Tag Archives: Solvita Aboltina

Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

Kāpēc latvieši neapzinās, ka pasaule mainījusies? Intervija Pirmā Biznesa radio žurnālistam Ārim Jansonam

Posted on by
4

portals-zsv-120Pirmā Biznesa radio žurnālists Āris Jansons par aizejošā gada atziņām iztaujāja mediju zinātnieci Sandru Veinbergu, kura ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi  Zviedrijā. Mediju un publisko attiecību pētniece, Liepājas universitātes viesprofesore un Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas asociētā profesore komunikācijas zinātnē atskatās uz 2014.gada norisēm arī Latvijas masu saziņas līdzekļu lomas un darbības kontekstā.   

Vai Latvija ir apzinājusies, ka aizejošo gadu mēs esam nodzīvojuši gluži citādā pasaulē, nekā pirms gada?

Man liekas, ka Latvijā cilvēki nav to apzinājušies. Latvijā ir vārgi mediji, audiovizuālie mediji, kas iedzīvotājus slikti informē par notiekošo. Pateicoties ekonomiskajai krīzei, mums ir ļoti lielas problēmas ar iespiestajiem medijiem, kuri ir faktiski pazuduši no aktuālo mediju areāla. Avīzes ir būtībā iznīcinātas, komerciālo radiostaciju skaits pieaudzis, un sabiedrisko mediju līmenis ir krities. Cilvēki tiek vāji informēti par pasaules būtiskām lietām, – viņi tiek izklaidēti „līdz nāvei”, bet netiek izglītoti.

Mani interesēja, kur Latvijas studenti lasa būtiskākos faktus, kur iegūst viedokli par pasaulē notiekošo. Anketēja studentus, kā viņi uzzināja par Zolitūdes traģēdiju un kā iedziļinājās problēmā. Izrādījās, ka jaunieši Latvijā galvenokārt lasa interneta portālus. Kad par to stāstīju  ziņojumā starptautiskā kongresā, tā dalībnieki, piemēram, vācieši un spāņi, bija pārsteigti par šo portālu popularitāti Latvijā. Ar pārsteigumu konstatēju, ka tā ir Latvijas īpatnība. Un cita savādība – kā analizētājas mums ir pazudušas avīzes, tās ir iznīkušas kā nopietns informācijas nesējs. To vietu ieņēmuši tīmekļa portāli.  Lielai daļai sabiedrības tie ir galvenais informācijas avots.

Kāpēc Latvijā neapzinās nopietnas apkārtējās pasaules problēmas? Es tomēr gribu vainot mediju īpašniekus, kas mēģina iegūt maksimālo peļņu un nav ieinteresēti kvalitatīvo mediju saglabāšanā. Par starptautisko procesu atainošanu vēlētos mest akmeni LTV un visu televīziju dārziņā, jo nopietnu ārpolitisko programmu Latvijā nav. Mums nav nopietnu ārpolitisko komentāru, kurus cilvēki klausītos, lai sekotu notikumu attīstībai – tas, protams, prasa naudas investīcijas, jo jāmaksā ne vien komentētājiem, bet ir jāpērk aktuālie materiāli, filmas par svarīgām norisēm. Tikko ar studentiem runājām par Kubu, tās attiecībām ar ASV, par [Kubas līderi] Kastro un [ASV prezidentu] Obamu – diplomātisko attiecību atjaunošana notiek vienlaikus ar [Krievijas prezidenta] Putina runu Maskavā, vai tas ko varētu nozīmēt?  Biju pārsteigta, ka LTV un valsts radio pirmais kanāls momentāni nepievērsās šim tematam, netiecās to komentēt, nepaskaidroja klausītājiem un skatītājiem, kas tas īsti ir un ko tas nozīmē. Latvijas cilvēki labāk dzīvo savdabīgā transā – viņi dejo ar zvaigzni, viņi mirst ar zvaigzni, viņi guļ ar zvaigzni, – man īsti nav skaidrs, kas tad ir šī zvaigzne.

Ne vien novērotāji, bet arī mēs paši sev visai bieži pārmetam provinciālismu. Vai tagad, kad pienākusi kārta Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, šis pienākums un tā veikšana palīdzēs mums mainīties, jebšu viss aprobežosies ar rosīšanos vienā salā – Rīgā?

Jā, man šķiet, ka viss aprobežosies ar rosību vienā salā – galvaspilsētā Rīgā. Man liekas, par prezidentūru lielā sajūsmā ir vesels birokrātu štats, kas ar to nodarbosies. Domāju, ka ir cilvēki, kuri nu varēs saņemt lielākas naudas, kuriem būs lielāks apgrozījums viņu kustībā uz dažādām pasaules vietām un viņu ietekmes apzinīgumā, taču plašāki Latvijas iedzīvotāju slāņi negūs neko.

Atgriežoties no Zviedrijas Latvijā, man ir ļoti sāpīgi konstatēt, ka pie mums pastāv savāds  provinciāls elitārisms. Ir cilvēku grupas, kas sevi uzskata par „labāko sabiedrības daļu”, kas sevi it kā izolē, norobežo, un citi ir tie „pārējie”. Man personīgi interesantāki šķiet šie „pārējie”, jo tie ir ļoti dažādi cilvēki, interesantas personības, un mums ir diezgan augsti izglītota sabiedrība.

Kad ritēja Zviedrijas prezidentūra, zviedri ļoti plaši apsprieda tās tematus, un toreiz visai tautai jautāja, ko iedzīvotāji vēlas pasniegt kā savu projektu brīdī, kad Zviedrija kļūst par ES prezidējošo valsti. Toreiz zviedri varēja balsot par to, ko viņi domā, kāds ir Zviedrijas pienesums kopējā Eiropas projektā, ar ko zviedri ir spēcīgi un ko var piedāvāt Eiropai.

Tas bija ļoti pareizi darīts, tās bija „sabiedriskās attiecības ar tautu”, tautas iesaistīšana prezidentūrā. Visi nonāca pie secinājuma, ka zviedru stiprā puse, pamatjautājumi ir – vide un ekoloģija. Skatoties, kādu projektu tagad piedāvā Latvija, izskatās, ka caurmēra iedzīvotājs nemaz nezina, kas tiek piedāvāts. Nostādnes ir šauri komerciālas, mēs būsim koridors uz Austrumiem, – tas, ko biznesa aprindas ir piespēlējušas mūsu politiskajai elitei . Bet nav signāla, kas tiktu raidīts atpakaļ tautai, nenotiek tās līdzdalība projektā, un iznāk, ka Latvijā prezidentūra ir šaurs projekts.

Jūs esat kritiski vērtējusi pašreizējā Latvijas valsts galvas nonākšanu prezidenta postenī. Vai Jums pietrūkst diskusijas par tautas vēlētu prezidentu?

