Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir?

Speciāli TVNET

Iespējams, ka daudzi no mums nemaz nezina par šādas cilvēku kategorijas eksistenci. Diemžēl viņi ir. Pirmajā brīdī to grūti saprast, jo vainīgos šķiet neiespējami pamanīt. Vairumam no mums ir mīļa mamma, jauka māsa, smalkjūtīga dzīvesbiedre vai lojāla kolēģe. Kāpēc neieredzēt šo lielisko personību plejādi? Taču nīdēji eksistē. Vairums no viņiem mēdz izskatīties pat ārēji veiksmīgi, demonstrējot, ka ir dekoratīvi pareizi dzīvojuši. Nereti viņu ģimenēs aug arī bērni.

Veču naidu pret pretējo dzimumu sadzīvē nofiksēt ir viegli, taču pierādīt grūti. Nodod viņu rīcība, lēmumi un izteikumi, jo viņi (tieši tāpat kā nacistu propagandists Jozefs Gebelss), mēdz būt droši, ka sieviešu vienīgā dzīves jēga ir vienīgi kalpot vīrietim, dzemdēt bērnus, kopt ķēķi, labi izskatīties un nemaisīties veču darīšanās.

Stāvēt pie ratiem un kalpot vīrietim ar dresēta dzīvnieka entuziasmu, jo sievietes prāta spējas neesot līdzvērtīgas vīriešu smadzeņu jaudai. Brīdī, kad kāda sieviete vadošā amatā ir „izdegusi“ (pārgurusi), tad šo efektu traktē kā viņas – kā mazāk spējīgas būtnes rīcības rezultātu. Lai gan „izdeg“ arī vīrieši.

Mūsu valstī šos sieviešu nīdējus varēja pēkšņi un ļoti uzkrītoši pamanīt šogad.

Brīdī, kad Latvijā tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija jeb apturēts starptautisks dokuments, kas aicina varmācīgi neizdarīties ar sievietēm. Kā karognesējs šai kaujai uzstājās Latvijas katoļu bīskaps un līderis Zbigņevs Stankevičs. Tas pats, kuru šonedēļ daudz redzēsiet ekrānos pāvesta Latvijas vizītes ietvaros. Sieviete Latvijā (izrādās) nav cilvēks. Pret viņu var rīkoties varmācīgi, ja vīrietim tā gribas. Lai to panāktu, mūsu katoļu baznīcas galva izmantoja demagoģiju, kas iedarbojās uz Saeimas neizglītoto un mazizglītoto deputātu prātiem. Partija Vienotība vienīgie nepakļāvās katoļu spiedienam. Diemžēl vienīgie.

Nīdēju argumentācija

Uzreiz jāuzsver, ka šīs kategorijas veči ir tikai daļa no mūsu sabiedrības. Viņu nav daudz, bet tie uzvedas skaļi un aģitē trokšņaini. Jau nacistiskās Vācijas Hitlera propagandas ministrs Jozefs Gebelss dienasgrāmatas piezīmēs uzvēra šo vajadzību, akcentējot, ka nacionālsociālistu partijas sieviešu misija un pienākums esot ļoti lakonisks – „sievietes pienākums ir būt smukai un dzemdēt bērnus“. Tas arī viss. Vairāk neko Hitlera reihs no sievietēm nevēlējās sagaidīt. Nacistu pasaules uzskats paredzēja iedzīvotāju selekcionēšanu, tāpēc sieviešu un vīriešu pienākumus un uzdevumus mazais Gebelss definēja analoģijā ar dabu: „Putnu māte bužina savas spalvas, lai izpatiktu savam vīram un pēc tam pati perē olas ligzdā. Par to viņš apgādā šo un bērnus ar ēdienu un stāv sardzē, sargājot pret ienaidnieku.” Ja daļa zvēriņu un lopiņu tā dara, tad cilvēkam arī tam esot jāpiekārtojas. Pazīstams stāsts, bieži dzirdēts arī Latvijā. Kā jau pie mājdzīvniekiem pierasts, Jozefs norāva sievieti vienā rāvienā nost no saprātīgas būtnes ložas un iemeta kūtī – vienā līmenī ar vistām, kucēm un govīm. Ērti un parocīgi. Tas, ka, piemēram, pingvīnu ģimenes loģika šajā ideoloģijā nemaz neiederas (jo dzīvnieciņi, kas nepraktizē Gebelsam nepieciešamo dzimuma lomu sadalījumu), nav svarīgi. Ja ir nepieciešams „norakt“ 50% no planētas iedzīvotājiem un aizvākt no aktīvas, pilnvērtīgas dzīves sievietes (kā nevajadzīgas konkurentes), tad likvidācijas process var notikt tieši tā, kā līdz šim diktatūrās pierasts – paziņojam uz papīra, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīrietim kā cilvēki (jo vienkārši nav!), un pēc tam devalvējam šos sieviešcilvēkus līdz vīrieša kalpones un dzemdēšanas mašīnas līmenim. Turklāt ierakstām šo sievieti pazemojošo lomu „svētajos rakstos“ un tad jau dzimumu „rasisms“ var norisināties legāli un publiski netraucēti.

Savādi, ka niknos večus man atklāja kolēģi, kas paši pieder vīriešu kārtai. Viņu modrā acs šo vēsturiski iestrādāto, psiholoģisko perversiju bija ievērojusi jau sen. Sākumā neticējās, ka tas varētu būt, jo mēs, sievietes, laižam pasaulē šos puikas, no kuriem daļa vēlāk pārvēršas orkos un kā ikdienas pantiņu skaita lamas par „savas mātes izvarošanu“ krievu vai angļu valodā. Izrādās, ka izrēķināšanās zem baznīcas vai ticības zīmēs ir labākais veids, kā saražot sev Bībeles motivētus vergus sieviešu izskatā. Tāpēc daiļā dzimuma nīdēji rīkojas tieši tāpat kā kūlas dedzinātāji – tos reti var pieķert pie rokas, taču viņu izraisītais posts atkārtojas regulāri un sodu par nodarīto tie nesaņem.

Kalpones stāsts

Amerikāņu kabeļtelevīzijas sērija The handmaid’s tale ir vēstījums tieši par šādu sabiedrību, kas izveidota uz sieviešu nīdēju loģikas bāzes. Biju jau agrāk dzirdējusi par šo  1985. gadā publicēto Mārgaretas Atvudas romānu, taču nebija nācies to izlasīt (1). Zināju, ka tajā ir runa par īpaši izveidotu sabiedrību, kurā sievietes tiek uztvertas tikai un vienīgi kā bērnus ražojamās mašīnas kristiešu fundamentālistu elites sabiedrībai. Šķita pretīgi un lasīšanas necienīgi, kā murgs, kas konstruēts no nejēdzībām. Taču „Kalpones stāsta“ TV versija, kuru nesen sāka demonstrēt zviedru sabiedriskās televīzijas pirmais kanāls, pārsteidza ar savu tiešumu un nejēdzību sasaisti ar mūsdienām. Divas pirmās sērijas sezonas atstāja nomācošu iespaidu, tagad atliek gaidīt trešo, kuru filmas veidotāji sola piegādāt pavasarī. Atvudas stāsts ir izcili pretīgs, bet vienlaikus arī patiess un nepavisam nav tālu no realitātes, kuru piedzīvojam patlaban, kad sievietes tepat Latvijā nav tiesīgas izlemt par savu olšūnu donēšanu, nedz arī par savu cilvēktiesību aizstāvību. Arī pie mums eksistē ļaudis, kas grib sievietes pasludināt par mūžīgi nepilngadīgām un viņu ķermeņus nacionalizēt kā varai piederošu īpašumu, izrīkojoties ar tiem pēc saviem ieskatiem.

