Pakāpties uz citiem – intelektuāli vājo metode

Speciāli TVnet 

pakapties uz citiem

TVnet kolāža

 

Tā dara daudzi. Jau sen. Viņi uzrāpjas virsū cita gudrajām, labajām domām un pakapā ar nazi, lai tās saplīst gabalos. Pašūpo autoritātes uz viņu postamenta, palēkājot tām pa pakaušiem, un pēc tam zviedz par to, kā apjukušais klasiķis «iebēg krūmos». Katru var apvemt un ikvienu drīkst aplīmēt ar apmelojumiem kā afišu stabu, noskatoties, kā vēmekļi pielīp un etiķetes saaug ar upura ādu.

Respektablo un viedo cilvēku laiks ir garām. Gudru un cienījamu ļaužu vairs nav. Tie ir tikai grāmatās un vecās filmās. Tāpēc plosīklas un anarhisti gavilē. Interneta sociālie tīkli nelāgo ierašu paspilgtina, jo tagad katru var iemīdīt zemē vai apliet ar vircu himnas akordu pavadījumā. Tas, kas agrāk skaitījās nepiedienīgi un nepieklājīgi, šodien pārvērties sertificētā dzīves stilā. Taču ir arī jaunas iezīmes, no kurām pašlaik spilgtākā ir faktu nomaiņa ar emocijām. Kā dzīvosim tālāk?

Sajūtas pret faktiem

Atceros, kā 2015.gada rudenī visa Eiropa sastinga noslīkušā kurdu puisīša priekšā, kas bija izskalots no Vidusjūras viļņiem bēgļu paisuma laikā. Attēls iešūpoja mūsu līdzcietību, taču notikuma politiskajiem pretiniekiem «šādas bildes» nevajadzēja. Tās neiederējās viņu propagandas kontekstā un tāpēc arī, piemēram, zviedru neonacionāļi tūliņ sagudroja nepatiesības par mirušo bērnu Ailanu Kurdi (Aylan Kurdi), lai pēc tam tās izplatītu pasaulē kā mediju «melu ziņu» atmaskojumu. Viņi pakāpās pat uz nomiruša bērna.

Uz jautājumu – «Kāpēc jūs izplatāt melus? Tas nav godīgi!» – SD politiķi atbild: «Tu tā domā! Tā ir tava patiesībā. Mēs domājām ar jūtām! Emocionāli. Mums ir cits piegājiens. Redzēs, ko teiks tauta!» Iespējams, ka viņiem bija sajūtas, ka Eiropa jau grimst un slīkst musulmaņu bēgļu straumē. Tāpēc simts cilvēku vietā viņi ziņoja par miljonu. Pieņemu, ka viņiem bija bail šajā plūsmā noslīkt ar visu savu identitāti. Iespējams, ka tieši tāpat – «ar jūtām» (smadzeņu un loģikas vietā) domāja arī ASV prezidents Tramps, brīdī, kad viņš nesen satraukts ziņoja pasaulei par «kārtējo teroristu uzbrukumu Zviedrijai» kādā piektdienas vakarā. Nekāda uzbrukuma nebija. Viņš sajauca faktus ar emocijām, kuras bija guvis, noskatoties emocionālu Fox ziņu sižetu. Ar emocijām (smadzeņu vietā) kāds organizēja arī prezidenta Vējoņa tikšanos Dubaijā ar Šleseru un viņa dēlu pie viena vakariņu galda, kur kā fons bija piesēdinātas klāt pāris dekorācijas austrumnieku apģērbā. Bailēm ir lielas acis.

Emocijas pret faktiem. Tā ir smaga kauja, jo jau sen zināms, ka jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts. Trampa svītas iedarbinātā «fake news» kampaņa pret masu medijiem ir tieši no šīs operas – faktu vietā tiek piedāvātas emocijas «informācijas iesaiņojumā». Jo šo cilvēku dzīves jēga nav patiesības noskaidrošana, bet gan savas taisnības uztiepšana.

