Slepenā armija JSOC. Karš un pasaule.

2011. gada 3. decembris.
Attēlā tiekas Jemenas prezidents ar JSOC ģenerāli Bilu Makreivenu.

Kamēr mēs gatavojamies just līdzi krieviem viņu vēlēšanās, redzot kā pie varas Maskavā atkal nonāk kārtējais diktators, tuvējos austrumos turpinās slepenais karš.

To realizē elites karavīri (speciālās vienības) un bezpilota lidmašīnas.

Šis karš pašlaik turpinās Jemenā, Filipīnās un Kenijā.

Reāli, nevis datora ekrānā.

Politiķiem un militāristiem tā ir realitātes spēlē ar nosaukumu -”kurš kuru!”, bet kara zonas cilvēkiem tas nozīmē reālas posta šausmas.

Šis karš notiek tālu no kameru objektīviem un telestudiju prožektoriem, par to etablētie mediji nerunā.

Runa ir par amerikāņu slepeno, militāro organizāciju, kas līdz šim darbojusies ne tikai Irāka un Afganistānā, bet arī Somālijā, Kenijā, Nigērijā un Filipīnās. Pat Irānā!

Šie ” Džeimsi Bondi” – ” ar tiesībām nogalināt” likvidēja Usamu Bin Ladinu Pakistānā un kopā ar CIA novāca Anvaru Al Avlaki Jemenā.

Kas ir šis JSOC?

Joint Special Operations Command (JSOC) ir privāta armija, kas pēc pasūtījuma nogalina ASV ienaidniekus(pēc ASV Prezidenta pavēles). Viņu bāze Fort Bragg atrodas Ziemeļkarolīnā  (North Carolina) un tieši tur tiekot koordinēta jeņķu pretterorisma darbība ( ziņo Dana Priest, Washington Post, grāmatas ”Top Secret America” autore.)

– Visa šī darbība ir tik slepena, ka neviens par to skaļi nerunā, taču ir zināms, ka šis ”karš reāli notiek” – uzsver žurnāliste.

JSOC rašanās datējama 80. gadu sākumā – pēc 1980. gada neveiksmīgās ķīlnieku izglābšanas procedūras Teherānā. Tolaik ASV valdībai ”radās vajadzība” pēc speciālās vienībās jeb Prezidenta privātās armijas. Tā bija nepieciešama, lai medītu konkrētus cilvēkus ārzemēs – jeņķu ienaidniekus. Privātarmijas kaujinieki tolaik monotoni trenējās fiziski savās bāzēs, taču nekādu lielu kaujas panākumu viņiem tobrīd nebija. Monotoni un pieticīgi viņi uzvedās līdz 2001. gadam.

Lūzuma brīdis iestājās mirklī, kad ASV deklarēja sava kara uzsākšanu pret ”Pasaules Terorismu”.

Tieši šis brīdis piešķīra jaunus spēkus slepenajai armijai, kuras kaujinieku skaits šajā brīdī no 150 uzblīda līdz 15000.

Protams, ka ”vidējam amerikānim” nav nekāda priekšstata kas šī armija ir un ko tā reāli dara.

Kā jau visas armijas, arī šī kaujas mašīna skaitās aizstāvoša.

Taču JSOC ir savs ”nāves saraksts” ar personām, kas jānogalina (tieši tāpat kā CIA ir šāds saraksts).

Neoficiāla informācija liecina, ka ”Džeisoks” tagad ASV valdībai esot svarīgāks pat par CIA.

”Mēs esam melnā matērija” – konstatē viens no vadošajiem šīs slepenās armijas virsniekiem medijiem, konfidenciālu sarunu laikā.

Problēma?

Kā tad paliek ar demokrātiju?

Demokrātijas apstākļos valdībai vienmēr jāinformē savi pilsoņi arī par armijas darbību. Pat, ja notiek karš. Slepenas armijas eksistence nav savienojama ar patiesu, caurskatāmu demokrātiju.

Tieši tāpēc nav pieņemami nekādi „izņēmuma likumi” informācijas cenzēšanai, kurus, starp citu, bez publiskām diskusijām pieņem arī Latvijā.

Nākamais iebildumu punkts ir ” jaunā attieksme pret nogalināšanu”, kas slepenas armijas apstākļos ir krietni vienkāršota.

Līdz šim karavīri aizturēja noziedzniekus un nogādāja tos tiesā. Tagad var iztikt bez aizturēšanas un nogalināt upuri uz vietas (medijos piemērojot un vēlāk izplatot melīgu – ticamu informāciju).

Tieši šīs ārkārtējās tiesībās rīkoties uzreiz (uz vietas), ir jauna veida ”operatīvais tribunāls” kuru Vašingtonas politiķu uzdevumā reāli veic ”melnā matērija”.

Tas, ka superarmija reizēm kļūdas un ”pie viena” nogalina arī cilvēkus, kas ”gadās līdzās objektam” (piemēram, 16. gadus vecais Abdulrahmans, ASV pilsonis, kas aiz pārpratuma tika nogalināts Jemenā) ir fakts. Šādu misēkļu ar nepareiziem upuriem Jemenā ir salīdzinoši daudz.

Par dažiem JSOC atvainojas, taču Jemenas iedzīvotāji par ”melnās matērijas”  ikdienas klātbūtni (protams) nav sajūsmā.

Jahija Salehs (Jemenas Antiterorisma brigādes vadītājs) ir sašutis par amerikāņu slepenās armijas kļūdām Jemenā. Paši (amerikāņu vadība) uzskata, ka karš ”prasa upurus un tas ir neizbēgami”. Piemēram, Garry Reid (ASV aizsardzības ministra vietnieks) neredz nekādu problēmu slepenās armijas eksistencē un uzskata, ka nav pieļaujams nekāds publiskojums par slepenās armijas darbību.

Slepenās kara spēles turpinās.

Pats galvenais negadīties šīm spēlēm ”pa kājām”.

Pieauguši puikas turpina spēlēt kariņus, taču es nevēlos piedalīties un šīs akcijas atbalstīt.

Kā paglābt Latviju no līdzdalības šajās „pokera pārtijās”?

Vai ”karš” un ”pasaule” ir nedalāmi jēdzieni?