Šo tendenci Mārgareta Atvuda ir „uzķērusi“ jau astoņdesmitajos un tāpēc sākusi rakstīt šo nejēdzīgo tekstu 1984. gada Rietumberlīnē ar vecu vācu rakstāmmašīnu. Tobrīd Berlīnes mūris vēl nebija kritis un komunistu diktatūras Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovakijā viņu iepazīstināja ar baiļu un nomāktības sajūtu, kas valda visās diktatūrās. Nepārprotami, ka romānā aprakstītais asiņainais drošības dienests The Eyes(acis) ir smēlies iedvesmu no austrumvācu Stasi.

Antiutopija Gileāda

Filmas scenārista un producenta Brūsa Millera lielākais sasniegums ir prasme piešķirt vecām nejēdzībām šodienas vaibstus. Viņš ir sapratis Donalda Trampa ēras absurdus un pratis tos iztulkot Atvudas varoņos, piešķirot tiem šodienas veidolu. Pati Atvuda vairākas reizes ir apgalvojusi, ka viss, kas romānā aprakstīts, ir patiesi noticis. Ar šo filmas autori vēlas norādīt, ka ASV Donalda Trampa vadībā ir pārvērtusies par ticības fundamentālistu aburdistānu, kurā sieviešu nīdēji vēlas panākt Bībeles šarias likumus. Tas nozīmē, ka kristīgo fundamentālistu pārliecība par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā praktiski neatšķiras no islāma kaujinieku principiem un uztveres. Brūss Millers ir papildinājis romāna stāstu ar nozīmīgām fona detaļām, kas izseko tam, kā normālu, demokrātisku valsti un sabiedrību ir iespējams vienā rāvienā pārvērst kristiešu fundamentālistu totalitārismā. Tiek atspoguļots, kā pati valsts (kristiešu-fašistu vadībās vārdā) atsakās no civilizācijas sasniegumiem, pārvēršot plaukstošu sabiedrību terora drupās. Ar palielināmo stiklu rokā režisors seko, kā iespējams pazemināt izglītotas sievietes ar cienījamu stāvokli sabiedrībā līdz lopu stāvoklim. Politiskā apvērsuma rezultātā viņas tiek pārvērtas par beztiesīgām, ērti izmantojamām un ekspluatējamām būtnēm. Šī postapokaliptiskā fikcija tik smagi traumē un nomāc skatītāju, ka visu sērijas laiku ir neizturami grūti noskatīties nejēdzības un pazemojumus uz ekrāna, kas tiek attaisnoti ar ticību, Bībeli un pārliecību.

Sadarbībā ar autori režisors ir fokusējis galveno uzmanību uz vienu personu ar viņai piešķirto vārdu Ofreda (tā, kas pieder Fredam), kuru tēlo Elīzabete Mosa.

Lieliskas ir epizodes, kurās starptautiskā sabiedrība cenšas ar diplomātiska un ekonomiska spiedienu sviru palīdzību atbrīvot paverdzināto sabiedrību no reliģisko maniaku tvēriena, taču tas neizdodas tieši tāpat kā PSRS laikos nebija lemts atbrīvot Latviju no okupācijas.

Gandrīz viss, kas filmā redzams, sasaucas ar Eiropas totalitāro valstu pagātni: uniformu loģiku, priviliģēto kastu sistēmu, nomenklatūras priekšrocībām, zvērīgu caurmēra iedzīvotāju pazemošanu utt. Ja citas antiutopijas mēdz pievērsties šķiru jautājumiem, tad šajā gadījumā centrālā ass ir sieviešu nīšana, kas raksturīga visām diktatūrām. Visos laikos un visās formās. Kristīgo radikālo spēku dibinātā Gileādas Republika ir valsts, kuras galvenais uzdevums ir novākt sievietes no publiskās telpas, pazemot tās kā devalvējamu grupu, anulēt jebkādu to ietekmi uz sabiedrību un nogrūst līdz viszemākajām dresētu mājdzīvnieku līmenim.

Naids pret sievieti – spēcīgs politikas ģenerators

Izrādās, ka šis „naida veids“ esot spēcīga svira arī šodienas politikā. Mileniumautors Stīgs Lārsons pirmais publiski nosauca savu romānu atmaskojošā frāzē „Vīrieši, kas ienīst sievietes”, izklāstot, kā tas notiek. Toreiz daudzi nespēja saprast nosaukuma jēgu. Izklausījās pārspīlēti. Tāpēc svešvalodās to tulkoja uzlaboti un pieklājīgāk. Pats autors jau bija miris, bet tulkotāji un izdevēji piefrizēja, cenzēja un sakārtoja smuki. Tā, kā pieklājas. Piemēram, angļu un latviešu valodā šo romānu izdeva kā „Meitene ar pūķa tetovējumu“, lai skanētu glītāk un neviens neapvainotos.

Saprotams, ka visi vīrieši nav sieviešu nīdēji. Tieši tāpat kā visas sievietes nav zvērinātas 8. marta svinētājas. Protams, nav. Taču pats atklājums par to, ka sievieti vīrietis spēj ienīst tik pamatīgi, lai visiem spēkiem tiektos samazināt tās eksistences jēgu (izmanot reliģiskus tekstus), bija pārsteigums arī man.

