El Comandante ir miris. Kas notiks tālāk?

Speciāli TVNet

 

Video par Fidela Kastro mūžu: TVNet

Šajā 1959.gada Jaungada dienā viņš lēni slīdēja ar nīsto jeņķu džipu cauri sakarsēto kubiešu piekritēju tūkstošiem Havanas ielās. Labā roka triumfējoši žestikulēja, acis mirdzēja uzvaroši vēsi un lūpu kaktiņā žonglēja vietējais cigārs. Pēc tam, uzrausies tribīnē, Fidels verbāli gāza no kājām imperiālistus, bet viņa drošībnieki «pa apakšu» zibenīgi apcietināja citādi domājošos un masveidā transportēja gejus un visus citus citādi domājošos uz nāves nometnēm.

Fidela vairs nav. Pēdējais «aukstā kara» postaments ir pametis skatuvi.

Fidelam vajadzēja uzreiz izrēķināties ar nevēlamajiem. Vienā rāvienā. Tāpat kā Staļinam. «Pa naktīm guļu tikai trīs stundas, jo jāstrādā idejas labā» – vadonis skaidroja publiski, un neviens nešaubījās, ka tā ir taisnība. Teritorija «zaļā ķirzaciņa okeānā» zibenīgi pārvērtās Fidela Kastro revolucionārajā Kubā.

 

Leģendas aura

Kubas vadonis jeb el Comandante nosēdēja tronī pusgadsimtu, piedzīvojot 11 amerikāņu prezidentus (kas nomanīja cits citu nīstajā ASV), un nošķaudījās par CIP rīkotajiem neskaitāmajiem viņa slepkavības mēģinājumiem. Viņš apzinājās savu vērtību. Ja 1959.gadā Kubā būtu ieviestas demokrātiskas vēlēšanas, «Kastro brīnums» nebūtu norisinājies. Kubiešiem būtu bijis labāk, bet pasaules politiskā skatuve nebūtu iepazinusies ar Fidela politisko šovu. Solīto labklājību un brīvību viņš saviem tautiešiem nepanāca. Taču sarūpēja sapni par revolucionāro laimi, ierosināja spriedzi starp valstīm, blokiem un kontinentiem un iecementēja savu diktatūru kā brīvības simbolu ārzemniekiem.

Tagad Fidela vairs nav, un šis fakts iezīmē pusgadsimta ēras noslēgumu. Nešaubos, ka nākotnē mūs gaida neskaitāmas filmas, kas pievērsīsies viņa biogrāfijai dažādās interpretācijās. Taču personības kults a la Če Gevaras stilā tomēr netiek pareģots. Kubas «aparatčiki» šodien var ņemties cik jaudas, bet laiki jau ir citi.

Če Gevara bija mūžīgais revolucionārs, bet Kastro bija un palika mūžīgais prezidents. Če pēc uzvaras Kubas apvērsumā metās tālāk izplatīt marksisma ideoloģiju kaimiņzemēs, bet tika novākts Bolīvijas čūkslienā. Turpretī Fidels uzreiz kļuva par «priekšnieku priekšnieku» un nosauca sevi par «nācijas tēvu», paliekot augstajā valsts varas postenī 57 gadus.

Fidela labās lietas

Jā, viņš panāca arī labas lietas. Jau 60. gados salā strauji samazinājās nabadzība, bērnu mirstība un uzlabojās virkne sociālās labklājības indikatoru. Kā būtiskā industrija tika izveidota veselības aprūpes sistēma, kas ir vērtīgs analīzes objekts joprojām, jo tā likvidēja ne tikai tropu epidēmijas, bet arī krasi uzlaboja iedzīvotāju veselības aprūpes standartu. Medicīnas augstskola joprojām ir ne tikai Havanas centra ģeogrāfiskā ass, bet arī zinātnes enkurs. Klīniskais darbs tur cieši saistīts ar pētījumiem, kas tiek veikti apjomīgi, intensīvi un akadēmiski dziļi. Iespējams, ka mūsu aizspriedumi pret Kastro režīmu neļauj pārņemt, piemēram, Latvijā, labāko no Kubas aprūpes standartiem. Lai gan tieši Kuba pierāda, ka pat nabadzīga valsts var izveidot lielisku sistēmu, kurā bezmaksas medicīniskā aprūpe funkcionē un darbojas salīdzinoši produktīvi.(1)

