Cilvēcības uzvara īru referendumā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jā“ puses uzvara īru referenduma (par aborta legalizāciju) ir vēsturiska robežu šķirtne starp vecajiem un jaunajiem laikiem šajā izteikti konservatīvajā katoļu valstī. Tas ir liels notikums arī sieviešu tiesību aizsardzības jomā Eiropā, pierādot, ka vairāku gadu desmitu robežās ir iespējams mainīt sabiedrības aizspriedumus un panākt būtiskas pārmaiņas. Tās pašas, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi sievietēm, kas vēlas atteikties no grūtniecības.  

1983 gada „nē“ atbalss

Pirms 35 gadiem Īrijā tika pieņemts aizliegums veikt abortu, salīdzinot embrija jeb nedzimušā bērna dzīvību ar pieauguša cilvēka dzīvības vērtību. Toreiz 67% īru nobalsoja par šo iniciatīvu, jo katoļu baznīcai bija milzīga neformāla ietekmē pār valstī notiekošajiem procesiem. Seksuālā un intīmā dzīve tika pieskaitīta tabū jomai un runāt par to neskaitījās pieklājīgi. Izglītošanā šajā jomā skolā bija gandrīz aizliegta un aborts tika pielīdzināts bērna slepkavībai. (Toreiz Īrijā notika apmēram tas pats, kas šodien tiek mēģināts panākt Latvijā no baznīcas un katoļu Stankeviča puses).  Starp citu šodien Īrijā par aborta veikšanu var tiesa piespriest sievietei 14 gadu cietumsodu. Vīrieti, kas ir likvidētā bērna tēvs, protams, neviens nesoda un pat nedomā sodīt. Atbildība tiek uzkrauta vienīgi tikai sievietei. Lai gan katram nedzimušam bērnam ir bijis tēvs, kas izliekas, ka uz viņu nekas neattiecas. Savādi, ka šī vīrieša „neredzēšana” turpinās arī šodien un par tēva atbildību aborta situācijā neviens pat nedomā satraukties. Pat vēl vairāk – „spermas sējēji“ turpinām lepoties ar savām uzvarām par sieviešu ķermeņiem, uzskatot panākto par savas vīrišķības apliecinājumu. Nepatīkamu seku šajā jomā viņiem joprojām nav. Savādi, bet fakts. Tā notiek un neviens par to vīrieti nenosoda. Abu vaina jāuzņemas vienīgi sievietei. Tagad īri ir nobalsojuši „par” aborta legalizāciju un tas nozīmē, ka veselības aprūpes vadītāji (Simon Harris) rūpēsies par likumu un noteikumu maiņu un legāla aborta iespēju mātēm, kuras nevēlas vai nevar dzemdēt (līdz 12 nedēļām).

Paaudžu konflikts

Šonedēļ īri ar pārliecinošu vairākumu nobalsoja par to, kas 1983. gadā šķita neiespējami. Var gadīties, ka šeit novērojama paaudžu maiņa. Jauniešu (18 -34 gadus vecu) vēlētāju vidū 83%-87 % nobalsoja par aborta aizlieguma atcelšanu (Irish Times, Ipsos). Līdzīgu viedokli pauda arī gados vecāki vēlētāji.  Izņemot tos īrus, kas ir vecāki par 65 gadiem. Šajā vēlētāju grupā tikai 40% atbalstīja aborta aizlieguma atcelšanu un 60% nobalsoja par esošā likuma saglabāšanu. Interesanti, ka vīriešu un sieviešu balsojums īpaši neatšķiras. 70% sieviešu un 65% vīriešu balsoja par likuma anulēšanu. Zīmīgi, ka referenduma laikā nebija novērojama būtiska viedokļa plaisa starp pilsētām un provinci vai ekstrēmi konservatīvajiem reģioniem, kā to varēja novērot „brexita“ laikā.

Sieviešu problēmas

Protams, ka īrietes līdz šim devās veikt abortus uz  Lielbritāniju. Tieši tāpat kā polietes izmanto aborta klīnikas uz kuģiem Baltijas jūrā vai Skandināvijas valstīs. Caurmērā (kopš 1983) ik gadu ap 3000 -7000 sieviešu no Īrijas šo nepatīkamo procedūru regulāri un sistemātiski veica Liverpūlē, Mančestrā un citās kaimiņvalsts pilsētās. Tas ir samērā augsts rādītājs valstij ar 4,7 miljoniem iedzīvotāju un nozīmē, ka daudz ģimeņu bija spiestas kaunēties, slēpties un bēgt uz ārzemēm pēc palīdzības nevēlamas grūtniecības dēļ. Ir pamats uzskatīt, ka šī katoļu baznīcas uzspiestā norma tomēr palīdzēja cilvēkiem saprast, ka situācija nav normāla un iedomu kategorisms nav ceļa rādītājs modernajam laikam. Savu daļu argumentu šim izšķirošajam lēmumam piegādāja arī neskaitāmie pedofilijas atmaskojumi katoļu baznīcas iekšienē, kas ļāva īriem nosvērties par labu sieviešu tiesību aizstāvībai. Traģiskā indiešu zobārstes nāve Īrijā (esošā aborta aizlieguma dēļ) sašūpoja valsti un lika saprast sieviešu beztiesīgumu likumu un sabiedrības priekšā īpaši uzkrītoši.