Jā, man, protams, tās pietrūkst. Prezidents pats nupat gan izteicās, ka tautai nevajadzētu vēlēt savu prezidentu. Iznāk jocīgi, ka mūsu tauta tiek diskvalificēta kā nespējīga ievēlēt sev prezidentu. Jā, es pieņemu, ka būs populisti, kas mēģinās bīdīt par prezidentu [Saeimas deputātu] Artusu Kaimiņu vai [Rīgas mēru Nilu] Ušakovu. Bet viss ir atkarīgs no spēles noteikumiem, kādus mēs izvirzīsim prezidenta ievēlēšanai, un visiem šie noteikumi ir  jāievēro. Ja tie tiktu ievēroti, tad, manuprāt, mēs prezidentu varētu vēlēt.

Es saskatu izteiktu politiskās elites nevēlēšanos diskutēt par šo tematu. Viens no lielākajiem Latvijas šā gada skandāliem – Solvitas Āboltiņas atpakaļ iekļūšana Saeimā – ir nepatīkams process, kuru ir grūti izskaidrot ārzemniekiem. Kā kaut kas tāds varēja notikt un kur palika savādais deputāts, kurš pēkšņi nozuda nezināmā virzienā uz austrumiem  un pēkšņi palika tik smagi slims,  ka viņš vairs nevar politikā darboties? Te man jājautā, kā tad Solvita Āboltiņa kā partijas vadītāja varēja pieļaut šāda smagi slima cilvēka ievēlēšanu, kurš pēcāk pazūd tāpēc, ka tas viņai ir izdevīgi. Ja mums ir šādi politiķi, tad loģiski, ka tauta viņiem netic.

Kurš no aizejošā gada notikumiem Jums palicis visvairāk prātā, – vai Saeimas vēlēšanas, vai ārlietu ministra „iznākšana no skapja”, vai kas gluži cits?

Bija daudz būtisku notikumu – Pirmā pasaules kara simtgade un atceres saistība ar notikumiem Krievijā, kas mani ļoti uztrauc. Krievijas norises es uzskatu par ļoti svarīgām arī Latvijas sakarā.

Pašā Latvijā – parlamenta vēlēšanas, un man visinteresantākais šķita iedzīvotāju atsaukšanās aicinājumam svītrot pirmos piecus kandidātus un cenšanās šādā veidā pierādīt savu pilsonisko aktivitāti, un efektu mēs jau redzējām. Savukārt ārlietu ministra „iznākšana no skapja” ir nopietns Latvijas vēstures notikums, un, domāju, ka 2014.gads ieies ar to vēsturē.

Apstākļos, kad daļa sabiedrības ir tumsonīga un realitātes nesaprot, – es pieskaitītu šai daļai arī Latvijas prezidentu Andri Bērziņu, kurš nepietiekami  piesardzīgi izteicās par homoseksuālo cilvēku tiesībām, šādos apstākļos ārlietu ministra solis ieies Latvijas vēsturē.

Vēlēšanu labais rezultāts jeb kā vēlētāji «ņēma un uzmeta» Āboltiņu

Posted on by
3

LETA, TVNET

TVNET

Aizvadītās 12. Saeimas vēlēšanas Latvijā iezīmēja jaunu pagriezienu valsts demokratizācijas procesā. «Kad tika saskaitīti visi plusi un svītrojumi, atklājās šo vēlēšanu lielākais pārsteigums – Solvita Āboltiņa Kurzemes vēlēšanu apgabalā ir palikusi «aiz svītras», – konstatē Madonas avīze «Stars» un secina, ka «tādas nu ir vēlētāju tiesības».*

Varas abstinence

Parlamenta spīkere un otras lielākās partijas «Vienotība» līdere lielai Latvijas vēlētāju daļai nepatīk (ko pierāda svītrojumu rezultāts). Tas nozīmē, ka viņas karjera politikā ar šo teorētiski ir noslēgusies.

Šis fakts ir ļoti nozīmīgs Latvijas demokratizācijas sasniegums un liecina, ka vēlētājam ir svarīga ne tikai profesionalitāte, bet arī parlamenta sēžu vadītājas cilvēciskās īpašības.

Pati «vēlētāju devalvētā» Solvita Āboltiņa pašlaik uzkrītoši atpaliek no Kurzemes vēlētāju izlēmības. Nespēj pieņemt nelabvēlīgo vēlēšanu iznākumu vīrišķīgi kā, piemēram, zviedru Fredriks Reinfelds un neprot atkāpties. Tā vietā viņa spītīgi turpina airēties atpakaļ pie valsts politikas stūres tā, it kā problēmas iemesls būtu nevis vēlētāju spriedums, bet gan kāda «ienaidnieka nelabvēlība». Šo «izmisīgo procesu» veicina viņas vadītās partijas vadošie biedri, kuru sarūgtinājumu par kompromisa līderes neveiksmi var cilvēcīgi saprast, taču to nav iespējams politiski attaisnot. Mēģinājumi par katru cenu «mehāniski» iedabūt atpakaļ Solvitu Āboltiņu parlamentā izskatās šķebeni. Kā norāda rīta avīze NRA «ja sākotnēji šķita, ka pēdējais pirms strīpas palikušais, bet S. Āboltiņu apsteigušais, Ints Dālderis, varētu nolikt mandātu, lai sāktu darboties Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska birojā, tad tagad viņš paziņojis, ka mandātu tik vienkārši gan nenolikšot. Tādējādi sarežģījot S. Āboltiņas iedabūšanu Saeimā» (NRA, 16.10.2014).

Nezin vai S. Āboltiņas svītai partijā izdosies panākt otras «Vienotības» Kurzemes deputātes Ineses Lībiņas Egneres novākšanu no politikas skrejceļa, manipulējot ar ministru portfeļiem, vai arī «paveiksies» ar nākamā Kurzemē ievēlētā deputāta novākšanu it kā veselības problēmu dēļ.

Varas pārbaudījumu visi neiztur. Diemžēl.

Dzīve bez politikas ar primadonnām

Parastā dzīve, ārpus politikas, tagad tiek piedāvāta arī otrai redzamākajai «Vienotības» politiķei, bijušajai izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei, kas ar situāciju esot samierinājusies un labprātīgi atgriezīšoties «civilajā» darbā.

«Druvietei neprofesionalitāti nevar pārmest, bet didaktisko, pamācošo toni gan, atzina vairāki vēlētāji, kas šā iemesla dēļ svītrojuši ministri no Vidzemes vēlēšanu apgabala «Vienotības» saraksta. Viņus kaitinot, ka ministre vienmēr runājot kā tāda skolotāja, it kā citi būtu dumjāki par viņu, un svītra pāri» – secina Māra Lībeka «Latvijas Avīzē» (07.10.2014).

No «Vienotības» sarakstiem vēlētāji izsvītrojuši arī ambiciozo laikraksta «Diena» kādreizējo privatizētāju un izdevēju Arvilu Ašerādenu, kurš bija galvenais partijas kampaņu organizētājs savā – Vidzemes reģionā un pierādīja, ka ar šo pienākumu nav spējis tikt galā, jo palika «aiz svītras». To pašu likteni piedzīvoja kādreizējā rīta avīzes «Diena» galvenā redaktore un polittehnoloģe Sarmīte Ēlerte, kura no 10. vietas partijas sarakstā nokrita uz 34. vietu, kļūstot par «visvairāk svītroto» deputātu kandidāti Rīgā» (LA). Savādi, ka katrās nākamajās vēlēšanās Sarmīte Ēlerte sasniedz aizvien jaunu vēlētāju antipātiju rekordu, bet no politiskās karjeras «Vienotībā» tāpēc neatsakās.