Politiskajai ticībai seko naudas trūkums

Ekonomiskā krīze ieradās salā jau septiņdesmito gadu sākumā. Sekojošais Padomju Savienības finansiālais diktāts (4 miljardi gadā) pieprasīja lojalitāti, kas arī tika panākta visos līmeņos. Ja nebūtu okeāna, Kuba pievienotos PSRS. Piepeldētu klāt un pieāķētos pie Brežņeva impērijas. Taču šāds manevrs nebija tehniski iespējams. Tāpēc komendante, izglītots advokāts, savas valsts kases naudas trūkumu piesedza ar ideoloģiju, pozējot uz Latīņamerikas politisko diktatūru (Čīle, Argentīna, Brazīlija) asiņainā fona. Laikmetam raksturīgā antiimperiālisma retorika un neslēptais atbalsts cīnītājiem pret koloniālisma režīmiem padarīja Fidelu par ideoloģisku ikonu jeb kreiso dievību. Līdzīgi zviedru Ulofam Palmem vai padomju Mihailam Gorbačovam viņš bija populārāks ārzemēs kā jēdziens, nevis cilvēks vai politiķis.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma izbeidzās sistemātiskā režīma finansēšana. Boriss Jeļcins 1991.gadā pārtrauca Kubas cukurniedru «iepirkšanu», un tāpēc zaļo salu pārņēma depresija. Salmiņu slīkstošajai Kubai tobrīd pameta Spānija, kuras sociālistu valdība sāka masīvi investēt salas tūrisma industrijā. Tika atcelti likumi, kas vietējiem aizliedza uzņēmējdarbību. Dolāra reliģija pārņēma publisko telpu. Mazliet investīciju izdevās izspiest no Ķīnas un Izraēlas. Akadēmiķi un intelektuāļi sāka strādāt par šoferiem, jo pie stūres bija iespējams nopelnīt «cieto valūtu», kas universitātē nebija iespējams. Veikalos vairs nebija elementāru pārtikas produktu. Tika ieviesta divu naudu sistēma (lokālā un CUC). Ne tikai tualetes papīrs vai ziepju gabaliņš, bet pat pulverpiens pārvērtās luksusa deficīta precē. Cinisms un apātija pārņēma prātus, lai gan drošībnieki turpināja apcietināt un noklausīties cilvēkus (tikpat enerģiski kā agrāk). Katrā ciematā, iestādē, ielā vai ēkā joprojām eksistē perfekti noregulēta stukaču sistēma. Visas sarunas noklausās, rīcību uzrauga un dokumentē. Opozīcijas līderus visus šos gadus uzraudzīja kā psihiski slimus cilvēkus, un viņu mājokļus apgleznoja ar tekstiem: «Aplenktā telpā ikviens citādi domājošais ir nodevējs» vai viņi nejauši gāja bojā autokatastrofās (Osvaldo Paija 2012.gadā).

Aplenkuma demonizēšana un cilvēktiesību ierobežošana ideoloģijas vārdā bija Fidela Kastro režīma fundaments. Nav izslēgts, ka šīs sliedes paliks un pārdzīvos pašu diktatoru, taču vēji mainīsies. Joani Sančesa un māksliniece Taņa Bruguera vada jaunās paaudzes opozīcijas kustību. Pēc Fidela nāves Taņa mikroblogā Twitter uzsvēra, ka pēc Fidela nāves brālim Raulam Kastro pašam nāksies atbildēt par savu rīcību.

Tieši tāpat arī katram kubietim būs beidzot pašam jāmācās atbildēt par sevi, jo pēc Fidela aiziešanas publiskā telpa ir tukša un tajā jūtama brīvības smarža.

Ja Markess būtu dzīvs, viņš, iespējams, stāvētu Kastro bērēs pirmajā rindā. Līdzās Venecuēlas prezidentam Maduro. Taču bēres nav tramplīns, un pagriešanās atpakaļ «Če» virzienā vairs nav iespējama. Šķiet, ka pat FARK kaujinieki Kolumbijā sāk saprast, ka valsts nākotne bruģējama tikai taisnīgu vēlēšanu ceļā, nevis militāri atbalstot nākamo politisko marioneti mūžīgā prezidenta krēslā. Fidela bruģis atdūries aklajā ielā. Kubas durvis vaļā stāv.

Komunisms ir mehānisms, kas nedarbojas

Komunisma ideoloģiju Fidels esot izvēlējies nevis pārliecības, bet apstākļu spiediena rezultātā. Tas esot bijis vienīgais ceļš, lai izvairītos no demokrātijas pēc revolūcijas. Gadu pirms nāves Kubas līderis savā intervijā amerikāņu žurnālam Atlantic Monthly atzinās: «Komunisms nefunkcionē nekur, arī Kubā tas nedarbojās.» Tāpēc pirms nāves tronis laicīgi tika atdots brālim Raulam ar cerību iecementēt režīmu kā priekšnosacījumu nākotnei.

Fidela mantojums ietekmēs Kubu vēl ilgi. Ekonomika ir sabrukusi, politisko sistēmu pārvalda Kastro klans. Attiecības ar 2 miljoniem kubiešu, kas mitinās ASV, joprojām nav noregulētas. Viņu mājas Kubā arī šodien skaitās privatizētas, jo pieder citiem cilvēkiem, tāpēc trimdas kubiešu lobisti turpina balsot par republikāņiem un pieprasīs likvidēt Obamas noslēgto sadarbības līgumu ar Kastro.

Ja tas notiks, «okeāna zaļās ķirzaciņas» atveseļošanās iekavēsies. Vienīgais, kas šajā traģiskajā situācijā pārsteidz, ir kubiešu nenogurdināmā laipnība, sirsnība un pieticība, kas mīklainā veidā eksistē un pastāv joprojām. Kubieši ir spējuši saglabāt un paturēt šīs īpašības arī pēc 60 nebrīvē un trūkumā pavadītajiem gadiem. Taču ir arī cinisms, fatālisms un bezcerība, kas sistemātiski izplatās un pārņem publisko telpu. Īpaši tos, kas atrodas ārpus privileģētajām iedzīvotāju grupām.

