Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Vēlēšanu labais rezultāts jeb kā vēlētāji «ņēma un uzmeta» Āboltiņu

LETA, TVNET

TVNET

Aizvadītās 12. Saeimas vēlēšanas Latvijā iezīmēja jaunu pagriezienu valsts demokratizācijas procesā. «Kad tika saskaitīti visi plusi un svītrojumi, atklājās šo vēlēšanu lielākais pārsteigums – Solvita Āboltiņa Kurzemes vēlēšanu apgabalā ir palikusi «aiz svītras», – konstatē Madonas avīze «Stars» un secina, ka «tādas nu ir vēlētāju tiesības».*

Varas abstinence

Parlamenta spīkere un otras lielākās partijas «Vienotība» līdere lielai Latvijas vēlētāju daļai nepatīk (ko pierāda svītrojumu rezultāts). Tas nozīmē, ka viņas karjera politikā ar šo teorētiski ir noslēgusies.

Šis fakts ir ļoti nozīmīgs Latvijas demokratizācijas sasniegums un liecina, ka vēlētājam ir svarīga ne tikai profesionalitāte, bet arī parlamenta sēžu vadītājas cilvēciskās īpašības.

Pati «vēlētāju devalvētā» Solvita Āboltiņa pašlaik uzkrītoši atpaliek no Kurzemes vēlētāju izlēmības. Nespēj pieņemt nelabvēlīgo vēlēšanu iznākumu vīrišķīgi kā, piemēram, zviedru Fredriks Reinfelds un neprot atkāpties. Tā vietā viņa spītīgi turpina airēties atpakaļ pie valsts politikas stūres tā, it kā problēmas iemesls būtu nevis vēlētāju spriedums, bet gan kāda «ienaidnieka nelabvēlība». Šo «izmisīgo procesu» veicina viņas vadītās partijas vadošie biedri, kuru sarūgtinājumu par kompromisa līderes neveiksmi var cilvēcīgi saprast, taču to nav iespējams politiski attaisnot. Mēģinājumi par katru cenu «mehāniski» iedabūt atpakaļ Solvitu Āboltiņu parlamentā izskatās šķebeni. Kā norāda rīta avīze NRA «ja sākotnēji šķita, ka pēdējais pirms strīpas palikušais, bet S. Āboltiņu apsteigušais, Ints Dālderis, varētu nolikt mandātu, lai sāktu darboties Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska birojā, tad tagad viņš paziņojis, ka mandātu tik vienkārši gan nenolikšot. Tādējādi sarežģījot S. Āboltiņas iedabūšanu Saeimā» (NRA, 16.10.2014).

Nezin vai S. Āboltiņas svītai partijā izdosies panākt otras «Vienotības» Kurzemes deputātes Ineses Lībiņas Egneres novākšanu no politikas skrejceļa, manipulējot ar ministru portfeļiem, vai arī «paveiksies» ar nākamā Kurzemē ievēlētā deputāta novākšanu it kā veselības problēmu dēļ.

Varas pārbaudījumu visi neiztur. Diemžēl.

Dzīve bez politikas ar primadonnām

Parastā dzīve, ārpus politikas, tagad tiek piedāvāta arī otrai redzamākajai «Vienotības» politiķei, bijušajai izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei, kas ar situāciju esot samierinājusies un labprātīgi atgriezīšoties «civilajā» darbā.

«Druvietei neprofesionalitāti nevar pārmest, bet didaktisko, pamācošo toni gan, atzina vairāki vēlētāji, kas šā iemesla dēļ svītrojuši ministri no Vidzemes vēlēšanu apgabala «Vienotības» saraksta. Viņus kaitinot, ka ministre vienmēr runājot kā tāda skolotāja, it kā citi būtu dumjāki par viņu, un svītra pāri» – secina Māra Lībeka «Latvijas Avīzē» (07.10.2014).