Izrādījās, ka šī problēma ir nopietnāka, nekā sākumā šķita. Protams, ir nācies sastapt večus, kas smīkņā, skatoties sieviešu veidotas filmas, rakstītus tekstus vai komponētu mūziku, taču nebija ienācis prātā, ka šāds izsmiekls ir apzināta pazemošana bez loģiskas argumentācijas. Tagad jaunā filma izgaismo šos skeptiķus un „sieviešu īstās lomas sludinātājus“ jaunā – apzinātā otra dzimuma nīdēju gaismā. Nesākšu šeit uzskaitīt, kāpēc šis naids dramatiski uzliesmo jau pagājušā gadsimta sākumā. Brīdī, kad kopā ar sieviešu līdzdalību vēlēšanās zemākas kārtas ļaudis ieguva līdzvērtīgas tiesības piedalīties sabiedrības procesos kopā ar augstāko kārtu. Naidam mēdz būt ļoti dažādas izpausmes gan Tuvējos Austrumos, Āzijā, Āfrikā, gan arī Rietumeiropā. Taču kopīgs visiem platuma grādiem ir šis vāji slēptais naids pret sievietēm (kā tādām!) un visu, ko tās dara. Kopīga šeit ir arī aizkaitināta pārliecība par to, ka sieviete vienmēr „jāpieliek pie vietas“ un šo vietu daiļajai būtnei esot ierādījusi „pati daba“ (nevis naidīgs vīrietis). Tā sakot, gulta, plīts un bērna šūpulis. Gebelss te nebija nekāds jauna ceļa ierādītājs. Tas, ko viņš ārietēm lika darīt, bija tas pats vecais un pārbaudītais sieviešu piežmiegšanas ceļš „dabas“ vārdā, kas turpinās gadsimtiem arī pie mums. Atvuda šo scenāriju izspēlē Cambridge, Massachusetts. Vietā, kas iezīmīga ar akcentiem ASV teokrātijas vēsturē. Šeit savulaik ieradās britu puritāņi, lai nodibinātu Dievam tīkamu sabiedrību – a city upon a hill”, tā sakot – paraugsabiedrību. Te viņi arī dibināja arī slavenās augstskolas. Šeit, skolotu cilvēku vidū, arī tiek radīta Gileadas Republika ar kārtību, kas atņem visām izglītotām sievietēm viņu identitāti un neatkarīgo, laimīgo dzīvi. Piespiedu seksa verdzenes, kuras nejēdzīgajā valstī tiek turētas kā vairošanās mašīnas un kalpones, faktiski ir augsti izglītotas būtnes. Viņām agrāk bijis kvalificēts darbs kā izdevniecību vadītājām, ārstēm, skolotājām, māksliniecēm, taču šajā pilsētā un valstī viņu individualitātes samaļ ticības un pārliecības vārdā. Ja verdzenes aubēs sāks sarunāties savā starpā vai lasīt grāmatas, tad viņām var, piemēram, nocirst pirkstu. Arī pie mums Latvijā daži ir pārliecināti, ka, novācot sievietes un aizgrūžot tās pie plīts un šūpuļa, valstī iestāsies laimes laikmets. Diemžēl.

Kāpēc šāds naids?

Nav noslēpums, ka sievietes Rietumu sabiedrībā aizvien biežāk sāk ieņemt amatus, kas agrāk pienācās tikai kungiem. Iemesli šādam lomu pārdalījumam ir vairāki: puišu slinkums mācīties un meiču čaklums, strādīgums, uzcītība un apņēmība. Būtībā tas nav nekas slikts, ja meitenes kļūst par vadītājām, ministrēm, priekšniecēm un prezidentēm. Taču publiskajā telpā jau skan bažīgas balsis, ka sievietes pārņem varu (atņem to vīriešiem) un tas vairs neesot labi. Vai tāpēc visiem klāsies sliktāk? Ja agrāk tā nebija? Starp citu, agrāk nebija arī zāļu pret daudzām slimībām, kas tagad ir pieejamas. Tātad atgriezties pie pagātnes nevienam nav īstas vajadzības. Šķiet, ka piesaukšana „agrāk tā nebija“ nav arguments, lai sava slinkuma un neizdarības dēļ aizšķērsotu ceļu talantīgākam cilvēkam par sevi, kurš izrādās sieviete. Gileadā reliģiozie veči uz ielas sargā kārtību ar automātiskajiem ieročiem rokās un ierāda sievietēm viņu „īsto vietu“ aizkrāsnē ar varu. Musulmaņu valstīs jāstaigā ar melnu masku un lakatu ap galvu (lai neuzbudinātu džekus ar saviem matiem un pievilcīgu paskatu), Austrumos vienas nedrīkst iziet uz ielas, bet Latvijā dabū pa degunu interneta čatā, ja runā, zina vai argumentē pārāk pārliecinoši. „Nepaklausīgās“ jau skolā sauc par ielenēm un publiskajā telpā soda fiziski – izvarojot vai nomētājot ar akmeņiem. Šo pašu līniju pauž arī šodienas kungi gados ar visaugstāko amatu lielvalstu klubiņā, jo paši ir eksperti par tēmu ”… grab them by the pussy”. Atvudas aprakstītajā nejēdzīgajā reliģiskajā diktatūrā šis trampisms ir pārtapis valsts reliģijā un tieši tāpēc šķebina īpaši derdzīgi.

Vecā patriarhālā ģimene jau sen savu laiku ir nodzīvojusi un jūk kopā ar hierarhisko sistēmu. Taču sarūgtināto sieviešu nīdēju nostalģija eksistē paralēli šiem procesiem. Viņus kā pakaļraudātājus var saprast. Īpaši tos, kas nespēj pieņemt jauno laiku un kā vienīgo cerīgo virzienu saredz kustības pagriešanu atpakaļ pagātnē.

Stambulas konvencijas signalizācija Latvijā

Pie mums sieviešu dzimuma nīdēji parādījās koši un pilnā augumā šogad. Laikā kad tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija. Reti izdodas šos orkus redzēt tik vienotus grupā un ofensīvā pret likumu, kas paredz varmācības novēršanu pret sievietēm. Latvijai (kopā ar divām citām Eiropā atpalikušākajām valstīm – Čehiju un Bulgāriju) izdevās neapturēt paceltu roku pret sievieti. Iemesls bija demagoģija un baidīšana ar velniem un bubuli, kuru šie ļaudis izmantoja kā manipulācijas mehānismu pret to sabiedrības daļu, kas tā īsti nesaprot, par ko ir runa šajā konvencijā un kāpēc to vajadzētu ratificēt. Tieši tāpat kā bērnistabā, kurā niķīgos baida ar kādu, kas „atnāks un paņems tevi, ja negulēsi!“, arī Stambulas konvencijas pretinieki – sieviešu nīdēji sabaidīja publiku ar neesošām briesmām, kas „izjaukšot tradicionālo ģimeni“, un bubuļa iespaidā nebūšot vairs „ne tēvu, ne mammu, ne meiteņu, ne puiku“ (NRA, 2016.11.05.). Bubulis kā milzu balons, izkrāsots ar fantāzijas krāsām, radīja satraukumu, un Saeima nobijās. Tieši tāpat kā no zirnekļa plakātiem sabiedriskā transporta pieturās Rīgā.

Tātad visas Latvijas parlamenta partijas pielika roku (izņemot Vienotību!), lai apturētu konvencijas ratifikāciju. Nesākšu uzskaitīt, kuri bija tie agresīvākie pretinieki (ieskaitot Zinātņu akadēmijas selekcionētos „ekspertus“), taču mani šajā publiskajā farsā un absurdajā teātrī vairāk satrauc nevis sieviešu nīdēju manifestācija Latvijā, bet gan naivo līdzpilsoņu gatavība noticēt bubulim, kuru viņi paši nekad nav redzējuši, bet uzreiz gatavi no tā nobīties. Citur Eiropā tas nebija iespējams, bet Latvijā šis absurds nostrādāja. Iespējams, ka bailes no neesošām briesmām var izskaidrot ne tikai ar Krievijas TV propagandas iespaidu. Tas ir ieradums pakļauties brutālai varai, gatavība ticēt zīlētājiem, vārdotājiem, neesošiem briesmoņiem, laimes lāčiem un kaimiņiem no suņu būdas, labi jūtoties vienīgi kapu svētkos. Tas nozīmē, ka apmuļķot līdzpilsoņus Latvijā ir viegli. Nīdēji var manipulēt ar laikabiedriem bez bažām, piesedzoties ar tikumības un „tradicionālās ģimenes“ lozungiem.

