Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Speciāli TVNET

Kāda būtu šodiena, ja Ļeņins būtu nodzīvojis vēl 25-30 gadus ilgāk un Staļina masu slepkavības Krievijā nebūtu norisinājušās? Kāda šodien izskatītos Eiropa, ja Hitleru būtu tomēr uzņēmuši Vīnes Mākslas akadēmijā un viņam tāpēc nebūtu laika pievērsties politikai? Ja Ulmanis nebūtu pievācis varu Latvijā un tāpēc parlaments pieprasītu neakceptēt Krievijas armijas ienākšanu Latvijā un pavēlētu šaut pretī? Ja Alberts Gors būtu kļuvis par ASV prezidentu 2000. gadā Džordža Buša vietā un Irākas karš vispār nebūtu sācies? Ja mēs nebūtu noticējuši populistiem un nelaistu pie varas boļševiku nomenklatūru brīvajā Latvijā? Kā būtu šodien, ja toreiz tā būtu noticis? Kāda būs nākotne, ja šodien klausīsim Emanuela Makrona brīdinājumam?

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga – vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam – vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d’Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk – par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 – 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?

Grēkāži un modernais fašisms

2012. g. 5. jūnijā. Speciāli TVnet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Foto: TVNet

Lietū un vējā tikko aizvadīts Baltijas praida gājiens Rīgā. Tas pats, kurā pirms vairākiem gadiem kūsāja kaislības un vēlme izrēķināties »ar viņiem» sita augstu vilni, metot »praidistiem» ar mēsliem un vicinoties ar krustiem.

Šogad Latvijas mediji ziņo, ka gājiens norisinājies bez ekscesiem: aizturēts kāds iereibis gājiena pretinieks, kas mēģinājis mest ar jēlu olu, izsaucieni no pūļa neesot bijuši »sevišķi rupji». Pie Dzirnavu ielas pārdesmit cilvēku rādījuši nepieklājīgus žestus un demonstrējuši plakātus» «Pārtraukt agresīvo homoseksuālisma propagandu» un «Pederastija=Pedofīlija». Pie Saktas puķu tirdziņa gājienu sagaidīja vairāki cilvēki, kas bija tērpušies cūku maskās un turēja plakātu «Latvija izmirst». » (TVNET, 02.01.2012). Jēkaba baznīcā bija pulcējusies baznīcu elite, kas aicinājusi rīkot »garīgās barikādes» pret tiem, kas citādi izprot tradicionālās ģimenes statusu (LTV, Panorāma, 02.05.2012.).

Pirmo reizi pasākumā piedalījās arī Latvijas valdības pārstāvis – Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Turpat bija arī vairāki vēstniecību diplomāti, tajā skaitā ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere.

Kurš vainīgs, ka »praidistiem» gājiens šoreiz gandrīz izdevās?

Protams, ka sliktais laiks. Protams. Kā citādi

Ja »praidistiem» izdevās nostaigāt savu gadskārtējo demonstrāciju Rīgas centrā bez »melnās līgas» mēslu zalvēm, tad viņi var pateikties tikai apstākļiem: lietum, aukstumam un vējiem.

Mūsu modrajām »izkārnījumu katapultīm» tobrīd šķiet bijis jāpievienojas Lietuvas katoļu priesteru lūgšanām, lai cilvēki nedodas uz augustā paredzēto amerikāņu popzvaigznes Lady Gaga koncertu Viļņā.

“Mums ir tāds pats viedoklis kā kristiešiem visā pasaulē, un mēs ar šo paziņojumu noteikti negribam sagādāt publicitāti šai kundzei vai jaunkundzei. Mēs lūdzam Dievu, lai saprātīgi cilvēki neapmeklē šos koncertus, jo tie ir dziļi pretkristīgi, un droši vien vairāk nav, ko teikt,” Kauņas arhibīskapa Tamkeviča teikto citē Lietuvas ziņu portāls “delfi.lt».

«Es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā idoloģijas uzspiešanu Latvijā (…). …mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva « – savā uzrunā ekumēniskā ģimenes vērtībām un tikumiskai sabiedrībai veltītā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc homoseksuāļi un tagad arī Lady Gaga tiek gatavoti raganu sadedzināšanas rituālam un no totālas izrēķināšanās ar tiem Rīgā, Viļņā un Maskavā tos paglābj tikai nelabvēlīgi laika apstākļi? Pēc NRA komentētāja domām tā «ir civilizētās pasaules sazvērestība ar homoseksuāļiem, jo diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā,» – secina sestdienas NRA, uzsverot, ka » mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!» (NRA.30.05.2012).

Tātad – pie šo cilvēku grupas gatavības demonstrēt savas tiesības Rīgā zem varavīksnes karoga ir vainojama viņu pašu »tieksme pēc baudas» un »grimšana perversiju purvā», nevis mūsu – apkārtējās sabiedrības reakcija pret šo cilvēku citādību.

