Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

Speciāli TVNET

Vai janvāra sākumā vajadzētu iedalīt vienu brīvdienu krievu Ziemassvētku svinēšanai? Vienai iedzīvotāju daļai šķiet, ka Latvijas pareizticīgajiem arī pienākas sava „eglītes iedegšanas diena“, tāpēc brīvdiena janvāra sākumā būtu laipnības žests. Citiem šķiet, ka reliģisku svētku kā brīvdienu skaita palielināšana ir nevajadzīgs trieciens valsts ekonomikai. Pārējie rausta plecus un nesaprot: kāpēc mūsu pareizticīgajiem Ziemassvētki ir citā laikā nekā mums pašiem un visiem Eiropas pareizticīgajiem?

Vainīgs esot kalendārs, kas krievu baznīcai citādāks. Lai gan būtībā šis jautājums nav par kalendāru, ticību vai pārliecību, bet gan par politiku, kurai Krievijā kalpo arī baznīca. To pierāda arī patlaban aktuālā Ukrainas baznīcas aiziešana no Maskavas (Kremļa) pakļautības.

Pareizticīgie jeb ortodoksie?

Slāvu (Правосла́виѥ no grieķu: ὀρθοδοξία) jeb ortodoksā baznīca, kuras piekritējus Latvijā sauc par pareizticīgajiem, ir viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem, paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantiem. Šī baznīca ir saglabājusi nosacītu teoloģisko doktrīnu vienību, taču tai nav vienota autoritatīva, hierarhiskas pakārtotības centra. Ietekmīgākais ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kas ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules ortodokso jeb pareizticīgo kristiešu centrs. Tas koordinē, taču tam nav nekādas administratīvas varas. Lielākā daļa pareizticīgo pieturas pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas, un šobrīd šis virziens aptver apmēram 300 miljonus ticīgo Austrumeiropā, Balkānos un Vidusjūras baseina austrumu sektorā.

Pašlaik Latvijas Pareizticīgā baznīca administratīvi ir Krievijas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta pārraudzībā un pakļaujas Maskavas noteikumiem. Taču šis fakts ir okupācijas sekas, jo pirms kara un PSRS okupācijas tā bija autonoma pareizticīgo baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (pēdējais brīvās Latvijas metropolīts bija Augustīns Pētersons). Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu okupācijas vara atstādināja no pienākumu izpildīšanas, un šādi Latvijas Pareizticīgā baznīca tika ar varu pievienota Maskavas patriarhātam Padomju Savienībā. Tikai 1978.gadā šo Latvijas Pareizticīgās baznīcas piekabināšanu Maskavai oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs.

Sākumā PSRS aktīvi iepludināja Latvijā naudu pareizticīgo kulta celtņu remontiem un apkurei, taču vēlāk Kremļa attieksme pret savējo baznīcu mainījās. 1950.gadā Rīgā tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle, lai iekārtotu tur planetāriju ar kafejnīcu, kuru tautā sauca par „Dieva ausi“. Vairākas baznīcas tika uzspridzinātas, slēgtas, iznīcinātas vai to telpās tika iekārtotas noliktavas un sporta zāles.

Paradoksāli, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī, pareizticīgo koncils nolēma palikt turpat – saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgajā uzraudzībā. Tātad – pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, bet Pareizticīgā baznīca ne.

Pieejamie materiāli liecina, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas vietējie darīja visu, lai „šajā sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas patriarhāta, bet pareizticīgie negribēja saraut saiti ar Māti Baznīcu (Krievijā), Augsti svētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu – lūgt /../ Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju/../“. (1) Rezultātā Latvijas autonomo Pareizticīgo baznīcu reģistrēja 1992. gadā Latvijas Tieslietu ministrijā kā baznīcu, „kura vēsturiski radusies XI gs. no Krievijas Pareizticīgās baznīcas un kurai ar to ir kopīgi svētumi, svētie aizbildņi Dieva priekšā, vienota baznīcas uzbūve, dievkalpojumu kārtība un garīgās dzīves iekārta“ (turpat). Tas nozīmē, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, netika atjaunota Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība.