Vai šādi var panākt morālu sabiedrību? Piežmiedzot Latvijas sievietes un apkarojot varmācības pretiniekus? Nē, nevar. Tāpēc, ka patriarhālā sabiedrība vienmēr praktizē dubulto morāli, t.,i. – vienu, ko sludina (taču praktiskajā dzīvē to neievēro), un otru, kas tiek lietota ikdienā (taču tā nekad netiek atzīta vai sludināta no kanceles). Tie, kas uzskata, ka morālei un politikai nav nekā kopīga, tā arī nekad nesapratīs nedz morāli, nedz arī politiku. „Morālei ir tikai viens formulējums, taču vienai daļai cilvēku ir tieksme to pārformulēt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām” (Dž. B. Šovs). Baznīcu ieskaitot.

Diemžēl.

Krievija ir jau sākusi karu pret Latviju

2014. gada 5. martā speciāli TVNwet.

Tikai Bizness TVNet  bilde par Krievijas TelevīzijāmMilitārā uzbrukuma draudi Ukrainai skaidri liecina, ka Krievija turpina jau sen pieteikto karu Eiropai un Rietumu civilizācijai. Tagad šo propagandas un dezinformācijas ofensīvu un «maigās varas» ietekmi tā papildina ar reālu, fizisku karu Krimā. Visi šobrīd esam liecinieki tam, kā Krievijas pēdējos piecus gadus veiktais intensīvas propagandas un dezinformācijas karš ir pāraudzis fiziskā agresijā pret Eiropas otru lielāko valsti Ukrainu. To pašu, kas izjauca Krievijas imperiālistiskos plānus, nostājoties uz ES integrācijas ceļa un noraidot Putina muitas zonas pasniegto roku.

Kamēr Kremlī pie varas būs «putinveidīgie vanagi», mums nav garantijas, ka nākamā putinistu fiziskas agresijas valsts nebūs mūsu pašu Latvija.

Nav izslēgts, ka Kremlis arī mums uzbruks ar tiem pašiem argumentiem kas šodien tiek lietoti Krimas un Ukrainas gadījumā. Tātad – «lai pasargātu krievus un krievvalodīgos Latvijā» no «fašistu un nacionālistu» draudiem tuvējā kaimiņvalstī. Propagandas un dezinformācijas karš (caur televizoru) būs sagatavojis psiholoģisko bāzi Krāslavā, Rīgā un Liepājā putinistu legālai aneksijai un apstrādājis «piekto kolonu Latvijā» vajadzīgā virzienā. Bez lielām problēmām piekritēji sagaidīs Putina sūtītos tankus Rīgā un Latvijas galvaspilsēta atkal automātiski pārcelsies uz Maskavu. Tas būs nelāgs fināls un pretīga nākotnes ilūzija. Ar ko šādas beigas sākas?

Ar psiholoģisko karu.

Krievijas propagandas kara īpatnības

Lai iesāktu karu, vispirms nepieciešama masīva propagandas uvertīra. Tas nozīmē, ka medijos un publiskajā telpā jānomelno ienaidnieks un tā idejas. Jēdziens «propaganda» ir radies no latīņu vārda propagare un nozīmē «iedēstīt», «izplatīt» mērķtiecīgi savu viedokļa interpretāciju, lai ar tā palīdzību nostiprinātu masu apziņā vajadzīgo viedokli, kas izraisa pozitīvu vai negatīvu sabiedrības reakciju pret kādu konkrētu valsti vai personu, vai minoritāti, vai politiku, vai reliģiju, pārliecību, reformām, vērtībām. Propaganda ir aizliegts paņēmiens demokrātiskā un brīvā sabiedrībā, taču ļoti izplatīts masu apziņas pārvaldes veids diktatūrās.

Tās mērķis ir nevis informēt, bet emocionāli ietekmēt. Tās saturs nav bezkaislīgs un lietišķs, bet emocionāli pārspīlēts un nereti klaji melīgs savos apgalvojumos. Kā jau norādīju, propaganda ir nepieciešams ierocis pirms bruņota kara sākšanas, un parasti šo procesu tā arī sauc par propagandas karu.

Vēsture liecina, ka visas agresīvās valstis vienmēr izmanto propagandas karu kā būtisku ieroci cīņā par savu iedzīvotāju lojalitātes iegūšanu. Arī šodien Kremļa varai vajag, lai «parastais, caurmēra krievs» noticētu, ka Kremļa noskatītais ienaidnieks – Maidana kustība un tās sekotāji ir «ļauns, bīstams spēks», kas apdraud Krievijas un krievu intereses. Tāpēc maidaniešu apzīmēšanai Krievijas propagandas mašīna lieto tādus jēdzienus kā bruņoti un agresīvi «fašisti un nacisti» (radot agresīvu asociāciju ar Otrā pasaules kara notikumiem un ienaidnieku nacistisko Vāciju) un pielīmējot tos Kijevas civilajiem dumpiniekiem. Propaganda pieprasa noklusēt būtiskus faktus (maidanieši nebija bruņots spēks un to rindās ultranacionālisti bija manāmā mazākumā) un pārspīlēt nebūtiskas izpausmes, lai tās nostātos būtisku problēmu priekšā un tādējādi izkropļotu reālo ainu (ap 100 upuru Kijevā šādi kļūst par protestētāju nogalinātajiem, nevis Krievijai lojālo bruņoto spēku Berkuta snaiperu upuriem).

Gebelsa skola kā Kremļa propagandas rokasgrāmata

Propagandas karā mēdz atkārtot emocionāli uzlādētās situācijas un plaši izmanot fiktīvas sekvences ar obligāto muzikālo fonu, lai saviļņotu televīzijas skatītāju un noskaņotu to par labu savam viedoklim. Viens no spēcīgākajiem propagandas kara teorētiķiem bija nacistiskās Vācijas propagandas ministrijas (Reichsministerium fūr Volksaufklarung und Propaganda) šefs J. Gebelss, kurš daudz rakstījis par to, cik ļoti svarīgi ir izmanot propagandu sabiedrības smadzeņu izskalošanai. Viņš izmantoja četras galvenās nostādnes.

1. Vāciešiem katru dienu tika atkārtots, ka nacistu partija un tās līderi cīnās par Vāciju un tāpēc partijas ienaidnieki ir visas vācu tautas ienaidnieki.

2. Vāciešiem ārzemēs – Čehoslovākijā, Polijā, PSRS, Latvijā un citur tika ieskaidrots, ka viņu saite ar «īsteno dzimteni Vāciju» ir svarīgāka nekā kontakti ar savu reālo mītnes zemi, kurā emigrācijas vācieši ir dzimuši un auguši.

3. Ienaidnieki ir ienaidnieki tāpēc, ka šo valstu līderi ir meklējuši kašķi un sākuši karu ar Vāciju.

4. Lai spārnotu savējos, vācu propagandas dienests izmantoja kultūras, mākslas, zinātnes un sporta sasniegumus, lai pierādītu savas tautas un valsts pārākumu pār «pārējiem» un «ienaidniekiem». Tāpēc arī Hitleram bija, piemēram, vajadzīgas Berlīnes olimpiskās spēlēs 1936. gadā.