Popkultūras fenomens, performanču māksliniece un globāls zīmols, kas apvieno modi, mākslu un mūziku Stefānija Džoanna Andželīna Germanota jeb Lady  Gaga  ir satricinājusi visus tradicionālos priekšstatus par popmūziķes tēlu un radījusi jaunu paaudzi ar sekotājiem (BNS, 02.05.2012) arī nav pieņemama garīgo viedokļu mūžīgajiem noteicējiem. Arī viņai tiek gatavots sārts.

Grēkāži ir atrasti. Slikts laiks, vieglprātīga kaislība un nepareiza dziedāšana uz skatuves.

Vai ir tik vienkārši kā izskatās? Vai vainīgais vienmēr ir kāds cits?

Vai mums jāmeklē rezerves izeja no problēmas ar nosaukumu »grēkāzis»?

Cilvēces vēsture pierāda, ka visos laikos cilvēkiem ir bijusi tieksme uzvelt vainu par savām neveiksmēm vai neizdošanos kādam citam. Globālos un privātos mērogos. Ja karjera neizdodas, bizness neiet, laulības dzīves laime apsūbē, bērni neklausa, draugi neattaisno cerības un ceļojums uz siltajām jūrām pārvērties ciešanās un postā, tad vainīgs vienmēr ir kāds cits, jo mēs paši (mūsu tradicionālo sabiedrību ieskaitot) esam tikai apstākļu upuri.

Mēs jau neko! Tie citi ir tie vainīgie!

Jēdziens grēkāzis atrodams Trešajā Mozus grāmatā, kurā Ārons uzveļ izraēļu grēkus āzim. Dzīvnieku pēc tam aizved tuksnesī upurēšanai.

Tā radās grēkāzis. Šī ātrā, ērtā, patīkamā un efektīvā »grēkāža» atrašanas shēma mums noder arī tagad un tiek regulāri pielietota joprojām. Sakot ar antīko Grieķiju, kurā atrada īpašus, upurēšanai paredzētus »grēkāžus» cilvēkus cilvēku izskatā (Pharmakos), kuriem ar varu uzkrāva posta noziegumus un pēc tam šos cilvēkus rituāli nogalināja, uzskatot, ka ar šo epidēmijas, laupīšanas, tikumu trūkums bija uzvarēti, un beidzot ar Lady Gaga, homoseksuāļiem un viņu atbalstītājiem šodien Vērmanes dārzā, kuri izrādās arī »ir vainīgi» pie daudzām modernās sabiedrības nelādzībām. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir tādi kādi viņi ir – citādāki = nepareizi.

Protams, ka ar jēdzienu »grēkāzis» mēs šodien saprotam personas, kuras faktiski ir nevainīgas, taču tām apzināti kāds uzkrauj »svešu grēku» un pieprasa upurēties citu cilvēku izdarīto noziegumu dēļ (Jēzus Kristus, Alfrēds Dreifūzs u.c.).

Jā, mēs tikai to zinām. Taču šis nejēdzīgais process turpinās joprojām un tagad atsevišķu grēkāžu vietā tiek atrastas cilvēkus grupas (minoritātes) jeb »kolektīvie grēkāži», kuriem tiek uzvelta vaina par notiekošajām negācijām sabiedrībā.

Grēkāža sindroms kļūst nepieciešams spriedzes brīdī, kad negatīvā spriedze sablīvējas tik intensīvi, ka kļūst nepieciešams to izvadīt uz āru. Lai to panāktu – jāatrod āzis, uz kuru iespējams ērti izgāzt visas savas dusmas. Parasti par grēkāzi tiek izraudzīts ērti pieejams »vainīgais» un šī cilvēku tieksme apzināti apkraut ar vainu nevainīgus cilvēkus rada ciešanu ķēdi, kas eksistē ikvienā ģimenē, tautā, skolā, sabiedrībā (arī nacionālā, globālā un garīgā līmenī). Nepamatotā pagātnes grēkāžu upurēšana pieprasa šodienas atriebību vai vismaz morālo kompensāciju un tur sabiedrību vēl šodien ciešanu stresa skāvienos. Atriebības un sodīšana līdz »devītajam augumam» nav nekas neparasts arī tagad, kad cilvēki ir iemācījušies skaldīt neitronus un komunicēt ar vistālākajām galaktikām.

Raganu medības, holokausts, etniskas tīrīšanas, geju un lezbiešu vajāšana ir tikai dažas no šī fenomena izpausmēm globālajā plāksnē. »Ebreju dēmonizēšanu gadsimtu garumā veicināja katoļu baznīca, kas lielā mērā lika pamatus nacistu ideoloģijai. Šie cilvēki bija grēkāži jau pietiekami ilgu laiku un tāpēc perfekti noderēja grēkāžu misijai arī nacistu ideoloģijā» (Scapegoat. A history of blaming other people (Duckworth Overlook, 207 lpp.).

