Žurnālistikas nāve internetā jeb medialais zelta laikmets?

TVNet kolāža par medijiemSpeciāli TVNet.

Simtgadīgā, solīdā amerikāņu žurnāla The New Republic krahs nav vienīgā katastrofa, kurā var novērot kārtējo tradicionālā žurnālisma aizspriedumu un tehnokrātu maniakālā optimisma batāliju. Lai gan faktiski te ir runa par nākotnes informatīvo telpu, kuru pie mums Latvijā iezīmē «vecie» (papīra un ētera) mediji un «jaunie» – interneta plašsaziņas līdzekļi un tie, kas šos medijus apņemas vadīt. Lai izsekotu problēmas attīstībai, pievērsīsimies aktuālajām amerikāņu skandālam, kas (daudzās izpausmēs) faktiski reproducējams arī mūsu valsts mediju telpā un izskatās pazīstams.

Mīts par to, ka internets padara cilvēku par muļķi –

ir samērā izplatīta versija žurnālistu vidū. Tīmeklis līdz ar savu ienākšanu informatīvajā vidē ir spējis satracināt konservatīvos un izraisīt šķietamu cīņu starp pieņēmumiem par to, ka «īstā žurnālistika» eksistē vienīgi tradicionālajos medijos un «nenopietnā» eksistē vienīgi digitālajā vidē. Tāds viedoklis pastāv, bet kā ir patiesībā?

Realitātē noticis tā, ka tīmeklis ir pievācis informatīvo telpu un padarījis to apvērstu. Vairums mediju nav paguvuši ielēkt aizejošajā vilcienā un rīcības vietā piedāvā diskusiju maratonu par to, kur un kā iespējams izbrīvēt dzīves telpu kvalitatīvai žurnālistikai. Tai pašai, kas līdz šim eksistēja tikai uz papīra.

Pirms diviem gadiem kreiso, vēlāk liberālo žurnālu The New Republic pārdeva Krisam Hjūzam (Chris Hughes). Tātad vienam no slavenās trijotnes, kas piedalījās arī Facebook dibināšanā. Pa šo laiku jaunais īpašnieks tika darījis visu iespējamo, lai pārveidotu papīra žurnālu par modernu tīmekļa produktu. Sākumā reformas žurnāla pārveidē bija gausas, bet līdz ar jaunā šefa ierašanos tās tika paātrinātas un rezultātā … decembra sākumā visi redakcijas līdzstrādnieki, protestējot par reformu rezultātu, pameta šo žurnālu. Īpašnieks ieguva palamu «bezkaunīgs diletants» (), kas neko nesajēdz no žurnālistikas, bet uzņemas vadīt senu, klasisku izdevumu, to sagraujot.

Pazīstama aina. Arī pie mums Latvijā «veco» mediju vadību nereti uztic vadītājiem bez mediju un radošā darba pieredzes, taču ne vienmēr visi redakcijas līdzstrādnieki šeit, Latvijā, vadības dumjības dēļ uzreiz pamet redakciju.

Tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens

Amerikāņu mediju elite ir spīvāka. ASV sociālie mediji plosījās uz pilnu klapi, pārmetot izdevējam – iesācējam nekompetenci un muļķību mediju jomā. Kur meklējama kašķa sakne? Te būtu jārunā par vairākām lietām.

Pirmkārt, par žurnālistu niknumu pret «japijiem» no Silicon Valley un tehnokrātiem, kas jau sen pievākuši informatīvo telpu un ārdās pa to bez izpratnes par komunikāciju. «Viņi» ir tie, kas tic, ka tehnika spēj forsēt progresu, un paļaujas uz tirgus ekonomikas svirām. Turpretī žurnālisti zina, ka tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens.

Te nu mēs esam – vietā un laikā, kad ar ekskluzīviem, tehniskiem paņēmieniem tiek strauji «ražota» vienkāršota informācija, t.i., notiek vispasaules «bazfidizācija» pēc izklaides portāla http://www.buzzfeed.com parauga, bet mediju eksperti redz, ka informācijas kvalitāte ir hroniski sarūsējusi.