Kremļa propaganda Latvijas un citu valstu iedzīvotāju apstrādāšanā izmanto vairākus paņēmienus. To skaitā ir «faktu racionalizēšana», skaidrojot politiskās un ekonomiskās norises Latvijā vai jebkurā citā ES valstī kā vietējo politiķu neprasmīgas un nemākulīgas rīcības sekas un uz Putina ekonomisko «panākumu» fona radot publikā sajūtu, ka jebkura ES valsts salīdzinājumā ar Krieviju ir zaudētāja.

Kremļa propaganda izmanto arī «sarežģītu norišu apzinātas vienkāršošanas» paņēmienu, piemēram, skaidrojot Latvijas ekonomiskās problēmas ar to, ka valsts atrodas Eiropas Savienībā un tāpēc «tai neveicas».

Savā propagandā uzsverot, ka «māte Krievija» nekad nepametīs nevienu krievu nelaimē, tiek skandināts un pārspīlēts slāvu vienotības lozungs, jo arī ukraiņi kā slāvi pastāvot tikai tāpēc, ka viņus sargājot varenā Krievija.

Kremlis izmanto arī tā saucamo viltus fokusa metodi, kad šodien Krievijas TV plaši ziņo par to, kā tauta bēg no Ukrainas, radot iespaidu, ka dzimteni pamet tūkstošiem ukraiņu, lai glābtos no «fašistu režīma». Nekur netiek pateikts, ka pamatā tie ir Krievijai lojālie krievi, nevis ukraiņi.

Tendencioza faktu selekcija ir cita izplatīta Kremļa propagandas metode. Izvēloties no kopējās notikumu norises tikai tos faktus, kas iederas vēlamajā propagandas ainā, no Kijevas Kremļa TV ziņo tikai par Berkuta problēmām, ignorējot un noklusējot maidaniešu patiesos mērķus. Krievu skatītājs ne Latvijā, ne Maskavā nevar zināt to, ko tas nav redzējis

Imperatīva pašizolācija ir Kremļa metode, kad tiek apgalvots, ka vienīgi Krievija ir tikumīga un Dievu cienoša valsts, jo tā, piemēram, noliedz homoseksuālu attiecību līdztiesību aiz «bērnu aizstāvības» izkārtnes un šādi Kremļa režīms cenšas pozēt savas tautas acīs kā īsteni ētiskas politikas paudējs.

No iepriekšējā izriet «polarizēšana un krāsu sabiezināšana sev par labu», kas atļauj demonizēt, piemēram, demokrātiju, pretnostatot to it kā Dievam padevīgai diktatūrai, kas faktiski stāv ļoti tālu no kristietības tikumības normām. Neaizmirsīsim, ka propagandas nolūkos arī Putina diktatūrai bija vajadzīgas 2014. gada Soču olimpiskās spēles tieši tāpat kā Hitleram tās vajadzēja nacisma propagandai 1936. gadā.

Propagandas karš internetā

Visi, kas raksta blogos vai medijos par drošības politiku, aizsardzības jautājumiem un Krieviju, ir saskārušies ar to, ka pastāv organizētas kampaņas, komentētāju grupējumi, kas slavina Kremļa politisko sistēmu un aktīvi noliedz, ka Krievija varētu arī nebūt mieru mīloša demokrātija. Uzkrītoši to var pamanīt, ja kāds sāk rakstīt par Gruzijas karu, neraugoties uz to, ka nu jau arī pats Putins ir atzinis, ka viss šis karš bija ieplānots un vadīts no Krievijas puses. Internetā ir daudz Kremļa režīma ietekmes aģentu ar labām zināšanām svešvalodās, kas veic psiholoģiskas operācijas psyops (psychological operations) Interneta telpā.

Līdzīga aina novērojama arī tagad, kad Krievijas militārā izlūkošana SVR (Služba Vņešnej Razvedki) un GRU (Glavnoje Razvedovvataļjnoje Upravļenije) aktīvi paplašina savu psyops aktīvistu darbības zonas, apzināti kompromitējot Kremļa režīma kritiķus ārvalstīs Ukrainas krīzes laikā.

Visi, kas runā pretī Kremļa doktrīnai, ir psiholoģiski jāapzīmogo un jāiznīcina kā «rusofobi» vai «krievu nīdēji», bet Ukrainas atmodas piekritēji tiek dēvēti par «banderiešiem» vai «Labējā sektora pielīdējiem». Starp citu, Krievija pašlaik tiecas automatizēt šo ideoloģisko interneta diversantu darbu. Arī Latvija ir Kremļa psiholoģisko operāciju zenītpropagandas apšaudes zonā, un viņi mūs apkaro tieši tāpat kā visus citus žurnālistus un komentētājus, kas mēģināja skaidrot SVR un GRU slepkavības ārzemēs (Aleksandrs Ļitviņenko Lielbritānijā vai Zeļimkans Jandarbijevs Katarā) vai Kremļa patiesās aktivitātes Ukrainā.

Krievijas pirmais kanāls 5. martsPutina propagandas ieroči

Tieši tāpat kā Hitleram savā laikā, šodien arī Putinam kalpo ārpolitiskā propaganda, kuras spēcīgākie ieroči Krievijā ir koncentrēti ārpolitiskās propagandas aģentūras Rossija Segodņa rokās. Tā tika izveidota uz informācijas aģentūras RIA Novosti bāzes (budžets 3 miljardi rubļu), lai visus propagandas kanālus koncentrētu vienuviet. Tajā tagad ietilpst gan radiostacija Golos Rossii, gan TV kanāls Russia Today (2013. gada budžets 11,31 miljards rubļu) vairākās pasaules lielākajās valodās, gan interneta saiti angļu, franču, spāņu, arābu un citās valodās, izdevniecības, ziņu aģentūras ar korespondentiem 180 valstīs utt. Šo ārpolitiskās propagandas ministriju, kuru vada žurnālists Dmitrijs Kiseļovs, kuru pat Krievijā demokrātiskās aprindās dēvē par redzamāko «putinososu» un kurš ieguva Maidana demonstrantu balvu par melīgāko TV reportāžu, papildina organizācija Rossotrudničestvo (gada budžets 2,19 miljardi rubļu), kuras mērķis arī ir Krievijas ietekmes un krievu valodas, kultūras ekspansija ārvalstīs. Arī Krievijas valsts radio un TV kompānija VGTRK strādā Krievijas propagandas frontē ar kanāliem Rossija 1, Rossija 2 Rossija 24 un citiem, kurus redz skatītāji arī Latvijā. Turklāt Krievija ir iefiltrējusies arī Rietumu medijos, piemēram, Euronews, kur VGTRK pieder ap 17% akciju. Tāpēc jau Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs atļāvās izdarīt spiedienu uz šo kanālu par Maidana atspoguļošanu. Arī banka Goldman Sachs par 500 000 dolāru trīs gadus spodrina Krievijas tēlu investīciju piesaistes frontē. Ar propagandu uz ārpasauli Krievija neskopojas.

Krievijas propagandas bruņutransportieri Latvijā

Paradoksāli, ka Krievijas propagandas, dezinformācijas un kultūras imperiālisma frontē Latvijā visuzticīgākie «bruņutransportieri» ir tieši ES un NATO valsts – Latvijas kabeļu, satelītu un virszemes TV programmu izplatītāji Lattelecom, MTG un Baltcom. Pie kam Lattelecom un Baltcom akciju daļu turētāja ir pati Putina apkarotā Latvijas valsts!