Tieši tāpat kā 15. gadsimta melnā maģija no katoļu baznīcas puses brīvi tika traktēta kā »crimen exceptum» arī Džordža Buša »cīņa pret terorismu» pēc 11. septembra notikumiem nospļāvās uz Ženēvas konvencijas normām un sāka rīkoties brīvi. Neierobežoti tika uzsākta grēkāžu meklēšana un »apkraušana ar grēkiem» zem »Alkaidas» medību zīmes. Sarīkojot cietumus, ieslodzīšanu bez tiesas un izrēķināšanos ar spīdzināšanu.

Kungi ar varu (gan agrāk, gan tagad) forsē jaunu grēkāžu ganāmpulka apseglošanu ar grēkiem, gatavojoties upurēšanas šovam, kas varai ir tik ļoti nepieciešama nodarbe. Rokmūzika, nederīgas kaislības – viss noder upurēšanas sārtam. Galvenais, lai pūlis līdzdarbojas un nes sev līdzi savējās »mēslu paciņas». Pūļa līdzdarbošanās leģitimē publiskās eksekūcijas.

Protams, ka grēkāža atrašana ir apzināta melošana. Tā ir vēlme – nomainīt akcentus, aizstājot būtisko ar nebūtisko. Nekonstruktīva, aprobežota, egoistiska pieeja smagai sabiedrības problēmai vienmēr uzdursies nepārvaramiem šķēršļiem. Ja problēmu nav iespējams atrisināt konstruktīvi, tad vienmēr var atrast »vainīgo» . Grēkāzis visām varām vienmēr ir bijis vieglākais rezerves izejas variants, izkļūšanai ārā no krīzes.

Tagad arī pie mums Latvijā, XV gadsimta melni tērpto svētās inkvizīcijas raganu mednieku vietā ir nostājušies »treknā punkta pielicēji». Šoreiz tie vairs nav inkvizitori Heinriks Krāmers un Jakobs Sprenglers, kuriem izdevās katru gadu sadedzināt ap 500 sieviešu »kā raganas». Šoreiz mūsu priekšā kā geju un lezbiešu kaislīgākie apkarotāji nostājas melni tērpti ļaudis gan zem baznīcas, gan arī zem fašisma karogiem.

Sāksim ar pēdējiem – fašistiem

Brīdī, kad Itālijā 1922. gadā pie varas nāca fašisti, režīms nekavējoties sāka apstrādāt iedzīvotājus arī ar ideoloģiskās mākslas svirām. Režīms tiražēja romānus, kas bija paredzēti jauniem, neapmierinātiem vīriešiem. Sižets vienmēr bija tas pats vecais: jaunais varonis dzīvo dekadentā pasaulē. Sociālisti, liberāļi, feministes, izplatot postu un degradējot nācijas garīgo tīrību. Šajā brīdī varonis pamostas, atstāj pagātnei savu ērto individuālismu un izšķiras kļūt par fašistu, lai» cīnītos par dzimteni».

Savādi, ka fašistiem uzvaras gājiens vienmēr sākās ar »mājas iztīrīšanu», t.i. – nevajadzīgu personu novākšanu. »Nav cilvēka – nav problēmas» – Josifs Staļins.

Fašisma varonis vienmēr ir gatavs piedalīties cēlā un bruņnieciskā kaujā par »svētu mērķi»- iztīrīt savu valsti, nogalinot tos, kas grauj stabilas un pēc viņa mērogiem morālas valsts un sabiedrības pamatus. Pēc sava mērķa sasniegšana šis literārais varonis parasti iet bojā varoņa nāvē. Taču viņš vienalga ir uzvarējis. Dzimtenē Itālijā tāpēc uzvar fašisms, kas vienīgais prot pasargāt dzimteni no morālas bojāejas.

Šis stāsts atkārtojas visās valodās. Visu veidu fašistiem.

Vai Andersu Breiviku ieraudzījāt? Saskatījāt? Jā, to pašu norvēģu masu slepkavu. Vai saprotat viņa lepnumu, izgrieztās krūtis fotogrāfijās no Oslo tiesu nama reportāžām, kur valsts viņu apsūdz par desmitiem pusaudžu nogalināšanu Utoijas salā, bet viņš pats vienmēr smaida.

Viņš, tieši tāpat kā fašisti vēsturē, vispirms nogalināja savus ideoloģiskos pretiniekus, pēc tam dzīroja (dejojot virs upuru līķiem) un pēc tam ar smaidu sejā padevās policijai. Vēlāk fašistu varoņus gaidīja vai nu mūža ieslodzījums, vai nāves sods, taču viņu ideoloģisko sajūsmu tas nemazināja.

