Kurš sliktāks – Staļins vai Hitlers?

2011. gada 7. aprīlī
Izrādās, ka šis jautājums joprojām nomoka rietumu demokrātiju politikas analītiķus. Dažiem vēl ir par ko strīdēties. Zviedriem šī tēma, tieši tāpat kā daudziem Rietumeiropas kreiso strāvojumu atbalstītājiem, ir skaidra jau sen – Hitlers ir nelietis, par Staļinu – varam diskutēt. ”Komunisma melno grāmatu” autori domā citādi. Mēs pretojamies vieniem un otriem.
Katrs paliekam pie sava.
Pamazām šī dilemma būtu apklājusies ar neieinteresētības pelniem, ja neparādītos ”upuru skaitītāji”.
ASV profesors Timothy Snyder savā grāmatā (Bloodlands, Europe between Hitler and Stalin, 2010) tā arī dara – skaita upurus un izlemj kurš tāpēc vairāk vainīgs. Pēc viņa domām kara iznākums noskaidrojās nevis Maskavā vai Berlīnē, bet gan Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Rietumkrievijā.
Upuru kalkulācija ir diezgan šķebinoša. Pēc T. Snyder aprēķiniem, Hitlers bijis ”dūšīgāks” un Gulāgos jeb Staļina nāves nometnēs esot gājuši bojā mazāk cilvēkā ”nekā sākumā likās”. Taču vienlaicīgi gribētos profesoram iebilst, ka vācieši, iespējams, rūpīgāk uzskaitīja un iegrāmatoja savus nāves darbus nekā viltīgais un manipulatīvais Staļins.

Tātad,  Staļins laikā no 1933. līdz 1953 gadam ”paguva iznīcināt” deviņus miljonus cilvēku. Hitlers – 12 miljonus.

Motīvi esot bijušie abiem vienādi – etniska vajāšana, metodes arī vienādas – masu slepkavības.

Protams, ka primitīvajam ”aprēķinam” jau tagad ir oponenti. Desmitiem miljonu ”kultūras revolūcijas” upuru Ķīnā arī būtu pieskaitāmi klāt Staļina kontam. Tāda doma tikko izskanēja no Austrumāzijas pētnieku puses. Neraugoties uz joprojām smaidošajiem Mao portretiem Pekina un ķīniešu nevēlēšanos ielūkoties savā vēsturē godīgi.

Nedomāju, ka upuru skaits nosaka politisko noziedznieku ”reitingu”.
Visi upuri paši nepiesakās un viņu apzināt ir gandrīz neiespējami.
Tik elementāri tas ir.
Politiskās un ekonomiskās nelietības noziedznieku ir daudz arī šodien.
Visās valstīs un kontinentos.
Latvija nav izņēmums.

Varbūt ir jēga izveidot ”kauna stabu”, lai līdz prezidenta krēslam neaizairējas mūsu vietējie, dažāda izmēra diktatori? Upuru mums arī netrūkst (simboliskā nozīmē).

Īpaši tagad, kad mēs kā vēlētāji (no parlamenta puses Rīgā) esam novērtēti nespējīgāko prezidenta izraudzītāju skaitā. Igauņi prot ievēlēt sev prezidentu, mēs – nē.
Ko darām?