Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

Speciāli TVNET

Vai janvāra sākumā vajadzētu iedalīt vienu brīvdienu krievu Ziemassvētku svinēšanai? Vienai iedzīvotāju daļai šķiet, ka Latvijas pareizticīgajiem arī pienākas sava „eglītes iedegšanas diena“, tāpēc brīvdiena janvāra sākumā būtu laipnības žests. Citiem šķiet, ka reliģisku svētku kā brīvdienu skaita palielināšana ir nevajadzīgs trieciens valsts ekonomikai. Pārējie rausta plecus un nesaprot: kāpēc mūsu pareizticīgajiem Ziemassvētki ir citā laikā nekā mums pašiem un visiem Eiropas pareizticīgajiem?

Vainīgs esot kalendārs, kas krievu baznīcai citādāks. Lai gan būtībā šis jautājums nav par kalendāru, ticību vai pārliecību, bet gan par politiku, kurai Krievijā kalpo arī baznīca. To pierāda arī patlaban aktuālā Ukrainas baznīcas aiziešana no Maskavas (Kremļa) pakļautības.

Pareizticīgie jeb ortodoksie?

Slāvu (Правосла́виѥ no grieķu: ὀρθοδοξία) jeb ortodoksā baznīca, kuras piekritējus Latvijā sauc par pareizticīgajiem, ir viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem, paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantiem. Šī baznīca ir saglabājusi nosacītu teoloģisko doktrīnu vienību, taču tai nav vienota autoritatīva, hierarhiskas pakārtotības centra. Ietekmīgākais ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kas ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules ortodokso jeb pareizticīgo kristiešu centrs. Tas koordinē, taču tam nav nekādas administratīvas varas. Lielākā daļa pareizticīgo pieturas pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas, un šobrīd šis virziens aptver apmēram 300 miljonus ticīgo Austrumeiropā, Balkānos un Vidusjūras baseina austrumu sektorā.

Pašlaik Latvijas Pareizticīgā baznīca administratīvi ir Krievijas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta pārraudzībā un pakļaujas Maskavas noteikumiem. Taču šis fakts ir okupācijas sekas, jo pirms kara un PSRS okupācijas tā bija autonoma pareizticīgo baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (pēdējais brīvās Latvijas metropolīts bija Augustīns Pētersons). Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu okupācijas vara atstādināja no pienākumu izpildīšanas, un šādi Latvijas Pareizticīgā baznīca tika ar varu pievienota Maskavas patriarhātam Padomju Savienībā. Tikai 1978.gadā šo Latvijas Pareizticīgās baznīcas piekabināšanu Maskavai oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs.

Sākumā PSRS aktīvi iepludināja Latvijā naudu pareizticīgo kulta celtņu remontiem un apkurei, taču vēlāk Kremļa attieksme pret savējo baznīcu mainījās. 1950.gadā Rīgā tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle, lai iekārtotu tur planetāriju ar kafejnīcu, kuru tautā sauca par „Dieva ausi“. Vairākas baznīcas tika uzspridzinātas, slēgtas, iznīcinātas vai to telpās tika iekārtotas noliktavas un sporta zāles.

Paradoksāli, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī, pareizticīgo koncils nolēma palikt turpat – saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgajā uzraudzībā. Tātad – pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, bet Pareizticīgā baznīca ne.

Pieejamie materiāli liecina, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas vietējie darīja visu, lai „šajā sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas patriarhāta, bet pareizticīgie negribēja saraut saiti ar Māti Baznīcu (Krievijā), Augsti svētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu – lūgt /../ Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju/../“. (1) Rezultātā Latvijas autonomo Pareizticīgo baznīcu reģistrēja 1992. gadā Latvijas Tieslietu ministrijā kā baznīcu, „kura vēsturiski radusies XI gs. no Krievijas Pareizticīgās baznīcas un kurai ar to ir kopīgi svētumi, svētie aizbildņi Dieva priekšā, vienota baznīcas uzbūve, dievkalpojumu kārtība un garīgās dzīves iekārta“ (turpat). Tas nozīmē, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, netika atjaunota Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība.

Augstākminētais apgalvojums par to, ka pareizticība vēsturiski ienākusi Latvijā no Krievijas, ir nepatiess, un to viegli var atspēkot ar vēstures faktiem. Apšaubāmi ir arī tā laika Pareizticīgās baznīcas aktīvistu rakstveida apgalvojumi Tieslietu ministrijai, ka mūsu pareizticīgajiem ir jāpiekārtojas Krievijai, jo cara laikā tā esot bijis.

