Kāpēc labprāt ziedojam ēkai, bet nelabprāt līdzcilvēku atbalstam?

Speciāli TVNET

Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēks Francijas galvaspilsētā atstāj nospiedumus apziņā. Celtne ir pazīstama. Vairumam tā asociējas ar kultūras pieminekli jeb kulisēm Viktora Igo šausmu melodrāmai par liktenīgu, nelaimīgu mīlestību ar korumpētu viduslaiku naidu fonā. Sākot ar dejojošo Esmeraldu un beidzot ar zvaniķi Kvazimodo. Katram šī romantiskā un nelaimīgā mīlas stāsta iespaidā ir izveidojies savs priekšstats par vietu, kur skaistums un neglītums konfrontējas un “stāsts” tiek izstāstīts līdz galam. Neatkarīgi no tā, vai esam lasījuši 1831. gada tekstu vai skatījusies neskaitāmas animācijas vai kostīmfilmas. Brīdī, kad atveras smagās priekšdurvis un mēs ieejam katedrālē – tumšā, majestātiskā, mozaīku staru caururbtā un nedaudz rezervēta telpā, saprotam, ka esam ieradušies Parīzē. Notre-Dame ir tikpat nozīmīgs Francijas galvaspilsētas simbols kā zviedra Gustava Eifeļa konstruētais tornis. Tā celta apmēram 200 gadus (1162 -1345) un piesūcināta ar pasakām, sāgām, minējumiem un nostāstiem. Tāpēc tā ir kas vairāk par dievnamu vai tūristu atrakciju vietu. Brīdī, kad bēniņos izcēlās ugunsgrēks un liesmas pārņēma jumtu un torni, bija sajūta, ka no zemes virsmas pazūd kas īpaši nozīmīgs un svarīgs mums visiem – Cathédrale Notre-Dame de Paris jeb senatnīga ēka ar gigantisku kultūrvēstures pieredzi, kas tagad tiek nolaupīta uz visiem laikiem. Ne tikai Francijai, bet arī mums pārējiem. Daudzi tonakt raudāja. Kā tuvinieku zaudējot.

Restaurēšot ātri

Taču mediju ziņas nomierināja. Pēc traģiskās nakts uzzinājām, ka franču ugunsdzēsējiem un glābšanas dienestam izdevies pasargāt no liesmām vairumu relikviju un kultūrvēstures priekšmetu, kas pieder katedrālei. Pat mūra fasāde tika saglabāta pārsteidzoši labi. Pēc katastrofas aina izskatījāslabāk nekā tika prognozēts. Ēka būvēta gotiskā stilā un ir viena no ievērojamākajām šī stila baznīcām pasaulē. Tās veidols vairākkārt pārbūvēts, kas novērojams dažādos ēkas aprišu stilos. Interjers pauž 17.gs. klasicismu, bet daļa greznojuma elementu ir iznīcināti arī agrāk. Piemēram, pēc Lielās franču revolūcijas tika likvidētas monarhu skulptūras ēkas ārpusē un 19.gs. veikta fundamentā rekonstrukcija.

Centrālā velve ir 34 metrus augsta un līdz zvanu auklām zvaniķis šeit uzkāpj 422 pakāpienus. Tagad izskatās, ka viss šajā pasakā tiks savests kārtībā. Salīdzinoši ātri. Tiem, kas skumst par senatnīguma patinu, var pačukstēt, ka kolorītās statujas ir gados jaunā arhitekta Judžīna Violē Le Djuka (Eugène Viollet-le-Duc) projektētas 19.gs. vidū. Vecos tēlus bijis grūti restaurēt, tāpēc Judžīns izveidoja jaunus. Viņš būtiski pārveidoja katedrāles izskatu. Piemēram, attiecās veidot smailes uz zvanu torņiem. Darba rezultāts toreiz daudziem nepatika. Ļaudis mēdz būt vienādi kašķīgi visos laikos. Turpretī citiem Judžīna radītie fasādes viduslaiku dēmoni patika tīri abi. Šie konstatējumi datējami ar 1929. gadu. Tagad – simts gadus vēlāk, mēs uztveram šos rotājums kā viduslaiku darinājumus. Vai briesmoņiem uz fasādes ir kāds sakars ar Viktora Igo skumjo stāstu? Izrādās, ka nav saistības. Romāns kļuva populārs krietni vēlāk. Taču ikvienam, kas iegulda savu vārdu šīs senatnīgās ēkas rekonstrukcijā, ir paredzama nemirstība nākošajās paaudzēs. Tāpēc nav nejauši, ka tik strauji ir savākta nepieciešamā nauda katedrāles atjaunošanai.

