Ar bungām uz pulvermucas

Speciāli TVNET

Ar Donalda Trampa pavēli amerikāņu vēstniecība nesen no Telavivas pārcelta uz Jeruzālemi. Vēl nepiemērotāku laiku šim pasākumam grūti izvēlēties. To, ka šādai akcijai sekos asinsizliešana, zināja visi, – palestīnieši saniknoti uzbruks un izraēliešu armija attiecīgi šaus uz tiem, kas centīsies šķērsot robežpāreju Gazas sektorā. Rezultātā no ebreju šāvieniem mira ap 60 reālu palestīniešu bēgļu un vairāki simti ievainoti. Pirmie jutās pazemoti un noniecināti, jo Jeruzāleme taču iecerēta arī kā Palestīnas valsts galvaspilsēta. Tikmēr otrie (tikpat pašsaprotami) pievāc svēto pilsētu sev.

Nelīdz taisnošanās, ka jaunā ASV vēstniecības ēka atrodoties pilsētas rietumu daļā un armijai esot jāapsargā valsts. Cilvēki tika nogalināti, pirms tie paguva šķērsot robežu. Lai gan nav ko vainot armiju. Vainīgi ir politiķi, kas gatavi sakūdīt cilvēkus politisku ambīciju vārdā. Dārga maksa par galvaspilsētu pārbīdīšanu. Vienlaikus analogi savāda ir arī diplomātisko izteikumu riņķa deja pirms Ziemeļkorejas – ASV tikšanas Singapūrā. Tiek runāts viens, bet «domāts» pavisam kas cits. Vienu brīdi Tramps ir gatavs tikties ar Ziemeļkorejas diktatoru, bet mirkli vēlāk jau Singapūras mītiņš tiek atcelts uz nenoteiktu laiku.

Trampa taka

ASV prezidents Donalds Tramps ārpolitikā rīkojas tieši tāpat kā savā privātajā biznesā: neko neņem galvā, respektē tikai tos, kam nauda, un rīkojas impulsīvi – nomainot izkārtnes propagandas efekta sasniegšanai. Tāpēc ASV konsulāts Jeruzālemē tika pārvērsts par vēstniecību vienā rāvienā – pienaglojot konsulāta ēkai jaunu «šilti». Ar to izdevās sašķaidīt un anulēt ilgi kultivēto samierināšanās procesu starp etniskajām grupām reģionā. Vienā rāvienā iznīcinot konflikta noregulēšanas iespējas starp palestīniešiem un izraēliešiem. ASV prezidentam šeit mēģināja traucēt pat viņa administrācijas darbinieki, iesakot pagaidīt ar pārcelšanos, jo jaunas ASV vēstniecības būve Jeruzālemē izmaksātu krietnu summu un mehāniska pārcelšanās vienā rāvienā praktiski nav iespējama. Taču Tramps iespītējās un salika vajadzīgās izkārtnes, sagraujot diplomātijas iepriekš sarūpēto kompromisa modeli. Protams, vēstniecības ēka Jeruzālemē būs jābūvē. Tas viss notiks vēlāk. Taču kāpēc bija tā jāsteidzas? Tāpēc, ka svinīgais atklāšanas pasākums, kurā Donalda Trampa vietā Jeruzālemē piedalījās viņa meita, znots un ASV finanšu ministrs Stīvens Mnuhins, bija amerikāņu dāvana Izraēlai valsts 70 gadu jubilejā. Oficiālo svinību maratons turpinājās visu nedēļu.

