Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

Sliktās un labās ziņas medijos. Svētdienas pārdomas.

2013.   gada 20. oktobris

Broakstis ar avīziSvētdienas rīta brokastu lasāmviela ir lieliska lieta. Avīze klusi čaukst uz galda, kafija smaržo kā Kolumbijas nakts un teksts piedāvā saturu ar substanci. Man šāda lasāmviela katru svētdienu ir jaunā Dagens Nyheter redaktora Pētera Volodarska lapa. Viņa teksti ir provokatīvi, emocionāli, gudri un dziļi. Tieši tas, kas svētdienas rīta kafijas uvertīrai ir vajadzīgs. Domu izskalošana, viedokļu sasveicināšanās un jauni impulsi.

Pētera rakstus ievēroju jau labi sen un pat savulaik apmanījāmies ar viedokļiem latviešu būvfirmas ”Lavals un Partneri” arodbiedrību blokādes skandāla sakarā. Tāpat arī toreiz, kad Leta bija pārpratusi Pētera epistolārā žanrā rakstīto ironiju un uztvēra viņa publicēto ironiju kā patiesību.

Šodien Pēteris raksta par mediju tieksmi izgaismot negatīvus notikumus. Par to, ka maksimāli tuvojoties patiesībai, rodas problēmas, kuras zināma sabiedrības daļa nav gatava akceptēt.

Taču sāksim ar to kāpēc medijiem ”patīk viss sliktais”. Par to nācies pārliecināties arī man, atvairot neskaitāmus uzbrukumus no publikas puses : ”jūs rakstāt tikai par slikto”, ” vai tad nekā laba jums nav ko pateikt”, ”dzīvojat tikai kriticismā”. Tā arī man mēdz uzbrukt daži lasītāji.

Jā, tas nav nekas jauns.

Protams, ka liela daļa no postsovjetisma laika cilvēkiem, kas dzīvojot okupētajā Latvijā bija pieraduši pie pozitivizētas, cenzoru uzraudzītās ”labās žurnālistikas”, kurā dominēja verbāla un vizuāla goda plāksne, sajūt nostaļģiju pēc saulainās pagātnes medijos. Tur stāstīja tikai par labajiem komunistu politiķiem, drosmīgajiem zvejniekiem un metalurgiem, dižajām konveijera strādniecēm, varonīgajām slaucējām un nepārspējamajiem kombainieriem. Sliktas ziņas bija tikai no pūstošajiem rietumiem. Ārzemēm, tātad.

Pie mums viss ideāli, tur – viss slikti.

Tagad ir otrādi – pie mums korumpēti politiķi, slepkavas, pedofili, posts, emigrācija un zemes izpārdošana šakāļiem. Ārzemēs, turpretī, viss izskatās sakārtots, kārtībā un visi tur laimīgi.

Tā izskatās.

Latvijas medijiem mēdz pārmest, ka tieši mediju aina liek mūsu cilvēkiem ar visām ģimenēm pamest dzimteni un meklēt laimi ārzemēs.

Vai tā ir arī mediju vaina, ka Sprīdītis ar lāpstu plecos joprojām nav atgriezies mājās?

Ja tas tā ir, tad Latvijas medijiem būtu jāsāk nopietna pašizvērtēšana akcija.

Tas ir ļoti nopietns aizrādījums un var izrādīties pamatots.

Izrādās, ka zviedri arī ir pikti par to pašu.

”Jūs rakstāt tikai par nelaimēm un šausmām”, – savu sašutumu pauž kāda zviedru avīžu lasītāja, – ”jūs tikai maļat par slikto un labajam avīzē vietas vairs nepietiek”.

Acīmredzot šī tēma tomēr ir ļoti nopietna un es labprāt uzklausītu arī jūsu domas šajā jautājumā, cienījamo lasītāj!

Taču vispirms man pašai jāizsaka savs viedoklis.

Vai ne?

Tātad. Vispirms noskaidrosim kāda ir žurnālista misija sabiedrībā.

Mediju misija nozīmē aizstāvēt tos, kas ir mūsu lasītāji: ”parastie cilvēki”, kuriem pretī ”spēlē” tie, kam ir vara un nauda šajā valstī. Lasītājs atver avīzi vai datoru un lasa kā žurnālisti aizstāv viņa intereses slejās, ekrānā un ēterā.

Mediju misija ir būt mazā cilvēka advokātam.

Ja datora vai TV ekrānā vai avīžlapā parādās reklāma vai PR, tas nozīmē, ka runātāji vairs nav žurnālisti (mūsu aizstāvji), bet gan pretinieku komanda – tie, kas pārstāv varu un naudu.