Pakāpšanās uz otru

Gandrīz visas sabiedriski politisko jautājumu debates, kuras aizvadītajā laikā nācies noskatīties mūsu medijos, izmanto šo shēmu – salikt visus zirnekļus vienā pudelē, sakratīt un noskatīties, kurš kuru nokodīs.

Sākumā šķita, ka raidījumu producenti pārpratuši lietišķā dialoga jēgu un jauc konstruktīvu sarunu ar realitātes šovu. Vēlāk sapratu, ka tas tiek darīts apzināti, izklaides vai pārprastas «demokrātijas» vārdā. Pat konferencēs un publiskos semināros sāka parādīties «klauni» un trampveidīgie «atmaskotāji», kas zāģēja nost konstruktīvu dialogu, novedot jebkuru sarunu līdz absurdam.

Saprotams, ka «klauns» nekad nespēs būt amizants, ja nebūs uz kā pakāpties. Viņš «paņem» personas «B» argumentus un uzskrūvē tos līdz nejēdzībai, pārspīlējot, lai tie izskatītos muļķīgi, un tā pakāpjas uz sava sarunu biedra (to samazinot). «B» klaunam atbild ar to pašu. Mēs (skatītāji un radioklausītāji) vairs nesekojam domu gaitai, bet gan vērojam, kurš kuru nokodīs. Viss šeit notiek tieši tāpat kā divu gaiļu vai suņu mačos finiera kastē. Klauns vai filozofs «B». Kurš kuru.

Skaidrs, ka mūsu sabiedrībā ir sarežģītas problēmas, kuras vajadzētu atrisināt, tās izrunājot. Taču medijos tas neizdodas, jo diskusijas vietā tiek novietots izklaides šovs ar «skorpionu cīņas» loģiku. Varbūt tāpēc mūsu televizoros un radioaparātos vairs nav diskusiju raidījumu? Visi jau nokosti?

Taču iedomāsimies, ka šie producenti ir atlaisti no darba un viņu vietā nostājas konstruktīvas sarunas loģika.

Paņemsim labāko ideju, domu, argumentu no sarunu partnera un uzlabosim to. Papildināsim. «B» un «klauns» arī dara tāpat. Pēkšņi (vienā rāvienā) telpa piepildās ar garīgu enerģiju un gudrām iniciatīvām, kas griež ceļu gudrībai nevis dod priekšroku muļķībai.

Vai šādi iespējams atrisināt visas mūsu laika problēmas? To iepriekš nevar apsolīt. Taču viens gan ir skaidrs – šādu sarunu priekšā arī mēs, skatītāji un klausītāji, vairs nejūtamies muļķu valstī ieslodzīti, jo ir līdzcilvēki, kuriem ir ko teikt un no kuriem var uzzināt daudz jauna un vērtīga.

Izrādās, ka nemaz nevajag daudz – tikai saņemties un nesākt pakāpties uz otra (To change your mind is the best way to show that you still have one. Taylor Mali)1

Kustīgais intelekts vai «samazinātāji»

«Kustīgā» intelekta veids spēj un prot atzīt savas kļūdas. Sabiedrība, kas nespēj kritiski paraudzīties uz savu pagātni, neizbēgami stagnē (Byung-Chul Han). Taču kustīgo intelektuāļu ir maz un to skaits sarūk brutālajā komunikatīvajā telpā. Teorētiski viss it kā skaidrs – saņemties un pāriet uz kustīgo intelektualitāti, ja tā katram no mums (un sabiedrībai kopumā) ir daudz vērtīgāka nekā pašreizējie savstarpējie kari. Kāpēc turpinām spītēties, pakāpties cits uz cita un vajāt tos, kas ir labāki par mums pašiem?