Tātad – fiziķi pret liriķiem (kā teiktu Imants Ziedonis) jeb «tehnikas sektors» pret tradicionālo mediju «žurnālistiem». Kauja starp šīm frontēm joprojām ir nežēlīga.

Žurnālisti novērtē Sillicon Valley jaunos uzņēmējus kā bezkaunīgus, nekulturālus muļķus. Turpretī «tehnikas sektors» ir pārliecināts, ka žurnālisti ir nemoderni, aizspriedumaini, snobi un reakcionāri. Laiks iet, bet abas frontes puses turpina ierakties dziļāk kaujas ierakumos.

Digitalizācia – drauds vai iespējas

Reformas nepatīk nevienam. Žurnālistiku ieskaitot. Pāreja no papīra, klasiskā radio vai TV ētera formāta uz digitālo vidi nav vienkārša lieta kaut vai tāpēc, ka nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis un mums nav piemēru, no kuriem mācīties.

No vienas puses var piekrist skeptiķiem, kas nosoda intelektuāli atvieglotu satura piesātinājumu digitālajos medijos. No šejienes arī dzimst pieņēmumi, ka interneta medijos neko nopietnu, dziļu un būtisku nevar izlasīt, un pat kolēģis Stafans Heimersons, saņemot balvu par labāko pērnā gada reportāžu no Sīrijas, uzsvēra, ka viņa 18 lappušu reportāža esot «100% pretstats tvitera formātam», ar ko viņš lepojoties. Lai gan es (tāpat kā daudzi mani kolēģi) par Stafana apbalvojumu izlasīju tieši tviterī un neuzskatu, ka ir slikti ar mikrobloga palīdzību pievērst draugu un domubiedru uzmanību nopietniem problēmrakstiem un reportāžām.

Taču no otras puses daudzi «desu biznesa vadītāji» un «zābaksmēra mārketingisti» jau sen ķērušies klāt mediju vadībai arī mūsu valstī un realizē to bez patiesas jēgas par mediju misiju. Latvijas praksē to pierāda kādreiz vadošo papīra avīžu paātrinātā nāve un mūsu elektronisko mediju fiasko Krievijas propagandas mašīnas priekšā.

Latvija nav vienīgā, kurā nemākulīga mediju vadīšana novedusi pie kādreiz populāru izdevumu sabrukuma. Kriss Hjūzs nav vienīgais, kas ir izgāzies ar savu The New Republic pārņemšanu.

Ebay miljardieris Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar) un viņa superdārgais projekts First Look Mediaarī ir faktiski izgāzies. Neraugoties uz to, ka naudas viņam pietiek un viņš pat pieņēma darbā vienu no spožākajām žurnālistikas zvaigznēm Glenu Grīnvaldu (Glenn Greenwald), kuramEdvards Snoudens piedāvāja savus NSA dokumentus publicēšanai, taču jaunradītais miljardiera medijs tomēr nebija dzīvotspējīgs.

Amerikāņi ir satraukušies arī par akcentu nobīdi. Google un Facebook virzienā pašlaik kustas ne tikai reklāmas karavāna, bet arī ziņu ražošana.

Internets un sociālie mediji nav izveidojuši ziņu žurnālistiku ar jauniem «gatekeepers» (kā uzsver konferencēs!), bet gan piedāvā pavisam jaunu, nebijušu koncepciju, kurā informācijas plūsmas «slūžu atvērēji» ir neredzami.

Tehnika mums piedāvā iespējas, kuras neaptveram un nespējam izmantot. Kamēr žurnālisti domā, ziņas sāk ražot visi, kam nav slinkums to darīt. Internets aktivizē visus spriganos, un no šejienes dzimst informācija ar nepārbaudītiem faktiem, viedokļi bez seguma un argumentācijas. Haidparks nostājas mediju misijas vietā.