No «Vienotības» sarakstiem vēlētāji izsvītrojuši arī ambiciozo laikraksta «Diena» kādreizējo privatizētāju un izdevēju Arvilu Ašerādenu, kurš bija galvenais partijas kampaņu organizētājs savā – Vidzemes reģionā un pierādīja, ka ar šo pienākumu nav spējis tikt galā, jo palika «aiz svītras». To pašu likteni piedzīvoja kādreizējā rīta avīzes «Diena» galvenā redaktore un polittehnoloģe Sarmīte Ēlerte, kura no 10. vietas partijas sarakstā nokrita uz 34. vietu, kļūstot par «visvairāk svītroto» deputātu kandidāti Rīgā» (LA). Savādi, ka katrās nākamajās vēlēšanās Sarmīte Ēlerte sasniedz aizvien jaunu vēlētāju antipātiju rekordu, bet no politiskās karjeras «Vienotībā» tāpēc neatsakās.

Zemu krituši ir arī citi kādreiz plaši pazīstamie politiķi. Piemēram, tagadējā proputina partijas «Saskaņa» biedre Baiba Rozentāle, PR konsultants un «vērpējs» Ivo Kiršblats, politikas «smagsvari» Kārlis Leiškalns, Aivars Kreituss un dzejnieka dēls Krišjānis Peters.

Iekļūt Saeimā no kārtējās jaunās partijas nav izdevies arī politiķim, kas mēģināja kādu brīdi pārvērsties par laikraksta «Diena» žurnālistu, – Andrejam Panteļējevam. Tāpat arī nacionāļu ārpolitikas «bastionam» Aleksandram Kiršteinam.

Iespējams, ka 2014. gada vēlēšanas ieies Latvijas vēsturē kā «svītrošanas maratons» un «primadonnu plosīšanās», jo vairākiem deputātiem izdevās uznirt partiju sarakstu augšgalā, pateicoties pašrocīgi darinātām sevis slavināšanas kampaņām (Jānis Upenieks, Vilnis Ķirsis, Romualds Ražuks u.c.) un tas nozīmē, ka ar «ar roku griežamais popularitātes oreols» Latvijā joprojām ir iedarbināms manuāli.

Latvijas Berluskoni – Lembergs

«ZZS ir partija, kuru, neraugoties uz tās nosaukumu, faktiski vada naftas industrijas oligarhs Aivars Lembergs. Lembergam pats svarīgākais ir labas attiecības ar Krieviju, lai šādā ceļā nodrošinātos pret juridiskām komplikācijām, kas viņam varētu rasties savu korumpēto darījumu dēļ,» konstatē somu «Yle» un uzsver, ka Lembergs esot Latvijas Berluskoni.

Jāpiezīmē, ka vairums skandināvu mediju komentētāju līdzīgi traktē aizvadīto vēlēšanu uzvarētāja Aivara Lemberga politiskās ambīcijas, sasaistot tās ar Ventspils vadoņa vēlmi nodrošināt sev «glābšanas ceļu uz Krieviju», ja starptautiskās tiesas viņam piespiedīs pārāk bargu sodu par koruptīvajiem nodarījumiem dzimtenē.

Paši vēlētāji Kurzemē un Zemgalē domā pavisam citādi. Viņiem Lemberga «krietna saimnieka» tēls ir spēkā joprojām, un tāpēc tur ZZS izvirzās avangardā, neraugoties uz to, ka rekreatīvā Ventspils faktiski ir vienīgi pustukša pārticības dekorācija ar Latvijas Berluskoni galvenajā lomā. Vadoņa mīts šeit dzīvs joprojām, un savādi, ka to atbalsta pat liepājnieki.

Nav izslēgts, ka «lembergisti» jeb ZZS kā nākamo kaujas operāciju veiks bēdīgi slavenā valsts prezidenta Andra Bērziņa jeb kārtējā «nasing spešl» tālāku stutēšanu valsts visaugstākajā amatā otrajā piegājienā. Tautai stāstīs, ka A.Bērziņš (tāpat kā Lembergs) «ir goda vīrs», «pieticīgs» un «prasmīgs saimnieks». Aiz šiem arhaiskajiem saukļiem tiks noslēpts Ventspils Berluskoni galvenais motīvs šādai rīcībai – iesēdināt valsts prezidenta krēslā sev labvēlīgu personu, kas kritiskā brīdī var izsludināt amnestiju, ja tādu viņam personīgi savajadzēsies. Postkomunistiskā domāšana šajā Latvijas politiskajā areālā ir fakts joprojām.

