Diktatūras izmanto rietumu tehniku savējo izspiegošanai. Ericsson un Lukašenko skandāls.

2012. gada 24. aprīlis
Nyheter 24

Nyheter 24

Mediji ziņo, ka zviedru biznesa delegācija dodas uz Azerbaidžānu; pārdod telekomunikācijas tehniku Irānai un Baltkrievijai.

Fakts.

Vai demokrātiska valsts drīkst pārdot ieročus vai drošības tehniku valstīm ar cilvēktiesības neievērojošu valdību? 

Vai tirgoties ar diktatūrām ir morāli? 

Nedrīkst. Nav morāli. 

Šie procesi ir jāuzrauga medijiem un ”jākar pie liela zvana”, ja tādas lietas notiek.

2011. 31.10. Ziņu aģentūra Bloomberg informēja, ka Irānas drošības dienesti izmanto zviedru ražotāja Ericsson izstrādājumus, lai uzraudzītu un izspiegotu irāņu politiskās opozīcija pārstāvjus.  2011.16.11. Dagens Nyheter ziņo, ka zviedru Eksporta padomes delegācija, kopā ar Ārlietu ministriju, rīko biznesa braucienu uz Azerbaidžānu, kas joprojām ir korumpēta un cilvēktiesības neievērojoša valsts. Par šo soli Zviedrijas valdību kritizē Human Rights Watch un Vides partijas līderi.

2011.24.11. Zviedrijas sabiedriskā televīzija ziņo par Ericsson kontaktiem ar Sīrijas režīmu, kas piedāvā Asadam pilsoņu  telekomunikācijas uzraudzības tehniku. 2011. gada 2. decembrī Zviedrija tāpēc mēģina nobremzēt ES sankcijas pret telekomunikācijas uzņēmumiem, kas darbojas Sīrijā. Saprotams, ka valsts mēģina aizstāvēt sava uzņēmuma biznesa intereses Sīrijā.  2012.18.04.  DN un SVT ziņo par Life (Telia Sonera) un Ericsson darījumiem ar Lukašenko režīmu Baltkrievijā.

Skandāli? 

Protams.  

Tagad izrādās, ka drošības dienesti Baltkrievijā izspiego savus iedzīvotājus, pateicoties tieši zviedru tehnikai. DN šodien informē, ka telekomunikāciju uzņēmuma Ericsson iekārtas pašlaik veido galvenos  mezglu punktus baltkrievu telekomunikācijas tīklā un šobrīd ir zināms, ka DIP (deep packet inspection) aparatūra nodrošina ne tikai komunikāciju uzraudzību, bet arī kontroli un ietekmēšanu. Diktatūrai tas palīdz ne tikai kontrolēt savus politiskos pretiniekus, bet arī cenzēt ”to, kas notiek tīmeklī”. 

DN šodien ziņo, ka telekomunikāciju tehniku, kas pašlaik uzstādīta Baltkrievijā, izveidojis zviedru uzņēmums Redback, kas iekļaujas Ericsson sistēmā un, ka baltkrievu vēlme iegādāties zviedru telekomunikāciju, tehniku nav bijis tikai tehniski motivēts solis. 

Neformālie Ericsson avoti no Baltkrievijas stāsta avīzei DN, ka visi trīs Baltkrievijas drošības dienesta atzarojumi ir apmācīti kā rīkoties ar dip-tehniku. Tie ir : KGB mantinieks ar to pašu nosaukumu, Iekšlietu ministrija un iestāde, kas saucas Operāciju un analītikas centrs (OAC).

Pats Ericsson notikušo nekomentē.

Zviedru brīdinājums tīmekļa aktīvistiem. Mūs novēros vēl sparīgāk!

2011. gada 21. oktobrī

Vakar zviedru avīze Dagens Nyheter publicēja materiālu, kurā tika pierādīts, ka slepenpolicija un kriminālizmeklēšanas pārvalde gatavojas enerģiski rosīties tīmeklī, lai ”cīnītos ar teroristiem un noziedzniekiem”, kas tur ir iekortelējušies.