Pilnīgi ignorējot un neņemot vērā apstākli, ka Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts apstākļos Pareizticīgā baznīca labprātīgi pievienojās Konstantinopoles pārraudzībai. Ja reiz mūsu pareizticīgie brīvvalsts apstākļos pievienojās centram Konstantinopolē, tad kāpēc šis noteikums netika atjaunots deviņdesmitajos gados? Kāpēc 1990. gada Latvijas Tieslietu ministrs Viktors Skudra pieļāva šādu iniciatīvu un akceptēja netaisnīgu mūsu Pareizticīgās baznīcas aizvilkšanu atpakaļ un Maskavu, kas automātiski nozīmē Kremļa kontroles saglabāšanu?

Nevienam nav noslēpums, ka līdz 1917. gadam Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts baznīca. Tāpēc bija cieši sajūgta kopā valsts politisko varu. Neraugoties uz boļševiku ateismu, viņi tomēr spēja pakļaut savai kontrolei visu konfesiju vadītājus arī PSRS terora apstākļos Latvijā. Putins tagad atklāti atjauno valsts baznīcas lomu politikas vadībā un dancina arī mūsu pareizticīgos pēc savas stabules.

Tagad iznāk, ka Pareizticīgās baznīcas atvilkšana atpakaļ Krievijas kontrolē (deviņdesmito gadu sākumā) ir bijis apzināts postsovjetistu gājiens jeb „kājas ielikšana durvīs“. Tika samelots, ka „vajag palikt Maskavas kontrolē“, un neizglītotie ierēdņi tā laika Tieslietu ministrijā to arī atļāva izdarīt. Viņi nevis atjaunoja Latvijas brīvvalsts iedibināto kārtību, bet atjaunoja cara laika ticības standartu.

Taču kā tad paliek ar kalendāru? Vai visiem pareizticīgajiem ir kalendārs, kurš pieprasa svinēt Ziemassvētkus janvārī? Nē, tā nav. Kristīgie savu svētku aprēķināšanai izmanto divus dažādus kalendārus. To mēs zinām. Taču nav pamanīts tas, ka 1923. gadā Konstantinopolē Pareizticīgā baznīca izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja savu laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem. Kopš tā brīža visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar mums pārējiem. Turpretī Krievijas un tās bijušās guberņas saglabāja atšķirīgu laika skaitīšanu un turpināja svinēt kristīgās baznīcas svētkus atrauti. Citās dienās nekā pārējie.

Ja Latvijas pareizticīgie loģiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles pakļautībā (kā tas bija brīvvalsts laikā), tad mums krieviem un latviešiem būtu atkal viens un tas pats Ziemassvētku vakars decembrī. Lieldienas tāpat. Tātad cīņa par krievu Ziemassvētkiem janvārī ir cīņa par Kremļa ietekmes pastiprināšanu Latvijā. Šī kauja ir politiska. Te ir runa par ietekmi, nevis ticību. To pierāda arī aktuālā ukraiņu Pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas ietekmes un pāriešana Konstantinopoles pakļautībā.

Kāpēc ukraiņu pareizticīgie aizgāja projām no Maskavas?

Tāpēc, ka Krievija karo ar Ukrainu, bet baznīcas atkarība patur ukraiņu ticīgos Maskavas kontrolē. Nav normāli. Pirms kāda laiciņa jeb precīzāk 11. oktobrī Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Ar šo Sinode nolēma atcelt 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas Metropolija tika piešķirta Maskavai. Tātad – ukraiņu baznīcas pakļaušana tika realizēta cara okupācijas apstākļos.

Tagad ukraiņi cenšas no kremlinu Maskavas izrauties. Šāds lēmums normālu cilvēku nepārsteidz, jo Krievija atrodas kara attiecībās ar Ukrainu, bet vienlaikus baznīca Kijevā ir Kremļa varas pakļautībā. Taču Maskavas patriarhs Kirils par notiekošo ir sašutis un apgalvo, ka ar šo Konstantinopoles patriarhāts esot „šķērsojis sarkano līniju“ (3). Skaidrs, ka arī Petro Porošenko izmantos šo uzvaru savā vēlēšanu kampaņā.

Tāpat varam prognozēt, ka Krievija neļaus ukraiņu pareizticīgajiem mierīgi dzīvot un darīs visu, lai uzkurinātu šo soli konflikta līmenī. Piemēram, jau tagad zināms, ka promaskaviskie pareizticīgie nedrīkst lūgt Dievu ukraiņu baznīcās, ukraiņu ticīgie nevarēs saņemt svēto vakarēdienu krievu baznīcas telpās, baznīcu garīdznieki vairs nedrīkstēs kalpot kopā utt.

Protams, konfrontāciju iedarbina Maskavas frakcija, kas ukraiņus jau nodēvējusi par šķeltniekiem. Taču ar to nepietiek. Krievijas baznīcai piederīgie turpmāk nedrīkstēs lūgt Dievu Konstantinopoles patriarhāta baznīcās. Tad jau arī mūsu Latvijas pareizticīgajiem, kā Maskavai piederīgajiem, ļoti jāuzmanās no iemaldīšanās, piemēram, Grieķijas vai Bulgārijas baznīcās. Svētā Atona kalns Grieķijā mūsējiem tagad ir slēgts!