Žurnālistu izglītības astigmātisms un medialais zelta laikmets

Digitalizācija pieprasa pavisam citu kompetenci mediju līdzstrādniekiem, nekā tas bija pieņemts līdz šim. Gandrīz visi pazīst Rupertu Mērdoku (Rupert Murdoch) vai Tedu Tērneru (Ted Turner), taču tikai retais zina par Gregu Maru (Greg Marra), 26 gadus veco Facebook ziņu šefu, kas «ir pašlaik pats nozīmīgākais ziņu šefs» (Emily Beil, The Guardian, Columbia university) un no kura var diezgan daudz mācīties. Viņa iedibinātā prakse un ziņu selekcionēšanas metodes ir apstākļi, kas jāņem vērā arī Latvijā. Tagad ir citi laiki un mediju izglītībai jāpiemērojas modernās vides prasībām.

Strādājot tālāk un domājot par to, ka augstskolās jāgatavo universāli žurnālisti, kas spēj saskatīt ne tikai «satura substanci», bet arī naratīvo, audiovizuālo un verbālo dimensiju. To izprotot un realizējot moderno mediju izpildījumā.

Mēs dzīvotam pašlaik Google un Facebook ziņu slūžās, un vadošais žurnālistu darba tirgus ir: Buzzfeed, Vox, Vice, Fusion, Medium u. tml. digitālie izdevumi. Tā nu tas ir.

Tikmēr žurnālistu korpusā turpina skanēt nopūtas un piktas replikas digitalizācijas virzienā.

Kāds kolēģis reiz nosauca šodienu par «medialo zelta laikmetu», un mēs sarāvāmies. Zelta? Jā, šis laiks ir patērētāja zelta laikmets. Tik plašs informācijas piedāvājums kā tagad nav bijis nekad agrāk. Tā ir zelta ēra lasītājam, skatītājam un klausītājam, kurš pats izveido savu ziņu programmu, «sērfojot» internetā piedāvātajā ziņu plūsmā, un selekcionē savu radio programmu MP3 atskaņotājā no sev tīkamas mūzikas (atslēdzoties no visiem FM un digitālā radio kanāliem).

Patērētājs šodien rada savu ziņu vai viedokļa, izklaides vai analītisko mediju sev pats.

Producentiem un žurnālistiem šis nav zelta laikmets.

Ja lasītājam informācijas avotu skaits palielinās, tad žurnālistam, redaktoram un producentam – samazinās.

Visi grib «paņemt» informāciju internetā bez maksas. Reklāmas nauda arī plūst bezmaksas mediju virzienā.

Tikmēr vecie mediji noasiņo, jo nav naudas, ko samaksāt žurnālistiem par rakstiem. Tas patsBuzzfeed tikko samaksāja kolēģim par lielu ārpolitisku apskatu 150 dolārus (neaizmirstiet ceļa, avotu, fotomateriāla izmaksas). Līdzīgi zemu samaksas latiņu nolaidušas New Yorker, Slate, The Atlantic, kad panāk, ka žurnālisti vairs nemeklē autentisku, patiesu un unikālu informāciju, bet gan pievāc jau publicētu materiālu faktus un viedokļus. Tā iznāk lētāk un rentablāk. Vai par lētu naudu ir iespējams nodrošināt labu un kvalitatīvu žurnālismu? Vai lasītājs ir ieguvējs? Vai mēs vēlamies «krāmu tirgus» līmeņa informāciju savos medijos, ja līdzstrādniekiem neviens (arī lasītājs!) nevēlas samaksāt par darbu!?

Kurp ejam?

New Republic katastrofa pavisam drīz piederēs pagātnei, un visi to drīz būs aizmirsuši. Taču šis skandāls ir labs piemērs un mācība arī Latvijas mediju vadītāju iecēlējiem (radio un TV padomei + privātmediju īpašniekiem) jo arī šeit vecajiem medijiem liek «āžus par dārzniekiem» un izliekas neredzam, ka agrākais mediju areāls mirst.

Menedžmenta un tehnikas sektoram būtu jāturpina uzmanīgāk apgūt mediju lauks vienkārši tāpēc, ka tas ir daudz tuvāk baznīcai un skolai nekā desu fabrikai. Pat naudas daudzums nepalīdzēs, ja pie stūres nebūs prasmīgs mediju speciālists, kas spēj uzņemties izaicinošu, radošu risku.