Augstākminētais apgalvojums par to, ka pareizticība vēsturiski ienākusi Latvijā no Krievijas, ir nepatiess, un to viegli var atspēkot ar vēstures faktiem. Apšaubāmi ir arī tā laika Pareizticīgās baznīcas aktīvistu rakstveida apgalvojumi Tieslietu ministrijai, ka mūsu pareizticīgajiem ir jāpiekārtojas Krievijai, jo cara laikā tā esot bijis.

Pilnīgi ignorējot un neņemot vērā apstākli, ka Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts apstākļos Pareizticīgā baznīca labprātīgi pievienojās Konstantinopoles pārraudzībai. Ja reiz mūsu pareizticīgie brīvvalsts apstākļos pievienojās centram Konstantinopolē, tad kāpēc šis noteikums netika atjaunots deviņdesmitajos gados? Kāpēc 1990. gada Latvijas Tieslietu ministrs Viktors Skudra pieļāva šādu iniciatīvu un akceptēja netaisnīgu mūsu Pareizticīgās baznīcas aizvilkšanu atpakaļ un Maskavu, kas automātiski nozīmē Kremļa kontroles saglabāšanu?

Nevienam nav noslēpums, ka līdz 1917. gadam Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts baznīca. Tāpēc bija cieši sajūgta kopā valsts politisko varu. Neraugoties uz boļševiku ateismu, viņi tomēr spēja pakļaut savai kontrolei visu konfesiju vadītājus arī PSRS terora apstākļos Latvijā. Putins tagad atklāti atjauno valsts baznīcas lomu politikas vadībā un dancina arī mūsu pareizticīgos pēc savas stabules.

Tagad iznāk, ka Pareizticīgās baznīcas atvilkšana atpakaļ Krievijas kontrolē (deviņdesmito gadu sākumā) ir bijis apzināts postsovjetistu gājiens jeb „kājas ielikšana durvīs“. Tika samelots, ka „vajag palikt Maskavas kontrolē“, un neizglītotie ierēdņi tā laika Tieslietu ministrijā to arī atļāva izdarīt. Viņi nevis atjaunoja Latvijas brīvvalsts iedibināto kārtību, bet atjaunoja cara laika ticības standartu.

Taču kā tad paliek ar kalendāru? Vai visiem pareizticīgajiem ir kalendārs, kurš pieprasa svinēt Ziemassvētkus janvārī? Nē, tā nav. Kristīgie savu svētku aprēķināšanai izmanto divus dažādus kalendārus. To mēs zinām. Taču nav pamanīts tas, ka 1923. gadā Konstantinopolē Pareizticīgā baznīca izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja savu laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem. Kopš tā brīža visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar mums pārējiem. Turpretī Krievijas un tās bijušās guberņas saglabāja atšķirīgu laika skaitīšanu un turpināja svinēt kristīgās baznīcas svētkus atrauti. Citās dienās nekā pārējie.

Ja Latvijas pareizticīgie loģiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles pakļautībā (kā tas bija brīvvalsts laikā), tad mums krieviem un latviešiem būtu atkal viens un tas pats Ziemassvētku vakars decembrī. Lieldienas tāpat. Tātad cīņa par krievu Ziemassvētkiem janvārī ir cīņa par Kremļa ietekmes pastiprināšanu Latvijā. Šī kauja ir politiska. Te ir runa par ietekmi, nevis ticību. To pierāda arī aktuālā ukraiņu Pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas ietekmes un pāriešana Konstantinopoles pakļautībā.

Kāpēc ukraiņu pareizticīgie aizgāja projām no Maskavas?

Tāpēc, ka Krievija karo ar Ukrainu, bet baznīcas atkarība patur ukraiņu ticīgos Maskavas kontrolē. Nav normāli. Pirms kāda laiciņa jeb precīzāk 11. oktobrī Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Ar šo Sinode nolēma atcelt 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas Metropolija tika piešķirta Maskavai. Tātad – ukraiņu baznīcas pakļaušana tika realizēta cara okupācijas apstākļos.