Piemēram, pateicoties šo TV operatoru izplatītajai TV programmai PBK (Pirmais Baltijas kanāls), Kremlim ir izdevies panākt Latvijas etnisko krievu partijas Saskaņas Centrs un tās līdera Nila Ušakova uzvaru Rīgas Domes vēlēšanās. SC panākumi Latvijas parlamenta vēlēšanās arī lielā mērā ir tieši Krievijas propagandas TV aģitācijas rezultāts. To šodien atzīst arī ne tikai mediju, bet arī NATO eksperti.

Nav neiespējami, ka Kremļa kontrolētā TV un tās atbalstītais politiskais spēks arī Latvijā var izspēlēt Krimas scenāriju. Pēdējos gados ir strauji palielinājies Krievijai lojālo un Eiropas Savienībai (Rietumiem) naidīgo Latvijas iedzīvotāju skaits. Tas noticis ne tikai ekonomiskās krīzes rezultātā, bet arī Kremļa propagandas kara aktivitāšu dēļ pret ES un Latviju. Izskatās, ka tieši Latvijā smadzeņu skalošana ir Kremlim izdevusies vislabāk un bijusi visefektīvākā, jo būtiski ir spējusi ietekmēt Latvijas iekšpolitiku.

Ja reiz Krievija veic apzinātu, sistemātisku informatīvu uzbrukumu mūsu valstij un tās stabilitātei, tad jāpārdomā, vai mēs drīkstam turpināt būt naivi un nepretoties šai agresijai pārprastas vārda brīvības vārdā?

Krievijas propaganda izmanto mūsu demokrātiskas valsts iekarojumus, lai tie kalpotu tās agresīvās ārpolitikas vajadzībām.

Vai mēs Latvijā vēl ilgi ļausim šī kara «bruņutransportieriem» – Lattelecom, MTG un Baltcom turpināt šo agresiju, kas sagatavo augsni fiziskai Kremļa tanku invāzijai mūsu valstī?

Vai mēs to turpināsim atbalstīt, slēpjoties aiz liberālisma zīmes?

Šķiet, ka kritiskā robeža ir klāt un Latvijā beidzot nepieciešama nopietna mediju regulācija, kas uzrauga un ierobežo ne tikai monopolizācijas un koncentrācija procesus, bet arī citus demokrātiju apdraudošos faktorus»*. Tādus kā demokrātiskas valsts mediju normām neatbilstošu televīzijas kanālu satura retranslācija Latvijā.

Šis brīdis ir klāt.

Es nevēršos pret tiesībām jebkuram pilsonim Latvijā un ES skatīties jebkuru TV kanālu ar satelīta vai interneta vai citu līdzekļu palīdzību. 100. pantu nedrīkst pārkāpt, kamēr tas neapdraud mūsu drošību un brīvību. Taču aicinu ierobežot citu valstu propagandu ar Latvijā reģistrētu retranslācijas uzņēmumu palīdzību.

Kas kopīgs Gebelsa un Putina režīmu propagandai?

Speciāli TVNET 2012. g. 10. aprīlis. Papildināts 11. aprīlī.

Krievijas prezidenta Putina režisētās TV stacijas darbojas kā propagandas mašīnas un ik pa brīdim izšauj ēterā kādu ideoloģisku, nikni uzbrūkošu aģitācijas filmu ne tikai pret Krievijas opozicionāriem («Protesta anatomija» NTV kanālā), bet arī pret latviešiem un Latviju kā valsti (piemēram, Krievijas televīzijas «TV Centrs» sižets par izstādi «Aizvestā bērnība»). Krievijā radīta un tikko laista klajā arī propagandas aktierfilma par Gruzijas karu, kuru atsakās rādīt pat satelītvalsts Ukraina.

Ciniski un mērķtiecīgi tendenciozi šie darbi skalo smadzenes Krievijas iedzīvotājiem, kas pamazām sāk ticēt tam, ko redz ekrānā. Tendenciozās zalves sāk atgādināt ideoloģisko karu. Mediju pētnieki te viegli saskatīs līdzības ar propagandas praksi Vācijas Trešajā reihā, kuras «masu ideoloģiskās apstrādes» pieredzi tagad acīmredzami pārņem vara Maskavā.

Nožēlojami, ka Kremlis joprojām neatkāpjas no nesen izsludinātās Karaganova doktrīnas.

Nepatīkami, ka Kremļa ideologiem jāizmanto zemiskas aģitācijas metodes, lai iestāstītu Krievijas skatītājam savu ideoloģizēto patiesību.

Asociācijas ar patlaban notiekošo 2012. gada insinuatīvo Kremļa propagandu nav tālu jāmeklē. Turpat pagātnē – fašistiskajā Vācijā.

Šajā sakarībā der atgādināt par subtilo, kādreiz Eiropā tik populāro smadzeņu skalošanas filmu ar nosaukumu «Jud Süss» (1940), kas Vācijā tika veidota kā galvenais propagandas pasākums pirms ebreju masu iznīcināšanas, lai sakūdītu un sarīdītu vāciešus pret ebrejiem kā «šķiru» un radītu priekšnosacījumus holokaustam.

Šī filma ir pamācošs fakts arī šodien, jo pierāda, kā funkcionē ksenofobijas fona trokšņu radīšanas process ideoloģiskā kara apstākļos.

Stāsts par «ļaunuma pērli» sākās 1940.gada 18. augustā, kad propagandas ministrs Gebelss (skat. resursus) dienasgrāmatā ierakstīja šādu tekstu: «Kādi lieliski panākumi! Meistardarbs! Precīzi! Tieši šāda tipa propagandas antisemītisku filmu es vēlējos!» Viņa sajūsmas iemesls bija prieks pēc «Jud Süss» noskatīšanās. Šī filma psiholoģiski sagatavoja vācu un okupēto teritoriju sabiedrību ebreju iznīcināšanas procedūrai.

Filmā aprakstītajam notikumam esot dokumentārs pamats. Runa ir par 18. gadsimta Virtembergu, kurā ebreju baņķieris Jozefs Süss Oppenheimers strādāja par hercoga Kārļa Aleksandra finanšu padomnieku. Pēc hercoga nāves padomnieku Openheimeru iznīcināja vietējās sabiedrības antisemītiskais naids, pakļaujot baņķieri pazemojumiem un visbeidzot Štutgartē nogalinot (viņa līķis tika eksponēts ar cilpu kaklā, metāla būrī vēl sešus gadus pēc Openheimera nāves).

1827. gadā šo skandalozo notikumu savā novelē apraksta kāds anonīms autors, un jau simts gadus vēlāk Lions Feihtvangers uz šā stāsta pamata izveido romānu «Jud Süss» (1925), traktējot upuri kā varoni.

Nacistiem nākot pie varas 1933. gadā, Feihtvangera romānu publiski sadedzināja un autors bija spiests pamest Vāciju, lai sāktu bēgļa gaitas ASV. Gadu vēlāk sižetu ekranizēja briti. Gebelss tobrīd šo angļu filmu noskatījās un saprata, ka sižets ir «piemērots stāsts», kuru reiha «Berlīnes Holivudā» var uzasināt vēl krasāk, spožāk un asāk, atbilstoši ideoloģiskajām vajadzībām.