Lielākā mediju problēma visā pasaulē šodien ir tā, ka īpašnieki un mediju politikas vadītāji tieši tāpat kā tehnokrāti no ASV Silicon Valley joprojām redz avīzes, žurnālus, radio un TV stacijas kā daiļu, mazu aksesuāru, ar kuru padižoties savā investīciju portfelī.

Starp uzņēmumiem/biznesu «tīrā menedžmenta» un «radošo mediju» jomās pastāv gigantiska plaisa, kuru nevar pārvarēt ar varu. «Lai tehnika spētu darboties žurnālistikas labā, ir nepieciešama kultūras konflikta novēršana. Ir vajadzīga viena, nevis divas pretējas kultūras,» konstatē Emīlija Bela (Emily Bell, The Guardian) saistībā ar New Republic skandālu.

Šķiet, ka pa šo ceļu ASV patlaban mēģina iet NPR, New York Times un Bloomberg Businessweek, un (šķiet), ka viņiem izdodas.

Tāpēc neieraksimies ierakumos pretējās frontes pusēs, bet meklēsim risinājumus, kuros ieguvēja būs žurnālistika un saturs, kuru mēs piedāvājam lasītājam, klausītājam, TV skatītājam.

Mēs esam dažādi, bet visus mūs vieno kopīgs ideālisms ar mērķi stiprināt demokrātijas attīstību valstī, kritizēt un izaicināt uz kauju politiskās un ekonomiskās varas pārstāvjus un parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas īsti notiek un cik lēnām, bet noteikti pasaule kļūst aizvien labāka.

Vai Latvijas interneta mediji arī spiedīs Google pie sienas? Kā to vakar izdarīja Francija.

2013. gada 2. februārī

Google vienojas ar Franciju

Francijas prezidents Fransuā Holands (François Hollande) un Google vadītājs Eriks Šmits (Eric Schmidt) paraksta vēsturisku vienošanos

Vakar Francijas prezidents Fransuā Holands (François Hollande) un Google vadītājs  Eriks  Šmits (Eric Schmidt) parakstīja vēsturisku vienošanos, kas  paver jaunas  iespējas  medijiem  ne tikai Francijā, bet visā pasaulē. Google piekrita samaksāt Francijas mediju  fondam apmēram 60 miljonus eiro, lai nostiprinātu  franču  mediju  stāvokli internetā. Francija uzskatīja, ka Google ir jādalās savā peļņā ar Francijas medijiem, jo Google indeksē  franču mediju  rakstus, taču nedalās ar franču medijiem ar reklāmas ieņēmumiem.

–  Francija var lepoties, ka ir pirmā valsts pasaulē, kas panākusi šādu vienošanos ar Google, vakar Twitter paziņoja Francijas prezidents.

Šis strīds risinās kopš 2011. gada, kad Francijas nodokļu pārvalde veica pārbaudi Google Francijas ofisā par ienākumu slēpšanu, taču pirms diviem mēnešiem Google un  vadītāji  sēdās pie sarunu galda.

Mediju analītiķi uzskata, ka vakar parakstītā vienošanās izplatīsies arī uz citām valstīm.

Izskatās, ka Google ir atvērusi durvis arī citu valstu laikrakstiem nākt un vienoties par līdzīgiem līgumiem.

Zināms, ka Google pašlaik ir sarunu procesā ar Vācijas un Belģijas mediju organizācijām. Arī zviedru žurnālistu savienība domā sekot šiem piemēriem. Taču līdz šim zviedru interneta mediji paši lēma ļaut vai neļaut Google indeksēt savu saturu. Nav zināms, ka kāds nebūtu to ļāvis. Taču visiem ir skaidrs, ka Google arī ir ieinteresēts savas peļņas nolūkos  indeksēt  medijus saturu, jo mediji un to saturs ir meklētāko vārdu skaitā.