Tagad ukraiņi cenšas no kremlinu Maskavas izrauties. Šāds lēmums normālu cilvēku nepārsteidz, jo Krievija atrodas kara attiecībās ar Ukrainu, bet vienlaikus baznīca Kijevā ir Kremļa varas pakļautībā. Taču Maskavas patriarhs Kirils par notiekošo ir sašutis un apgalvo, ka ar šo Konstantinopoles patriarhāts esot „šķērsojis sarkano līniju“ (3). Skaidrs, ka arī Petro Porošenko izmantos šo uzvaru savā vēlēšanu kampaņā.

Tāpat varam prognozēt, ka Krievija neļaus ukraiņu pareizticīgajiem mierīgi dzīvot un darīs visu, lai uzkurinātu šo soli konflikta līmenī. Piemēram, jau tagad zināms, ka promaskaviskie pareizticīgie nedrīkst lūgt Dievu ukraiņu baznīcās, ukraiņu ticīgie nevarēs saņemt svēto vakarēdienu krievu baznīcas telpās, baznīcu garīdznieki vairs nedrīkstēs kalpot kopā utt.

Protams, konfrontāciju iedarbina Maskavas frakcija, kas ukraiņus jau nodēvējusi par šķeltniekiem. Taču ar to nepietiek. Krievijas baznīcai piederīgie turpmāk nedrīkstēs lūgt Dievu Konstantinopoles patriarhāta baznīcās. Tad jau arī mūsu Latvijas pareizticīgajiem, kā Maskavai piederīgajiem, ļoti jāuzmanās no iemaldīšanās, piemēram, Grieķijas vai Bulgārijas baznīcās. Svētā Atona kalns Grieķijā mūsējiem tagad ir slēgts!

Nevienam nav noslēpums, ka patriarhs Kirils cieši sadarbojas ar Vladimiru Putinu un vienmēr ir atbalstījis Kremļa politiku. Atskaņas dzirdamas arī pie mums Latvijā.

Pirms nedēļas Ukrainas prezidents Petro Porošenko teica runu, uzsverot, ka katrs ticīgais var izvēlēties savu ceļu pie Dieva un Kremlim neizdosies ukraiņus iebaidīt ar baznīcu. Viņš arī uzsvēra, ka jautājums par neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statusu, kas ir neatkarīga no Maskavas (Kremļa un Putina), ir saistīts ar valsts politisko neatkarību un nacionālo drošību.

To vajadzētu atcerēties arī pie mums Latvijā. Īpaši tāpēc, ka „Kremļa kāja mūsu baznīcas durvīs“ atrodas joprojām. Nav izslēgts, ka arī mūsu pareizticīgie jeb ortodoksie Latvijas baznīcās būs spiesti lūgšanās nosodīt, viņuprāt, „šķeltniekus – ukraiņus“, kas faktiski ir mūsu sabiedrotie un draugi. Tas nozīmē, ka Latvijas pareizticīgo baznīca Maskavas (Kremļa) kontrolē ir ideoloģiskā dinamīta kaste ar laika degli. Jautājums ir nevis par to, vai, bet drīzāk gan kad sērkociņš nošvirkstēs Maskavā un aukla iedegsies Grebņevā.

Tāpēc janvāra Ziemassvētkus nevajag ieviest kā svētku brīvdienu Latvijā, jo tie tikai padziļinās plaisu starp Kremļa atkarībā esošajiem ortodoksālajiem – pareizticīgajiem un Latviju kā eiropeisku rietumvalsti. Kremļa kāja ar šo brīvdienu iespers tālāk un dziļāk mūsu valsts divkopienu areālā, jo te nav runa par ticību, bet politiku.

Trojas zirgs savu darbu prot.

1 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=11&id=28&lang=LV

3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/konstantinopoles-patriarhats-atzist-ukrainas-pareizticigas-baznicas-neatkaribu.a295700/

One thought on “Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s