Nedomāju, ka vēsture piedos El Comandante «Kastro ēru», kā viņš pats to pravietoja savas dzīves laikā. Paša Fidela vairs nav, bet viņa dēstītās problēmas paliek.

Tā nu tas ir.

1 – http://ije.oxfordjournals.org/content/35/4/817.full

Saistītie TVNet raksti

Pieminot Fidelu Kastro, kubieši pulcējas masu mītiņā

Kubā apbedīts Fidels Kastro

Miris ilggadējais Kubas līderis Fidels Kastro

Visi gaida vadoņus un varoņus. Kubā, Vatikānā, Venecuēlā un Latvijā

2013. gada 19. martā. Speciāli TVNet.

Kolāža TVNetVadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče.

Par personību kultu, varu, pārliecību, retoriku un naftu

che piemineklis un Sandra Santa Clara KubaRedz, cik skaista bilde! – secināja kubieši Viktors un Karelia, apskatot attēlu ar grandiozo Če Gevaras monumentu netālu no Santaklāras Kubā. Tajā dominēja gigantisks «komandante» un negaisa debesis. Mani monumenta piekājē vispār nevarēja pamanīt.

«Sandra kā maza skudra, bet mūsu komandante, lūk, – liels un varens!» – priecājās kubieši. Gigantiskais varonis kā milzīgs dinozaurs ar saviem apmēriem deklarēja bronzā savu pārcilvēcīgo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi un likteni.

Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče. Viņa apgalvojumā ir liela daļa patiesības, taču «parastajam reņģēdājam» patīk lieli, stipri vadoņi un gribas viņiem ticēt. Arī mēs latvieši rakstām par viņiem operas un stutējam augšā pieminekļus, kas izmēros gan nevar sacensties ar Hose Marti vai neskaitāmu kara uzvarētāju monumentiem bezgalīgi daudzās pasaules valstīs, taču šis process turpinās arī pie mums. Varoni un vadoni turpinām gaidīt arī mēs.

Kulta varonis

Tikko līdzīgu varoņa-vadoņa piedzimšanas procesu piedzīvojām mēs visi, noskatoties ziņu translācijas no Vatikāna, kad mums tika pavēstīts par kārtējā Romas pāvesta ievēlēšanu pēc piektā balsojuma. Franču kardinālam Jean-Louis Pierre Tauran, paziņojot slaveno frāzi «Annuntio vobis, gaudium magnum: Habemus Papam!» (ar prieku varu paziņot – mums ir jauns pāvests), aizlūza balss. 300 000 ticīgo Romā gavilēja lietū. Latīņamerikā sāka zvanīt baznīcu zvanīt, taurēja automašīnas uz ielām Argentīnā, Meksikā un Čīlē. Argentīniešu futbola zvaigzne Lionel Messi uzreiz bija gatavs veltīt «savam pāvestam» argentīniešu uzvaru 2014. gada pasaules čempionātā. Pieticība grezno pirmo jezuītu un latīņamerikāni jaunajā baznīcas amatā. Francisks esot taisnīgs un askētisks. Par to nav šaubu, lieliski! Taču savā dzimtenē Bergoglio nebūt netiek uztverts vienīgi cēli un pozitīvi. Vainīga ir viņa konservatīvā nostāja sekulārajai pasaulei svarīgos jautājumos (sieviešu stāvoklis, abortu jautājums, celibāta atcelšana, viendzimuma laulības) un aizdomas par jaunā pāvesta sadarbību ar kādreizējo militāro huntu septiņdesmitajos gados. Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere jau 2010. gadā uzsvēra, ka kardināla Bergoglio «domāšana ir iesprūdusi viduslaikos un tiecas atgriezt mums inkvizīciju». Tāpēc var saprast Kiršneres aktuālo novēlējumu jaunajam pāvestam – «ceru, ka vedīsiet baznīcu patiesas līdztiesības virzienā».

Katoļu varonis ir piedzimis. Taču šobrīd viņa virzienā raugās ne tikai apmēram miljards katoļticīgo, bet arī mēs pārējie, kas uzskatām katoļu baznīcu par ļoti ietekmīgu varas faktoru. Mūsu vidū ir naivie, kas uztver «baznīcu» kā «firmu» un cer, ka jaunais «ģenerāldirektors» stūrēs to modernā laika strāvojumu virzienā. Pāvests nav nedz partijas, nedz uzņēmuma šefs, nedz valsts vadītājs. Viņa misija ir cita. Garīga. Tieši tāpēc šīs baznīcas «attīstības ātrums» ir viens mēnesis 100 gadu laikā. Protams,  ir saprotama katoļu sāpe par mediju fiksēšanos uz «pedofilu skandāliem» katoļu baznīcā un nevēlēšanos saskatīt katoļu lielo ieguldījumu dvēseļu glābšanā un sociālajās aktivitātēs. Taču tieši iekšējo problēmu satūkums un nevēlēšanās/nespēja/negribēšana/nevarēšana tās atšķetināt atbilstoši modernā laika prasībām ir iemesls Vatikāna «labās slavas» krīzei Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Laiks dzen uz priekšu arī garīgumu. Neizbēgami. Ar to jārēķinās. Tikmēr tūkstošiem katoļu gavilē, jo «bija tik nepatīkami dzīvot bez pāvesta. Briesmīgi! Cilvēks var iztikt bez valdības savā valstī, bet bez pāvesta mēs patiešām nevaram iztikt,» skaidroja trešdien medijiem Anna Romā pie Pēterbaznīcas, noslaukot saviļņojuma asaru no vaiga. Dieva mīlestība ir viņas dzīves telpa.