Zemu krituši ir arī citi kādreiz plaši pazīstamie politiķi. Piemēram, tagadējā proputina partijas «Saskaņa» biedre Baiba Rozentāle, PR konsultants un «vērpējs» Ivo Kiršblats, politikas «smagsvari» Kārlis Leiškalns, Aivars Kreituss un dzejnieka dēls Krišjānis Peters.

Iekļūt Saeimā no kārtējās jaunās partijas nav izdevies arī politiķim, kas mēģināja kādu brīdi pārvērsties par laikraksta «Diena» žurnālistu, – Andrejam Panteļējevam. Tāpat arī nacionāļu ārpolitikas «bastionam» Aleksandram Kiršteinam.

Iespējams, ka 2014. gada vēlēšanas ieies Latvijas vēsturē kā «svītrošanas maratons» un «primadonnu plosīšanās», jo vairākiem deputātiem izdevās uznirt partiju sarakstu augšgalā, pateicoties pašrocīgi darinātām sevis slavināšanas kampaņām (Jānis Upenieks, Vilnis Ķirsis, Romualds Ražuks u.c.) un tas nozīmē, ka ar «ar roku griežamais popularitātes oreols» Latvijā joprojām ir iedarbināms manuāli.

Latvijas Berluskoni – Lembergs

«ZZS ir partija, kuru, neraugoties uz tās nosaukumu, faktiski vada naftas industrijas oligarhs Aivars Lembergs. Lembergam pats svarīgākais ir labas attiecības ar Krieviju, lai šādā ceļā nodrošinātos pret juridiskām komplikācijām, kas viņam varētu rasties savu korumpēto darījumu dēļ,» konstatē somu «Yle» un uzsver, ka Lembergs esot Latvijas Berluskoni.

Jāpiezīmē, ka vairums skandināvu mediju komentētāju līdzīgi traktē aizvadīto vēlēšanu uzvarētāja Aivara Lemberga politiskās ambīcijas, sasaistot tās ar Ventspils vadoņa vēlmi nodrošināt sev «glābšanas ceļu uz Krieviju», ja starptautiskās tiesas viņam piespiedīs pārāk bargu sodu par koruptīvajiem nodarījumiem dzimtenē.

Paši vēlētāji Kurzemē un Zemgalē domā pavisam citādi. Viņiem Lemberga «krietna saimnieka» tēls ir spēkā joprojām, un tāpēc tur ZZS izvirzās avangardā, neraugoties uz to, ka rekreatīvā Ventspils faktiski ir vienīgi pustukša pārticības dekorācija ar Latvijas Berluskoni galvenajā lomā. Vadoņa mīts šeit dzīvs joprojām, un savādi, ka to atbalsta pat liepājnieki.

Nav izslēgts, ka «lembergisti» jeb ZZS kā nākamo kaujas operāciju veiks bēdīgi slavenā valsts prezidenta Andra Bērziņa jeb kārtējā «nasing spešl» tālāku stutēšanu valsts visaugstākajā amatā otrajā piegājienā. Tautai stāstīs, ka A.Bērziņš (tāpat kā Lembergs) «ir goda vīrs», «pieticīgs» un «prasmīgs saimnieks». Aiz šiem arhaiskajiem saukļiem tiks noslēpts Ventspils Berluskoni galvenais motīvs šādai rīcībai – iesēdināt valsts prezidenta krēslā sev labvēlīgu personu, kas kritiskā brīdī var izsludināt amnestiju, ja tādu viņam personīgi savajadzēsies. Postkomunistiskā domāšana šajā Latvijas politiskajā areālā ir fakts joprojām.

Vidzeme kā «Vienotības» bastions

Tādējādi «varoņa – vadoņa sindroms» ir viens no Latvijas politiskās domāšanas kritiskajiem atavismiem, jo pagaidām tas vēl nav nokritis zemē kā vecs, novalkāts kažoks pats no sevis.

«Vienotības» piekritēju ir vairāk Vidzemē, kas liecina par šā reģiona vēlētāju konstruktīvāku Latvijas kolektīvās nākotnes perspektīvu izpratni. To var izskaidrot ar joku par to, ka Vidzemes augstienes ģeogrāfiskais novietojums (cēsnieki saka, ka viņu pilsēta esot vienā līmenī ar Rīgas Pēterbaznīcas gaili!) garantē plašāku horizontu. Tātad no Cēsīm var redzēt tālāk nekā no Ventspils! Vai arī ar senām piebaldzēnu intelektualitātes tradīcijām, kas pieprasa svaigu gaisu Latvijas politikā lielākās devās nekā līdz šim. Prātnieki un Pietuka Krustiņi sākuši domāt politiski korekti.

Latgales vēlētāji, protams, pārliecinošu uzvaru piešķīruši partijai «Saskaņa». Tai seko Lemberga partija un «Vienotība». Tas nozīmē, ka Kremļa spiediens šajā Krievijas un Baltkrievijas pierobežā ir spēkā joprojām un vietējo potenciālo «opolčencu» sapnis par Krimas scenāriju Daugavpilī joprojām ir pārāk aktuāls, lai ar to nerēķinātos!

Spēja attīrīties vai blefot

Vēlētāju attiecības ar deputātiem šajās vēlēšanās aizvien noteiktāk sāk iegūt Rietumeiropai raksturīgu apveidu. Piemēram, fakts, ka vēlētājs «piedod nodokļu nemaksāšanu, bet augstprātību nē» (Latvijas Avīze, 07.10.2014.) un gatavība paust uzticību «Kārlim Krēsliņam, kurš nolika 11. Saeimas deputāta mandātu pēc tam, kad viņa dēls tika pieķerts ar «spaisu» automašīnā» (www.lsm.lv, 05.10.2014), liecina par mūsu vēlētāja spēju piedot vai nepiedot «tautas kalpiem» viņu nodarījumus.

Kā spoža komēta šajā masu politiskās domāšanas pārmaiņu laikā piesaucama «Zaķa balsu pirkšanas lieta», kas pierāda, ka partija «Vienotība» pati ir gatava attīrīt savas rindas no korumpētiem politiķiem. Pamatojoties uz Viļānu novada domas deputāta un «Vienotības» vietējas nodaļas vadītāja Jura Vidiņa iesniegumu par iespējamo balsu pirkšanu Dzintara Zaķa labā, Drošības policija ir sākusi kriminālprocesu. Pats «Vienotības» deputāts Zaķis noliedz pārmetumus, taču ir atkāpies no «Vienotības» Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amata, lai gan viņa līdzdalība vēlētāju balsu pirkšanā nav pierādīta. Civilizēti un ētiski.