Tagad Īrija ir nobalsojusi par šo ļoti jūtīgo un daudziem nepieņemamo jautājumu. Protams, ka lieli nopelni sabiedrības izglītošanā ir aktīvistiem (vīriešiem un sievietēm), kas devās pie tautas un skaidroja savas referenduma nostādnes. Līdzās baznīcas aģitētājiem. Uzvarējis ir saprāts un cilvēcība. Nākamais solis – izglītot garīgi + intelektuāli, nodrošināt sabiedrību materiāli, panākot, ka nevienai mātei vairs nebūtu jāiznēsā negribēts bērns.  

Līdz šim lieliskajam brīdim vēl garš ceļš ejams.

Diemžēl.

 

 

Parādnieka saprāta parāds. Kurp ripo dzimtene?

2012. gada 11. jūnijā
Karaliene - meita un māte. Vai mēs tā jūtamies Latvijā?

Karaliene – meita un māte. Vai mēs tā jūtamies Latvijā?

Atverot šīsdienas Dienu internetā, acīs dūrās Parādnieka ”izgājiens” par abortu aizliegumu un murgi, kurus nācās izlasīt šī priekšlikuma sakarā.

Nē, man paldies Dievam, nekad nav bijis jāķeras pie tik radikāliem līdzekļiem un visi mani bērni ir dzīvi.

Taču es zinu, ka laist bērnu pasaulē ir liela atbildība un joprojām pieeju šim jautājumam tieši tā – atbildīgi. 

Sieviete nav mīlas upuris, dzemdējamā mašīna vai vīrieša servisa institūcija.

Sieviete ir cilvēks ar misiju savu bērnu nākotnes priekšā.

Tāpēc ir tumsonīgi, ka vīrietis – Parādnieks, Pujāts vai kāds cits ”pravietis”, kurš pats nekad nav izjutis grūtniecību, dzemdības, pēcdzemdību periodu un nekad nav nervozējis, vai pietiks piena un pēc tam sēdējis pie slima bērna gultiņas, tagad izlems ko sievietēm atļaut darīt ar savu ķermeni un ko nē.

Atvaino baznīca, bet šī tēma nav tik plakana, kā jūs to vērtējat un mest visas – abortam nolemtās sievietes pār vienu kārti un apsaukāt viņas par ”slepkavām”, nedrīkst un nav morāli pieņemami. Neuzrunā mani.

Nē, es nevēlos, lai Latvijas ūdeņos iepeldētu un noenkurotos starptautiskās palīdzības aborta kuģis (kā tas ir Polijā), jo tur aborti ir aizliegti un izvarotajām vai nepilngadīgajām polietēm nākas braukt ar laivu (pa kluso) pēc palīdzības pie ārzemniekiem uz kuģa. Es negribu nākotnē lasīt latviešu avīzēs un interneta portālos, kā aborta aizlieguma dēļ no asins saindēšanās ”pie kaktu sievām” atkal mirusi kārtējā jaunā latviešu vai krievu meitene. Par to jau kādreiz lasīts pietiekami daudz pērnā gadsimta romānos. Nevilksim atpakaļ pagātnes tumsonību uz 2012. gada gaišo jūnija telpu.

Nenovilksim Latviju līdz Lietuvas pašreizējām (diemžēl!) līmenim šajā jautājumā.

Nepiegriezīsim patriarhālās ”varas sviras”  vēl ciešāk, jo tad latvietēm nekas cits neatliks, kā masveidā emigrēt.

Man šķiet, ka diskusijas Latvijas medijos par šiem jautājumiem ir ļoti vienpusējas, dogmatiskas un pat plaši pazīstamās BBC filmas par bijušā Pāvesta Jāņa Pāvila II aģitēto, pret abortiem vērstās līnijas rezultātiem Latīņamerikas valstīs lielais vairums (šķiet) pie mums nav noskatījušies un neko nezina par šiem Dienvidamerikas ”ielu bērnu” šaušalīgajiem efektiem- bērniem bezpajumtniekiem. Starp citu, šī problēma ir vēl smagāka pašlaik Āfrikas kontinentā un ļoti maz tiek rakstīts par izvarošanu kā ”ieroci karā” , ko pašlaik mēģina izgaismot ANO un Margota Vālštroma.

Jā, esmu sekojusi šiem procesiem kā žurnāliste un varu konstatēt vienu – izbeidziet aplūkot dzimstošos bērnus kā valstij nepieciešamus nodokļu maksātājus, lielgabalu gaļu vai skaitļus statistikā. Piešķiriet sievietei viņas cienīgu vietu sabiedrībā un beidziet uzlūkot māti kā ”garīgi nepietiekamu” būtni, kuras vietā lemj sveši kungi.

Ir valstis, kurās nav bērnunamu un iedzīvotāju pieaugums uzrāda rekordskaitļus.

Sāksim ar labo piemēru analīzi un pētniecību, nevis ar aizliegumiem.

Kamēr ”parādnieki un tamlīdzīgie”  izlems, ko sieviete drīkst un ko nedrīkst darīt ar savu ķermeni, tikmēr mūsu nācija ripos tālāk neprognozējamā virzienā.

Mēs nedzīvojam nedz Dikensa, nedz Blaumaņa laikā.

Mūsu laiks ir jauns, svaigs, dzestrs un spirdzinošs tāpēc aizliegumus nepacieš.