Vidzeme kā «Vienotības» bastions

Tādējādi «varoņa – vadoņa sindroms» ir viens no Latvijas politiskās domāšanas kritiskajiem atavismiem, jo pagaidām tas vēl nav nokritis zemē kā vecs, novalkāts kažoks pats no sevis.

«Vienotības» piekritēju ir vairāk Vidzemē, kas liecina par šā reģiona vēlētāju konstruktīvāku Latvijas kolektīvās nākotnes perspektīvu izpratni. To var izskaidrot ar joku par to, ka Vidzemes augstienes ģeogrāfiskais novietojums (cēsnieki saka, ka viņu pilsēta esot vienā līmenī ar Rīgas Pēterbaznīcas gaili!) garantē plašāku horizontu. Tātad no Cēsīm var redzēt tālāk nekā no Ventspils! Vai arī ar senām piebaldzēnu intelektualitātes tradīcijām, kas pieprasa svaigu gaisu Latvijas politikā lielākās devās nekā līdz šim. Prātnieki un Pietuka Krustiņi sākuši domāt politiski korekti.

Latgales vēlētāji, protams, pārliecinošu uzvaru piešķīruši partijai «Saskaņa». Tai seko Lemberga partija un «Vienotība». Tas nozīmē, ka Kremļa spiediens šajā Krievijas un Baltkrievijas pierobežā ir spēkā joprojām un vietējo potenciālo «opolčencu» sapnis par Krimas scenāriju Daugavpilī joprojām ir pārāk aktuāls, lai ar to nerēķinātos!

Spēja attīrīties vai blefot

Vēlētāju attiecības ar deputātiem šajās vēlēšanās aizvien noteiktāk sāk iegūt Rietumeiropai raksturīgu apveidu. Piemēram, fakts, ka vēlētājs «piedod nodokļu nemaksāšanu, bet augstprātību nē» (Latvijas Avīze, 07.10.2014.) un gatavība paust uzticību «Kārlim Krēsliņam, kurš nolika 11. Saeimas deputāta mandātu pēc tam, kad viņa dēls tika pieķerts ar «spaisu» automašīnā» (www.lsm.lv, 05.10.2014), liecina par mūsu vēlētāja spēju piedot vai nepiedot «tautas kalpiem» viņu nodarījumus.

Kā spoža komēta šajā masu politiskās domāšanas pārmaiņu laikā piesaucama «Zaķa balsu pirkšanas lieta», kas pierāda, ka partija «Vienotība» pati ir gatava attīrīt savas rindas no korumpētiem politiķiem. Pamatojoties uz Viļānu novada domas deputāta un «Vienotības» vietējas nodaļas vadītāja Jura Vidiņa iesniegumu par iespējamo balsu pirkšanu Dzintara Zaķa labā, Drošības policija ir sākusi kriminālprocesu. Pats «Vienotības» deputāts Zaķis noliedz pārmetumus, taču ir atkāpies no «Vienotības» Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amata, lai gan viņa līdzdalība vēlētāju balsu pirkšanā nav pierādīta. Civilizēti un ētiski.