Vainīgās esot bailes. Mūsu smadzenes fokusējas uz bīstamo un aizstāvas ar bailēm kā žogu pret ārpasauli. Ja aiz krūma nestāvēs vilks, tad mēs šo zaru kopojumu vispār nepamanīsim. Jēga ir tikai tam, no kā mums bail. Galvenais, ko mēs reģistrējam vienmēr un visur, ir tas no kā baidāmies.

Arī interneta komunikācijā – ievaino tikai sāpīgie cirtieni, kurus kā galveno pātagu, izkapti un kalašņikovu lieto tie, kas mēdz pakāpties uz pārējiem. Vārdi pārtop granātās un ūdeņraža bumbās. Faktu vietā detonējot emocijas. Un atkal esam nonākuši pie tiem pašiem «zirnekļiem pudelē», kas nogalina konkurentu, to samazinot. Kā rīkoties brīdī, kad «pamazinātāji» metas virsū, «lai apķēpātu manu darbu» (Imanta Ziedoņa formulējums). Palikt ar taisnu muguru, elpot, meditēt un stāvēt pāri suņu rejām. Demokrātija garantē ne tikai tiesības izteikties, bet arī klusēt un nepiedalīties spēlē, kurā jūs pamazina līdz idiota līmenim kāds apzināti. Reizēm šķiet, ka lielākā mūsu infoglut2 sabiedrības lielākā problēma ir nevis izteikšanās iespēju ierobežošana, bet gan klusēšanas tiesību trūkums.

Vēlreiz par jūtām un prātu

Vēlējos piebilst, ka man patīk emocijas. Bez tām mēs jau sen būtu roboti. Tās kūsā ikvienā no mums. Brīdī, kad zaudēsim spēju sajust un mīlēt, mēs visi pārv’ertīsimies par veciem, sažuvušiem juristiem. Tā nebūs daiļa aina. Nepavisam. Taču, lai saprastu, kas pasaulē notiek, medijiem un domātājiem ir jābalstās nevis uz «to, kā mums liekas», bet uz to, «kas patiešām ir un notiek». Ir vajadzīgs intelekta dziļums, un to nevar sarūpēt steigā, izklaidē un troksnī.

Sabiedrība, kurai nav laika klausīties,3 atgādina bokseri ar krampjaini sasprindzinātiem žokļiem un sadauzītām locītavām. Iespējams, ka tīmekļa pārgudrības apstākļos visgudrākā atbilde ir īsa – «es nezinu».

Šodien visi jūtas gudri. Internets atbild uz visiem jautājumiem, piedāvā drazas un puspatiesības, ar kurām apbruņojoties, var iet uz televīziju un aprakt kadrā Danti, Šilleru vai Kirkegordu. Būtībā šie gudrie ļaudis lieliski noder «klauniem», kuri dominē publiskajā telpā, nemaz nekautrējoties no «kāpnītēm» un «vesera», kas viņiem vienmēr pie rokas.

Gandijs zināja, ka varmācība ar vārdu sāp tik pat sāpīgi kā pletnes cirtiens. Tāpat viņš zināja, ka atriebes pļauka šajā kaujā nepalīdzēs un apmierinājumu nedos. Centieni pakāpties uz otra, to apzināti «pamazinot», ir triks, kuru izmanto intelektuāli slinkie un vājākie. Tie paši, kas skauž un savas bailes nespēj savaldīt nekā citādi, kā «samazinot» tos, kas labāki un gudrāki par pašu.

Naivi iedomāties, ka saturīgi televīzijas vai radio raidījumi (diskusijas) vai intelektuāli dziļi komentāri varētu atrisināt visas aktuālās Latvijas problēmas. Taču tie spēj un var radīt paraugu sava laika komunikācijas stilam. Veidam, kā cilvēkiem vajadzētu domāt kopā, sarunāties un risināt problēmas. Pagaidām mums piedāvā izklaidi, kas konstruēts uz iekšēja konflikta bāzes. Nav noslēpums, ka konfliktu deglis vienmēr ir un paliek stulbums.