Pārkāpumi, nelaimes, posts, blēdības ir realitāte un mums par tiem jāstāsta lasītājam.

Ja diktatoru pārvaldītajās valstīs notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tad mēs to stāstām lasītājiem. Sīrija, Ēģipte pašlaik piedāvā gauži nepievilcīgas ainas.

Vai turp nebūtu jāsūta labi reportieri, kas izgaismo situāciju plašāk, lai mēs Latvijā īsti saprastu kas tur notiek? Jeb mums ir vienalga un mēs mierīgi apmierināmies ar starptautisko aģentūru piegādāto cenzēto materiālu?

Jā, tas ir žurnālistikas DNS – meklēt problēmas un tās novēršot, padarīt mūsu dzīvi labāku! Taču vai mēs reizēm nepārspīlējam un nepārvēršam analīzi par vajāšanu?

Vai neesam mazliet apsēsti ar negatīvā atrašanu?

Vai tiešām novēršam tās negācijas, kuras uzrokam un vai esam atbildīgi par sekām, kuras izraisām?

Protams, ka negatīvai ziņai ir daudz lielāka triecienspēja nekā pozitīvai ziņai.

Kuram gan interesē patiesa ziņa par to, ka Māra Kalniņa ir godprātīga, laba skolotāja, kas visu mūžu strādā ar minimālu algu un savas dzīves laikā ir ”nostutējusi uz kājām” neskaitāmus skolēnus. Cik no jums lasīs šādu stāstu avīzē? Tā ir patiesība. Taču maz to izlasīs.

Jūs sakāt, ka tas ir žurnāla raksts?

Tieši tā, žurnāli dod vairāk pozitīvas lasāmvielas un tāpēc Latvijā tiem arī ir salīdzinoši lielākas tirāžas.

Taču fakts par to, ka ”politiķis M pametis sievu” – uzreiz interesē daudz vairāk lasītāju. Tas nozīmē, ka arī jūs, cienījamo lasītāj, vēlaties palasīties ko sliktu par citiem?

Vai tā nav?

Varbūt, ka žurnālistika nav vainīga, bet vainīgais ir pieprasījums. Mums ”patīk” sveša nelaime un mēs ”baudām” internetā izlamājot tos, kas ir par mums labāki, gudrāki, talantīgāki un vienkārši glītāki.

Man šķiet, ka šajā gadījumā jāsaprot, ka eksistē dažādi mediji. Avīzes/portāli vairāk fokusējas uz reālo situāciju ar vēlmi uzlabot situāciju valstī, to kritiski analizējot un žurnāli piedāvā ”stāstus par Māru”.

Visiem būtu jābūt apmierinātiem.

Taču tā nav.

Ariana Huffinton nesen internetā radīja savu panākumiem bagāto portālu Huffington Post, kurā vienā nodaļā publicē tikai pozitīvas ziņas. To, izrādās, lasa visvairāk.

Ja pārpludināsim ēteru un slejas ar ”varoņiem”, ”uzvarām” , ”ģēnijiem”, notiks pretējais – mēs falsificēsim realitātes atspoguļojumu. Tas būs SPA dvēselei, bet nākamajā dienā atgriezīsies reālais asfalts.

Tāpēc lūdzu atstājiet analītisko žurnālistiku mums, jo tā ir mūsu misija.

OK?

Taču viss iepriekšminētais neliedz mums būt paškritiskiem un biežāk pārdomāt par savu tēmu izvēli.

Ja reiz žurnālistika ir patiesības medības, tad mums jākontrolē, vai nomedītais patiešām ir realitātes atspoguļojums.

Kā domājat jūs?

Kā mediji atspoguļo Bostonas maratona terora aktu

2013. gada 16. aprīlī.

SVT Bostonas maratons

Zviedrijas TV

Sprādzieni Bostonas maratonā vakar ir galvenā ziņa arī Skandināvu medijos.

Šādos gadījumos medijiem ir svarīgi atrast  cilvēkus, kas spēj ziņot no notikumu vietas vai no attiecīgās valsts. Protams, ka ne visi mediji ir spējīgi algot pastāvīgos korespondentus vai nosūtīt speciālkorespondentus, taču visi skandināvu mediji izmanto  āršata korespondentu tīklu. Ne tikai Bostonā, bet arī citos pasaules karstajos punktos,  kā Dienvidkorejā, atspoguļojot Ziemeļkoreju utt.