Turpretī Latvijas Berluskoni jeb Aivara Lemberga paustais viedoklis ir 100% pretējs un pasvītro, ka šis notikums varot «nopietni ietekmēt jaunās valdības veidošanas gaitu, jo rodas jautājums, vai «Vienotībai» ir morālas tiesības veidot jauno valdību» (Ventas Balss, 8.10.2014). Amizanti, ka smagos noziegumos apsūdzētais politiķis pats nedrīkstētu paust publiski jebkādu politisko viedokli līdz brīdim, kamēr pret viņu izvirzītās apsūdzības tiks atspēkotas. Taču izpratne par ētiku PSRS laika mantiniekiem oligarhiem arī Latvijā joprojām darbojas pēc Orvela romāna «1984» loģikas un tas nozīmē, ka viņš «šūpos laivu» un traucēs maksimāli ilgi, jo no Latvijas politiskās skatuves ir nozudusi Lembergam tik nepatīkamā «Reformu partija». Žēl. Tagad Latvijas Berluskoni var brīvi fantazēt pat par «jaunām ārkārtas vēlēšanām», «darāmajiem darbiem, kas saistīti ar budžetu», aizmirstot, ka savu kļūdu atzīšana grezno ne tikai cilvēkus «kā tādus», bet vēl jo vairāk politiķus. Postpadomju loģikā (līdzīgā veidā) ir aizkavējusies arī prokremliskā partija «Saskaņa», kas teatrāli vērsusies policijā, «aicinot pārbaudīt ziņas par iespējamu balsu pirkšanu» (www.balvi 24.lv, 07.10.2014) un visiem spēkiem cenšas tēlot konkurentu kļūdu atmaskotāju. Protams, «Zaķa lieta» tiks izmeklēta. Protams, tā met ēnu. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka «samaksāto plusiņu» lieta nav tikai «Vienotības» deputātu «slimība» un ka šajā gadījumā vislabākais ir tas, ka vainīgais pats (nevis konkurents) atzīst savu kļūdu. Tādējādi Latvija pamazām atvadās no savas postsovjetiskās pagātnes. Atzīt kļūdas nav viegli.

Tas nav maz.

Mediju misijas un mērķa trūkums

Latvijas mediju satura kvalitātes erozija nav tikai postsovjetisma valstu problēma. Ar «izklaidi līdz nāvei» šodien audimata dēļ sirgst arī rietumvalstu mediji. To uzkrītoši varēja novērot vēlēšanu nakts televīzijas translācijas un sociologu, politologu komentāros. Tā vietā, lai interpretētu, tulkotu sev un ievēlētajiem politiķiem vēlētāju balsojuma signālus, mediji nodarbojās tikai un vienīgi ar gaidāmās valdības koalīcijas mozaīkas uzminēšanu un šausmināšanos par tautas it kā zemo līdzdalību balsošanā.

Neviens no Latvijas politiķiem vai partijām nav piedāvājuši Latvijas tautai skaidrus, saprotamus un iedvesmojošus valsts attīstības mērķus. Protams, ir svarīgi novērst nabadzību un cīnīties ar aktuālām sociālajām problēmām. Taču tikpat svarīgi ir piedāvāt tautai drosmīgu labklājības mērķi, uz kuru mums visiem iet tā, lai Latvijas nākotne pārstāj emigrēt uz neatgriešanos (kopš 2008. gada Latvija emigrācijas rezultātā zaudēja 4,1% jeb 19 775 bērnus, IR, 10.10.2014).

Acīmredzot tas jau būs nākamais solis, kura speršanai Latvijai nepieciešami jaunas kvalitātes politiķi.

Tie, kas vēl nāks un būs, jo arī lēns progress ir labs progress (ja to salīdzinām ar stagnantu mieru).

Laiks, kas mums dots, ir Dieva avanss mums visiem un būtu jāizmanto kā darbarīks, nevis dīvāns.

Steigsimies prātīgi.

Atsauces:

  • Stars, 18.10, 2014.

Dzīvnieku ferma senās mūzikas koncertā Rundāles pilī

Posted on by
4

2013. gada 14. jūlijā senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 048senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 040

Ar ko sākt šorīt? Skaistā, skaidrā jūlija vidus rītā Mežotnē, kad saule ripo pa zemes virsu, brokastu ainava ar krāšņu ozolu papildina rīta kafiju un kājas pašas prasās atpakaļ uz Rundāles rožu dārzu, ir lieliska sajūta. Stārķis Mežotnes pils dārzā klabina savu klabināmo un putni dzied kā stīgu orķestris. Šorīt gribas atcerēties vakardienas koncertu ar labu, jo Kremerata Baltica un Mario Brunello ar Telemaņa, Bokerīnī un Haidna atskaņojumiem bija lieliskā līmenī. Spēlēja azartiski. Pirmais čella koncerts Do mažorā, uzrakts no papīru putekļiem, iemirdzējās kā aizmirsta upes pērle stīgu prožektora gaismā. Paldies Kremerata, tas bija spoži un perfekti!

Mans favorīts šajā koncertā, protams, bija Aklo ubagu menuets, kurā Bokerīnī aicina stīdziniekus spēlēt savus instrumentus kā ģitāras. Vakarnakts lēni laidās pār Rundāles rožu dārzu, kafija dzisa plaukstā… lieliski… traucēja vienīgi lētā uguņošana beigās ” a la Ušakovs”, kas ar bravūrīgu fonogrammu fonā, nojauca “dzīvā koncerta” uzburto daiļumu.

Koncerta organizētāji ielauzās mūzikas uzburtajā mirāžā kā ziloņi trauku veikalā – šaujot raķetes un liekot pat orķestrim klausīties fonogrammu. Šorīt viss liekas aizmirsts, taču jāpiespiežas un jāatsauc atmiņā arī nepatīkamais vakardienas vakarā. Tāpēc jāatgriežas pie tā, par ko negribas runāt – par ļoti vājo un neprofesionālo koncerta organizēšanu.

Cik var noprast no programmas, tad koncerta rīkotājs un menedžmenta ideju autors ir valsts SIA Latvijas Koncerti. Tātad cilvēki, kas rīkojas ar mūsu nodokļu naudu. Par ko īsti esmu neapmierināta? Par to, ka koncerta rīkotāju attieksme pret mums skatītājiem (kas maksāja brangu naudu par Senās mūzikas festivāla 2013 noslēguma koncertu jeb Baroka svētkus pils dārzā) bija nicinoša un aroganta.

Latvijas koncertu ļaudis “brauca mums pāri” kā ceļa rullis. Pirmkārt tāpēc, ka skatītāji, pirms koncerta bija spiesti gaidīt uz ieiešanu dārzā garā rindā, jo rīkotājiem esot bijis “jāslauka krēsli” pēdējā brīdī. Pēc tam sekoja “izdarības ap lietusmēteļiem”. Debesis vakarvakarā bija samākušās, Rundālē jau iepriekš bija lijis un viss liecināja, ka lietus var atkārtoties arī koncerta laikā. Tas nozīmēja, ka bezmaksas lietusmēteļus vajadzēja dalīt skatītājiem pie ieejas.