Līdzīgus kultus var saskatīt ne tikai vācu nacismā, spāņu falangistu kustībā, krievu nacionālboļševiku sprēgāšanā vai norvēģu Raganroka kustībā.

Breivīks nav slims. Viņš ir fašists. Šī specifiskā politiskā ideoloģija dzimusi pērnā gadsimta sākumā un pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir mirusi kopā ar Hitlera vai Staļina nāvi 1945. vai 1953. gadā.

Melnie zābaki, tumšas uniformas, baltie teksti »Duce» vai » Fürer» , harizmātiskie maza auguma prezidenti ar ideoloģisko ambīciju munīciju nes arī šodien šo vārdu pasaulē.

Šodienas fašisms savā būtībā ir tautisks ultranacionālisms, kura mērķis ir atgriezt atpakaļ veco labo tautu un valsti, kas ir sagruvusi dēļ deģenerēšanās modernajā laikā.

Lai panāktu šo atgriešanos vai atdzimšanu, ir jāpieliek gigantiskas pūles un jārēķinās ar smagiem upuriem. Tieši upuru (grēkāžu) tēma ir ļoti būtiska fašistu ideoloģijas sastāvdaļa. Fašisti uzskata, ka nācija ir dzīvs organisms, kurā jāpatur tikai »viss tīrais, veselīgais un pareizais» un jāatbrīvojas no »slimībām un vēža augoņiem». Lai to panāktu nepieciešama – nežēlīga operācija – slepkavošanas. Nepareizo cilvēku novākšanas. Tam noder masu slepkavības, koncentrācijas/darba nometnes, krematorijas.

Vācu nacistiem (nacionālsociālistiem) šis operējamais augonis bija ebreji, čigāni, homoseksuāli cilvēki un viņu ķirurģiskā metode saucās holokausts.

Modernajiem fašistiem šis augonis ir sociālisti, liberāļi, feministi un visi pārējie »politiski korektie» spēki, kas pieļauj »augoņa attīstību». Tie ir valsts nodevēji (pēc neofašismu loģikas) un tāpēc iznīcināmi.

Viens no vadošajiem pasaules fašisma ekspertiem, Oksfordas profesors Roger Griffin šajā jautājuma spriež sekojoši: » Breivīks nav nekādas organizācijas vai masu kustības līderis. Viņš tikai analizē moderno Eiropu, izejot no saviem apvāršņiem. Viņam šķiet, ka vara pašlaik atrodas gļēvu un liberāli orientētu, politiski korektu līderu rokās, kuri atļauj musulmaņiem okupēt Eiropu. Tāpēc Breivīks pats sev izdomājis izaicinājumu un pienākumu, kā jau īstens eiropietis un norvēģis – sākt krusta karu pret šiem cilvēkiem. Ar to izskaidrojama viņa agresija pret norvēģu sociāldemokrātiem, kas paši nav musulmaņi, bet ar savu politiku ir pieļāvuši musulmaņu ienākšanu Norvēģijā. Viņa ideoloģija ir fašisma modernā forma» (DN.20.04.2012).

Viņa rīcību noteikusi ideoloģija, nevis garīga slimība. Viņš neko nenožēlo, jo saprot, ko ir izdarījis. Breivīks ir realizējis daiļāko, ko fašists var vēlēties – »masu slepkavība ceļā iznīcinājis jaunākos un talantīgākos sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas biedrus». Ar to viņš ir nocirtis sociāldemokrātu dzinumus. Partija ir smagi ievainota. Viņš ir uzvarējis.

Slimi nav arī »mēslu katapults» darbinātāji, spļāvēji un olu metēji pie Dzirnavu ielas Rīgā sestdien. Viņi ir pārliecināti, ka rīkojas cēli un patriotiski un tāpēc meklē un atrod grēkāžus.

Ieskatieties rūpīgāk praida apkarotāju sejās, paanalizējiet viņu tekstus un »argumentus». Vai neatgādina fašistus? Vai šis nav tas pats parastais fašisms jeb neoinkvizīcija? Vai mēs neesam turpat, kur XV gadsimta svētā inkvizīcija? Brīdī, kad praida gājiena laikā virs Vecrīgas baznīcu torņiem sāka riņķot melni kraukļi un Lietuvā pavisam oficiāli aicināja boikotēt popmūzikas koncertu tāpēc, ka šī māksla esot »pretkristīga»?!

Nīčem bija taisnība – izejot cauri trako namam var 100% pārliecināties, ka ticība neko nepierāda. Kamēr mums ir grēkāži, neviena problēma netiek atrisināta un varmācība spirāle ieiet savā nākamajā lokā.

Kamēr mums ir grēkāži.