Gebelss zināja, ko dara.

Gebelss

Šodienas priekšstati par Vācijas propagandas ministru Gebelsu nereti ir šablonizēti: vājš, kalsnējs, slimīgs vīrs ar skaļu balsi. Psihopāts un histēriķis. Faktiski šis reiha ministrs bija neparasti spējīgs un produktīvs propagandists, kas savā darbā krietni apsteidza laiku. «Neesiet garlaicīgi! Nenogurdiniet ar saviem monologiem! Nekad nepiedāvājiet klausītājiem gatavus vēstījumus, kas atgādina iestudētas frāzes! Kalpot trešajam reiham nenozīmē spēlēt katru vakaru ēterā maršus! Radioraidījumiem jābūt moderniem, aktuāliem un interesantiem!» (No Gebelsa instrukcijām nacistu radio darbiniekiem.)

Tobrīd Gebelss bija nobriedis ekrāna dēmonam – ļaunuma kvintesencei (starp citu, kā statisti šajā filmā tika izmantoti ebreji no Prāgas geto), un pats nepatīkamākais – šī filma ir profesionāli labi uztaisīta.

Ir labs scenārijs, sagūstoša režija un lielisks aktieru darbs. Galvenais varonis Openheimers tiek atveidots kā gudrs, šarmants, enerģisks un spējīgs cilvēks. Taču aiz dekoratīvās ārienes, protams, slēpjas āža kāja. Tieši šeit perfekti iepotēta antisemītiskā ūdeņraža bumba (inteliģenta indes injekcija), kas uzrunā un pārliecina. Jo propaganda iedarbojas tikai tad, ja to uzkrītoši nevar pamanīt. Tieši tāpēc «Jud Süss» ietekmē skatītājus, turpretī iepriekš izveidotā aģitācijas filma «Mūžīgais ebrejs» paliek formālas klišejas statusā.

Tātad – Gebelsa propagandas mašīna izveidoja aģitējoši manipulatīvu filmu, kuru cilvēki Otrā pasaules kara laikā skrēja skatīties uz kinoteātriem un vēl maksāja par to naudu.

20 miljoni noskatījās šo filmu kinoteātros un vēl apmēram tikpat daudz – bezmaksas seansos. Pēc filmas panākumiem Venēcijas kinofestivālā (1940) šo filmu obligāti lika noskatīties visiem nacistu partijas biedriem, katram SS, Gestapo un policijas līdzstrādniekam.

Galveno sieviešu lomu šajā filmā uzņēmusies zviedriete Kristīna Söderbauma (1912-2001) no Stokholmas, kas spēlē «tīru, ārisku sievieti», kuru izvaro negatīvais varonis «nekrietnais ebrejs», un tāpēc viņa beidz savu dzīvi pašnāvībā.

Kristīna, protams, ir filmas režisora Veita Harlana sieva. Pēc kara režisors Harlans mēģināja uzburt ap sevi cietēja auru, apgalvojot, ka nacisti esot draudējuši viņu nošaut, ja filma netiks pabeigta. Avoti pierāda, ka Harlans (filmēšanas laikā) ir strādājis ar entuziasmu un represiju no pasūtītāju puses nav bijis, drīzāk gan grandiozi komerciāli panākumi un popularitāte laikabiedru vidū.

Morālfilozofisko mītu par «vācu tautas ciešanām» un «pretošanos varai» reiha laikā turpina arī nākamais, pašlaik aktuālais ekranizējums «Ļaunuma kalpībā», kas tendenciozi vēsta par Openheimera lomas atveidotāja Ferdinanda Mariana (1902-1946) tālāko likteni, apgalvojot, ka aktieris, filmējoties nacistu propagandas filmā, esot ļoti cietis, turklāt viņa sieva esot bijusi ebrejiete un viņš (šī kinodarba iespaidā) esot vēlāk izdarījis pašnāvību. Fakti pierāda pretējo: sava dzīves laikā aktieris (Openheimera lomas tēlotājs) neko nenožēloja, turpināja spēlēt tālāk galvenās lomas nacistu propagandas filmās (Münchausen, 1943) un mira 1946 gadā pēc kolīzijas autokatastrofā.

Paradoksāli, ka «Jud Süss» iekaroja tik daudzu skatītājus sirdis jau pirmizrādes laikā 1940. gadā un tupināja būt viena no visvairāk skatītajām filmām valstī visus kara gadus.

Iespējams, ka vāciešu uzvaras pār Franciju un Lielbritāniju iedvesmoja arī parasto tautu gavilēt līdzi nožēlojamiem propagandas štampiem, jo sajūsmas skurbulī sabiedrības visplašākajiem slāņiem nojuka morāles un ētikas kontrolsviras.

Pēc kara filmas režisoru Veitu Harlanu vispirms notiesāja par noziegumiem pret cilvēci, bet pēc tam attaisnoja un viņš turpināja savu karjeru kino jomā.

Taču atgriezīsimies pie filmas efektiem.

Gebelss lika šo filmu noskatīties visiem koncentrācijas nometņu uzraugiem, lai intensificētu viņu naidu pret ebrejiem.

Antisemītisms šajā laikā bija jau etablētas ideoloģijas statusā (1938. gada «Kristāla nakts»), tāpēc nevar apgalvot, ka filma «Jud Süss» būtu iedēstījusi šo naida veidu vāciešu publiskajā domā. Tā forsēja esošo ksenofobiju. Šo filmu tobrīd demonstrēja visā vācu okupētajā Eiropā, un tāpēc nav pārsteidzoši, ka tikai neliela daļa holokaustā nogalināto ebreju bija no Vācijas. Lielākā daļa no kara nomocītajiem ebrejiem gāja bojā valstīs, kurās «Jud Süss» kinoseansi guva panākumus: Čehoslovākijā, Polijā, Dānijā, Holandē, Beļģijā, Luksemburgā. Visliekākie šīs filmas panākumi kara gados bija novērojami Ungārijā un Francijā, nostiprinot tur psiholoģisku antisemītisku fona troksni. Kaimiņiem, kuru nāburgus ebrejus tobrīd aizveda gestapo, vairs tik ļoti nesāpēja sirds par notiekošo, jo «ļaunu cilvēku» nevienam nav žēl arī tad, ja viņu vilciena galapietura saucas Auschwitz-Birkenau.

Sentimentālas atmiņas ap šo filmu ir dzīvas joprojām. Šī kinolente Vācijā ir oficiāli aizliegta, taču to mierīgi var nopirkt Amazon.com.

Ārzemnieku nīšana ir veca un pārbaudīta tēma propagandas praksē, kino aģitāciju ieskaitot. Ideoloģisko ienaidnieku pārspīlēta demonizēšana – tāpat.

Tad ko mēs varam mācīties no Gebelsa?

Spēju redzēt, saskatīt un neakceptēt emocionāli forsētu kūdīšanu un rīdīšanu pret etniskām grupām, tautām, valstīm un personām, kas balstīta uz ideoloģisku un politisku aprēķinu.