Jau šobrīd valdība ir pasūtījusi ekspertu pētījumu (šajā virzienā) un decembrī ziņojums būšot jau pabeigts.

Tas, ka valsts galvenais pinkertons (Drošības policijas šefs) vēlas caur medijiem uzzināt sabiedrības domas par šādu soli ir labi (korekts PR), taču būtībā ir skaidrs, ka aiz demokrātiska fasādes sāksies mūsu privātās komunikācijas pastiprināta caurlūkošana.

Man nav ilūziju par drošībniekiem un par to kā viņi strādā.

Subjektīvi ziņu pienesēji (kā stabilākais un tendenciozākais informācijas avots), žurnālistu un citu drosmīgu viedokļu paudēju dēmonizēšana ir tikai dažas no drošībnieku ierastajām darba shēmām.

Protams, ka nav slikti, ja policija tagad ”pastaigāsies” pa tīmekli tieši tāpat kā viņi mēdz patrulēt uz ielas. Kriminālnoziedzinieki izmanto internetu, lai ziņotu par saviem varoņdarbiem un lielītos ar iecerētajiem noziegumiem.

Tā tas ir.

Tiktāl OK.  

Lai spiego un novērš nelāgas lietas, jau iepriekš.

Taču no otras puses, tīmeklī ļaudis izliek ļoti privātas fotogrāfijas, lielās ar naudu un  mīlestību, tuviniekiem, mazbērniem, apceļotajām ārvalstīm un saviem gara atradumiem.

Paradoksāli, ka tik ļoti privātas jomas mēs joprojām izkaram publiskai aplūkošanai.

Ierīvējam savu dzimšanas apliecību, mazbērnu bildes vai mīļotā cilvēka kailfoto ietves trotuāra virskārtā.

Labi, varam smieties par šiem – ar narcisismu sirgstošajiem egocentriķiem (interneta ekshibicionistiem).

Par jaunkundzēm, kas izkarina savus plikumus visu apskatei un pēc gadiem slimos ar ”Metes Māritas kompleksu” (Norvēģijas nākamās karalienes problēmas, sakarā ar jaunības palaidnīgo bilžu publikācijām bulvāru žurnālos).

”Es taču toreiz nezināju, ka pēc gadiem precēšos ar Norvēģijas kroņprinci” – teica Mete Mārita, izlūdzoties sabiedrības piedošanu. Šodien šie vārdi skan pravietiski visiem, kas pašdemonstrācijai izvirza ko vairāk par savu spoguli. Kungus ieskaitot. 

 

Pēra Stroma nesen iznākušajā grāmatā ” Lielais brālis siro pa Facebook”, autors apraksta moderno labklājību un pierāda kā amerikāņu policisti izveido tīmeklī personas ar viltus identitāti un pulcina ap sevi neskaitāmus naivus cilvēkus, cerot pievilināt arī recidīvistus.

Tāpēc runa nav par to vai policija varētu tā rīkoties, bet gan par to – cik tālu viņi drīkst savā tīmekļa pinkertonismā iet un kurš viņus šajā darbā pārbaudīs.

Nav noslēpums, ka policija vēlas izveidot universālu mūsu uzraudzības ”aparātu” – programmas, kas iedarbina mūsu datorus tad kad ” viņiem vajag”.

Tikko noslēgušās debates Vācija par turienes policijas vēlēšanos pieņemt likumus, ar kuru palīdzību varēs noklausīties visas mūsu Skype sarunas (sava veida trojānis).

Taču publiski apspriežot, policisti mēģināja noklusēt, ka šī ”valsts drošībai tik nepieciešamā programma” aktivizēs arī mūsu datora webkameru un mikrofonu, ja pinkertonam tas būs vajadzīgs.

Kad šis fakts atklājās, skandāls bija neizbēgams.

Protams, ka tīmeklis ir tik pat grēcīgs kā ikdiena.

Taču neatļausim tajā varas pārstāvjiem sirot nekontrolēti.

Drošībniekus un policistus ieskaitot.