Nevienam nav noslēpums, ka patriarhs Kirils cieši sadarbojas ar Vladimiru Putinu un vienmēr ir atbalstījis Kremļa politiku. Atskaņas dzirdamas arī pie mums Latvijā.

Pirms nedēļas Ukrainas prezidents Petro Porošenko teica runu, uzsverot, ka katrs ticīgais var izvēlēties savu ceļu pie Dieva un Kremlim neizdosies ukraiņus iebaidīt ar baznīcu. Viņš arī uzsvēra, ka jautājums par neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statusu, kas ir neatkarīga no Maskavas (Kremļa un Putina), ir saistīts ar valsts politisko neatkarību un nacionālo drošību.

To vajadzētu atcerēties arī pie mums Latvijā. Īpaši tāpēc, ka „Kremļa kāja mūsu baznīcas durvīs“ atrodas joprojām. Nav izslēgts, ka arī mūsu pareizticīgie jeb ortodoksie Latvijas baznīcās būs spiesti lūgšanās nosodīt, viņuprāt, „šķeltniekus – ukraiņus“, kas faktiski ir mūsu sabiedrotie un draugi. Tas nozīmē, ka Latvijas pareizticīgo baznīca Maskavas (Kremļa) kontrolē ir ideoloģiskā dinamīta kaste ar laika degli. Jautājums ir nevis par to, vai, bet drīzāk gan kad sērkociņš nošvirkstēs Maskavā un aukla iedegsies Grebņevā.

Tāpēc janvāra Ziemassvētkus nevajag ieviest kā svētku brīvdienu Latvijā, jo tie tikai padziļinās plaisu starp Kremļa atkarībā esošajiem ortodoksālajiem – pareizticīgajiem un Latviju kā eiropeisku rietumvalsti. Kremļa kāja ar šo brīvdienu iespers tālāk un dziļāk mūsu valsts divkopienu areālā, jo te nav runa par ticību, bet politiku.

Trojas zirgs savu darbu prot.

1 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=11&id=28&lang=LV

3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/konstantinopoles-patriarhats-atzist-ukrainas-pareizticigas-baznicas-neatkaribu.a295700/

Saulgrieži jeb ziemas upurnakts. Svinēsim?

Karls Laršons

Karls Lāršons cilvēku upurēšanas rituālu iemūžinājis savā gleznā “Midvinterblot”. Šis darbs līdz šim greznoja Stokholmas Nacionālā muzeja freskas. Briesmīgs darbs – šaušalīgs un sensitīvi daiļš.

Gadā īsākā diena un garākā nakts ir klāt. Gaisma tuvojas pa durvju spraugu.

Ziemas saulgrieži. Šodienu vajag svinēt. Baznīcas kalendāri sistemātiski nesakrīt ar saules aizgriešanos prom no zemes. Taču, neraugoties uz to, mēs varam atzīmēt gaismas tuvošanos, kā vien vēlamies. 🙂

Romas impērijā šo dienu svinēja laikā no 17. – 23. decembrim, pielūdzot Saturnu. Dažas šo svētku tradīcijas saglabājušās līdz mūsu dienām un pēcāk iekļautas Ziemassvētku rituālos. Jūdaismā šī ir Tekufot tevet pirmā diena, jeb laiks, kad nedrīkst dzert ūdeni, kas glabājas mājās. Irāņiem šie ir lielākie svētki gadā Šab-e Jalda jeb saules dievietes Mitras dzimšanas diena. Šodienu svin arī kurdi, atzīmējot gaismas uzvaru pār gada garāko nakti. Līdz pat šodienai šie svētki Kurdistānā ir visas ģimenes svētki.

Ziemeļeiropiešiem šis ir Ziemas vidus. Vikingiem – midjum veri ( to svinēja arī 14. februārī). Kristieši šajā laikā svin savu Christi Natalis. Taču neraugoties uz simtiem gadu ilgo verdzību Vācijas ēnā un cariskās Krievijas pavārtē, mēs tomēr piederam Ziemeļeiropai.

Tāpēc ziemas dzīres ir klāt arī mums.

Nordiskā mitoloģijā šajā laikā iesaka svinēt julblot jeb midvinterblot. Vārdu ”Jul” – kā hednisko ziemas saulgriežu apzīmējumu, ir saglabājuši: zviedri, dāņi, norvēģi, somi un igauņi. Tas ir senais ziemas saulgriežu nosaukums, pirms kristiešu misionāru ierašanās. Mēs esam pārgājuši uz Ziemassvētkiem. Diemžēl.

Valodnieki strīdas par vārda = “JUL” izcelsmi, taču fakts, ka visas Ziemeļvalstis (ieskaitot Igauniju) sauc šos svētkus vienādi …kaut ko nozīmē. 🙂 Mēdz apgalvot, ka ”jul” cēlies no vārdiem: “ritenis” vai “gavilēt”.