Tāpēc padomāsim brīdī, kad kāds mums stāstīs ko šaušalīgu. Vai tās ir emocijas vai tomēr fakts? Vai vērts «piemest pagales» verbālam ugunskuram, kuru sakurinājis kāds cits? Jau 19.gadsimtā bija skaidrs, ka ikviens no mums par kaut ko cīnās (Everyone you meet is fighting a battle you know nothing about).4

Vai ir vērts vicināt verbālās agresivitātes karogu un cerēt uz tīmekļa sabiedrības akceptu? Galu galā arī virtuālajā pasaulē ne viss ir zelts, kas spīd. Tāpēc pamēģināsim saskatīt cilvēkos labo, gudro un talantīgo, kas viņos ir, jo slikto mēs tāpat ieraugām uzreiz. Tādi esam.

Domāsim ar prātu un jutīsim ar sirdi.

Pavasaris tuvojas.

Atsauces:

1 – Mainīt savas domas ir labākais veids, kā pierādīt, ka tādas vispār ir.

2 – Informācijas pārpilnība, skat. Andrejevic, M. (2013) Infoglut. How too much information is changing the way we think and know. London & New York: Routledge

3 – Interneta infopatēriņā šodien tiek izmantotas vairākas uztveres formas: skat. Carr, N. (2010). The Shallows: What the internet is doing to our brains. New York & London: W.W.Norton &Co.

4 – Ikviens, kuru satiec, izcīna savu kauju, par kuru tev nav ne mazākās nojausmas. Tātad ikvienam no mums ir jāizcīna savējā kauja.

Kāpēc Zviedrija atkal nākusi modē jeb 1984. gada ziņojumi

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/648675-kapec_zviedrija_atkal_nakusi_mode_jeb_1984_gada_zinojumi

Speciāli TvNet

Fox News un Donalda Trampa šausmu vīzijas Zviedrijas attīstības virzienā sašūpojušas arī Latvijas konservatīvo publiku. Vai tiešām ar Zviedriju «notiek kas slikts», tā «slīkst imigrantu pūļos» un vai dienvidu pilsēta Malme patiešām ir kļuvusi par «izvarotāju galvaspilsētu» – kā to apgalvo Trampa un Putina propagandas mediji?

Zviedru vēstures zinātņu doktoram Karlam Marklundam ir viedoklis šajā jautājumā. Daudzām Karla nostādnēm piekrītu. Taču izvirzīšu arī savējās.

Zviedrijas portrets 2017

Tas, ka par Zviedriju pēdējo gadu laikā tiek izplatīti melīgi «fakti» un izdomātas «patiesības», nav nekas jauns. Runa šeit nav par to, kas notiek vai nenotiek nelielajā Ziemeļeiropas valstī. Konfrontācija ir ideoloģiska.

Fantāzijas par Zviedriju konservatīvo ekstrēmistu medijos nenozīmē arī to, ka pasaulē būtu sākusies «liberālisma krīze» vai ka sabiedrība būtu nogurusi no demokrātijas vai atvērtas sabiedrības un vēlētos aši tikt ieslēgta reliģiozas diktatūras roku dzelžos. Nē, runa ir par veco, pārbaudīto «aukstā kara» situāciju, kad SWE simbolizē tieši to, kas nepatīk konservatīvajiem fundamentālistiem: publiskuma atvērtību, konsekventu politisko kreisumu, feminismu, labvēlību visiem, kas ir mazākumā (ieskaitot seksuālās minoritātes), un rasisma apkarošanu. Zināmā mērā Zviedrijas iekšējā kārtība ir kļuvusi par ideoloģisku simbolu un tāpēc kā piemērs spēlē noteiktu lomu globālā viedokļa veidošanā.

Tagad, kad ASV vairs nav galvenais Putina režīma kritikas un naida objekts, par to aizvien biežāk kļūst viena no visliberālākajām pasaules demokrātijām – mūsu pašu protestantisma kaimiņzeme Zviedrija.

Melīgo un viltoto ziņu paisumu par Zviedriju novēroju jau samērā sen.

Jāpiezīmē, ka pamatā šos melu produktus ražo galvenokārt Kremļa mediji un no krievu publiskās telpas tie nonāk arī Latvijā. Strādājot par Zviedrijas korespondenti, nācās vairākkārt atteikt Rīgas redakcijām muļķīgu «faktu» komentēšanu Latvijas tabloīdiem, vienkārši tāpēc, ka «fakti» bija izdomāti. Piemēram, par to, ka vīriešiem turpmāk Zviedrijā būšot aizliegts urinēt «stāvus», jo tā vēloties zviedru feministes. Šis muļķīgais joks klīda pa krievu medijiem kā absolūtā patiesība, un latviešu žurnālisti bija pārliecināti, ka «trakās feministes» to arī panāks. Piemērs lieliski ilustrē vienu no centrālajām uzbrukuma frontēm Skandināvijas valstīm – feminismu, kas austrumeiropiešiem nav saprotams un «trampistiem» nav pieņemams. Tas, ka liela daļa Austrumeiropas sabiedrības joprojām nesaprot, «kāpēc zviedriem vajadzīgs feminisms», un viņi nezina, ka feminisms ir visu vadošo zviedru partiju akceptēta politika, ir viņu pašu problēma. Ja kāds kaut ko nezina, tad vajag mēģināt pastudēt šo tēmu, nevis izdomāt primitīvus noliegumus un aizklāt patiesību ar fantāzijas murgiem. Otrs aspekts ir tolerance pret gejiem un lesbietēm, kas arī ultrakonservatīvajām aprindām nav saprotams izpaudums. Taču galvenais trieciens pret Zviedriju fundamentālistiem izdevās pēc tam, kad 2015. gada rudenī valstī tika uzņemts liels bēgļu un migrantu skaits. Pastāvēja «cerība», ka beidzot šie izlēcēji no ziemeļiem «nogrims» ar visu savu «savādo» valsti.

Katrs spriež pēc savas pieredzes. Nav noslēpums, ka melu izdomātājiem šķita, ka zviedri ar migrantu plūsmu galā netiks un to absorbēt nespēs. No fantāzijas dzīlēm ultrakonservatīvajos medijos ASV un Krievijā uznira pasakas par «no go zones» Malmē, par sirojošiem islāmistu armijas karotājiem Stokholmā, par sieviešu izvarošanām, kuras «slēpj vietējie mediji», par «zviedru sistēmas sabrukumu» imigrantu rezultātā. Sociālajos medijos joprojām klejo falšas bildes, kas it kā apstiprina šos pieņēmumus. Visiem šiem apgalvojumiem ir viens konkrēts mērķis – iestāstīt globālajai sabiedrībai, ka tā nevajag darīt, jo redz kas notiek! Tātad brīdināt pasaules sabiedrību, ka Zviedrijas demokrātijas modelis ir bankrotējis un vairs nav atdarināšanas cienīgs.

Ja kāds šodien patiešām nopietni seko Fox News (Ami Horowitz) vai Putina medijiem (pateicoties Latvijas Lattelecom laipnajam Krievijas propagandas piedāvājumam), tad rodas iespaids, ka Zviedrija nepavisam vairs nav droša un stabila valsts. Braukt uz Jordāniju vai Turciju (izejot no šiem ziņojumiem) šķiet drošāk. Lai gan šīs valstis ir uzņēmušas vēl vairāk bēgļu nekā Zviedrija (skat. UNHCR 2016 ziņojumus).

Taču, neraugoties uz to, Zviedrija tomēr ir un paliek «alt right» kustības centrālais apšaudes mērķis.

Fundamentālistu kauja pret liberālismu

Protams, ka tā ir ideoloģiska kauja. Zviedrijas atvērtība nepatīk tiem, kas vēlas atjaunot KKK, pieķēdēt sievieti pie dzemdību nama un plīts, sabāzt bērnus reliģiozās skolās un ieviest valstī vienpartijas sistēmu.

«Kārtības» un «stingrās rokas» piekritēji nevēlas zviedru loģikas tālāku izplatīšanos.

Protams, «trampistiem» nepatīk šī Zviedrija, kuru uzteica Baraks Obama, Bērnijs Sanderss un Bils Geitss. Tāpēc, ka šīs sabiedrības modelis viņam nepatīk. «Zviedrija ir kļuvusi par alt right kustības favorītu tāpēc, ka Zviedrijas «atvērtums» ļoti ilgi ir kalpojis par paraugu citām valstīm, īpaši liberālo un progresīvo kustību piekritēju vidū,» konstatē profesors Karls Marklunds.

Taču amerikāņu sabiedrībā vienmēr ir bijuši «spēki», kuriem Zviedrijas izaicinošā uzvedība nav patikusi.

Jau pērnā gadsimta piecdesmitajos gados amerikāņu konservatīvā prese šausminājās par «zviedru grēku» (seksuālo revolūciju), pēc tam sekoja teksti par it kā «tautas nodzeršanos» un «lielo pašnāvību skaitu», «augsto laulību šķiršanas procentu», vārdu sakot – morālo pagrimumu. Kur nu vēl 1976. gada pārprastie ziņojumi par Astrīdas Lindgrēnas konfliktu ar zviedru nodokļu inspekciju. Pat New York Times toreiz ziņoja, ka zviedri regulāri maksājot nodokļus 100% līmenī. Zviedru sociālisms tika izsmiets, darba tirgus tāpat. Īpaša kritika tika vērsta pret personas kodu ieviešanu zviedru sabiedrībā, kas esot koncentrācijas nometnes cienīga rīcība (lai gan amerikāņiem pašiem bija viņu Social Security numbers pirmajiem).

Murgu šajā ideoloģiskajā cīņā bija tik daudz, ka Zviedrijas Ārlietu ministrija sāka apzīmēt šos izdomājumus ar nosaukumu «1984. gada ziņojumi» (atsaucoties uz Orvela romānu). Pirms 50 vai 40 gadiem šajos ziņojumos galvenokārt tika izmantotas anekdotes. Tajās zviedrs tika tēlots kā neveiksminieks un pamuļķis. Zināmu sabiedrības daļu šie stāstiņi sasniedza.

Ulofa Palmes laiks iezīmēja krasu nostāšanos antiamerikāniskajās pozīcijās. Pa kreisi no citām lielajām un mazajām valstīm. Labklājības kāpums, aprūpe un iedzīvotāju apmierinātība pielika punktu kritiskajām viļņveida kustībām. Diplomātijas panākumus starptautiskajā līmenī ieskaitot. Taču daudziem ārzemēs Zviedrija bija un palika utopiskas valsts statusā, jo Stokholma bija izvēlējusies neparastu, ļoti specifisku valsts attīstības modeli. To pašu, kuram, pēc daudzu konservatīvo domām, bija pavisam drīz jābankrotē.

Tagad (migrācijas dēļ) šim modelim būtu beidzot jāmirst varmācīgā nāvē. Kopā ar fundamentālistu tik nīsto toleranci pret citādajiem, feminismu un liberālismu. Ja politiski «sasprāgs» Zviedrija, tad eksplodēs arī šis simbols. Taču nelaimes piesaukšana nav realizējusies.

Paradoksāli, bet zviedriem izdodas integrēt imigrantus veiksmīgāk nekā daudzām citām valstīm.

Nedomāju, ka stāvoklis šodien ir ideāls, taču viņiem tas izdodas daudz labāk nekā krievu «piektās kolonas» integrēšana Latvijā. Kā zviedriem tas izdodas, ir jau nākamais jautājums. Par to jārunā atsevišķi, jo liela imigrantu daļa ir lojāla Zviedrijas valstij un nepieprasa, lai karaliste pievienotos Serbijai, Sīrijai, Turcijai vai Polijai. Visi imigranti integrējas Zviedrijā uz zviedru valodas bāzes, lai arī nāk no valstīm, kurās runā lielākās pasaules valodās nekā zviedru.