Varas varonis

imageVaroņa pielūgsme esot pacilājoša garīga aktivitāte. Par to nav jāšaubās, noraugoties, kā, piemēram, kubieši joprojām tic savam «politiskajam svētajam» Če. Viņa nogalināšana (ASV specdienestu veikums) kā vēsturisks un politisks fakts vēl košāk akcentē šā revolucionāra varonības nimbu. Monuments viņam Kubā tika izveidots tikai 30 gadus pēc leģendārās kaujas pie Santaklāras. To atklāja 1988. gada 28. decembrī (arhitekts Jorge Cao Campos, tēlnieks José Delarra). Piemiņas kompleksā ietilpst Če Gevaras muzejs un varoņa statuja. Varoņa privātās lietas Kubai no Bolīvijas tika «atdotas» tikai 1998. gadā. Greznojot kubiešu vadoņa kulta vietu ar mūžīgo uguni un garām ikdienas rindām revolucionāra muzeja virzienā, kubieši «pauž savu mīlestību atbrīvotājam no trūkuma, analfabētisma un slimībām» (pēc revolūcijas valstī tika likvidēta rasu diskriminācija, ieviesta bezmaksas veselības aprūpe, skola bērniem ar bezmaksas brīvā laikā aktivitātēm, sportu un mākslu ieskaitot). Brīdī, kad Ernesto Gevaru de la Sernu amerikāņu CIP nogalināja Bolīvijā (kur viņš tobrīd mēģināja eksportēt Kubas revolūciju), viņš bija 39 gadus vecs. Tāds arī viņš iegājis kubiešu varoņu galerijā – jauns, trauksmains, nemierīgs, temperamentīgs, perfekcionists, kas palīdzēja Fidelam uzvarēt Batistas režīmu Kubā un pārvērst Kubu par «brīvības salu». Fotogrāfa Kordas leģendārais fotoattēls šodien grezno neskaitāmus kubiešu suvenīrus un ir dziļi iespiedies viņa tautiešu sirdīs (lai gan viņš faktiski bija argentīnietis un goda pilsonību Kubā ieguva pēc revolūcijas). Kubiešiem viņš ir varonis – ārzemniekiem terorists.

image Mīlestība esot akla visās nozīmēs. Šodien, kad Kubā nav iespējams parastā veikalā nopirkt pat pienu (to var iegādāties tikai konvertējamās valūtas veikalos), kubieši turpina godināt savu «komandanti» kā atpestītāju no posta. Šajā situācijā ir grūti izsvērt, ko viņi ir zaudējuši un ko ieguvuši (ar rietumpasaules mērvienību mērot), taču viens ir skaidrs – liela daļa no kubiešiem joprojām ir laimīgi un dzīvo mīlestībā pret savu valsti. Neraugoties uz to, ka pat periodo especial nav panācis ekonomikas atjēgšanos, degvielas importa palielināšanos vai «kartīšu sistēmas» atcelšanu pārtikai, valsts un varoņu mīlestība ir viņu dzīves telpa.

Pārliecība un retorika

hugo_chavez«El monstruo ha muerto!» (monstrs ir miris). Tā Venecuēlas prese 1830. gada 17. decembrī aprakstīja Simona Bolivāra nāvi. Desmit gadus vēlāk «monstrs» jeb briesmonis pārvērtās nacionālajā varonī un tika iekļauts svēto kārtā. Viņa klātesamība Venecuēlā arī šodien ir pamanāma ik uz soļa, tieši tāpat kā Hose Marti šodien jūt Kubā, Mao Ķīnā vai Ataturku Turcijā.

Tikko Dienvidamerikas «politiķu – svēto» galerijai pievienojies arī Ugo Čavess (Hugo Rafael Chávez Frías), kas vieniem nozīmē «briesmoni», bet citiem – «varoni».

Čavesa bērēs Karkasā tūkstošiem raudošu cilvēku stāvēja trīs stundu garās rindās, lai atvadītos no sava mirušā vadoņa. Čavess tiks pielūgts arī pēc «netaisnās nāves», kuru pēc Venecuēlas naftas ministra Rafaela Ramiresa domām ir sarūpējuši «ārvalstu imperiālistu spēki» (ASV, Izraēla). 2011. gadā Čavesam tika diagnosticēts vēzis. Pret to Venecuēlas prezidents cīnījās kubiešu ārstu uzraudzībā. Tagad izrādās, ka pie visa vainīgi ir ideoloģiskie ienaidnieki.

Kāpēc šis politiķis ir kļuvis savai tautai tik tuvs, pielūdzams un dievināms? Kāpēc venecuēliešu vairums vēlas viņu kanonizēt?