Turpretī Latvijas Berluskoni jeb Aivara Lemberga paustais viedoklis ir 100% pretējs un pasvītro, ka šis notikums varot «nopietni ietekmēt jaunās valdības veidošanas gaitu, jo rodas jautājums, vai «Vienotībai» ir morālas tiesības veidot jauno valdību» (Ventas Balss, 8.10.2014). Amizanti, ka smagos noziegumos apsūdzētais politiķis pats nedrīkstētu paust publiski jebkādu politisko viedokli līdz brīdim, kamēr pret viņu izvirzītās apsūdzības tiks atspēkotas. Taču izpratne par ētiku PSRS laika mantiniekiem oligarhiem arī Latvijā joprojām darbojas pēc Orvela romāna «1984» loģikas un tas nozīmē, ka viņš «šūpos laivu» un traucēs maksimāli ilgi, jo no Latvijas politiskās skatuves ir nozudusi Lembergam tik nepatīkamā «Reformu partija». Žēl. Tagad Latvijas Berluskoni var brīvi fantazēt pat par «jaunām ārkārtas vēlēšanām», «darāmajiem darbiem, kas saistīti ar budžetu», aizmirstot, ka savu kļūdu atzīšana grezno ne tikai cilvēkus «kā tādus», bet vēl jo vairāk politiķus. Postpadomju loģikā (līdzīgā veidā) ir aizkavējusies arī prokremliskā partija «Saskaņa», kas teatrāli vērsusies policijā, «aicinot pārbaudīt ziņas par iespējamu balsu pirkšanu» (www.balvi 24.lv, 07.10.2014) un visiem spēkiem cenšas tēlot konkurentu kļūdu atmaskotāju. Protams, «Zaķa lieta» tiks izmeklēta. Protams, tā met ēnu. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka «samaksāto plusiņu» lieta nav tikai «Vienotības» deputātu «slimība» un ka šajā gadījumā vislabākais ir tas, ka vainīgais pats (nevis konkurents) atzīst savu kļūdu. Tādējādi Latvija pamazām atvadās no savas postsovjetiskās pagātnes. Atzīt kļūdas nav viegli.

Tas nav maz.

Mediju misijas un mērķa trūkums

Latvijas mediju satura kvalitātes erozija nav tikai postsovjetisma valstu problēma. Ar «izklaidi līdz nāvei» šodien audimata dēļ sirgst arī rietumvalstu mediji. To uzkrītoši varēja novērot vēlēšanu nakts televīzijas translācijas un sociologu, politologu komentāros. Tā vietā, lai interpretētu, tulkotu sev un ievēlētajiem politiķiem vēlētāju balsojuma signālus, mediji nodarbojās tikai un vienīgi ar gaidāmās valdības koalīcijas mozaīkas uzminēšanu un šausmināšanos par tautas it kā zemo līdzdalību balsošanā.

Neviens no Latvijas politiķiem vai partijām nav piedāvājuši Latvijas tautai skaidrus, saprotamus un iedvesmojošus valsts attīstības mērķus. Protams, ir svarīgi novērst nabadzību un cīnīties ar aktuālām sociālajām problēmām. Taču tikpat svarīgi ir piedāvāt tautai drosmīgu labklājības mērķi, uz kuru mums visiem iet tā, lai Latvijas nākotne pārstāj emigrēt uz neatgriešanos (kopš 2008. gada Latvija emigrācijas rezultātā zaudēja 4,1% jeb 19 775 bērnus, IR, 10.10.2014).

Acīmredzot tas jau būs nākamais solis, kura speršanai Latvijai nepieciešami jaunas kvalitātes politiķi.

Tie, kas vēl nāks un būs, jo arī lēns progress ir labs progress (ja to salīdzinām ar stagnantu mieru).

Laiks, kas mums dots, ir Dieva avanss mums visiem un būtu jāizmanto kā darbarīks, nevis dīvāns.

Steigsimies prātīgi.

Atsauces:

  • Stars, 18.10, 2014.

Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Šodien, kad deputātu svītrošanas maratons balsošanas kabīnēs jau aiz muguras, varam lepni secināt, ka esam uzvarējuši. Radio ziņo, ka «Āboltiņa, visticamāk, neiekļūs Saeimā», un tas nozīmē, ka kurzemnieki ir savu pateikuši: «Mēs nevēlamies redzēt pie varas cilvēkus, kas respektē tikai savas, nevis kopējās valsts un sabiedrības intereses.»

Līdzīgu ainu var novērot arī citos reģionos un pārējo partiju modeļos, taču «Vienotības» lokomotīvju sagrāve šajās vēlēšanās izskatās visiespaidīgāk. Arī otrs spēcīgākais zaudētājs (pa šo līniju) ir bijušo premjerministru partija (0,9%) ar odiozo Aināru Šleseru spicē. Politiskā pagātne nogrieza ceļu arī viņu politiskajai nākotnei.

Saskaņa kā neokolonizatoru ass

Saskaņas iegūtie 23% aizvadītajās vēlēšanās nav nekas negaidīts vai šokējošs. «Divdesmitprocentu» līmenī ušakovisti ir atradušies arī iepriekš, un vēlētāju aktivitāte (kā parasti!) bijusi vislielākā tieši valsts galvaspilsētā Rīgā, kur tradicionāli atrodas arī šīs partijas atbalsta centrs. Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī, ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo «imigrantu sindromu», redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.

Šāds «imigrantu fenomens» nav nekas jauns un eksistē arī citās Eiropas metropolēs, taču mūsu gadījumā tas nav ticības, bet gan lielkrievu šovinistiskās ideoloģijas noteikts un tieši tāpēc bīstamāks Latvijas neatkarības saglabāšanai. Tie, kas vēlas būt ārzemnieki Latvijā un negrasās iekļauties Latvijas politiskajā ikdienā produktīvi un nesavtīgi, nemainīs savu nostāju arī tad, ja visi latviešu mediji sāks raidīt krievu valodā. Ar to būtu jārēķinās tiem «ideologiem», kas šodien pieprasa ētera raidlaika palielināšanu krievu valodā uz nodokļu maksātāju rēķina sabiedriskajos medijos. Vienkārši tāpēc, ka «kolonizatoru pašizolācija» ir laika jautājums un šo kaiti var izārstēt tikai laiks, tieši tāpat kā iesnas.

Bez tam neaizmirsīsim, ka par Saskaņas centru balsoja arī pensionāre, kurai bezmaksas braukšana Rīgas tramvajā šķiet svarīgāka par savas valsts neatkarību, tieši tāpat kā šampinjonu lasītājam Īrijā šis bija «veids», kā atriebties dzimtenei, no kuras viņš jau ir sen un kašķīgi atvadījies.

Saskaņa ir un paliek protesta balsojuma partija Latvijā, un ir labi, ka aktieris Artuss Kaimiņš ar savu «Suņu būdu» nerēja šīs partijas interesēs. Paldies, Artus, vismaz par to!

Galvenais vēlēšanu zaudētājs – partija Vienotība

Protams, galvenais vēlēšanu zaudētājs ir apvienotā partija Vienotība, kurai faktiski bija jāapsteidz Saskaņa, taču tas nenotika. Vienotības zaudējums ir liela mūsu Latvijas vēlētāju uzvara, jo populārā akcija «svītrosim pirmos piecus», kuras publiskošanā aktīvi līdzdarbojāmies arī mēs TVNET slejās, ir nesusi rezultātu – vēlētājiem ir izdevies izsvītrot no deputātu kandidātu sarakstiem pašu «ietekmīgāko personu» – parlamenta spīkeri un Vienotības vadītāju, juristi Solvitu Āboltiņu. Tas ir liels Latvijas vēlētāju vienotības apliecinājums. Tas nozīmē, ka mēs varam ietekmēt politiskos procesus šajā valstī – ja vēlamies, un mēs to arī izdarījām. Kāpēc parlamenta spīkeres masveida izsvītrošana no sarakstiem ir panākums? Pirmkārt tāpēc, ka ar šo aktivitāti vēlētāji pierādīja, ka vēlas aizvākt no Latvijas parlamenta varas pārstāvjus, kas neiztur varas+naudas pārbaudi. Nav noslēpums, ka Solvita Āboltiņa šo simbolisko testu politikā nav izturējusi un pie savas nepopularitātes tautā vien pati ir vainīga (starp citu, mani nepārliecina lielais «plusiņu» skaits pie viņas uzvārda, bet tā jau ir tēma citam pētījumam!).

No partijas Vienotība gaidīju daudz vairāk, jo šā politiskā spēka rindās ir samērā daudz valstij vērtīgu politiķu, kas ir pelnījuši pārņemt vadības stūri. Taču «tauku kārta» partijas augšgalā nevēlas atkāpties, un to pierādīja arī leģendārās trīs sievietes, kas reāli pazudināja Vienotību: augstprātīgā, narcisistiskā partijas vadītāja Solvita Āboltiņa + nevarīgā, retoriski vārgā, nepārliecinošā «rezerves premjerministre» Laimdota Straujuma ar savu nespēju pieņemt lēmumus krīzes situācijā + viņas preses sekretāre ar savu pagātnes pornogrāfijas skandālu.

Jācer, ka vēlēšanu rezultātā Vienotība beidzot saņemsies un spēs atvadīties no savas postsovjetiskās domāšanas paliekām, atbrīvojoties no «vajadzīgiem» cilvēkiem, «inventāra», un pavērs plašāk durvis jaunām, modernām vēsmām, dinamiskiem strādātspējīgiem cilvēkiem, kas ir ļoti svarīgi šīs Latvijai tik nozīmīgās liberāli demokrātiskās partijas attīstībai.

Tāpēc ir pamats cerēt, ka Solvita Āboltiņa atkāpsies no sava politiskā statusa pēc neveiksmīgajām vēlēšanām pati (tāpat kā zviedru F. Reinfelds) un nepretendēs arī uz ministres amatu nākamajā valdībā.

Latviešu partiju uzvarētājs – Aivars Lembergs

Neraugoties uz to, ka Ventspils mēram hroniski turpina draudēt tiesu procesi un sabiedrībā ir nostiprinājies viedoklis, ka šis klasiskais pašmāju oligarhs nebūtu cienīgs iesēsties Latvijas valdības vadītāja krēslā, viņš turpina savu airēšanos aizvien tuvāk valsts formālajai varai (reālā/aizkulišu vara viņam lielā mērā kā «melnajam kardinālam» jau ir). Protams, priekšvēlēšanu kampaņas TV raidījumos Aivars Lembergs «auroja kā uz lauka», «plosījās kā negudrs», «nelaida nevienu pie vārda» (citāti no tvitera komentāriem), mēģinot pārvērst politisku diskusiju par savu monologšovu. Tas viņam lielā mērā arī izdevās, jo verbāls viņš ir un demagoģiju kā retorikas tehniku (šķiet) ir attīstījis savus neskaitāmajos tiesas procesos. Treniņš ir bijis, un tāpēc izrāde uz priekšvēlēšanu kampaņas skatuves viņam izdevās gandrīz spīdoši. Īpaši eleganti izskatījās viņa performance Latvijas Televīzijas priekšvēlēšanu pārraižu maratonā. Brīdī, kad pārraides vadītāji Inga Spriņģe un Jānis Geste pieprasīja sākt visiem premjerministra amata pretendentiem uzstāties angļu valodā, Aivars Lembergs atteicās to darīt ļoti pamatoti un šarmanti, neļaujot raidījuma vadītājiem turpināt izklaides stilu. Tas bija efektīgi, un ar šiem «priekšnesumiem» viņš, protams, demonstrēja vēlētājiem harismātiska līdera tēlu, kā joprojām pietrūkst Vienotības un NA partijām. Izlikšanās, ka Ventspils oligarhs varētu būtu patiešām gatavs apvilkt Latvijas premjerministra mantiju, nepārliecina. Viņš nospēlēja šovu, noenkurojot savu partiju ZZS trešā lielākā Latvijas politiskā spēka statusā. Tālākā politika atkal turpinās «no Ventspils», kā parasti un ar suflieriem no Kremļa. Taču šovu viņš piedāvāja, un Latvijas vēlētājam patīk «Žirinovska efekti» varas gaiteņos, kas arī nostrādāja gan latviešu, gan krievu auditorijā. Kādu efektu «Lemberga aurošana televīzijā» atstās uz Latvijas politisko realitāti, nav grūti paredzēt – pagrieziens uz austrumiem tiks ieeļļots vēl uzkrītošāk.

No suņubūdas uz parlamentu

Otrs spēcīgākais «latvju Žirinovskis» jeb «vietējā Čičolīna» ir aktieris un brīvmākslinieks, kas tēlo žurnālistu, – Artuss Kaimiņš. Viņa izredzes nodrošināja LTV žurnāliste Inga Spriņģe, piedāvājot viņam piedalīšanos savā šovā «1:1», kurā viesis «pievāca galdu», uzrāpās uz tā ar kājām un dejo tur joprojām. Par to liecina viņa uzvara 12. Saeimas vēlēšanās, pārceļoties no 35. vietas uz pirmo savas Reģionu partijas sarakstā (7%).

Savs klauns Latvijas parlamentā tagad būs arī mums. Tiktāl ir skaidrs, ka visām Latvijas partijām turpmāk vajadzēs savus «kaimiņus no suņubūdas», lai ar viņu palīdzību piedabūtu vēlēt jauniešus, kas mēdz nebalsot. Viņš ir vēlētāju «svītrošanas maratona» uzvarētājs un priekšvēlēšanu skandālu čempions. Kādu ietekmi «Suņu būdas» (viņa vadītā populistiskā radioraidījuma nosaukums) iemītnieka ienākšana parlamentā atstās uz Latvijas politiku, vēl grūti prognozēt. Šķiet, ka kādu laiku Artusam pietiks dūšas trobelēt un jandalēties pa Jēkaba ielas telpām. Kas būs pēc tam? Šķiet, ka pēc tam būs klusums, jo «Spriņģes efekts» viņam palīdzēja uzrāpties uz skatuves, taču lomas viņam tur joprojām nav.

«Suņabūdas» triecienspēka šogad iztrūka Nacionālajai apvienībai, kas nespēj vēlētājiem piedāvāt nobriedušu kompromisa līderi un tā vietā turpina investēt nepārdomātās akcijās un personālijās. NA mēģinājums pievākt kristīgās partijas auru no šleseristiem neguva panākumus. Kamēr šajā politiskajā spēkā dominēs «enerģiski puišeļi», uz nopietnām politiskajām izredzēm nav ko cerēt.

Ingūnas Sudrabas partijas (7%) mīklainie finansētāji ir tikpat savādi kā viņas «neredzamie» lidojumi uz Maskavu. Rodas iespaids, ka kādreizējā valsts kontroliere nav atmodusies no hipnotiska miega un tagad dzīvo bezrobežu «Putina telpā» bez dimensijām. Ušakovs viņai noteikti pados roku. Viņš ir pieklājīgs pret kaķiem un sievietēm.

Vēlētāju procentu spoki

Vēlētāju aktivitāte Latvijas 12. Saeimas vēlēšanās esot bijusi 58,78% robežās. Vairums balsotāju liecina, ka sestdien iecirkņos bijušas rindas, taču statistika ziņo, ka balsot gājis tikai «katrs otrais». Man šķiet, ka arī šajā virzienā būs jāveic pētniecība, jo visi deklarētie un nedeklarētie pases īpašnieki varēja arī ilgstoši neatrasties valstī un «izejas skaitļi» šiem mērījumiem varētu būt arī neprecīzi tieši necaurspīdīgās Latvijas iedzīvotāju masu emigrācijas dēļ. Procenti spokojas un rada nepamatotu depresiju par to, ka «visiem nerūp Latvijas nākotne», kas var izrādīties maldīgs secinājums.

Tāpēc mums ir pamats optimismam, jo balsojām aktīvi, svītrojām dūšīgi un vismaz 40% no nākamā parlamenta deputātiem būšot jaunpienācēji. Tas ir labi. Par to arī apsveicu mūs visus!

Lai mums visiem veicas arī turpmāk!

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).