Zviedrijas radio Eko Bostona

Zviedrijas Radio

Pēdējā laika tendence ir, ka mediji šādos gadījumos savās mājas lapās aicina pieteikties aculieciniekus, kas dzīvo notikumu tuvumā. Pie visiem rakstiem ir saites uz epastu ar tekstu: ja esi notikumu tuvumā, piesakies  un sazinies ar mums! Šādi ir iespējams dabūt unikālāku un personificētāku informāciju, kas ir labs konkurences līdzeklis gadījumos, kad citi mediji iztiek tikai ar ziņu aģentūru formāliem ziņojumiem.

Saites uz zviedru svarīgāko mediju mājas lapām, kur var labi redzēt šo mediju darbu Bostonas traģēdijas atspoguļošanā:

Dagens Nyheter tiešraide no Bostonas

Zviedrijas TV 

Sveriges radio

Aftonbladet

Svenska Dagbladet

Papildinformācija: Bjerns Ulveuss no Abba par Bostonas maratonu.

Aftonbladet 4 korespondenti

Aftonbladet uz vietas valstī dažādās vietās strādā 4 korespondenti

Eiro krišana – laika jautājums? Ņemsim vietā dālderi?

2011.gada 25. oktobrī

Grieķijas notikumi, finanšu krīzes saasināšanās un Eiro valstu līderu riņķa dejas ap eiro glābšanas pasākumu izraisījušas mērenu paniku Ziemeļvalstīs. ”Ja eiro krīt, tad mums nepieciešama kopīga nordiska valūta”, – tā šodien konstatē Dagens Nyheter.

Ideja nav jauna. Par to šeit tiek runāts jau sen.

Eiropas Savienības prognozētā ”nāve” jeb eiro nākotnes pakāpeniska ”izšķīšana” skandināvu vidū tiek apspriesta lietišķi un konstruktīvi, piedāvājot vietā Ziemeļu federatīvo valsti.

40% iedzīvotāju neesot iebildumu pret jaunu Kalmāras ūniju (DN).

Ar savu naudu tālu netikšot nedz zviedri, nedz dāņi nedz arī islandieši, somi vai norvēģi. Tāpēc esot vajadzīga vienota valūta.

Dālderis?

Jā, nav izslēgts.

Pašlaik eiro zonā dziļi un pamatīgi ir iekāpusi vienīgi Somija. Dāņi ”seko” eiro kursam, bet pārējie ļauj savai valūtai ” peldēt brīvi un netraucēti” (Valsts Centrālās bankas uzraudzībā).

Vienotas naudas izveidošana prasīs referendumus, izpēti un garu birokrātisku procesu, taču šis jautājums neesot neatrisināms. Tā uzskata jaunās idejas piekritēji.

” Ziemeļvalstu industrijas atšķiras. Tāpēc tās dažādi reaģē uz konjunktūras svārstībām. Taču šo aspektu nevajadzētu uztvert kā trūkumu. Šodien Ziemeļvalstu ekonomikas šķiet nelielas un lielā mērā ir atkarīgas no savām vadošajām industrijas nozarēm. Taču tieši šīs atšķirības ar laiku var kļūt par Ziemeļu federācijas priekšrocību. Apvienotajā Ziemeļvalstī dalībvalstis varēs savstarpēji palīdzēt viena otrai tikt atpakaļ uz pekām, jo dažādas industrijas nozares atšķirīgi reaģē un konjunktūras svārstību fāzēm vai ārējiem šokiem.” (Gunnar Wetterberg).

Sena dziesma – jaunās skaņās.

Fantazēt nav aizliegts.

Interesanti! Kur šāda gadījumā paliksim mēs (Latvija) – kā zviedru banku ietekmes zona?

Iekļaus arī mūs ūnijā, jeb atstās ārpus tās?

🙂

 

Latvijā šo žurnālistu noteikti nosauktu par ”valsts ienaidnieku”. Par infoizklaidi, kas dominē Latvijas medijos

2011.gada 10. aprīlī

Zviedru žurnālists Pēteris Volodarskis šodienas DN zem virsraksta ” Māksla būt gļēvam” analizē zviedru izgāšanos Lībijas kara sakarībā.
Lasīju rakstu un domāju, ka tik skarbu materiālu par Latvijas norisēm šodien neuzdrošinātos publicēt neviens mūsu medijs. Latvijā šo žurnālistu noteikti nosauktu par ”valsts ienaidnieku” un neviens jau nevēlas būt nemīlulis.
Zviedri ar Pēteri lepojas. Tas nozīmē, ka žurnālistikas līmeni valstī lielā mērā nosaka arī sabiedrība. Ne tikai mediji un žurnālisti paši.