Šī procedūra tika veikta lielā steidzībā koncerta laikā,brīdī, kad lietus šaltis sāka kapāt pamatīgi. Šajā mirklī organizētāju “hitlerjūgeds” skraidīja starp rindām un šņācot, aizliedza sēdošajiem klausītājiem “lietot lietussargus”. Taču arī visi šie “valsts uzņēmuma” organizatoriskie misēkļi nebija nekas, ja salīdzina ar galveno izgāšanos – politiskās elites godināšanas akcijām koncerta laikā.

Vai spīkere S. Āboltiņa  ir prominence?

Ar lielu pompu no skatuves tika paziņots, ka koncertā ieradusies “prominence” – parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa. Nezinu kā citiem, taču man neviens no Latvijas politiķiem nešķiet šī cēlā apzīmējuma cienīgs. Jā, ir pasaules politikā personas, kas manā uztverē varētu tikt dēvētas par prominencēm, taču to nav daudz. Ja, piemēram, Nelsons Mandeila, negulētu pašlaik uz nāves gultas, bet viesotos šajā koncertā Rundālē, es 100% piekristu, ka viņu tiešām godina kā prominenci. Taču neviens no mūsu politiķiem pagaidām šādu godu nav izpelnījies. Tāpēc atstāsim “goda apzīmējumus” tiem, kas tos ir pelnījuši un negreznosim nejēgu – prezidentu vai tukšlielīgus spīkerus ar lauru vaiņagiem.

Orvela Dzīvieku fermas klātbūtne Rundāles pilī

Nākamais smieklīgais izgāšanās brīdis bija divas teltis rožu dārza centrā, kurās cilvēki pirka kafiju un uzkožamos. Brīdī, kad mēģinājām ieiet vienā no teltīm, lai nopirktu superdārgu kafijas tasi, mūs aizturēja sargi ar jautājumu ” vai jums ir ielūgums”? – Nē, man ir biļete! – lepni atbildēju. Ne vārda neteikdams, sargs mani nobīdīja malā jo man pašai nācās saprast, ka “prastie cilvēki” jeb tie, kas pērk biļetes un par savu naudu samaksā biļetes arī tiem, kas šeit ierodas ar bezmaksas ielūgumiem, ir zemākas kategorijas cilvēki. Tiem jāiet blakus teltī un kafija ar konjaku jāpērk pašiem par savu naudu, kamēr blakus teltī ielūgumu elite visu saņem bez maksas.

Jūs domājat, ka man skauž? Nē, neskauž gan. Man šāda sistēma šķiet Orvela dzīvnieku fermas realizācija dzīvē un tieši tāpēc šķiet atbaidošs pasākums VIP šādā koncertā varētu būt (sponsori un cilvēki, kas palīdz rīkot šādus pasākumus vai arī paši nopērk VIP biļetes), taču parasti šadas izpriecas tiek sarūpētas neuzkrītoši un ne tik truli bravūrīgi kā tas notika vakardienas koncerta laikā Rundāles pilī.

Šis notikums no jauna aktualizē nopietno jautājumu, ka valsts nedrīkst barot no rokas cilvēkus ar bezmaksas bonusiem, kas nonākuši lēmumu pieņēmēju pozīcijā. Nav pieņemams, ka tiek praktizēta mūsu sabiedrības sadalīšana bezmaksas ielūgumu un biļešu pircēju kategorijās.

Dažas cūkas kļūst vienlīdzīgākas par citām cūkām (Orvels). Galu galā valsts kasi veido mana un jūsu nodokļu nada un es nevēlos finansēt brīvbiļeti uz dziesmu svētku koncertu vai Baroka svētkiem Rundāles pils dārzā Latvijas politķiem un citiem, kas ir draugi koncerta organizētājiem.

Šī prakse ir jāizbeidz. Visiem 100% jāpērk biļetes, ja pasākuma rīkotājs ir nodokļu naudas saņēmējs. Pat žurnālistiem, kuriem, parasti vienīgajiem šādos pasākumos ir ložas un teltis, ir jāmaksā par ieejas biļeti.

Žurnālistiem mēdz būt labākas vietas koncertos, jo viņi informē citus cilvēkus par publiskiem pasākumiem un tāpēc tieši medijiem mēdz nodrošināt zināmas priekšrocības. Taču Solvita Āboltiņa nevienu neinformē publiski un neraksta koncertu recenzijas medijos. Viņai un A.Bērziņam nepienākas “putukrējuma plauktiņš”, ja mēs turpinām ceļu pie patiesi demokrātiskas valsts.

Savādi, ka amatpersonu godināšanu “daži eksperti” joprojām turpina uskatīt par patriotisma izpausmi. Tātad mēs godinām amatu? Nevis personību? Šogad šī iemesla dēļ es boikotēju dziesmu svētkus. Kamēr tajos pastāvēs bezmaksas brīvbiļetes VIP korpusam, ieskaitot valsts Prezidentu, es uz šiem koncertiem neiešu un neaicināšu to darīt arī savus kolēģus žurnālistus. Šis ir mans – pilsoņa protests!

Ja nākamgad netiks savests kārtībā arī SIA Latvijas koncerti ētikas kodekss un Rundāles senās mūzikas fastivāla noslēguma koncertā mums atkal būs jānoskatās plebeju VIP ākstības, tad arī uz šiem koncertiem vairāk neiesim. Tās pašas ākstības turpina notikt arī mūsu operā un teātros. Prezidenta ložā sēž nepazīstami ļaudis, ielūgumi tiek piesūtīti “politisko lēmumu pieņēmējiem” un mēs ar savu klusēšanu atbalstām šo korupcijas veidu, pret kuru KNAB pagaidām necīnās.

Mums – nodokļu maksātājiem nav jāfinansē teātra direktoru “pielīšanas akcijas” valsts politiskajam krējumam. Uzskatu, ka sabiedrība ar civilo nepiekāpību var panākt diezgan daudz un mēs Latvijā pagaidām esam šī ceļa sākumā!

Pirms koncerta ilgi jāstāv rindā
Publika lēni ieņem savas vietas
Pilij piederas arī tērpu šovs
Pils ziedi
Saule riet arī pie Rundāles horizonta
Sāk līt. Dziļumā pa labi baltā VIP telts ar Solvitu Āboltiņu.
Mēģinu ietīties dzeltenā plēvē
Sajūk jakas un somas un plēves
Lietusmēteļi klausās
Koncerta starpbrīdis
Lieliska mūzika
Lieliski aplausi
Nakts arī klausās Haidnu
Koncerts noslēdzies
Klausītāji – krāsainu plēvju gamma
Nakts pār Rundāli

Madonna, sieviešu mobings un otrā dzimuma izredzes

Posted on by
10
2012. g. 10. jūlijā. Speciāli TVnet.