Diemžēl vecuma smaržu šai katedrālē vairs nejutīsim. Nav jābūt katoļticīgam, lai sajustu kā baznīcā smaržo senatnīgās koka mēbeles, sienas. Kā aukstums velk no marmora plāksnēm un no logiem (cauri gaisam) planē sen piedoti grēki grēciniekiem, kas samaksāja savas indulgences pirms mūsu senči bija gatavi ierasties šajā lieliskajā pasaulē. Smarža nav rekonstruējama.

Ziedojumu karuselis

Nauda Notre-Dame rekonstrukcijai ir jau savākta un cilvēki turpina ziedot. Lauvas tiesu nekavējoties piešķīra bagātākie franču miljardieri: Bernārs Arnū (Bernard Arnault) luksusa preču konglomerāta LVHM- Louis Vuitton & Moët Hennessy īpašnieks; Betokūrs Mejērs (Bettencourt Meyers) un uzņēmums L’Oreal, naftas kompānija Total, Marks Ledreds de Lašarjē (Marc Ladreit de Lacharriere) un viņa vadītais Fimalac; celtniecības firma Bouygues, Martāns un Olivjē Brigi (Martin, Olivier Bouygues); franču reklāmas aģentūra Jcdecaux, banka Societe Generale un Parīzes pilsēta – domes priekšsēdētāja Annī Dalgo (Anne Hidalgo). Ziedo arī citi Francijas reģioni, Eiropas Centrālā banka, IT grupa Cap Gemini, Apple u.c.

Taču ziedo arī prastie cilvēki. Aktivizējušies arī blēži un policija brīdina par viltus ziedojumu vācējiem. Fondation du Patrimoine (kas rūpējas par franču kultūrmantojuma saglabāšanu) jau sākusi starptautisko ziedojumu vākšanu. Pēc ziņojuma par šo faktu mikroblogā Twitter nekavējoties tika ziedots daudz un pamatīgi. Taču šī ziedojumu vākšana, kas sākumā šķita godprātīgs un nevainīgs pasākums, tagad pārvērties provocējošā orģijā. Pāris dienu laikā miljardieru un riska kapitālistu ziedojumu piegādes katedrāles restaurācijai vairāk atgādina izsoli nevis dāvinājumus.

No vienas puses šķiet lieliski, bet, no otras puses raugoties, šīs gigantiskās summas patiešām pārsteidz. Francijā vismaz 8,8 miljoni cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma un ir ļoti trūcīgi. “Ja reiz bagātnieki var atļauties ziedot miljoniem eiro Dievmātes katedrāles atjaunošanai, tad nebūtu pareizi apgalvot, ka mums trūkst naudas valstī trūcīgo cilvēku apgādei”, – konstatē kreiso arodbiedrību vadītājs Filips Martinez (Philippe Martinez) medijiem. Tas nozīmē, ka turīgie francūži šo ziedošanu uzskata vai nu par savu privāto mārketinga kampaņu vai sulīgu indulgenci, kas atbrīvo no alkatīgas grēkiem un iemūžina viņu vārdu katedrāles apmeklētāju pateicībās nākotnē. Pārmērīgi sulīgās summas atrodas Francijas simbola restaurācijai, taču nav saskatāmas tad, kad jāpalīdz nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem.

“Ir lieliski, ja turīgi cilvēki ir dāsni Notre-Dame atjaunošanai, jo šī ēka ir nacionālā bagātība. Taču varējām vēlēties līdzīgu entuziasmu arī brīžos, kad jāpalīdz trūkumā nonākušie tautiešiem. Solidaritāte arī ir nacionāla bagātība” – konstatē intervijā Le Monde Florons Gegēns (Florent Gueguen) organizācijas Féderation des Acteurs de la Solidarité (FAS) vadītājs. Starp citu, februāra vidū ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs (Antonio Guterres) aicināja visus ziedot humānajai katastrofai Jemenā. Tur no bada mira bērni, taču prasītos 2,6 miljardus ziedojumu ceļā savākt neizdevās. Turpretī katedrāles vajadzībām nauda atrodas zibenīgi. “Mans vīrs un vīra tēvs ir divi dāsni Francijas pilsoņi, kas dziļi izprot, kāda nozīme ir šim garīgajam, kultūras un vēstures simbolam Parīzē visas cilvēces kultūras mantojumā” – taisnojas aktrise Salma Hajeka (Salma Hayek) savā Instagram kontā. Neizpratni par līdzpilsoņu kritiku dāsno ziedojumu sakarībā pauž arī Louis Vuitton īpašnieks Bernars Arnū (Bernard Arnault).

Ziņu aģentūrai AFP viņš paudis savu neapmierinātību par to, ka Francijā “cilvēku kritizē arī tad, ja tas dara ko labu!”. Proti, ir ziedojis katedrāles atjaunošanai 200 miljonus eiro. Kultūras ministrs Franks Risters (Franck Riester) cenšas karojošās puses apklusināt. Pēc viņa domām vairāk naudas esot vajadzīgs gan iedzīvotāju sociālajam nodrošinājumam, gan veselības aprūpei, gan cīņai ar klimata pārmaiņām, taču šobrīd esot jāatļauj neparasti dāsni donēt baznīcas atjaunošanai.

Pašlaik savākts jau ap miljardu un nauda turpina netraucēti plūst Parīzes Dievmātes katedrāles virzienā. Rodas iespaids, ka pietiks pat divu katedrāļu vajadzībām. Kāpēc naudas pietiek ēkai, bet nepietiek līdzcilvēku atbalstam? Vai vainīga ir mediāli pārvaldītā pasaules kārtība, jeb tomēr egoisma kultūra? Ikviens, kurš uzdāvinājis naudu Notre Dame jūtas apmierināts par savu konkrēto investīciju, kas nodrošinās gandarījumu pēc 5 gadiem, kad ēka būšot jau atjaunota pilnībā.

Dot naudu trūcīgajiem, bada cietējiem tālās zemēs šķiet nedroši, jo pastāv risks, ka līdzekļus pievāks administrētāji vai kukuļņēmēji pa ceļam pie upuriem. Taču šāda palīdzība nav bezcerīgs process. 2006.gadā Nobela miera prēmiju ieguva Grameen Bank, kas kreditē ar mazām summām jeb tā saucamajiem mikrokredītiem trūcīgas, bet uzņēmīgas sievietes mazattīstītās valstīs. Pētījums pierāda, ka aizspriedumi šajā jomā ir nevietā, jo šāda veida palīdzība patiešām palīdz apņēmīgiem cilvēkiem izrauties no bezcerīga trūkuma un nodrošināt darba vietas sev un apkārtējiem. Taču mēs tam neticam.

Vai Parīze jau deg?

Šogad katedrāle beidzot dega. Tas norisinājās ar 75 gadu nokavēšanos. Ādolfs Hitlers šo bija paredzējis pirms 75 gadiem. 1944. gada augustā kanclers nosūtīja pavēli nopostīt Parīzi pirms armijas atkāpšanās. 20. jūlijā šo pavēli saņēma vācu armijas virspavēlnieks, ģenerālis Dītrihs fon Koltics (Dietrich von Choltitz). Fīrers pieprasīja nodedzināt Parīzes Dievmātes katedrāli, nopostīt Eifeļa torni un pārvērst Parīzi pelnu kaudzē. Pavēles beigās bijis jautājums – “Vai Parīze jau deg?“.

Foto: AP/TT

Taču nedega viss. Ģenerālis Koltics kapitulēja pretošanās kustībai un neuzņēmās nopostīt mīnētās ēkas, tiltus un Parīzes centru. Viņš neklausīja Hitlera pavēlei. Tas nozīmē, ka, pateicoties šim ģenerālim, Parīze nepiedzīvoja Varšavas likteni. Polijas galvaspilsētu 1944. gadā vācu armija atkāpjoties nopostīja pilnībā. Tieši tā kā Hitlers lika un pavēlēja. Kāpēc Dītrihs Koltics šādi rīkojās? Neklausīja pavēlei. Vēlāk viņš esot atzinies, ka Hitlera pavēle neesot akceptējams uzdevums, ka viņš kā vācietis neuzņemšoties šāda barbarisma aktu kara beigās. Pateicoties vācietim Dītriham mums ir Parīzes centrs ar sirma laika smaržu. Varšavas nacistu pavēlnieks bija paklausīgāks Hitleram. Tur mums vairs nekā nav palicis no pirmskara laikiem.

Izskatās, ka pavisam drīz uzzināsim ugunsgrēka izcelsmes iemeslus. Parīzes policija publiskojusi pieņēmumu, ka vaina varētu būt meklējama elektrisko celtniecības instrumentu īssavienojumā. Tie glabājušies bēniņos. Pagaidām nopratināti ap 40 cilvēku. Nav izslēgts, ka Latvijā tik iecienītās konspirācijas teorijas par musulmaņu teroristiem vai kādiem citiem bīstamiem subjektiem, kas apzināti būtu izraisījuši šo ugunsgrēku, izrādīsies nepatiesība.

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Bieži šādu kataklizmu izskaidrojums ir triviāli vienkāršs – tā saucamais “cilvēciskais faktors” jeb vienkāršāk izsakoties – paviršība, nolaidība, neuzmanība. Tieši tāpat kā brīdī, kad liesmās sabruka dievnama smaile visu televīzijas kameru priekšā, mums šķita, ka tur sadeg 800 gadu vecas kultūras piemineklis. Taču smaile nebija viduslaikos celta. Tā būvēta 19.gs. un 200 gadus vēlāk tiks atjaunota. Tuvu orģinālam. Parīze nenodega arī šoreiz. Nelaimes gadījums piešķirs Notre -Dame jaunu laika vaibstu. Izejot cauri liesmām tā taps vēl daiļāka un garīgāka, jo pārbaudījumi norūda ne tikai cilvēkus, bet arī ēkas.

Parīzes Dievmātes katedrāli ieskaitot.

Gaišmatainā tabora Marija – «Esmeralda-Ringla». Atradeņa drāma pasaules medijos

2013. gada 26. oktobrī, specāli TVNET

Foto no TVNET, Marija - Esmeralda

Foto no TVNET, Marija – Esmeralda

Fakts par mazās, gaišmatainās meitenītes Marijas «atbrīvošanu» no romu tabora Grieķijā ir sašūpojis pasauli.

Viss sākās ar to, ka kādas kratīšanas laikā grieķu romu apmetnē netālu no Farsalas vietējā policija narkotiku un ieroču vietā atrada mazu meitenīti. Pēc policistu domām, gaišmatainais meitēns nevarēja būt savu romu vecāku atvasīte, jo oficiālie vecāki, 39 gadus vecais tēvs un 40 gadus vecā māte, nepavisam neesot viņai līdzīgi. Pēc policijas domām, bērns varēja būt nozagts no kādas Ziemeļeiropas vai Austrumeiropas valsts. Vēlāk DNS analīze pierādīja, ka abi romu tautības vecāki, kas bija meiteni audzinājuši, patiešām nav viņas miesīgā māte un tēvs. Noskaidrojās, ka šajā ģimenē ir reģistrēti 14 bērni, no kuriem vairums nebija atrodami taborā. Policija abus romu audžuvecākus aizturēja, turot aizdomās par bērna nolaupīšanu. Bižainīti, kuru sauc Marija, nekavējoties nodeva labdarības organizācijas Smile of the Child aprūpē. Bērns esot labi runājis romu valodā, mazliet saprotot arī grieķiski, bet izskatījies apjucis un nelaimīgs.

  • «Šo bērnu izmantoja ubagošanai pilsētas Larisas ielās un laukumos, jo viņa ir gaišmataina un ļoti piemīlīga,» raidorganizācijai BBC pastāstīja Smile of the Child vadītājs Kostas Yaaopoulus (svenska.yle.fi).

Atradeņa aura

Formāli it kā viss skaidrs – policija varonīgi atbrīvojusi Maugli no viltus vecākiem. Atliek tikai noskaidrot dejojošās meitenītes patiesos vecākus, un laimīgas beigas būs klāt.

Diemžēl gaišmatainās «Esmeraldas» piedzīvojumi ar šo tikai sākas. Tagad, kad bērns tiek fotografēts no visām pusēm un «portrejas» ar bižaino meitēnu izliktas pasaules mediju telpā apskatei un reālo vecāku pievilināšanai, situācija samezglojas arī Grieķijā. Aizturētie audžuvecāki, kas joprojām atrodas pirmstiesas apcietinājumā, pastāv uz savu un apgalvo, ka meitenīti nav zaguši, bet pieņēmuši audzināšanā no bulgāru romiem. Māte esot prostitūta, kas no bērna atteikusies. Līdzīgu viedokli pauž arī romu kaimiņi un vietējās romu organizācijas vadītājs Babis Dimitriou (Daily Telegraph, Dagens Nyheter). Audžuvecāki esot bijuši ar mieru pēc ilgām pārdomām. «Gaišmatainais zīdainītis pēc piedzimšanas 2009. gadā esot uzreiz nodots audžuvecākiem,» apgalvo aizturētā romu pāra advokāte Marietta Palavara (AFP). «Neviens neko nav nolaupījis, nozadzis vai tirgojies ar bērniem. Viņi nepirka šo bērnu,» apgalvo advokātes kolēģis Konstatinos Katsavos (DN).

Taču publiskā doma un policisti neliekas mierā.

Jau noskaidrojies, ka meitenītes DNS nav reģistrēts pazudušo bērnu reģistrā, un tāpēc starptautiskā policijas organizācija ir izsūtījusi šīs meitenītes fotogrāfiju un DNS profilu visām 190 dalībvalstīm, lai atrastu viņas vecākus.

Bērnu zagļi

Izveidojusies apgriezta situācija: parasti vecāki meklē savu pazudušo bērnu, bet šajā gadījumā ir otrādi – policija meklē atradeņa vecākus. Jābrīnās, kā Interpols grasījās atrast šos vecākus 190 valstīs? Pieprasot visiem 190 valstu pieaugušajiem nodot DNS analīzes?

Pārsteidza arī fakts, ka bērnam pietiek izskatīties mazliet citādi, atšķirties no vairākuma taborā, lai policijai uzreiz būtu «pamats» aizturēt audžuvecākus un nekavējoties ievietot raudošo bērnu patversmē. It kā tumšmatainam tētim un mammai nevarētu piedzimt gaišmatains bēbis.

Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka mums visiem ir zināms mīts par to, kā «čigāni zog bērnus», un šo mītu nostiprina arī klasiskā literatūra un māksla. Nevienam nav noslēpums, ka romu tauta vēstures garumā ir viena no visvairāk diskriminētajām un izolētākajām etniskajām grupām ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā. Šo tautu un tās dzīvi taboros nereti apvij negantas leģendas un šaušalīgi šausmu stāsti, jo «romi zogot, zīlējot, pārdodot narkotikas» un «vispār esot bīstami». Piemēram, Ungārijas vēsturē fiksēts fakts, ka 1782. gadā vietējā vara apsūdzējusi romu tautības cilvēkus vietējā bērna nolaupīšanā un apēšanā. Pēc tam pazudušo atrada sveiku un veselu, bet pa to laiku 15 romu tautības cilvēki jau bija nolinčoti (Nadežda Demetir, Starptautiskās romu apvienības viceprezidente).

Paradoksāli, ka joprojām esam gatavi satraukties par katru romu kriminālo aprindu pārkāpumu, it kā tas būtu pasaules gala priekšvēstnesis. Piemēram, nesen Francijas tiesa izskatīja 27 romu tautības cilvēku noziedzīgu darbību franču Nantē. Vainīgie bija izceļotāji no Horvātijas, kas esot piespieduši savus bērnus ubagot un zagt: «Pat desmit gadus vecus bērnus vecāki bija mācījuši un piespieduši zagt» (The local.fr). Runa šajā gadījumā ir par organizētu noziedzību, kurā eksistē klanu loģika un viszemāk hierarhijā atrodas sievietes un bērni, kurus «pārdod un pērk kā preces» (Fria Tider, 1.10. 2013). Taču šis konkrētais fakts nevar kļūt par iemeslu vispārinājumiem. Tādiem, kā Francijas iekšlietu ministra Mānuela Vālsa (Manuel Valls) konstatējumi par Austrumeiropas romu nevēlēšanos integrēties Francijas sabiedrībā. Tāpēc tos esot nepieciešams deportēt atpakaļ uz mītnes valstīm. Viņa nostāju nosodīja kreisie, ieskaitot senatori Esteri Benbasu (Esther Benbassa), taču pēdējie sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka 77% francūžu tomēr atbalsta sava ministra ksenofobiskos izteikumus (france24.com). Neatpaliek arī zviedri, kuru policija bija pamanījusies pat izveidot īpašu romu reģistru, sistematizējot tajā Zviedrijas romu ģimenes, ieskaitot pat mazgadīgus bērnus. Pēc mediju vētras policija publiski atvainojās, taču tagad izrādās, ka «romu reģistrācija bija motivēta rīcība» un «mēs to arī turpināsim izmantot» – uzsver Skones policijas juriste Monika Nebeliusa (SR, 23.10.2013.). Aizspriedumi diemžēl ir spēkā joprojām.

Bērnu pazušana

Tagad, kad visa pasaule turpina minēt, vai mazā «Esmeralda» ir amerikāniete, eiropiete vai varbūt pat latviete, mēs varam paraudzīties reāli uz šodienas bērnu pazušanas gadījumiem visā pasaulē un konstatēt, ka esošie skaitļi ir atbaidoši un šajos bērnu nolaupīšanas noziegumos ir vainojami visi citi, nevis romi.

Ik gadus Eiropā pazūd tūkstošiem bērnu. Lielākā daļu no šīm pazušanām ir šķirtu laulāto savstarpējo strīdu rezultāts. Eirokomisijas ziņojums rāda, ka, piemēram, 2011. gadā Eiropā skaitījās bezvēsts pauduši 250 000 bērnu. «Grūti pateikt, cik no šiem paudušajiem bērniem ir nolaupīti, cik no viņiem aizbēguši,» secina juriste Tuuli Kainulainena. Viņa nav pārliecināta, ka «Esmeraldas-Marijas» gadījumā būs grūti pierādīt, vai bērns bijis nolaupīts un aizvests ar varu. Daudz grūtāk būs pieprasīt, lai īstā māte (ja tāda atradīsies) uzņemas savas meitas audzināšanu. Daudzās kultūrās neprecētai mātei joprojām nav iespējams audzināt savu bērnu bez sabiedrības nosodījuma. Tāpēc nav izslēgts, ka īstajai mātei šo bērnu vairs nevarēs uzticēt. To izlems policija, tiesa un sociālais dienests. Problēmu būs vairāk, nekā sākumā šķiet.

Pagaidām mums visiem gribas ticēt, ka policija atradīs meitenītes īstos vecākus un šī pasaka beigsies laimīgi. Taču gaišmatainās «Ringlas» piedzīvojumi pasaules mediju pirmajās lapās liek aizdomāties par visiem tiem tūkstošiem bērnu, kurus nabadzība piespiež piedalīties prostitūcijā, pedofilijas orģijās, orgānu tirdzniecībā. Piemēram, septembra beigās ķīniešu policija izglāba 92 bērnus un divas sievietes, kurus organizēta noziedznieku grupa gatavojās pārdot melnajā tirgū (TT, Reuters). Viena bērna politika Ķīnā novedusi pie situācijas, kad daudziem preciniekiem provincē nepietiek līgavu. Vecāki dod priekšroku dēlam, un tāpēc meiteņu skaits ķīniešu sabiedrībā (tāpat kā Indijā) ir dramatiski samazinājies. Nolaupītās sievietes pārdod «vīriem» un bērnus pāriem, kuriem nav dēla. Ķīnas valdība sola palielināt sodus «sievu» un «dēlu» pircējiem, taču šis likums var izrādīties tikpat bezzobains kā iepriekšējie. Statistika rāda, ka Ķīnā katru gadu «pazūd» ap 200 000 bērnu un tikai 0,1% no tiem atgriežas pie saviem īstajiem vecākiem. Organizēto noziedznieku grupējumi pērk bērnus par 3000 latiem un pārdod par 8000. Kā norāda South China Morning Post, šos bērnus pārdod adoptēšanai arī uz Eiropu un ASV.

Starp citu, arī ASV ik gadu pazūd ap 2000 bērnu.

Mammu spektrs

Tikko noskaidrojies, ka līdzīgā gadījumā Īrijā policijas «atņemtie» romu gaišmatainie bērni ir atgriezti taborā atpakaļ. DNS analīzes apstiprinājušas bioloģisko radniecību. To pašu, kuru saprot ikviens normāls cilvēks: arī kolorītajiem romiem var būt gaišmataini bērni ar zilām vai zaļām acīm.

Mazās «Esmeraldas» gadījumā radniecība ar audžumammu nav konstatēta, taču tas nenozīmē, ka dzīve romu audžuģimenē būtu sliktāka par mitināšanos sterilā bērnunamā. Grieķu mediji vēsta, ka audžuvecāki savu «blondo eņģeli» esot lutinājuši vairāk nekā savus miesīgos bērnus.

Kas un kāda īsti ir laba māte? Pirms diviem gadiem pasauli pāršalca jauns mediju izgudrojums – «Tīģermamma». Toreiz bija runa par mātēm, kas ar dzelžainu disciplīnu, sterili sakārtotā vidē dresē savus bērnus līdz perfektai pilnībai viņu karjerā. Tagad šim fenomenam parādījies jauns piesitiens: kāda māte Ķīnā izvēlējusies neparastu metodi savas vienīgās meitas audzināšanai. Ceturtajā klasē viņas meita Čen Čena bija palaidusies mācībās, un māte izdomāja jaunu paņēmienu, kā panākt bērna atbildības sajūtas pieaugumu. Viņa paziņoja meitai, ka ir viņas audžumāte un rūpēsies par atvasi tikai līdz universitātes beigšanai. Meita noticēja un kopš šā brīža izturējās pret savu dzīvi ar lielu atbildības izjūtu, bija gatava mācīties no rīta līdz vakaram, izturēt dzīvi internātskolā, ar izcilību absolvēja universitāti un tagad strādā IT uzņēmumā Šanhajā. Tikai tagad – 13 gadus vēlāk māte atzinās, ka toreiz melojusi meitas nākotnes vārdā un ar savas atvasītes panākumiem ļoti lepojoties. Izrādās, ka karjera atsver rētas dvēselē?

Kurai vecāku kategorijai piederat jūs, cienījamo lasītāj? Pirmajai – maigā haosa jeb otrajai – strikta perfekcionista kategorijai? Protams, piedāvātās ir galējības, taču tās rosina pašanalīzei ne tikai vecākus, bet arī žurnālistus. Tos pašus, kuri tik kaislīgi līdz šim aprakstīja mazās «Esmeraldas – Marijas» izglābšanu no tabora, «bezatbildīgi izplatot par romiem negatīvus mītus» (Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisija, 24.10.2013.).

Vai mēs «kādu» izglābjam no viņa tuviniekiem tāpēc, ka šie tuvinieki atšķiras no mums – vairākuma? Vai neesam noguruši no negatīvā ziņojumu toņa medijos par notikumiem blondo atradeņu «izglābšanā» no pazemotās romu tautas tabora? Jā, var gadīties, ka arī romu vidū ir cilvēki, kas Norvēģijā it kā piesavinoties radu bērnus, lai izkrāptu sev lielākus sociālos pabalstus (Aftenposten, Fria Tider, 18.10.2013.), nav izslēgts, ka romu audžumamma ir ar sliktāk izmazgātu priekšautu un nemāk uzdresēt savu «blondo eņģeli» līdz Šanhajas IT industrijas virsotnēm. Taču tāpēc romu tabors nav sliktākas mājas mazajai gaišmatei, jo vecāku mīlestība nav piesieta pie dzemdību nama durvīm, bet gan iedodas vienīgi sev labvēlīgā vidē.

Pagaidām man nav vairāk informācijas par to, kas notiek ar mazo «Esmeraldu-Mariju» Grieķijā, bet es mums visiem iesaku izbeigt vajāt ar saviem aizspriedumiem romus un bižainītei novēlu atgriezties mājās.

«Ej, kur iedama, arvien

Mājās reiz būs jānāk vien.

Blakus vecaimātei Jažai,

Blakus aitai, vistai dažai

Laimīga sēd Ringla ratos,

Un tai magone ir matos.»(2)

 

 

———–

1. Esmeralda ir literārs tēls Viktora Igo (Victor Hugo) romānā «Parīzes Dievmātes katedrāle». Vēstījumā samezglojumam autors iekļāvis «faktu» par to, ka šo franču meitenīti maziņu mātei it kā nozaguši romi. Viņi arī uzaudzinājuši bērnu ar vārdu Esmeralda (kas spāniski nozīmē «smaragds»). Esmeralda vēlāk pelnīja sev sev iztiku, dejojot uz ielas.

2. Eriks Adamsons, Čigānmeitēns Ringla. Rīga, 1939.