Lūk, 2012. gada Google meklētāko vārdu tops Zviedrijā, kurā ir  lielāko avīžu un interneta portālu nosaukumi:

  1. Facebook
  2. Aftonbladet (avīze)
  3. YouTube
  4. Blocket
  5. Hotmail
  6. Google
  7. Eniro
  8. Hitta.se
  9. Expressen (avīze)
  10. Swedbank

Google pelna daudz. Piemēram, 2012. gada  pēdējā kvartāla  peļņa pēc  nodokļu  nomaksas   2,89 miljardi ASV dolāru. Apgrozījums 14,42 miljardi USD, kas ir 36% pieaugums  salīdzinājumā ar 2011. gada pēdējo kvartālu.

Šo peļņu vairojam mēs ar saviem klikšķiem un mediji ar savu saturu. Vai Google  nebūtu  jādalās šajā naudā ne tikai ar franču, beļģu, vācu, bet arī ar Latvijas medijiem? Ko par to domā Latvijas mediji un to organizācijas?

Tīmekļa milži = tie, kas mūs izspiego ikdienā

2012. gada 9. aprīlis

Aklā iela

Aklā iela

Apple, Amazon, Google un Facebook vēlas sistematizēt mūsu ieradumus, sociālo dzīvi un vēlmes. Vai mēs tam piekrītam?

Vai neesam jau ievēlušies Orvela absurdajā ”modrās acs” sabiedrībā labprātīgi, sēžot un rakstot pie sava datora vai telefona? 

Grāmatu veikals Amazon šodien nosaka cenas pasaules grāmatu tirgū. Tas lieliski zina ko mēs lasām, kā lasām un par kādu cenu lasām.

Šis veikals vairs nav tikai tirdzniecības vieta. Tas ir 164 miljonu klientu forums, kurā tirgo ne tikai grāmatas, filmas, mūziku, bet arī visu pārējo (sākot no autoriepām un beidzot ar apģērbu un kosmētiku).

Amazon, kā tīmekļa gigants, zina  ko pircēji vēlas un esoša datu bāze ir nākamais šī uzņēmuma biznesa projekts, kura izmantojuma sekas var būtiski ietekmēt mūsu visu dzīvi.

Apple ir šodien visaugstāk  novērtētā preču zīme (250 miljardu latu vērtībā) tātad – šī summa atbilst, piemēram, Zviedrijas nacionālajām kopproduktam.

Googles reklāmas ieņēmumi 2012. gadā sasnieguši jau 24 miljardu dolāru līmeni un tas ir tik pat daudz, cik visas ASV preses reklāmas peļņa gada laikā.

Facebook ir pagaidām pieticīgākais dalībnieks tīmekļa milžu kvartetā. Ar saviem 850 miljoniem aktīvo lietotāju, kas katru mēnesi palielinās ar + 10 miljoniem fanu.

Kvarteta locekļi vairs nav lojāli cits pret citu. 

Katrs no viņiem vēlas uzvarēt un pievākt sev interneta varas monopolu.

Karš ir sācies.

Kāpēc  batālijas un kaujas sākas tieši šogad?

Tāpēc, ka līdz šim milži kopa katrs savējo dārziņu. 

Piemēram, Amazon bija galvenokārt kultūras universālveikals, Facebook sociālās saziņas dienests, Google meklēšanas programma un Apple bija datoru un telefonu ražotājs.

Tagad viņi visi sper vienu soli tālāk un metas iekšā konkurentu zonā. 

Tagad visi ir gatavi tirgot visu. 

Izklaides jomā Googe/Youtube un Amazon  tagad darbojas arī kā producenti (nevis tikai piegādātāji). To mērķis ir ” klientu totālā piedzīvojuma” nodrošināšana un tas tiek panākts, izmantojot tradicionālos TV kanālus un tīmekļa medijus, kas summējas izcili precīzā auditorijas apzināšanā un analīzē.

Televizors pavisam drīz ”labi apskatīs” arī mūs – skatītājus (novērtējot mūsu intereses un pirktspēju).