Foto: TVNet

Šogad popkaralienes Madonnas koncerti Ziemeļeiropā vairs nebija pieprasītāko izklaides aktivitāšu sarakstā. Ulevī stadions Gēteborgā pagājušajā nedēļā bija piepildīts apmēram līdz pusei, kas pirms dažiem gadiem šķita neiedomājama lieta… Toreiz mēs arī no Rīgas joņojām uz Tallinu, lai noskatītos Madonnas šovu «dzīvā veidā». Toreiz viss šķita lieliski. Gandrīz lieliski, jo jau toreiz Madonna dažiem skaitījās «bišķiņ par vecu skatuvei», taču vēlme redzēt dzīvu popkaralieni bija svarīgāks faktors nekā viņas gadi. Madonnas jaunā turneja «MDNA» šogad turpina daudz smagāk boksēties ar agresīvām recenzijām, izturēt nesaudzīgus un pat aizvainojošus komentārus presē. Madonna joprojām neuzvedas tā, kā to varētu gaidīt no piecdesmitgadīgas sievietes. Viņa ar savu personību un uzvedību aizņem visu dzīves laukumu, apzinās, kur atrodas, neizliekas par naivu un pakļāvīgu vīriešiem padevušos beibi, bet spēj nekautrīgi uzvesties tā, kā vēlas, ar to nokaitinot zināmu konservatīvās un patriarhālās sabiedrības daļu. Tas notiek arī uz skatuves, kur viņa turpina cīņu pret homofobiju, par feminismu un seksualitātes brīvību. Par to viņu liela sabiedrības daļa apbrīno un respektē. Protams, ir arī tādi, kas viņu par to nosoda. Madonna un Miks Džegers – nevienlīdzīgas pozīcijas Taču šogad vairāk tiek runāts par zvaigznes izskatu un vecumu, nevis par viņas darba rezultātiem uz skatuves. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā ir izplatīti stereotipi, ka sieviete nedrīkst uzdrošināties strādāt uz skatuves tikpat ilgi kā viņas vienaudzis vīrietis arī tad, ja viņai šis darbs izdodas. Jā, protams, Madonas šā gada koncertturnejas «izgājieni» ar atkailinātu krūti koncerta laikā Stambulā un «neapģērbtu ķermeņa daļu» Romā ir izraisījuši pamatīgas mediju sašutuma zalves. «Popa vecmāmiņa» atļaujas to, ko vienkārši nav pieklājīgi darīt viņas vecumā, vai ne? Nost no skatuves un sēdi stūrī vai maini imidžu? Miks Džegers, Pols Makartnijs un Co lai paliek. Izskatās vēl grumbaināki, nekoptāki un sliktākā fiziskā formā, bet tomēr tie ir veči un tieši tāpēc drīkst tur palikt. Saprotams, ka popzvaigzne ir pati laba sava biznesa menedžere un izmisīgi mēģina ar šiem «stripTīza elementiem» koncertu laikā panākt biļešu pārdošanas kāpumu turnejas finālā. Šoreiz šis tirgvedības triks nav izdevies. Pēc kārtējā koncerta «Daily Mail» apkopoja Twitter komentārus, kuros izskanēja viedoklis, ka notikušais nav pieņemams nevienam, jo māksliniece esot par vecu «šādiem gājieniem». Protams, zāģēts tika viņas mēģinājums asociēt koncertturnejas nosaukumu MDNA ar ekstasī narkotikām ar līdzīgu abreviatūru, lai izdabātu jaunākai publikai. Pārāk bērnišķīgi gan? Par Madonnas faktisko vecumu un fizisko formu, uzvedību kā divdesmitgadīgai meitenei tiek diskutēts jau vairākus gadus. Dīva, kas sasniegusi 40 gadu vecumu un turpina strādāt uz skatuves ar divdesmitgadnieces tēlu popmūzikas vēsturē līdz šim nebija pieredzēta un pēc mietpilsoņu priekšstatiem nav «normāla lieta mūsu sabiedrībā». «Tā ir pieņemts. Mēs nevaram iedomāties, ka 50, 60 vai pat 70 gadus sasniegušas sievietes uzdrošinātos strādāt uz popa skatuves arī tad, ja viņām būtu lieliska balss un perfekts izskats. Nē, sievietes nedrīkst un viss. Neesam pieraduši pie šāda fenomena,» konstatē Madonnas biogrāfijas zviedru izdevuma autore Marija Franke. Kamēr Stings, Braians Adamss, Miks Džegers dzied, grozās un lēkā pa skatuvi tālāk bez vecuma kompleksiem, Madonnai šīs durvis jau gandrīz aizkritušas ciet. «Mūsu sabiedrībā norma ir vīrietis. Sieviete kungiem der vienīgi kā dekorācija, bērns vai jauniete. Pēc tam viņa var vākties stūrī, tupēt tur un nerēgoties acu priekšā. Mums pat ir prasība, lai popmākslinieki pazūd no skatuves, kad viņi kļūst vecāki. Tas ir nenormāli, bet tā mēs esam pieraduši uzskatīt un darīt. Piemēram, Madonnai visi tagad iesaka kārtīgi apģērbties un spēlēt skumjus blūzus pustukšos koncertos,» konstatē Marija Franke, piebilstot, ka Madonna nav vienīgā vecuma mobinga upure. Par savu izskatu un seksualitāti nācies līdz šim smagi maksāt arī Vitnijai Hjūstonei (Whitney Houston), Nikijai Mināžai (Nicki Minaj), Lilijai Alenai (Lilly Allen) un Eimijai Vainhausai (Amy Winehouse). Paradoksāli, ka recenzentus mazāk interesē piedāvātais muzikālais materiāls, bet gan zvaigznes izskats un personība. Piemēram, Raianas (Rihanna) nesenajā koncertā Borlengē (Peace&Love festivāls) recenzentiem vissvarīgākais šķita nevis mākslinieces vokālais sniegums, bet gan cik «porīgs» (pornogrāfisks), sakratīts un narkotizēts» ir bijis viņas izskats. Izskatās pārāk labi savam vecumam. Tas ir nosodāmi? Pieredze rāda, ka sievietes, kurām izdodas izlauzties mākslas vai politikas topā, tiek novērtētas, vajātas un tiesātas daudz smagāk nekā kungi. Sievietēm nekad nepiedod to, ko piedod vīriešiem. Piemēri te nav tālu jāmeklē – tepat pie mums eksprezidente Latvijā Vaira Vīķe-Freiberga, vai spīkere Solvita Āboltiņa tiek daudz pamatīgāk slānītas, šaustītas un «gar sienu izsmērētas» nekā dažs labs pērienu pelnījis politiķis  vīrietis. Tāpat arī Olga Rajecka vai Alla Pugačova «dabūn riktīgi» par to, ka vēlas turpināt strādāt, bet tādi fenomeni kā, piemēram, Raimonds Pauls, Pits Andersons, Viktors Lapčenoks, Filips Kirkorovs vai Valērijs Ļeontjevs var dziedāt tālāk un nesatraukties par savu vecumu vai izskatu. Viņiem sabiedrība nepārmet, ka dažiem no viņiem vajadzētu pārstādīt matus, veikt sejas plastisko operāciju, nodzīt lieko svaru un uzaudzēt muskuļus. Tajā pašā laikā sievietes labais izskats arī 50 un 60 gadu vecumā tiek izsmiets un kritizēts, jo tas jau esot sasniegts ar botoksu, HGH* un operācijām, nevis ar smagu darbu sporta zālēs un dzīvesveidu. Izskatās pārāk labi savam vecumam un uzvedas, kā izskatās, un tas ir slikti! Vīrietim piedod to, ko nepiedod sievietei Tagad šo mobingu ir pierādījusi zinātne. Vekšē universitātes doktorands Tobiass Bromanders savā disertācijā «Mediju skandālu monitorings 1997-2010» ir noskaidrojis, ka skandālu situācijās sievietes parasti tiek šaustītas kā personas un visa kritika koncentrējas uz viņu personību. Turpretī tad, ja notikumā ir iesaistīti tikai vīrieši, tad mediji koncentrējas uz notikuma analīzi un pēta apstākļus, kas attiecīgo situāciju ir