Čavesa reālais ieguldījums valsts attīstībā nav tik grandiozs, lai viņu kā galveno stūrmani glorificētu. Atgādināšu, ka valsts parāds Venecuēlai ir sasniedzis gigantiskus apmērus, ekonomika iegāzusies krīzes aizā, noziedzības līmenis valstī ir ārkārtējs (katru gadu bruņotie grupējumi nogalina ap 21 000 cilvēku).

Agrāk Venecuēlu uzskatījām par vienu no relatīvi drošām Latīņamerikas valstīm, turpretī tagad tā ir viena no visbīstamākajām Dienvidamerikas zonām. Mafijai līdzīgi grupējumi terorizē vietējos iedzīvotājus un sistemātiski nodarbojas ar ārzemnieku kā ķīlnieku nolaupīšanu. Galvaspilsēta kļuvusi par tik bīstamu vietu, ka pat skandināvu ārlietu ministrijas neiesaka saviem pilsoņiem apmeklēt šo valsti, jo bruņoto grupējumu sirojumu dēļ pēc deviņiem vakarā uz ielas atrasties Karakasā nav ieteicams, un ārzemniekiem tiek ieteikts apmesties tikai īpaši apsargātās viesnīcu teritorijās. Skarbi!

Taču, neraugoties uz šiem faktiem, vietējie paliek pie sava: valsts investīcijas bezmaksas veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un bērnu aprūpē (bezmaksas maltītes bērniem skolās) panāk savu. Tieši tāpat kā Kubā arī šeit daudziem «El Comandante» šķiet veiksminieks un valsts sakārtotājs. Pretēji kritiskajiem faktiem.

Ugo Čavess bija ļoti harismātiska persona un kā personība vairāk atgādināja rokmūzikas superzvaigzni, nevis pragmatisku politiķi. Viņš cēla savu politisko postamentu uz pieņēmumiem un deklaratīviem, emocionāliem apgalvojumiem, kurus tauta vēlējās dzirdēt. Traktēja sevi kā «21. gadsimta sociālisma autoru», «atbrīvotāju», pieskaņojot sev vēlamos vēstures faktus un manipulējot ar skaitļiem, vārdiem, citātiem savās interesēs. Kā norāda Enrique Krause – «līdz šim Kubai piederēja vēstures izkropļošana rekords Latīņamerikā. Tagad Venecuēla šo rekordu ir pārspējusi» («El poder y el delirio», 2008.). Čavesa komunikācijas stils: uzbrūkošs (kā Kastro), hronisks aizdomīgums pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītību, liekot vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti. Tātad visi Čavesa ienaidnieki automātiski kļūst par Venecuēlas ienaidniekiem (šo paņēmienu viņš aizņēmies no Perones Argentīnā). Viņš aktīvi meklēja kontaktu ar visiem «revolucionāri un diktatoriski noskaņotajiem» vadītājiem (Lukašenko, Asads, Irānas vadība, Rauls Kastro u.c. ). Viņš finansēja «pretošanās kustības» ārzemēs (Farc Kolumbijā) un lieliski izmantoja retoriku, liekot lietā verbālu ekvilibristiku, kas neprasa pierādījumus («esmu revolucionārs, nevis demokrāts», «esmu Kastro dēls»), nostājoties vienā rindā pat ar Jēzu Kristu.

Ideoloģija naftas iesaiņojumā

Neraugoties uz to, ka Venecuēlu International Transparency iekļauj korumpētāko valstu sarakstā un Human Rights Watch liecina par cilvēktiesību ierobežojumiem tieši Čavesa valdīšanas laikā (pēc šo faktu publicēšanas prezidents izraidīja nevalstisko organizāciju pārstāvjus no Venecuēlas), varonis joprojām paliek tronī.

Viņu nepārtraukti apsargāja kubiešu drošībnieki, kas savulaik tika skoloti VDR slepenā dienesta Stasi režijā. Ārstēja kubiešu ārsti. Politisko nomenklatūru viņš veidoja galvenokārt no kubiešu padomniekiem. Tie izrādījās lojālāki par savējiem.

Čavess pats personīgi kontrolēja valsts parlamentu, tiesu varu, televīziju un draudzējās ar saviem tuvākajiem draugiem: Putinu Krievijā, Ortegu Nikaragvā, ajatollām Irānā, Asadu Sīrijā un klanu līderiem kara plosītajā Sudānā. Viņš veidoja «savējo kaimiņu» (Unasar) savienību, finansējot ar naftu Nikaragvu, Bolīviju, Ekvadoru, Argentīnu, Brazīliju un Kubu. Šādi viņam izdevās iedzīt ķīli starp liberāli orientētajām valstīm Čīli, Peru, Kolumbiju, Meksiku un autoritāri pārvaldītajām – Bolīviju, Ekvadoru, Nikaragvu un Venecuēlu. Šis «ķīlis» bija «ideoloģija naftas iesaiņojumā». Par naftu viņš pirka lojalitāti.