Zviedrijā nav nekādu arābu, serbu, krievu skolu. Visi mācās zviedru skolās.

Pilnīgs pretstats tam, kas notiek ar krievu imigrantiem Latvijā joprojām, ražojot (izolētajā izglītības sistēmā) mītnes valstij nelabvēlīgus pilsoņus.

Pirmdienas vakara nemieri Stokholmas priekšpilsētā Rinkebijā nav apliecinājums Donalda Trampa piektdienas muļķīgajam apgalvojumam par terorisma eksploziju Zviedrijā. Šī Zviedrijas galvaspilsētas daļa jeb «ciems» sastāv praktiski tikai un vienīgi no imigrantu ģimenēm. Betona daudzstāvu māju birzī. Tajā dzīvo ļoti dažādas izcelsmes ieceļotāji, un loģiski, ka šādās zonās veidojas sirojošu jauniešu bandas (grupējumi), kas cīnās savā starpā. Nepatīkami, ka pirmdienas vakara plosīšanās sākās pēc pazīstama narkotiku tirgoņa aizturēšanas Rinkebijas centrā un puišeļi samērā ātri mobilizējās kārtējam grautiņam. Sāka dedzināt novietotās kaimiņu automašīnas un sist picērijas logus. Vecāki no balkoniem noskatījās, kā tiek demolēta viņu teritorija un to dara pašu bērni. «Tie puikas bija pat no astoņu gadu vecuma. Daudzus pazinu. Maskas bija uzvilkuši. Riebekļi. Tētis un mamma nāk uz manu veikalu pa dienu, bet viņi demolē pa nakti!» – vakar medijiem sūdzējās vietējā veikaliņa īpašniece un pārdevēja, imigrante Čena. Dīvaini, ka šie bērni un jaunieši demolē paši savu mājvietu. Sit ar bruģakmeņiem logus garām braucošiem autobusiem, uzbrūk ar akmeņiem policistiem, ātrajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem. Audzināšanas vai policijas jautājums?

Jebkurā gadījumā tas neliecina par aptverošu imigrantu integrācijas krīzi, lai ko Tramps un Putins bazūnētu, ka zviedru liberālisms un demokrātija ir izgāzušās vērtības.

Zviedrijas ceļš var patikt un var arī nepatikt. Taču antipātijas pret to, «kā viņi dzīvo un domā», nevar būt iemesls, lai apzināti sagrozītu faktus un melotu par to, kas notiek kaimiņvalstī. Svensonu atvērtība un ticība kreisajām idejām ir konfliktā ar populismu un protekcionismu, kas šobrīd plaši izplatās visā pasaulē Putina un Trampa iespaida rezultātā.

Tāpēc skaidrs, ka «Zviedrijas tēlu» turpinās polarizēt troļļi un konservatīvo mediji.

Mēs Latvijā labi atceramies, kā citu valstu mediji demonizēja mūsu neatkarīgās valsts ideju un cik smagi bija pierādīt, ka Latvijas idejai ir eksistences potenciāls. Zviedri pašlaik dara apmēram to pašu. Jā, arī viņiem ir neonacisti un imigrācijas nīdēji, tas ir normāli. Nenormāli ir tas, ka mēs, neatkarīgā valstī Latvijā, labticīgi uzknābājam trampistu un putinistu pamestos melus, nepatiesības un dezinformāciju. Tāpēc samierināsimies ar to, ka amerikāņu un krievu konservatīvajiem Zviedrija un citas ziemeļvalstis bija un būs negatīvie simboli, bubuļi, kas «tādi» ir bijuši vienmēr.

Lai viņi iet savu ceļu. Mēs – savējo. Bez meliem un izlikšanās.