izraisījuši. Tātad sieviete tiek šaustīta un kritizēta kā persona (neatkarīgi no notikuma konteksta), bet vīrietis tikai kā attiecīgā notikuma pasīvs elements. Bez tam mediju un sabiedrības intonācija vienmēr ir piedodoša, ja ir runa par vīrieti, bet šaustoša, ja notikumā iesaistītā ir sieviete. Hrestomātisks gadījums, kas labi zināms arī Latvijā: 1995. gadā bija spiesta demisionēt Zviedrijas sociāldemokrātu ministre Mona Salīna – par to, ka ar darba kredītkarti bija atļāvusies nopirkt lidostā Toblerone šokolādi. To jaunāko laiku politikas vēsturē pazīst kā «Toblerone skandālu». Ja šo grēku būtu pieļāvis viņas kolēģis Jērans Pēršons, tad nezin vai viņš līdz demisijai nonāktu. Te ir runa par mūsu attieksmi pret sievieti un vīrieti. Mums ir stereotipi priekšstati, un tie ir mūsu orientieris. Šī ilūzija eksistē visur. Ne tikai politikā, bet arī mākslā un sadzīvē, konstatē doktorands. Bromanders zinātniskas analīzes ceļā ir nonācis pie secinājuma, kuru mēs visi jau zinājām – no sievietēm tiek pieprasīts un gaidīts vairāk nekā no vīriešiem. Sievietēm jābūt pieticīgākām, godīgākām un svētākām nekā vīriešiem, «taču, ja viņas pakrīt vai ja viņām kas neizdodas, ja viņas nokrīt no pjedestāla, tad izrīkošanās ir daudz nežēlīgāka nekā pret vīrieti attiecīgajā pozīcijā», konstatē Bromanders. Mums Latvijā pašiem nācās par to pārliecināties pirms dažiem gadiem, noskatoties «caurkritušās» eirokomisāres Ingrīdas Ūdres publisko apmētāšanu ar akmeņiem Rīgā un Briselē, ļauno priecāšanos par uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres biznesa problēmām, zviedru Monas Salīnas eksekūciju Stokholmā un britu «sabiedrības krējuma» un preses vajātās princeses Diānas traģisko likteni līdz katastrofas brīdim Parīzē. Piemēru šajā notikumu rindā netrūkst visās valstīs. Tobiasa Bromandera disertācija dod vielu jaunām pārdomām par šo veco un sen zināmo tēmu. Tagad beidzot pierādīts zinātniski, ka sieviete joprojām ir un paliek otrais dzimums, tāpat kā Simonas Bovuāras un  Fransuāzas Sagānas laikā. Nekas nav mainījies. Pieļauju, ka liela vaina šajā virzienā jāuzņemas tieši medijiem, kas veido sabiedrības priekšstatu un pieņēmumu skalu, jo izrādās – ja notikuma iemesls ir sieviete, tad mediji par šo notikumu izvēršas divreiz plašāk, nekā ja «klupšanas akmens» ir vīrietis», – konstatēts aktuālajā disertācijā. No šejienes izriet Tobiasa Bromandera secinājums – «ja vēlaties lielisku karjeru, esiet vīrietis!» Vīrieši, kas neieredz sievietes Aktuāla ir arī sieviešu apriešana interneta publiskajā telpā. Vai kāds ir paanalizējis interneta komentārus, kurus anonīmie klaviatūras mocītāji velta pazīstamām sievietēm un vīriešiem? Jo dāmu mobings izpaužas arī tur. Pazīstamais rakstnieks Stīgs Lāršons (Stieg Larsson) savu slaveno romānu sēriju iesāka ar darbu «Vīrieši, kas neieredz sievietes» (Män som hatar kvinnor), kuru angļu un arī latviešu valodā iztulkoja citādi – «Meitene ar pūķa tetovējumu». Neraugoties uz to, ka autors, dzīvs esot, kategoriski pieprasīja, lai viņa darbu sauc tieši tā, kā viņš to bija nosaucis, – virkne ārzemju izdevēju uz to nospļāvās un cenzēja romāna nosaukumu. Latvijā arī. Kāpēc? Par skarbu. Nu kā tad tā! Nav taču vīriešu, kas neieredz sievietes. Vai ne? Tāpēc mēs cenzējam Laršonu un nosaucam tā, kā vīriešu dominējošā sabiedrībā vajag. Neraugoties uz to, ka romānā Stīgs lieliski apraksta šo naidu visās perversijas izpausmēs. Šie paši tipāži (troļļi) siro arī internetā, un pats interesantākais, ka viņi nereti ir arī sievietes, kas vajā līdz ar troļļiem savas «bēdu māsas», kas uzdrošinājušās «spļaut pret vēju». Vīrietis drīkst, bet sieviete – nedrīkst. Atklātais rasisms sociālajos medijos un komentāros ir kļuvis jau par normu. Pēc Breivika masu slepkavībām Norvēģijā skandināvi sāka plašāk un vairāk runāt par intonāciju sociālo mediju čatā un par to, ka tomēr nav pieļaujama indīga riešana un anonīmās izsmiekla zalves ar raķetēm no krūmiem uz apšaudei novietoto autoru. Īpaši tad, ja autors ir sieviete. Tagad pienācis laiks runāt par to, ka sievietes šajā diskusiju zonā apšauda niknāk un zākā personiskāk nekā vīriešus. «Sievietēm arī interneta diskusijās uzreiz uzbrūk kā personām, neatkarīgi no tā, ko viņas ir izdarījušas, pateikušas vai paudušas. Tiek runāts nevis par rakstā pacelto problēmu vai lietu, bet tiek «nomasēta» autore» – konstatē zviedru interneta čata pētniece Elina Gustavsone. Šis fenomens ir starptautisks. Acīmredzot ir pienācis laiks publiski un atklāti runāt par šīm lietām, citādi mums, sievietēm, nāksies sekot Žoržas Sandas piemēram. Vai tiešām tā nāksies rīkoties, lai panāktu lietišķu sabiedrības diskusiju par piedāvāto problēmu? Formāli Latvijā dzimumlīdztiesības rādītāji ir augsti, taču sieviešu aktīva iesaistīšanās politikā joprojām arī pie mums paliek zemā līmenī. 10. saeimas vēlēšanās 28,5% kandidātu bija sievietes, no kurām Saeimā iekļuva tikai 19% (EP diskusija Rīgā 09.03.2011.). Mātes un gados vecākās sievietes arī Latvijā pārstāv tās sabiedrības grupas, kas visvairāk pakļautas nabadzības riskam. Kopumā 70% no pasaules iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir tieši sievietes. Vai nav par skarbu? Vai nav pienācis laiks atļaut Madonnai darīt uz skatuves, ko vien viņa vēlas, ja muzikālais pienesums ir profesionāls un vērā ņemams? Vai nebūtu jāsalauž tā slota, ar kuru mēģina aizmēzt no skatuves mākslinieces, politiķes, uzņēmējas, žurnālistes, pamatojoties uz viņu dzimšanas gadu? Starp citu, arī Latvijas TV esmu dzirdējusi, ka menedžmenta aprindās mēdz ieskanēties runas par vecuma un lieko kilogramu cenzu, ja ir runa par sievietēm, kuras drīkst laist kadrā kā raidījumu vadītājas vai komentētājas.  Neskatoties uz to, ka nu jau pat CNN, BBC, ABC un citos starptautisko TV kanālos nopietnas politiskas programmas vairs nevada tikai divdesmitgadīgas beibes. Bet par LTV ekrānā redzamo vīriešu – komentētāju liekajiem kilogramiem un komiskajām frizūrām neviens neatļaujas  pie mums diskutēt. Atzīsim, ka sievietes ir pakļautas dubultai diskriminācijai – gan dzimuma, gan vecuma mobingam. Tātad, vai izgaismojot dzimuma un vecuma mobingu, mēs spēsim šos netikumus apkarot un sievietēm tomēr nebūs jāpieņem vīrieša pseidonīms, lai pasargātu sevi no nozākāšanas? * Human Growth Hormon