Atceroties savas batālijas ar varas institūcijām ”sagrieztā kuģa sakarībā” nāk prāta kādas zviedru kolēģes viedoklis par to, ka ”neattīstītām sabiedrībām patīk karot ar savējiem, lai uzkalpotos kungu priekšā”.

Toreiz sāku jau pierast pie ”birkām” – ”valsts ienaidniece”, ”tā, kurai nepatīk Latvija” tikai tāpēc, ka manās rokās nonāca dokumenti par zviedru kuģa ”sagriešanas” reālajām norisēm un fakti, ka Andra Bērziņa vadītā Rīgas dome šajā lietā bija tieši un nepastarpināti materiāli iesaistīta. Sagriežot zviedru kuģi mūsējie politiķi nopelnīja.
Labi nopelnīja, bet samaksāja zviedru uzņēmumam parādu – tauta, Latvijas nodokļu maksātāji, 3 miljonus latu*.

Toreiz, kad žurnālists atmaskoja tik ”smagas” valsts varas mahinācijas, tas publiski tika novērtēts kā ”nepatriotisks solis”.
Tagad ir jau labāk. Žurnālistiem ir iespējas arī aizstāvēt savu profesijas godu.
Ilzes Jaunalksnes un Ilzes Nagles saķeršanās ar ”varas spiedienu” vieš cerību, ka sabiedrība lēni un pamazām sāk saprast, ka vietējo birokrātu korumpētība un pieļauto nejēdzību kritizēšana nav cīņa ar valsti, bet gan kauja ar valsts izlaupītājiem.
Tā ir cīņa ar ”ļaunumu” (alkatību, varas narcisismu, manipulatīvu rīcību) varas aprindās.

Tagad, kad Andra Bērziņa kandidatūru kuluāros sāk minēt kā iespējamo pretendentu uz Latvijas prezidenta amatu, es pēkšņi atcerējos šo skandālu.
Viņš ir ”šāvis” uz žurnālistiem jau iepriekš, brīdī kad mediju publiskojums neatbilda viņa un sabiedroto karjeras un biznesa idejām.
Tagad, kad partija ”Latvijas ceļš” jau pieder pagātnei, izrādās – atrodas jauns tronis, kur pasēdēt.
Skumji, ja šis cilvēks tiks pie varas.

Brīdī, kad latviešu lasītājs sāk šaut uz savējiem un ”štempelēt” žurnālistus neglītos apzīmējumos tikai tāpēc, ka viņi dara savu darbu – uzrauga un atmasko ”varas un naudas” manipulācijas, nopietnā žurnālistika pagurst. Tās vietā nostājas infoizklaide, kas jau sen pievākusi mediju telpu un pamazāk sāk dominēt arī Latvijā.
Izklaidēti cilvēki būtībā ir laimīgi, jo ir pasargāti no izpratnes kas ar viņiem un ”ap viņiem” notiek. Manipulētājiem tas der.

Tikko noslēdzās MIPTV Kannās.Vienas nedēļas laikā 4000 televīzijas ļaudis (programmu pircēji) varēja noskatīties visu, kas ir modē zilajos ekrānos. 90. gadu digitālās montāžas pērles dokumentalitātes šovi un ”zvanu raidījumi” ir šodien noiets etaps. Tagad toni nosaka sociālie mediji. Britu Chanell 4 ”The million pound drop” piesaista dalībniekus caur Twitter vai Facebook. Var vinnēt naudu. Tiktāl OK, taču viens ir skaidrs – pagaidām nevienai idejai nav izdevies piesaistīt sociālos portālus nopietnai TV diskusijai.
Piesaistīt kā līdzvērtīgus sarunas partnerus (nevis kā novērotājus vai spēles dalībniekus).
Tīmekļa ”cilvēkiem” ir viedokļi. Taču medijos tos nevar sadzirdēt un saskatīt.

Savādi, ka izklaides radījumus var tirgot starptautiski ar vērienu, bet nopietnai analītiskai žurnālistikai šādu forumu nav.
Varbūt tāpēc, ka katram no mums (valstīm) ir savas problēmas. Taču izklaide visiem vienāda.
Mūsējās problēmas ir unikālas un to risināšanai vajag vairāk tādus žurnālistus kā Pēteris ir zviedriem.
Kā šos žurnālistus pasargāt no varas vajāšanas un publikas publiskiem pliķiem?
Nezinu.
Jūs zināt?

*http://sandraveinberga.lv/publicistika/davids-pret-goliatu/

http://sandraveinberga.lv/publicistika/kuga-suce-latvijas-arpolitika/

http://sandraveinberga.lv/publicistika/sagriezta-kuga-lieta-tiesa-neko-jaunu-neatklasot/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/intervija-panorama-ar-a-krauzi/