokļi maksā tik dārgi, daudzi jaunieši atsakās no studijām augstskolā un turpina dzīvot vecāku pajumtē. Jauniešiem arī nepietiek naudas jauna dzīvokļa iegādei. Aptaujas rāda, ka 2/3 zviedru jauniešu ir spiesti lūgt ekonomisku palīdzību saviem vecākiem pirmā dzīvokļa iegādei. Sakrāt naudu paralēli studijām esot neiespējami.
Kolektīvās dzīvošanas nams Zvedrijā (2019)
Tas nozīmē, ka ir akūti nepieciešami lētāki, laba standarta īres dzīvokļi jauniešiem un senioriem, kuriem nav vajadzības investēt jauna mājokļa iegādē. Viens no interesantiem projektiem ir tā saucamās kolektīvās mājvietas. Te netiek runāts par padomjlaika komunālajiem dzīvokļiem, kad vienā dzīvoklī mitinājās daudzas ģimenes, izmantojot vienu un to pašu virtuvi un sanitāro mezglu. Jēdziens “kolektīvās mājas” rietumos radās 1968. gada protestu laikā. Tas nozīmē, ka tiek būvētas mājas ar kolektīvajām lielajām virtuvēm pirmajā stāvā, kuras iedzīvotāji var izmantot, ja rodas vajadzība (mazās virtuvītes eksistē katrā dzīvoklī). Tas nozīmē, ka katram īrniekam ir savs dzīvoklis, taču eksistē vairākas koplietojuma telpas sociālajai dzīvei. Pašlaik šie mājokļi tiek veidoti “ekoloģiskajai dzīvošanai”, kad kaimiņi kopējiem spēkiem nodrošina ekoloģisku atkritumu izvešanu, saules bateriju izmantošanu un citu atvieglojumu ieviešamu. Protams, ne katrs no mums ir spējīgs pārcelties uz dzīvi “kolektīvā”, taču ir ļaudis, kas jūtas vientuļi (studenti, pensionāri), kas ļoti labprāt vēlas just (sev līdzās) labvēlīgā kaimiņa plecu. Diskusijas par šādu mājokļu izveidošanu turpinās arī patlaban, un rindas uz šiem īres dzīvokļiem Ziemeļvalstīs ir diezgan garas. Ar šīs idejas realizējumu var iepazīties, un priekšrocības ir šādas: nav jāgatavo ēst pašam katru dienu, līdzās ir kaimiņi, kas visbiežāk kļūst par draugiem, dzīvot iznāk lētāk, jo daudzus pakalpojumus pērk kolektīvi.
Kaimiņi kopīgi tīra telpas, pieskata dārzus, pieejamas viesību telpas, lielas virtuves, veļas mazgātavas u.c.
Taču atgriezīsimies pie jauniem cilvēkiem un viņu pirmās mājvietas. Savs nams – sava pils nav lielpilsētas norma. Dzīve ievieš mūsu ikdienā korekcijas. Ir pienācis pēdējais laiks ieviest arī Latvijā dažādus jaunus mitekļu veidus. Arī tādus, kas nav jāpērk vai jāīrē no saimniekiem ar sulīgu uzcenojumu.
Dzīvokļu piedāvājums valstī nedrīkstētu būt tikai un vienīgi biznesa projekts privātīpašniekiem. Vienkārši tāpēc, ka tiesības uz jumtu virs galvas ir ikviena cilvēka eksistences priekšnoteikums. Taisnīgā sabiedrībā šīm iespējam jābūt dažādi nodrošinātām.