Ceriņu revolūcija jeb Twittera nemieri Latvijā. Referendums – solis tuvāk tautas un valsts attiecībās.

Posted on by
7

2011.gada 29. maijs

 

”Latvijas parlamenta atlaišana notiks pavisam drīz”, – spriež zviedru rīta avīzes (SvD, DN), taču dzimtenes mediji, visu priekšpusdienu burbuļo nemierīgi un depresīvi.

Kopš rīta pa radio (braucot automašīnā) var dzirdēt nemierīgus un nervozus toņus.

”Kas tagad būs!?” – bikli, bez skaņas balsī, jautā intervētāji un klusi nopūšas. 😦

”Nav svarīgi, kas ir noticis! Pats galvenais – kādas sekas tas mums atnesīs!”- dimdina Eiroparlamenta deputāts, kas nevar atcerēties līdzīgas norises citur pasaulē un tāpēc neslēpj savas bažas par to, ka šitas viss viņam nepatīk. Nemaz nepatīk 😦

Pie samazgu liešanas jau ķērušies sašūpoto oligarhu ”ķēdes PR vērpēji” un viņiem piederošie mediji.

Gāztā kliķe mēģina sēt sabiedrībā paniku un bažas.

Savādi, ka privāto mediju žurnālisti paklausīgi iet priekšnieku pavēļu pavadā un piedalās tautas baidīšanā.

Lai gan žurnālista darba ētika pieprasa redakcionālās līnijas nodalīšanu no īpašnieku privātajām ambīcijām.

🙂

Vakar vakarā, skatoties LNT ziņas un speciālizlaidumu (pēc Zatlera runas),… nezināju smieties vai just kolēģiem līdzi…

Kauns man bija gan… par mankurtu fasoniem privātā kanāla TV ekrānā. 

Kolēģi, lūdzu saglabājiet ēterā vismaz neitrālu balss intonāciju brīdī, kad jūsu vergturis pieprasa ”bāzt tautai vati ausī”! Nepūlieties tik ļoti liet čugunu!

Mūsu profesijas ētika pieļauj neklausīt medija īpašnieku ”uzskatu prasībām”.

To deklarē žurnālista profesionālā darba kodekss.

Mediji nav īpašnieka ķēdes suns.

Nav.

Tagad visu lielā mērā izšķirs mediju komentāri.

Vai nu tauta ies, ticēs, atgriezīsies no ārzemēm un cels ar mums kopā Latviju, vai mēs to iebaidīsim atpakaļ depresijas purvā.

Medijiem ir vara un iespēja to izdarīt. 

Oligarhiem vajag depresīvu un skumju tautu.

Tādu – kas neko neprot, nekam netic un visu varu deleģē ”vīriem ar varu un naudu”.

Oligarhiem, tātad. Šleseram, Šķēlem, Lembergam un viņu garīgajiem brāļiem.

Viņiem ceriņu- kastaņu revolūcija nav vajadzīga.

 Starp citu…Latvijas meži tiek aizvesti un pārdoti tik apjomīgi kā nekad agrāk un pavisam drīz (šādā ceļā) varas ciniķi var nonākt arī pie kastaņu un ceriņu izciršanas zviedru papīrmalkai.

Tad mums nebūs arī vairs ziedošu koku un krūmu. Kad nav – tad nav. Negatīvais fons medijos tiek veidots plaši.

Protams, ka arī paši Saeimas deputāti neslēpj savas bēdas par notikušo.

Gaidāmais ”siltās vietiņas” zudums Jēkaba ielā liek sūdzēties arī ārzemju medijiem. Solvita Āboltiņa zviedru avīzei neslēpj savu sarūgtinājumu par Zatlera lēmumu. Viņa šaubas par šī soļa ”lietderīgumu”, taču ir spiesta atzīt, ka ka šāds referendums būs vēsturisks solis uz priekšu pa ceļam pie tautas uzticības valstij. Referendums paredzēts jūlija beigās. Atkal tas pats – Latvijas referendumiem tradicionālajā brīdī – atvaļinājumu laikā.

Skandināvijas valstīs tā nedrīkstētu rīkoties. Latvijā – var.

 Jasmīnu revolūcija pie mums ieradusies kastaņziedu un ceriņziedu izskatā. Beidzot tas ir noticis. ”Twittera” vētra sašūpojusi arī mūs un panikai nav iemesla. Jo tieši twittera, nevis etablēto un kontrolēto mediju vidē, lielā mērā  veidojās sabiedriskā doma, kas deva svarīgu stimulu un atbalstu Zatleram, veikt šo parlamenta padzīšanas soli.

Latvijas Prezidents Zatlers ir bijis savos pienākuma augstumos.

Savulaik viņu izraudzījās zvēru dārzā tie, kas augstiem amatiem Latvijā meklē un atrod ”stulbeņus”. Muļķa cepuri četrus gadus mēģināja uzstūķēt galvā arī pašam Zatleram.

Tagad ”nelgas galvas rota” guļ zemē,  mētājas maija zālāja.

 Paši žmiedzēji šodien miedz acis prožekora gaismas starā un penterē paštaisnus pantiņus ar apsaukāšanos piedziedājuma vietā.

Alkatīgās ķirzakas ir pazaudējušas asti. Tik drīz tā neataugs.

Tāpēc beigsim just rāpuļiem līdzi.

Neatļausim būvēt aizdomu mūri starp tautu un nākotni.

Mums ir sava trajektorija un mēs to iemācīsimies.

Lidojums ir sācies.