Kas notiks tālāk? To rādīs laiks un mūsu gatavība akceptēt vai neakceptēt varoņus un vadoņus. Pagaidām cilvēce turpina ticēt mesiju enerģētiskajai jaudai, un tāpēc tikko Kenijā ar 50,07% pārsvaru par prezidentu tika ievēlēts starptautiski vajāts noziedznieks. Uhuru Keniata. Hāgas tiesā viņš ir gaidīts viesis joprojām, taču vēlētāji to «neņem galvā» un dod iespēju noziedzniekam kļūt par savas valsts prezidentu.

Politika dod iespēju apšaubāmām personām kļūt par varoņiem un piešķir tām grēku indulgenci joprojām.

Ar Austrālijas politiķa mandātu šoruden no Lielbritānijas gatavojas izkļūt Asanžs, un mūsu Aivars Lembergs, protams, startēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā, bez kompleksiem.

Vai tā būs?

Laime esot mīlestībā. Vieniem uz Dievu, citiem uz vadoņiem, trešajiem uz tuviniekiem un vēl ceturtajiem – uz sevi pašu. Mīlestība ir mūsu dzīves telpa, un istabu tajā daudz.

Mīlestība dara mūs laimīgus arī tad, ja mīlam vienpusēji: savus vadoņus un varoņus un nesaņemot pretī ilgi gaidītos dzīves uzlabojumus labklājības izteiksmē.

Skatos vēlreiz Kubas fotogrāfijā un skaidri zinu, ka man nevajag Če Latvijā, jo es zinu, no kā mēs bēgam, bet pagaidām nav skaidrs, kurp mēs steidzamies.

Kurp mēs ejam?

Vai jūs to zināt?

image

Kubas komplicētās koordinātes: Fidels, kioski un izeja no krīzes

2013. gada 7. martā. Speciāli TVNET.

imagePār Kubu šodien nolaidušies tumši lietus mākoņi. No kurienes? Protams – no Amerikas Savienotajām Valstīm. No bijušo okupantu valsts nāk viss ļaunums un posts. To te zina ikviens čiekurs vai ķirzaka, tieši tāpat kā mēs Latvijā visi labi zinām, ka pie mūsu bēdām un posta ir vainojama padomju okupācija un zviedru bankas.

Pārāk vienkārši, lai būtu patiesi. Tieši tāpat, kā mēs cenšamies aizvilkt slēģus Maskavas spiediena priekšā, arī «Zaļā ķirzaciņa Kuba» turpina turēties pretī «amerikāņu lielvalstnieciskā imperiālisma spiedienam» ar visiem saviem pieticīgajiem spēkiem. Viegli tas nav, jo «dinozaurs» joprojām tup tepat kaimiņos – 180 km attālumā. Tur aiz jūras gozējas jeņķu Maiami. Tā pati, uz kurieni kubiešu disidenti bēga ar laivām, plostiem un sakabinātām automašīnu riepu kamerām. Mēs uz Krieviju pagaidām nebēgam. Tāpēc salīdzināt Kubas un Latvijas situāciju 2013. gadā nav vienkārši. Taču ir kopīgais un atšķirīgais. Par to arī šī reportāža. Kamēr februāra pēdējās debesis virs Kubas vēl nav noskaidrojušās un vējš gaiņā projām «jeņķu lietus mākoņus», kamēr vēl man ir iespējams nosūtīt šo tekstu pa internetu uz TVNET redakciju Rīgā (šeit Kubā interneta lietošana tiek apzināti ierobežota – tikai publiskās vietējā telekoma centrālēs un dažās viesnīcās un, lai nopirktu interneta pieslēguma karti, jānorāda mani pases dati), es mēģināšu īsi apkopot savus iespaidus un aicināt uz pārdomām arī TVNET lasītājus.

Kubas portrets

imageUzzīmēt «smaragda krokodila» veidolu nav viegli, jo salu arhipelāgs ar nosaukumu Kuba ir šarmants pasaules nostūris, kas apvieno sevī koloniālā laika šarmu, afrikāņu un spāņu kultūras kokteili, unikālu temperamentu un oriģinālu pasaules uzskatu rasolu. Sākot ar dramatiski pulsējošo Havannu. Tās vēsturiskajām arhitektūras pērlēm (La Habana Vieja), šaurajām vecpilsētas ieliņām, patriotisko Plaza de la Revolution, Ernesta Hemingveja namu Finca La Vigia un veselu virkni burvīgu «meža zemenīšu» vietu, kas savietojušās garā, fascinējošā ķēdē no Vinālēm (Valle de Vinales) ziemeļos līdz  Santjago de Cuba dienvidos. Beidzot ar maniakāli optimistiskiem un lepniem cilvēkiem: uz ielas, veikalos, krodziņos, krustojumos, pludmalē un kafejnīcās. Kubas kultūra ir krustojums starp spāņu un afrikāņu pasaules uztveri. Kubas identitāte ir cieši saistīta arī ar tās ģeogrāfisko atrašanās vietu. Kā Golfa straumes atslēga (skat. valsts ģerboni), tā atrodas stratēģiskā pozīcijā starp abiem Amerikas kontinentiem. Tieši tāpat kā savulaik Latvija, arī Kuba vienmēr ir atradusies iekarotājiem «pa kājām».