Tātad runa ir par vikingu galvenajiem svētkiem. Tos svin šonakt.

Jā, par tiem pašiem laupītājiem, kas siroja arī pa mūsu Kurzemes krastu, apmetās Grobiņā un dejoja kadiķu dejas Ziemupē. Viņu lielākais gada notikums bija ziemas vidus dzīres. Par Midvinterblot jeb ziemas saulgriežu upurēšanu zināms visai maz. Vienīgais avots  ir īslandiešu sāgas un Snores Sturlasona 200 gadu aprakstītā Upsalas tradīcija (“Í Svíþióðu var þat forn siðr, medan heiðni var þar, at höfuðblót skyldi vera at Uppsölum at gói.”). Snore savā sāgā savij kopā ziemas saulgriežus ar vikingu upurēšanas tradīciju.

Šajā svētku brīdī tika upurēti lopi, lai iegūtu Dievu labvēlību. Nobeigtos lopiņus pēc tam vārīja un apēda. Visiecienītākās delikateses šajā svinību brīdī bija zirga, cūkas un aitas gaļa. Piedzēra klāt alu un degvīnu. Daži agrīnie avoti uzver arī cilvēku upurēšanu šajos rituālos. Vai tā bija vai nebija – par to vēsturnieki strīdas joprojām. Taču kaislības šis fakts uzkurina un mākslinieki pirmie to uztver sensitīvi. Piemēram, zviedru jūgenstila gleznotājs Karls Lāršons ir šādu rituālu iemūžinājis savā gleznā “Midvinterblot”. Šis darbs līdz šim greznoja Stokholmas Nacionālā muzeja freskas. Briesmīgs darbs – šaušalīgs un sensitīvi daiļš.

Anglosakši savos agrīnajos rakstu avotos arī piemin šo vikingu ziemas saulgriežu ēšanas un dzeršanas tradīciju (Sumbel), kuru mācītāji aizliedza brīdī, kad zviedri un norvēģi pieņēma kristīgo ticību.

Modernajā laikā skandināvi saglabā šo ”upurēšanas” tradīciju dienu pirms kristīgajiem Ziemassvētkiem. Nevienu neupurē, bet gatavo sātīgu maltīti dzied un gavilē saulei, kas atgriežas. Jēdziens ” mērkšanas diena” nozīmē, ka pirms svētkiem saime sāka baudīt buljonus, kuros bija novārīta “upurgaļa”, iemērcot tajā maizi.

Šajās dienas mājdzīvnieki runājot, mājas rūķi lien ārā no savām slēptuvēm un skatās uz izpušķotu eglīti. Enģeļi laižas zemē no debesīm un grib iemalko labu alu.

Pirms maltītes šovakar jāēd garda putra. Kas tajā atradīs mandeli, tas nākamgad precēsies.

Sveci jāliek uz palodzes un tai jādeg visu nakti. Ja to nopūtīs, kad kāds mājās nomirs. 😦

Ziemas saulgriežu naktī (šovakar) jūs apmeklēs mirušo tuvinieku gari un tāpēc lūdzu atstājiet pa nakti uz virtuves galda mazliet ēdiena.

Jauku vakaru!

 

 

 

Svētku svinēšanas prasme: pārmantota vai iegūstama?

2013. gada 5. maijā speciāli TVnet 4. maijā

Spogulis TVNet SvētkiŠodien, Latvijas svētku dienā, kad pavasaris beidzot ir ieradies pie mums uz palikšanu, ir prieks svinēt valsts neatkarības atjaunošanas brīdi. Šis notikums bija un joprojām ir svarīgs mums visiem un šo 4. maiju mēs svinēsim. Taču kā?

Skarbi pētot vēstures dokumentus par šī notikuma faktu jēgu?

Nē.

Vedot bērnus apskatīt Jēkaba ielas namu, kur toreiz tika nobalsots par brīvību? Protams, ka nē.

Noliekot kolektīvi ziedus pie kāda pieminekļa?

Nē.

Guļot, ēdot un vairāk vai mazāk trokšņaini «atpūšoties»= nedarot neko?

Nē.

Kā mēs svinēsim savu 4. maiju?

Kamēr jūs, cienījamo lasītāj, domājat par šo tēmu un skaišaties par manu tradicionālo «svinēšanas formu» noliegumu, es vēlos ierosināt kopīgi padomāt par valsts nozīmes svētku tradīciju tālāk veidošanu un jaunu ierašu un paradumu piesaistīšanu. Nav noslēpums, ka apķērīgiem un radošiem cilvēkiem dzīve ir interesantāka, krāsaināka nekā gaudeniem, pasīviem pesimistiem. Tāpat ir arī ar tautām, nācijām, valstīm un pasaulēm.

Ir tās, kas dzīvo un piedzīvo un tās, kas noskatās.

Vai nu mēs paši sarūpēsim sev svētkus nodrošinot mums visiem kopīgas aktivitātes pāris reizes gadā – valsts nozīmes svētku laikā, vai arī deleģēsim svētku dzirksts ģenerēšanu televizoram, «masu pasākumu režisoriem» un alkoholam.

Mana vecmamma piederēja pirmajiem – radošajiem svētku svinētājiem. Nezinu, no kurienes viņa smēlās enerģiju un prasmi, bet visi Jāņi, Ziemassvētki, 18. novembris, Lieldienas vai Vasaras svētki (arī PSRS okupācijas laikā Latvijā) mūsu mājās tika svinēti «uz pilnu» klapi. Ar aktivitātēm, kopīgiem piedzīvojumiem un patīkamu izdarīšanos laipnu un reaģētspējīgu cilvēku sabiedrībā. Lieldienas mēs gaidījām diedzējot zaļu zālīti uz lēzeniem šķīvjiem, olas krāsojot, bērzu zarus greznojot, ar olām kaujoties un pavasarim laiviņas sūtot ezerā (olas mēs nekad neripinājām). Ziemassvētkos bija vesels piedzīvojums sadabūt piparkūku sīrupu Vidzemes tirgū, lai varētu izcept piparkūkas, kur nu vēl priekšnesumi pie eglītes un «atskaitīšanās» rūķim, kas vienmēr ieradās ar korķi zem mēles un tāpēc hroniski šļupstēja. Jāņos bija tradīciju rituāli ar meiju likšanu, kalmju lasīšanu, vaiņagu pīšanu, alus taisīšanu un dziesmu dziedāšanu ciemos iešanu un polku lēkšanu ap ugunskuru. Mēs vienmēr bijām visi aizņemti ar lieliskām svētku klapatām, kas padarīja šos kopīgos piedzīvojumus saviļņojoši burvīgus.

Nešaubos, ka jums, cienījamo lasītāj, bija tieši tāpat.

Kā ir tagad?

Kā ir šodien?

Jāņiem, Ziemassvētkiem un citiem pagātnes svētkiem mums ir tradīcijas, kas nāk līdzi no pagātnes un mēs paši varam tās papildināt ar modernā laika pienesumu. Var gadīties, ka tas nemaz nebūtu slikti, ka arī Līgo dienā mēs izdomātu kādus patīkamus pasākumus, kuros pa dienu aktīvi varētu piedalīties arī bērni. Lai šie svētki Latvijā nebūtu tikai alus smārda un nakts ugunskuru «pasākums». Piemēram, zviedri, svinot vasaras saulgriežus, sākot ar pagājušā gadsimta vidu pārtrauca svinēt naktīs pie ugunskuriem un pārcēla svētku svinēšanu pa dienu – kopīgi greznojot Maija koku un ejot rotaļās ap to. Tas tika darīts apzināti. Lai svētki būtu visiem, arī tiem, kas ir mazi un naktīs nevar turēt līdzi tētim un mammai sēžot, pie ugunskura. Es nesaku, ka mums vajadzētu atteikties no senajām, mīļajām un ierastajām tradīcijām pie ugunskura vai degošas mucas kārts galā, bet vēlos uzsvērt, ka ir pamats vākt kopā idejas un priekšlikumus jaunām tradīcijām šajā dienā. Man patīk ideja par to, ka šajā dienā kaimiņi savienojas kopīgās aktivitātēs. Tā nāburgiem tiek nodrošināta iespēja beidzot iepazīties ar personām, kas ikdienā ir redzētas vienīgi kāpņu telpā, garām skrienot vai braucot vienā trolejbusā uz darbu. Paraudzīsimies ko dara kaimiņvalstīs saulgriežos, pievāksim labāko (pārbaudītāko) un attīstīsim svētku ideju aktivitātes tālāk. Radīsim aktivitātes, kurās var piedalīties ikviens un justies pievienots kopībai.

Izbeigsim koncertus. Tie lai paliek skatuvēm.

Vai valstij vajadzētu rūpēties par šo ideju ģenerēšanu? Protams, pat obligāti vajadzētu. Lai neiznāk tā, ka braucot svinēt Līgo nakti uz Saulkrastu jūrmalu jānēsā ugunskurs līdzi somā, citādi policisti aizturēs un uzrakstīs aktu. Masu aktivitātes jāsinhronizē ar esošajām normām.

Vai būtu nepieciešama nacionālā ass? Vieta, kas kanonizē moderno, aprobēto, jauno impulsu formātus?

Jā, es piedāvātu Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

To vispirms savedot kārtībā par valsts un pašvaldības līdzekļiem (aprīkojot esošās celtnes ar kārtīgu signalizāciju) ierobežojot tām piekļuvi masu pasākumu laikā, sarūpējot modernus pastaigu celiņus, iztīrot Juglas ezeru un pielāgojot to rekreācijas vajadzībām un paplašinot muzeja teritoriju, papildinot to ar modernu, videi atbilstošu valsts nozīmes skatuvi no kuras mēs varētu klausīties tautā iemīļotu personību uzrunas gadu mijā (garlaicīgo prezidenta un premjerministra runu vietā). Te mēs varētu sākt kopīgo saliedēšanas pasākumu pa dienu 23. jūnijā, jo muzejam ir pieredze seno tradīciju reanimēšanā. Kāpēc gan neķerties klāt arī jaunajām? Tām, kuras kopīgi ar latviešiem labprāt svinētu arī mūsu krieviski runājošie tautieši. Man nav iebildumu kopīgi svinēt arī «masļeņicu» Latvijas krievu gaumē vai 1. martā greznoties ar sarkanajiem «martiņičku» dzīpariem pēc vietējo bulgāru tradīcijām. Svētku kā redzams, mums ir bez gala. Atliek vienīgi izvēlēties – kurus no tiem svinēt.

Taču tagad vēlreiz atgriezīsimies pie šodienas.

4. maija.

Kā īsti būtu jāsvin oficiālie valsts svētki?

Jautājums ir aktuāls daudzām tautām, kas salīdzinoši nesen ieviesušas savā kalendārā šos datumus sarkanā krāsā. Tie paši kaimiņi – zviedri savu karoga dienu 6. jūnijā sāka svinēt kā brīvdienu salīdzinoši nesen. Tikai pāris gadus atpakaļ. Jā, karogi ir jāizkar. Jā, pievakarē uz Skansenu jāaiziet, vai pa televizoru jāapskatās karaļpāris un karogu parāde uz skatuves. Tas arī viss. Garlaicīgi?

Protams.

Vēl nesimpātiskākas šķiet armiju maršēšana, militārās tehnikas parādes, kas uzsver valsts agresīvās intereses un nekādā mērā neuzrunā līdzpilsoņus. Latvijas militārā parāde 18. novembrī, manuprāt, ir nevajadzīgs anahronisms, kas pārmantots no militārimpērijas – PSRS laikiem. Savādi, ka šīs parādes joprojām notiek, lai gan vienmēr esmu lepojusies ar to, ka mana dzimtene Latvija nekad nav uzsākusi karus pret kaimiņvalstīm.

Noraugoties, kā Sarkanajā laukumā vai Phenjanas centrā maršē armijas ar stīviem, pa labi pavērstiem skatieniem, kā braukā tanki un pa debesīm joņo kara lidmašīnas, paliek skumji par to, ka cilvēce no savām pagātnes kļūdām nav mācījusies. Patiešām priecājos, ka man ik gadus Daugavmalā šāds militāristu cirks nav jānoskatās.

Vēlreiz atgriezīsimies pie šodienas. Kā mēs varētu svinēt 4. maiju un 18. novembri tā, lai visiem šīs dienas būtu spraigi patīkamas.

Ar maiju būs vieglāk, jo pavasaris vedina aktivitāšu virzienā. Man liekas simpātisks norvēģu 17.maijs ar bērnu gājienu Oslo centrā. Varbūt arī mēs varētu izveidot savu 4. maija bērnu maršu, kas pamazām apaugtu ar daudz lieliskiem kopīgiem piedzīvojumiem. Varbūt varētu rīkot šos priecīgos mazuļu maršus ar dziesmām un dejām visās Latvijas pilsētās un pievakarē izlemt kura Latvijas pilsēta ir bijusi 4. maija uzvarētāja? Vai jums ir citi priekšlikumi? Kādi?

18. novembris iekrīt ļoti tumšā un lietainā rudenī un mani neuzrunā esošās «tradīcijas» ar pilošu sveci logā. Jāizdomā kas labāks, jo kā saka briti – nav slikta laika, ir tikai nepiemēroti apģērbti cilvēki.

Laiks negaida. Tas lūkojas uz mums, jo aizritošajā sekundēs aiziet nebūtībā mūsu kopējais mūžs. Tāpēc rīkosimies. Paši.

Slēpošana ”pa špūrīti” Ziemassvētku vakarā. Puteņa jautrība un kautrība

2012. gada 24. decembrī

Ziemassvētku taka, 2012. gada 24. decembrī

Ziemassvētku ceļš

Šodien beidzot Ziemassvētki ir klāt. Kā ilgi gaidīti, tāli ciemiņi.

Lai neiesūnotu svētku rīta mierā, ir jārīkojas oriģināli, aktīvi un enerģiski. Jādodas slēpot.

Jau no paša rīta! Tepat muzejā.

Sacīts – darīts: – mēs strauji sameklējam siltas drēbes un slēpes, lai mestos iekšā Ziemassvētku putenī. Tepat pie Rīgas.

Vispirms augstu mastā tiek uzvilkts lielais karogs pie mājas, pabaroti vietēji putneļi (viņiem arī ziemas saulgrieži!) un Ziemassvētku pārgājiens var sākties.

Visi laimīgi ”piedabūn” pie kājām slēpes. Pēc tam daži divreiz nokrīt (jo luģes slīd uz atpakaļ) un tikai tad slīdsolis gar ezermalu var iet vaļā.

Pirmais pa seju iebliež ledains vējš. Pēc tam zeme ar debesīm saveļas kopā. Plaukstas sāk salt tā kā āliņģī iebāzta līdakas aste. Oj, Jēziņ, cik briesmīgi!

Pie ”Sapņu priedes” ezermalā visi esam izpūsti un sapļaukāti (no vēja, puteņa un sala) kā veci, bezatsperu matrači.

Ienirstot mežā, pazūd vējš. To te nelaiž iekšā. Tāpēc no sejas pazūd ciešanu izteiksme un atgriežas humora sajūta.

Konstatējam, ka mūsu kvartets izskatās kolorīti.

Es (kas slēpoju pirmā) izskatoties pēc Ziemassvētku rūķīša. Turpat līdzās, aiz manis slēpo persona, kas izskatās pēc ”70. gadu fizkultūrieša”, tam seko ”bomzis ar smuku cepurīti galvā” un visbeidzot ”Somu ziemas kara uzbrucējs” (baltā maskēšanās tērpā), kas visu laku slēpo pārāk lēni (it kā būtu jau pārslēpojis pāri visai Somijai un tagad gatavojas nākamajai kaujai).

Ziemassvētku karavāna 2012

Ziemassvētku karavāna 2012

Beidzot kļūst siltāks un barjerskrējiens var sākties.

Muzeja mežsargs ”parādījis klasi”: nikni sacirtis gabalos visu ko vien var nocirst/sacirst/samētāt un turpat  visu arī atstājis. Kaudzēs, grēdās un histēriskās čupās. Pastaigu un slēpošanas entuziastiem par spīti. Tāpēc nākas kāpelēt un lēkāt ar slēpēm. Kolorīti un sarežģīti.

Visbeidzot nokļūstam uz legālās trases un acu priekšā atveras skaudra līča ainava ar nīkulīgajām Juglas ķieģeļskrāpenēm viņpus ūdens klajumam. Uz ezera ledus veči ķer zivis. Pagaidām vēl nav ielūzuši. Pagaidām nav.

Tikmēr mūsu taka tuvojas lieliskajam ”apburtā, ielocītā koka” bīčam. Tepat līdzās jābūt šiltei ”Šeit peldēties ir aizliegts!”, taču puteņa trakumā to nekur nevar saskatīt.

Pie Kurzemes zvejnieku mājām ar mums sasveicinās sērsna.

Špūrīte pazūd. Aizpūsta. Priekšā rēgojas sasalusi zāle ar pārmetumu sejā.

Mūsējais ”bomzis” atrod svaigsniegu un jož tālāk kā pa pūderi, kā ”pa federēm”. Kompānija izjūk uz visām pusēm, jo katrs cenšas pārvarēt sērsnas klajumu kā nu māk.

Es tiepīgi šļūcu pa īgno sērsnu un sarunājos ar pikto, sasalušo zāli (zem ledus). Kādam jāuzņemas arī klapatas šajā lieliskajā saulgriežu dienā. Vai ne?

Jožam tālāk, garām šūpolēm, pamestiem kioskiem, atejām un atvērtiem galvenajiem vārtiem. Kāda būtne tumšajā kroga ēkā dejo mīklainu horeogrāfiju gar logiem.

Var taču svinēt arī tā! Vai ne?

Atpakaļceļš paiet svaigsniegā. Kā pūdercukurā. Slēpojot ”pa atsperēm”.

Cauri meža takām un sniega vērpetēm gaisā. ”Somijas partizāns” atkal velkas. Netiek pa kalnu augšup. Nolemjam atbalstīt, saucot: ”Somi! Somi! Lai dzīvo Somija!”

Somijas ziemas kara partizānis slēpo lēni

Partizānis slepo lēni

Izdodas. Baltajā maskēšanās tērpā un cepurītē tērptā būtne sāk slēpot ātrāk.

Visbeidzot esam galā. Pie finiša lentes.

Kaimiņš Juka pārjautā par špūrīti, nosauc mūs par varoņiem un uzaicina pievakarē ciemos pie Ievas. Viņai arī šovakar svētki – vārda diena!

Nu protams! Lai dzīvo visi Ādami un Ievas, kam šodien vārda diena!

Otrais pārsteigums ierodas Ritas izteiksmē.

Kopā ar piparkūkām un pareizo Latvijas šampanieti.

Pareizais šampānietis

Pareizais šampānietis

Tā. Tagad klājam galdu un gaidām Ziemsvētku vecīti. Drebot nepacietībā par dāvanām.

