Vecais bērnu skaitāmais pantiņš šodien lieliski noder, lai saprastu, kas notiek britu salās “Brexit” rezultātā. Nav jēgas spriedelēt, vai šķiršanās no Eiropas Savienības izraisīs jaunu 2008. gada krīzi vai viss ripos mierīgi tālāk. Briti netrako, viņi piedalās miermīlīgās demonstrācijās, parlaments izbalso ārā visus ES vienošanās priekšlikumus, un panikas trūkums signalizē, ka salu karaļvalsts, visticamāk, pametīs ūniju bez līguma.
Drošības pasākumi
Valsts militārā vadība jau gatavojas iespējamajiem nemieriem pēc šķiršanās ar ES, un “Operation Redford” (kuras uzdevums ir paglābt valsti, ja tas būs nepieciešams) ir “iedarbināta” jau pagājušajā nedēļā. 3500 karavīru ir gatavi rīkoties, piegādājot pārtiku, degvielu un zāles no ārzemēm. Ja tas būs nepieciešams.
Tas vajadzīgs tāpēc, ka neiespējamais scenārijs tuvojas. Nedomāju, ka kādi nākamie balsojumi parlamentā vai premjerministres Terēzas Mejas kārtējās formālās iniciatīvas var ko uzlabot šajā situācijā, izvēloties vienu no trim instrumentiem: “maigais “Brexit””, norvēģu modelis vai jauns referendums. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks un Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību ar lielu blīkšķi 12. aprīlī.
Kā notiks ūnijas pamešana
Vienas diennakts laikā pēkšņi nāksies kontrolēt visas preces (viss valsts imports un eksports) uz valsts robežas. Lielbritānijai pašlaik nav nedz personāla, nedz sistēmas, lai šo procesu realizētu. Nav izslēgts, ka 10000 kravas automašīnu aprīļa vidū bloķēs lielās ostas, netiks pāri šaurumam un valstī var iestāties pārtikas vai zāļu deficīts. Vienas nakts laikā briti zaudēs savu pieeju ES tirgum un paralēli arī līgumus ar Kanādu, Meksiku un Japānu.
Visas preces no ES apliks ar nodokli 5,7% bet savam eksportam +4,3. Šīs muitas lietas var, protams, atcelt, taču šajā procesā eksistē savi zemūdens akmeņi, ar kuriem nāksies rēķināties. Britu precēm būs grūti konkurēt tirgū, un var gadīties, ka darba vietu skaits tāpēc UK samazināsies.
Pašizolācijas efekti
Vai briti paši saprot, kas viņiem draud? Šķiet, ka lielākā daļa paļaujas uz “autopilotu”, jo nekad agrāk nekas tamlīdzīgs taču nav piedzīvots. Kāpēc gan lai tagad būtu jāsatraucas par to, ka laiviņa, kas peld pa straumi ūdenskrituma virzienā, piedzīvos ko ļaunu? Tauta pieprasa izslēgt ūdenskritumu. To pašu no Terēzas Mejas paģērē arī parlaments, bet viņa neklausa un grib panākt vienošanos.
Vienīgās institūcijas, kas, šķiet, rēķinās ar efektiem, ir valsts centrālā banka un darba devēju organizācija. Tās publiskojušas neparasti nopietnu aicinājumu rēķināties, ka “Brexit” var izraisīt “ārkārtas situāciju valstī”. Taču vairums šādus trauksmes cēlājus, protams, neklausās. Aptaujas rāda, ka 30% iedzīvotāju ir galīgi apnikusi neskaidrā situācija un viņi piekrīt, ka valsts pamet ES vienalga kādā veidā. No konservatīvajiem šādu steidzīgu aiziešanu (tūlīt un uz vietas!) vēlas 50% vēlētāju. Šie ļaudis saprot, ka sākumā būs haoss un deficīts, bet ar laiku viss noregulēsies un valsts tikai iegūs un uzelpos pēc ūnijas pamešanas.
Izstāšanos bez līguma daudzi briti uzskata par vienīgo drošo garantiju “laulības šķiršanai” ar Eiropas Savienību. Nē, viņi nevēlas marles pārsēju uz brūces. Raujam nost, aizmetam prom un ceram, ka brūce sadzīs pati.
Psiholoģiskie efekti
Ilgstošā ņemšanās ap “Brexit” ir nogurdinājusi visus. Gan britus pašus, gan mūs – pārējos. Tieši šā stresa noguruma dēļ ļaudis vēlas pielikt punktu, nevis turpināt virves vilkšanu augstākajā politiskajā un diplomātiskajā līmenī. Boriss Džonsons pirmdien “The Telegraph” slejās aicināja premjerministri sekot Mozus piemēram Bībelē.
Iesakot pagriezties pret Briseli, lai teiktu: “Viens, divi trīs – nu tu esi brīvs!” Ļoti ērti un praktiski. Taču tālāk laikam Džonsons Bībeli nav lasījis, jo aizgājušie 40 gadus maldījās tuksnesī.
Nu labi. Galu galā Meja nav Mozus. Vismaz to mēs droši zinām šajā pavisam neskaidrajā situācijā. Galu galā arī mēs varam domāt tieši tāpat kā Lielbritānijas iedzīvotāji – nekas slikts nenotiks. Debesis nenogāzīsies uz zemes, angļu humors palīdzēs pasmieties par sevi un mierīgi dzīvot tālāk. Lielbritānija nekad nav piedzīvojusi smagas krīzes, šī valsts nekad nav bijusi okupēta un tāpēc nepazīst posta garšu. Kāpēc tad tagad uzpūst “no mušas ziloni”?
Politiskā vadība parlamentā paļaujas uz autopilotu, jo arī pēc Otrā pasaules kara viss pats no sevis nokārtojas. Galu galā nav taču kara situācija, un “kāds” jau vienmēr izglābs bezgala simpātiskās valsts āres un lielceļus, par kuriem mūsu bērni mācās skolā savās angļu valodas grāmatās. Interesanti, ka šīs angļu valodas apguves grāmatas ir uzbūrušas visos ārzemniekos romantisku priekšstatu par šo salu valsti, kas pilna ar karalienēm, princesēm, alu un upes dejām. Izskatās, ka mums, ārzemniekiem, daudz vairāk sāp Lielbritānijas aiziešana nekā viņiem pašiem Eiropas pamešana.
Britu mierīgā eksistence un nesatraukšanās par nākotni liecina, ka viņi aizies ar smagāko scenāriju somā. Viņi paļaujas uz likteni. Aizver acis un lec. Atstājot Briseli ar saviem politiskajiem pātariem, labi apmaksātajiem gausajiem birokrātiem un flegmatiskajiem politiķiem tālu aiz muguras.
Aprīļa beigās redzēsim, kur viņi piezemēsies.