Socialismo o muerte – Sociālisms vai nāve

Pēdējais karš atnāca salā līdz ar sociālisma revolūcijas uzvaru. 1952. gadā valstī notika politisks apvērsums un pie varas nāca Fulgencio Batista, nostumjot no politiskās skatuves tautā iecienīto partiju Partido Ortodoxo. Sabiedrība bija sašutusi, taču jauno diktatoru atbalstīja ASV, un tas nozīmēja daudz. Šo stāstu var turpināt ar apzīmētājiem par to, kā diktators «uzvārījās», pārdodot zemi un nekustamo īpašumu britiem un amerikāņiem, un kā Kuba pamazām pārvērtās par izklaides salu ar uzdzīvi un prostitūciju kā vienu no galvenajiem biznesa avotiem. Daļēji pazīstama aina arī pie mums – šodienas LV. Nav noslēpums, ka Kuba 50. gados kļuva ne tikai par kazino un narkotiku metropoli (to izmantoja Rietumu demokrātiju bagātnieki un slavenības), bet arī par mafiju midzeni. Šeit tika «mazgāta netīrā nauda», pārdota sieviešu un bērnu miesa kopā ar glāzi mohito. Amerikāņu apetīte vairs nebija kontrolējama, tieši tāpat kā krievu kapitāla paisums vairs nešķiet kontrolējams arī pie mums Latvijā (tagad).

imageTaču atgriezīsimies pa Kubas. Toreiz jauns advokāts, studentu līderis Fidels Kastro mēģināja sakārtot politiku ar miermīlīgām metodēm. Neizdevās. Pēc aresta Fidels emigrēja uz Meksiku un tur iepazinās ar vēlāk leģendāro «komendante», tolaik jaunu argentīniešu ārstu Ernesto Gevaru. Pateicoties Fidela un Če aktivitātēm, 1959. gadā Kubā uzvar revolūcija. Par šo salai tik dramatisko brīdi šodien var izlasīt biezas grāmatas. Galu galā 1959. gada 8. janvārī Fidels Kastro ieiet Havannā ar savu armiju kā atbrīvotājs un 16. janvārī tiek ievēlēts par premjerministru. Jaunā valdība nekavējoties aizliedza rasu diskrimināciju, samazināja uz pusi īri par mājokli, elektrības cenu un sāka cīņu par analfabētisma apkarošanu. Nodrošināja bezmaksas ārstu apmeklējumu un skolu.

image

Tam sekoja zemes reforma, kuras rezultātā cieta īpašnieki ASV, tāpēc 1960. gadā Vašingtona sāka Kubas ekonomisko blokādi. Spiediena rezultātā Kuba noslēdza vienošanos ar PSRS un Varšavas pakta valstīm, lai izdzīvotu. «Revolūcija vai nāve» nebija tukša patētika. Vēl skarbāka Kubas situācija veidojās 1961.gadā, pēc kubiešu emigrantu neveiksmīgā desanta, kad Kenedija valdības mēģinājumi gāzt Fidela varu Kubā beidzās ar fiasko un amerikāņi vēl smagāk sažņaudza blokādes žņaugus ap kaimiņu «ķirzaciņu». Stīvēšanās ap Kubu nonāca līdz kodolkara robežai, taču viss tomēr beidzās nosacīti «laimīgi». Manu Rīgas paziņu būvētās atomkara patvertnes Rīgā (60. gados), tagad ir kartupeļu pagrabi.

imageBlokāde spieda Kubu pie sienas, un tāpēc no salas turpināja bēgt cilvēki. PSRS darīja, ko varēja, taču ekonomika nav regulējama ideoloģiski. Pēc Padomju Savienības sabrukuma (1991. gada krievu armijas un tehnikas izvešanas no valsts) Kuba vairs nav mums tik pazīstamā pastkartīšu idilles ainava ar košu sauli, smaidošiem, pārtikušiem cilvēkiem, cukurniedru plantācijām līdz horizontam, zaļu palmu birzīm un pludmalēm pie tirkīzzila ūdens piekrastes. Iedzīvotāju posts ir reāls. Uz izmisuma robežas. Revolūcijas vietā nostājusies bada nāve. Pat Periodo Especial nepalīdz. Valsts industrija ir paralizēta, importa apjomi samazinājušies, pārrāvumi elektroenerģijas un ūdens piegādē – normāla lieta. Veikalu plaukti tukši. Neraugoties uz to, ka US dolārs ir legalizēts, Fidela vietā tronī nosēdies Rauls (kas sola demisionēt pēc pieciem gadiem), kopš 2010. gada no cietumiem tiek atbrīvoti politiskie ieslodzītie, taču bezdarbs turpina pieaugt un labklājības līmenis kristies. Politbirojs ir mazrunīgs un meklē šeit «kubiešu Gorbačovu». Izskatās, ka atrašana ir ieilgusi.