Oj, jo, cik aizraujoši!

Kauliņi ir mesti!

Viss būs un notiks tieši tā kā to vēlamies!

Mēs visi kopā!

Priecīgus svētkus!

Gaišu Svētvakaru Jums visiem!

Priecīgus svētkus!

Priecīgus svētkus!

Austiņas – 2012. gada Ziemassvētku dāvana Zviedrijā. Kas Latvijā?

 2012. gada 4. decembrī

stereoaustiņas 2012 gada ziemassvētku dāvana zviedrijāNezināt, ko dāvināt tuvākajiem cilvēkiem uz Ziemassvētkiem? Varbūt noderēs Zviedrijas pieredze, kur patērētāju Ziemassvētku dāvanas izvēli lielā mērā nosaka vairumtirdzniecību veicinošs zinātniski pētniecisks institūts.

Tikko Zviedrijā ir izraudzīta 2012. gada Ziemassvētku dāvana, kuras godā ir tikušas austiņas.

Gada Ziemassvētku dāvanu Zviedrijā izraugās kopš 1988. gada un to nosaka Zviedrijas tirdzniecības pētniecības institūts- Handels Utrednings Institut (HUI Research AB), kas darbojas mazumtirdzniecības un vairumtirgotāju interesēs.

Lai iegūtu gada dāvanas statusu šai precei ir jāatbilst šādiem kritērijiem:

  1. produktam ir jābūt jaunam vai tam gada laikā ir jārada jauna interese par sevi;
  2. tam ir jābūt populārai precei, kas tiek pārdota lielā daudzumā gada laikā;
  3. precei ir jāliecina par laiku, kurā mēs dzīvojam.

Šim prasībām Zviedrijā šogad atbilstot austiņas.

Šīgada dāvana – austiņas esot simbols mūsu mobilitātes un pastāvīgās atrašanās pieslēgtam tīklā (online) trendam, kad jaunie mobilie pakalpojumi ir spēcīgi izmainījuši patērētāju uzvedību.

Šodien mums ir pieeja mūzikai, filmām, ziņām un citām lietām, izmantojot mobilos telefonus, planšetdatorus, lasāmplanšetes, datorus vai mp3 atskaņotājus. Mēs tagad varam visu šo informāciju patērēt aizvien jaunās vidēs un jebkurā diennakts laikā. Tā tiek motivēta austiņu izvēle kā 2012. gada Z-svētku dāvana, kas dod mums iespēju labāk un efektīvāk izmantot laiku, kad patērējam medijus, vienlaicīgi atrodoties kustībā.

Austiņas esot šogad kļuvušas par mūsu dzīves stila simbolu, uzskata HUI Research direktore Lēna Larsone, kas uzsver, ka šogad cilvēki vairāk sākuši klausīties medijus nekā tos lasīt, kas esot pilnīgi jauns trends.

Neskatoties uz to, ka šogad Zviedrijā ir slikti laiki un notiek masveida atlaišanas un aug bezdarbnieku rindas, pētījumi liecina, ka tikai trīs no desmit zviedriem šogad Z-svētku dāvanām tērēs mazāk nekā citus gadus.

HUI Research paredz, ka Z-svētku tirdzniecība šogad atkal sitīs iepriekšējo gadu rekordu par 1,5% vairāk nekā 2011. gadā. Un šis rekords tiek sists jau septiņpadsmito gadu pēc kārtas.

Lielākā daļa zviedru Ziemassvētku dāvanas pērk par iekrāto naudu vai algu, bet 8% pērk uz kredīta.

Ir sācies decembris, kas ir ražīgākais gada mēnesis jebkuras Rietumu civilizācijas valsts ekonomikā.

Šis gads droši vien nebūs izņēmums.

Tabulā varam labi redzēt, kas ir bijuši Rietumu dzīves stila simboli kopš 1988. gada un ko šie produkti liecina par mums.

Gada Ziemassvētku dāvana Zviedrijā kopš 1988. gada

1988 Maizes cepšanas krāsns 2001 Darbarīki mājas remonta darbiem
1989 Videokamera 2002 Pavārgrāmata
1990 Woka panna 2003 Adīta ziemas cepure
1991 CD atskaņotājs 2004 Plakanais televizors
1992 TV spēle 2005 Pokera komplekts
1993 Parfīms (smaržas) 2006 Audiogrāmata
1994 Mobilais telefons 2007 GPS uztvērējs/navigators
1995 Kompaktdisks 2008 Piedzīvojums
1996 Interneta pieslēgums 2009 Adatu paklājiņš
1997 Elektroniskais mājdzīvnieks (tamaguči utml.) 2010 Planšetdators
1998 Datorspēle 2011 Grozs /maisiņš ar pārtiku
1999 Grāmata 2012 Austiņas
2000 DVD atskaņotājs