Google nesen (pavasarī) paziņoja, ka saglabās komunikācijas vēsturi par katru lietotāju, lai izveidotu īpaši piemērotu reklāmas piedāvājumu katrai segmenta grupai un katram indivīdam atsevišķi. Lai to labāk ”piegrieztu” ir nepieciešams mūsu – lietotāju ”jā” vārds.

Tāpēc tīmekļa giganti tagad pieprasa no mums (pērkot mobiltelefonu) visu: sakot ar bankas kartes, konta datiem un beidzot ar biogrāfijas un interešu faktiem. Visas aplikācijas mēs tagad pērkam iebakstot ar pirkstu ekrānā, bet milži automātiski novelk par to naudu no mūsu bankas konta vai pieskaita pirkuma summu mūsu mobiltelefona rēķinam.

Drīz viņi zinās par mums visu. Piemēram, jau tagad IT uzņēmums Responsys ir izveidojis metodi, kas līdz ar e pasta atvēršanu, uzreiz piedāvā arī reklāmu no sūtītāja vai nodrošina, ka meklēšanas programmas pašas jums pēc brīža piedāvās attiecinošo reklāmu.

Milžu savāktie dati par mums ir apjomīgi.

Baismīgi precīzi un sensitīvi.

Viņi izmanto mūsu sociālos kontaktus un draugus.

Tīmekļa gigantu pārdošanas loģika ir vienkārša – uzbūvēt biznesu nevis ap produktu, bet ap pircēju psiholoģiju un rīcību. 

Tas nozīmē, ka pārdošana kļūs ”vēstījoša”, jo piedāvās mums produktu sekvences, kas precīzi prognozē mūsu vēlmes. Piemēram – plānojot vakariņa itāliešu stilā, tīmekļa spiegi jau laicīgi mums (it kā starp citu) piedāvās iegādāties ”labu itāliešu vīnu” , jo viņi faktiski lasa un redz (uz priekšu), ko mēs darīsim un kā dzīvosim!

No kvarteta neatpaliek arī Twitter, kas arī labi pārzina mūsu sociālos kontaktus, simpātijas, antipātijas, vajadzības un kaislības.

Pirms laiciņa noskaidrojās, ka Twitter (caur Datasift) ir piedāvājis pārdošanai visu mūsu komunikāciju pēdējo divu gadu laikā vairākiem mārketinga uzņēmumiem. Pārdošanai tika nodoti arī fakti par to, kur čivinātāji ir atradušies (fiziski) komunikācijas laikā. Šoziem noskaidrojies arī, ka Apple un Google ar ”cookies” un aplikāciju palīdzību ir centušies izspiegot savus lietotājus. Vienā gadījumā ar  iPhone palīdzību tika iegūtas pat konkrēta lietotāja privātās piezīmes, telefona grāmatiņas adreses un fotogrāfijas.

Savādi, ka sabiedrība par to neuztraucas. 

Sociālie mediji ir vienkārši labi un viss.

Tie ir demokrātiski un progresīvi un basta.

Visi, kas ir atbilstoši stilīgi apģērbti un pareizā, ironiskajā stilā ieraksta Twitterī savu kārtējo pašironijas piesātināto piezīmi, ir good guys.

Tikmēr milži attīsta  mūsu uzskatu, gaumes, ieradumu un ideju uzskaitīšanas un sistematizācijas tehniku.

Apple jau izņēmusi patentu datora lietotāju  acu zīlīšu kustību analīzei. Senseye apgalvo, ka jau pēc gada būšot gatava programma, kas analizēs mūsu acu kustības, lasot tekstu telefonā. Pa to pašu taku soļo arī politiķi. ASV valdība gatavojas izmantot līdzīgu programmu, lai pēc acu kustībām (skatoties ekrānā!) varētu noteikt datora lietotāja kriminogēnās tieksmes.

Dators un telefons mūs apskata! 

Turpmāk apskatīs vēl uzmanīgāk un rūpīgāk! 

Ekrānu spiegi studē mūsu rīcību uzvedību, lasa mūsu domas, apgādā ar izrietošajiem produktiem un nodarbojas ar sistemātisku mūsu bankas kontu automātisku drenāžu.

Kā jūtaties? 

Ir patīkami?