Kiosku periods

Šodienas Kuba ir joprojām jauna, vitāla dumpinieku valsts, kas turpina pārsteigt ar apbrīnojami profesionālu mūziku uz katra stūra, gigantiska optimisma un patriotisma lādiņiem, neraugoties uz smagajiem ekonomiskās krīzes apstākļiem. Pats lielākais paradokss, kas šeit pārsteidz, ir kubiešu spēja nezaudēt savu optimismu un dzimtenes mīlestību arī tik smagos apstākļos, kādus var novērot šeit patlaban. Valdība ir atļāvusi attīstīt mazos uzņēmumus. Tieši tāpat kā savulaik Latvijā kooperatīvu laikos, arī šeit uz katra stūra ir kioski jeb «caurumi sienā», kas pārdod visu, ko iespējams ievest valstī. Vietējiem par vienu, bet ārzemniekiem par citu cenu. Pa ielām šaudās velorikšas, taksometri, kas pelna naudu paši sev un samaksā «valsts nodevu Fidelam». Katrā otrajā namā frizētava vai manikīra salons, vietējais Santeria priesteris ar savu svītu vai krodziņš.

imageKuba vārās kā putras grāpītis. Kāpēc kubieši neiet ielās un nedumpojas? Kāpēc viņi ir tikpat kūtri kā Latvijas iedzīvotāji attiecībās ar «savas valsts krīzi»?
 Uz šo jautājumu nav atbildes. Pirmkārt tāpēc, ka Fidela politikas rezultātā kubiešiem ir nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe (zāļu nodrošinājumu ieskaitot) un bezmaksas skola un bērnu aktivitātes (sportu un mūzikas skolu ieskaitot). Salīdzinoši labā medicīniskā aprūpe valstī panākusi daudzu tropu zonas slimību izzušanu tieši Kubā. Kubiešu ārsti ir pienākumu augstumos. Skolotāji tāpat. Visi vēl nav aizkuģojuši uz Maiami.Tas nav maz.

Gvantanamo

Te beidzas ceļš. Tālāk iet nav iespējams, jo mūsu priekšā ir amerikāņu kara bāze Gvantanamo. Slēgtā zona Kubā. Tā pati, kuru jeņķi izmanto savam bēdīgi slavenajam musulmaņu teroristu cietumam, vedot šurp kara noziedzniekus. Vispār jau Gvantanamo mūsu priekšstatos pirmām kārtām saistās ar ļoti populāro kubiešu dziesmu Guantanamera (meitene no Gvantanamo, kas ir lielisks skaņdarbs. «Son» mūzikas stilā uzrakstīts. Šo muzikālo stilu attīstīja šejienes kafijas plantācijās strādājošie. Tagad to var dzirdēt visur. Kāds sakars meitenei no Gvantanamo (Joseito Fernandez) ar amerikāņu flotes bāzi?

1903.gadā noslēgtais kontrakts ar ASV. Kubas republikas valdība tolaik parakstīja līgumu par teritorijas piešķiršanu ASV kara bāzei uz 99 gadiem (sākot ar 1934. gadu) Gvantanamo līcī. Katru gadu ASV maksā Kubai par šīs teritorijas izmantošanu tikai 2000 USD gadā. Salas valdība šo maksājumu sūta Vašingtonai atpakaļ. Taču bāze arī šodien ir turpat. Norobežojusies no Kubas ar augstiem žogiem, izveidojot 110 kvadrātkilometru lielu platību kā ASV teritoriju Kubā (ar diviem militāriem lidlaukiem un ostu). Ap Gvantanamo bāzi ir 27 kilotmetrus garš dzeloņdrāšu žogs. Paspiegot amerikāņu nocietinājuma virzienā var no paugura pie Baracoa ceļa vai no viesnīcas Caimanera balkona. Mani šajā Gvantanamo fenomenā pārsteidz žogs. Jeņķi būvē kilometriem garus žogus Kubā, marokāņi Rietumsahārā, Izraēla – Palestīnā. Žogi nav izeja. Vai Berlīnes mūra krišana nav pierādījusi, ka žogi neatrisina problēmas?
 Kāpēc politiķi turpina mūrēt žogus kā izeju no sarežģītu cilvēku attiecību situācijas?

imageKāda ir Kubas izeja no ekonomikas krīzes? Ja godīgi – es vēlu kubiešiem tiešām panākumus un veiksmīgu izeju no esošās situācijas, taču baidos, ka būs neskaitāmi «eksperti» un «konsultanti», kas nekavējoties sagraus esošo, izmantojamo pozitīvo fundamentu un pārveidos salas realitāti laupītājkapitālismā, kā mēs to jau 20 gadus varam novērot Latvijā. Pirmie reaģēs kubiešu emigranti ASV, kas ir ietekmīgs grupējums un nekavējoties centīsies pārvērst Kubu ASV štatā. Tieši tāpat kā mūsu emigranti (no dažādām rietumvalstīm) visiem spēkiem centās pārvērst Latviju savas mītnes zemes kopijā. Novēlu Kubai atrast savu modeli. Cilvēcīgāku nekā Latvijā, humānāku nekā pie mums. Saglabājot iedzīvotājiem veselības un bērnu aprūpes esošās priekšrocības. Novēlu kubiešiem humānu ceļu pie brīvības. Pie brīvības visiem. Arī tiem, kas nevar atļauties 100% pārticību un iegādāties visas mantas, ko sirds kāro. Oj,oj,oj, mans nopirktais interneta laiks ir beidzies. Tūliņ Fidels atslēgs manu internetu. Visu labu! Turpināšu Rīgā.

Ceļojums pa Kubu
Iepriekšējie raksti par Kubu: