2013. g. 15. februāris. Speciāli TVnet.

TVNet kolāža

Šajās dienās zviedru biznesa portālu eksperti enerģiski iesaka strauji investēt savu naudu banku akciju iegādē. Tas pašlaik esot izdevīgi. Tas «esot bizness».

Piemēram, SEB bankas analītiķi ieteica biržas klientiem iegādāties Nordea akcijas, kuru vērtība nupat esot krietni pieaugusi (+ nepilns lats par katru akciju).

Banku direktoru algas

Man šķiet, ka daudz izdevīgāks bizness ir kļūt par bankas šefu (ja draudzības korupcija šādu iespēju jums nodrošina). Piemēram, šīs pašas Nordea bankas šefs Kristians Klausens (Christian Clausen) tikko saņēmis kārtējo algas paaugstinājumu no 1,12 miljoniem uz 1,36 miljoniem latu pagājušajā gadā. Turklāt jāņem vērā gigantiskā Nordea akumulētā viņa gaidāmā pensija 8,32 miljonu latu apmērā uz šo brīdi!

Protams, sabiedrība nav sajūsmā par baņķieru naudas maciņu uzblīšanu. «Laikā, kad pati banka cīnās par savu izdevumu ierobežošanu, tās šefs pelna ar katru gadu vairāk» (DI, 2013.12.02). Tā pukojas mediji. Sarūgst sabiedrība. Skauž? Nedomāju. Man šķiet, ka banku vadītāju algu dāsnuma neatbilstība pret citu uzņēmumu vadītāju algu griestiem ir nopietns iemesls sabiedrības īgnumam.

Kāpēc bankas direktors saņem tik lielu algu?

Nordea direktoram ir vajadzīga konkurētspējīga alga – tā zviedru avīzei «Dagens Industri» notikušo komentē Nordea informācijas nodaļas vadītāja Helēna Ēstmane (Helena Östman), uzsverot, ka «tas pats attiecas arī uz valdes priekšsēdētāju Bjornu Valrosu» (Björn Wahlroos).

Bankas mums nepieciešamas, lai varētu «caurspīdīgi» atskaitīties par naudas darījumiem. Formāli tā tas ir. Taču reāli šīs pašas bankas jau paguvušas visu sabiedrību iedzīt finanšu krīzes lamatās tāpēc, ka to iekšējās rutīnas nav caurspīdīgas un peļņa nav proporcionāla ieguldītajam darbam.

Bankas nav mūsu mīluļu skaitā

Par to liecina ne tikai publiskas sarunas, raksti medijos, bet arī aktuālas TVNET lasītāju atsauksmes. «Uzskatu, ka sen iestājies brīdis, kad arī banku pakalpojumu cenas vajadzētu apstiprināt REGULATORAM, jo mērķtiecīgi valsts mudināja, lai iedzīvotāji savus ienākumus saņem caur banku sistēmu, kas attiecīgi veido banku ieņēmumus,» uzskata «Domātājs», uzsverot, ka «no norēķinu karšu apkalpošanas, visi pasākumi ir vērsti uz banku sektora darbības paplašināšanu un atbalstu pat valdības līmenī, jo algu izmaksa uz banku tiek noteikta kā obligāta budžeta iestādēs. Bankas var tikai berzēt rokas un skaitīt savu peļņu.» Līdzīgu viedokli pauž arī Valdis L.: «Nav šaubu, ka LV ir milzīga augļotāju teikšana. Zem skaistiem vārdiem (sakārtosim, uzlabosim) tiek lobētas banku intereses – skaidra nauda, tas ir «slikti», norēķini caur bankām ir tie vienīgie «tīrie». Bet arī tai vidē apgrozās nereti liela netīrā nauda. Bez tam tiek iekasētas gana nopietnas summas par dažādām banku operācijām, kontu un karšu uzturēšanu u.tml. Finanšu sistēma esot ekonomikas asinsrite, tikai pasaulē šai jomā sen jau iemeties «krabītis», tāpēc arī krīze seko krīzei, stulbākais, ka par to visu beigās jāsamaksā nodokļu maksātājiem, kā tas izteikti bija LV.»

Vēl tālāk savos priekšlikumos iet Silvija L., kas redz nepieciešamību atgriezties pie skaidras naudas norēķiniem, norādot uz Darba likuma 70. pantu, kas noteic, ka «darba samaksa aprēķināma un izmaksājama skaidrā naudā. Darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu tikai tad, ja darbinieks un darba devējs par to ir noteikti vienojušies. Pamēģiniet kādā iestādē Latvijā pajautāt savu atalgojumu skaidrā naudā, jo nevēlaties «barot bankas». :-)»

Zviedru eksperte un politiķe: tādas bankas mums nav vajadzīgas

Minēto viedokļu sekvencēm pievienojas arī šis: «Mums nav vajadzīgas bankas, kas, pateicoties gigantiskai peļņai un riskantām investīcijām, noved mūs visus līdz krīzei. Nav pareizi, ja valsts balsta šo banku biznesu ar savām garantijām.» Piekrītat? Protams. Tikai šoreiz iniciatīvas autore nav TVNET čata anonīma dalībniece, bet gan zviedru kreiso partijas ekonomikas eksperte. Ulla Andersone ir zviedriete un nav sajūsmā par zviedru banku aizvadītā gada fantastisko peļņu: «Es neesmu vienīgā, kas pauž bažas par mūsu četru valsts lielāko banku nenormāli lielo apgrozījumu. Tās ir četras lielas bankas, kuru pagājušā gada apgrozījums bijis četras reizes lielāks nekā viss Zviedrijas nacionālais kopprodukts un tieši tāpēc nopietni apdraud mūsu valsts ekonomisko stabilitāti, neraugoties uz skrupulozo uzraudzību. Ir pienācis pēdējais laiks likt bankām pašām uzņemties atbildību par viņu spekulācijām un ierobežot šo banku peļņu. Kamēr mēs visu laiku esam stresā un bažījamies, tikmēr mūsu lielās bankas demonstrē peļņu 80 miljardu kronu apmērā. Mēs, parastie pilsoņi, esam šos svētkus apmaksājuši,»- konstatē Ulla Andersone un nāk klajā ar vairākiem priekšlikumiem: paaugstināt banku nodokli (tas tikko pazemināts); samazināt aizdevumu procentu likmi; pārtraukt banku balstīšanu ar nodokļu naudu (SvD, 2013.08.02.).

Sakarā ar to, ka nodokļu maksātāji garantē banku darbību ar nodokļu līdzekļiem, bankas var savām vajadzībām aizņemties naudu par zemākiem procentiem. Tie, kas aizdod bankām, zina: ja bankas «noies pa burbuli», nodokļu maksātāji segs to zaudējumus. Šīs garantijas rezultātā zviedru bankas astoņu gadu laikā ir nopelnījušas apmēram 30 miljardus kronu.

Tas nozīmē, ka zviedri ar savu «nodokļu spilvenu» atbrīvo banku direktorus no atbildības riskantu darījumu situācijās.

Iznāk tā, ka peļņas gadījumā bankas vadība sadala ieņēmumus savā starpā, bet zaudējumu situācijā visu samaksā nodokļu maksātāji.

Vai tas ir bizness? Nē, tā ir paradīze.

Ulla Andersone pieprasa, lai valdība ievieš banku biznesa sadalīšanu, nodalot sabiedrībai lietderīgo aizdevumu un krāšanas biznesu no spekulatīvā akciju darījumu biznesa. Tas likšot bankām strādāt atbildīgāk. Slēdzot aizdevuma līgumu ar klientu, līgumā ir skaidri jānorāda, kādas ir bankas kredīta izmaksas un kāda būs bankas peļņa no konkrētā darījuma, un klientiem ir jādod iespēja diskutēt par līguma nosacījumiem un summām, lai klients varētu salīdzināt šo līgumu ar citu banku piedāvājumu. Jo nezin vai atradīsies daudz cilvēku, kas būs gatavi, lai bankas akcionāri nopelnītu 15% no katra šāda kredīta. Šādu praksi zviedri varot pārņemt no Somijas.

Zviedrijas valdībai esot jāuzņemas politiska atbildība sabiedrības priekšā. Vai tā nebūtu jāuzņemas arī Latvijas valdībai, jo zviedru banku lielajam četriniekam mūsu zemē būtu jāsaimnieko pēc Latvijas noteikumiem.

To prasa arī banku klienti Latvijā, kaut vai «Domātājs», kurš TVNET diskusiju lapā uzsver banku alkatību, kas izpaužas ne tikai procentu likmēs, bet arī visdažādākajos maksājumos, kurus bankas iekasē par kontu apkalpošanu, par pārskaitījumu veikšanu, par norēķinu kartēm, par norēķinu kartes apkalpošanu tirdzniecības vietā, par konta izrakstu, par skaidras naudas izņemšanu un skaidras naudas iemaksu. Pēc viņa domām, ir «vēl daudz dažādu maksājumu, kurus nu bankas varētu izdomāt par savu nelielo pakustēšanos. Neviens jau nenosaka pakalpojuma cenas griestus, cik prasa, tik maksā. Daudzas tirdzniecības vietas pat atsakās pieņemt norēķinu kartes, jo uzņēmums spiests maksāt bankai komisiju par šo darījumu izpildi. Nelielam veikaliņam tie esot kādi 500 Ls/gadā, vidējam 1000 Ls/gadā, lielākam attiecīgi vēl lielāki izdevumi. Neviens jau nezina, cik pamatoti ir tarifi, kurus nosaka pati banka.» Tam ir jāpiekrīt.

Vai Latvijas valdībai nav ko teikt šajā sakarā? Naudas aprites noteikumi ir valsts demokrātijas sastāvdaļa. Vai šajā gadījumā netiek apdraudēta demokrātija?

Vai banku regulatoram ir ko darīt šajā jomā, vai mūsu valsts ir nolaists futbola laukums, kurā visi viesu futbolisti var spēlēt pēc saviem noteikumiem?

http://www.di.se/artiklar/2013/2/11/nordeas-pensionsskuld-till-vd-104-miljoner/