Nožēlojami, ka šīs, Gebelsa atklātās publiskās domas idejiskās duļķošanas akcijas turpinās joprojām. Arī Krievijā.

Putins

Putins vēlas atgriezt savu impēriju vecajās PSRS robežās. Kā trumpja kārts viņam kalpo visvājākais Baltijas posms – Latvija un tās Trojas zirgs – krieviski runājošā minoritāte, kas jau šodien mēģina piespiest divvalodības ieviešanu valstī, kuras galvaspilsēta ir Rīga.

Vai jūs to redzat?

Raksts TNET šeit.

PR propaganda un ”īstās ziņas”, informatīvais rosols publiskajā telpā: par maldiem, kas kļuva par Gēbelsa un Staļina instrukciju grāmatām

2011. gada 18. maijs

Propaganda ir slikts vārds. Lūdzu nekad to nelietojiet un nekādā ziņa ar to nenodarbojieties!”, mēģinu stāstīt PR lekcijās un studenti faktiski uzreiz saprot, ar ko atšķiras PR no ”totalitārisma” darbarīka – ”propagandas”.

Gados vecāki cilvēki, kas uz savas ādas piedzīvojuši PSRS laikus, uzreiz sāk nekonstruktīvi kašķēties. Smadzeņu skalošana daudziem joprojām asociējas ar kakla skalošanu. Lai viņi paliek pie savām iedomām. Demokrātija to atļauj. 🙂 Mēs ejam tālāk.

Pirms simts gadiem jeņķu brokastis sastāvēja no tases kafijas ar grauzdētu maizi.

Aizvadītā gadsimta 20. gados Edvards Bernajs piekrita palīdzēt pārdot cūkgaļu un rīkojās nevis ar mārketinga, bet gan PR metodēm. Jā, viņu daudzi uzskata par PR klasiķi un šīs nozares pamatlicēju. Tā tas arī ir.

Viņš lika lieta sava mātes brāļa Zigismunda Freida teoriju un ievilka psihoterapiju publiskās  domas dizaina sfērā. Bernajs vispirms griezās pie ārstiem un pavaicāja : ”Kā jums šķiet, vai  cilvēkam no rīta pirms darba būtu ieteicamas vieglas jeb kārtīgas brokastis?”

Ko atbildēja ārsti? Protams, protams, ka ….kārtīgas.

Šie ieteikumi pēc tam tika nosūtīti 5000 uztura ekspertiem un medijiem, un omlete ar bekonu nostājās mūsu dienaskārtībā.

Kontinentālās vai nekontinentālās brokastis. Nav svarīgi. Tās noformulēja un palaida pasaulē  PR un mēs tās viesnīcās turpinām ēst joprojām, nedomājot par brokastu ”sociālo izcelšanos”.

Bernajs ir pirmais PR gurū. Viņš saskatīja atšķirību starp PR un mārketingu un redzēja, ka attiecībniecība ir daudz svarīgāka kategorija nekā tirgvedība. Tolaik Bernajs daudz konsultējās ar Freidu un mēģināja  savu onkuli pierunāt ”pāriet uz PR”. Būtībā OK, taču savādi, ka mūsu senajam klasiķim nekad neienāca prātā, ka PR samērā nesāpīgi mēdz pārkāpt uzarto līniju, kas robežojas ar propagandu.

Vēl vairāk – viņam likās, ka PR stratēģija  padarīs sabiedrību cēlāk un labāku.

Viņa maldi kļuva par Gēbelsa un Staļina instrukciju grāmatām.

PR un lobisms ir šodienas masu komunikācijas fons.

Mēs dzīvojam PR vērpeju izvilkto diegu mudžekļa vidū.

Būtībā nav jābrīnās, ka ap mums vērpj un piekrāso.

Pats trakākais ir tas, ka mūsu līdzcilvēki to nejūt.

Ir vieni, kas visu žurnālistiku vai publisko uzstāšanos vērtē ar mērauklu – ”kā interesēs Tu to dari” ? Tie ir paranoiķi. Tā ir diagnoze,  tajā iedziļināties nav vērts.

Otri ir ”atslābinātais publiskais fons”, kas ņem pretī visu ko mediji pamet priekšā.

Reizēm man šķiet, ka cilvēki tiek traumēti no mediju informācijas.

Īpaši tad, ja nopietnas lietas tiek saputotas kopā ar  nebūtiskiem niekiem.

Mediji piedāvā rosolu (lai būtu izklaidējoši) un ” labās ziņas” (lai būtu labs garastāvoklis) un būtiskas lietas …paliek aiz borta.

Skolā medijus nemāca. Reklāmu arī ne.

Taču visas šīs lietas mūsu bombardē katru dienu.

Nesaprast mediju un PR loģiku nozīmē iziet uz ielas, nezinot kā iespējams pāriet pāri brauktuvei.

Jūs sabrauks.

Pavērojot šodienas medijus, nākas konstatēt, ka ziņu tajos vispār nav – tikai PR materiāli.

Zatlera kārtējie seklie izteikumi par nebūtiskām lietām (PR), pārtikas dārdzība (PR), futbola oficiālā informācija (PR), Labklājības ministres formālie, nesakarīgie izteikumi (PR), gailis kā simbols (PR) utt. Tam seko ”nopirktas ziņas”  jeb personas PR, kuras producē deputāti Rīgā un Briselē un visbeidzot ”labas ziņas” – kaķa draudzība ar pūci vai līgavu mode Barselonā.

Būtībā mēs varam slēgt medijus, kas pārvērtušies par PR afišu stabu.

Izbeigt augstskolās gatavot žurnālistus.

Būtībā – tas ir varas interesēs, lai neviens neko nesaprot kas īsti Latvijā notiek.

Kas tur notiek ar KNAB, kurš kuru vēlas nožmiegt? No mediju ziņojumiem kļūst skaidri uzvārdi un tas ir viss. Lietas būtība joprojām miglā tīta.

Kas noticis ar latviešu toleranto attieksmi pret seksuālajām minoritātēm? Kāpēc no tumsas uzdīgst ”atriebēji” un kurš vēlas ievilkt Latviju atpakaļ viduslaiku tumsā? Kāpēc mediji runā par šīm tēmām aplinkus un neizsakās skaidri un gaiši?

Latvijas biotopi iznīkst, bet mediji Vējonim atļauj turpināt tēlot zaļas līnijas aizstāvētāju. Kāpēc mediji neizgaismo, ka zem ” zaļo vārda” Latvijā atrodas ”0 partija”, kurai ar dabas un vides aizstāvēšanu nav nekā kopīga?

Kāpēc ir tik daudz ”kāpēc”? Tāpēc, ka žurnālistu vairs nav?

Ir tikai Latvijas PR afišu staba administratori ar nosaukumu ” redakcijas līdzstrādnieks” ?

Kā jums šķiet?

PS.

Šodien zviedriem ienākušās pirmās zemenes. Nekad agrāk tik agri – maijā to šeit nevienam nav gadījies piedzīvot. Tas ir rekords!  Tas ir notikums! Tā ir ziņa ! 🙂 Vai Latvijā ir jau zemenes?

Fotoattēli no SVD, Expressen, AP, Reuters