Izraēlas svinību uvertīru ievadīja PR speciālistu nodrošinātā Izraēlas dziedātājas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā Lisabonā. Iecerētajam triumfam bija sagatavots apjomīgs publicitātes aktivitāšu komplekss, kas nostrādāja, jo konkurenti nespēja piedāvāt neko politiski aktuālāku un kolorītāku. Bukmeikeru derību prognozes sociālajos medijos netieši orientēja balsotājus. Trāpīgais (pašreiz tik aktuālās!) me-too kustības arguments, kā arī seksuālo minoritāšu tiesību izmantojums nostrādāja kā trumpja dūzis lielai Rietumeiropas balsotāju daļai. Eirovīzijas dziesmu festivāls vienmēr ir bijis politisks pasākums, un arī šoreiz tas bija tieši tāds. Tāpēc Izraēla varēja sākt Jeruzālemes iekarošanas svinības ar šo uzvaru kā karogu. Aizvadītā nedēļa bija labvēlīga izraēliešu nacionālistiem, kas visādā veidā pārkāpa sadzīvošanas noteikumus ar arābiem Jeruzālemē, sildoties Donalda Trampa labvēlības un Eirovīzijas uzvaras triumfa gaismā. Naktī no sestdienas uz svētdienu, kad liela daļa eiropiešu pie saviem televizoru ekrāniem vēroja Lisabonas koncertu, sociālajos medijos sāka izplatīties joku video, kurā dusmīgs Tramps lūdz Izraēlas valdību atsūtīt viņam visu to valstu sarakstu, kas uzdrošinājās nebalsot par Izraēlas dziesmu. Ar šīm valstīm ASV prezidents izrēķināšoties īpaši skarbi. Joki reizēm nežēlīgi precīzi atspoguļo patiesību. Tāpēc arī Čehija, Austrija, Rumānija, Serbija, Ungārija, Paragvaja, Gvatemala, Hondurasa arī atsaucas un ierodas aplaudēt Jeruzālemes vēstniecības atklāšanas brīdī, solot sekot amerikāņu piemēram.

Vēstniecības pārcelšana ir simboliska

Protams, ASV vēstniecība rīt un parīt turpinās savu darbu Telavivā, jo pārcelšanās ir tikai simboliska dāvana Izraēlai 70. jubilejas gadskārtā. Tieši šis simbolisms var kļūt par problēmas detonētāju, jo tehniski vai praktiski šādi jurģi nebija vajadzīgi. Sasteigtā laipnība var sabojāt dzīvi nākotnē gan dāvinātājam, gan arī pašam dāvanas saņēmējam. Tas, ka visu valstu vēstniecības lielākoties atrodas Telavivā, ir loģiski. Praktiskas vajadzībās pēc pārcelšanās (tātad) nebija. Ar šo tiek skaidri pateikts palestīniešiem, ka teritorija tomēr pieder Izraēlai un Palestīnai (šķiet) tiesību uz to vairs nav. Diemžēl notikušais neizskatās pēc pārdomātas diplomātiskās stratēģijas rezultāta. Politiski Tramps nav pirmais amerikānis, kas ir pārliecināts, ka Izraēlas galvaspilsētai jāatrodas Jeruzalemē. Kopš 90. gadu vidus ir pieejams Kongresa lēmums ar šo pašu nobalsoto iniciatīvu. Taču līdzšinējās ASV administrācijas apņemšanos interpretēja vienīgi kā deklaratīvu, labas gribas aktu. Reāla ASV vēstniecības izvietošana Jeruzālemē tika novilcināta diplomātisku un drošības argumentu vārdā. Taču Trampu diplomātiska piesardzība vai drošības tālredzība neinteresē. Viņš kaļ dzelzi caurvējā. Iedomājas un rīkojas, neatkarīgi no politiskās telpas «laika apstākļiem». Piemēram, nupat viņš paziņoja par ASV izstāšanos no kodollīguma ar Irānu. Kā atbildes reakcija attīstījās spriedze, un Irāna sāka apšaudīt izraēliešu bāzes Golānas augstienē. Tam sekoja pretreakcija – Izraēla sāka mērķēt pa Irānas interešu zonām Sīrijā. Pietiek ar vienu kļūdainu politisku, diplomātisku soli, lai reāli ietu bojā pavisam parasti cilvēki.

Taču var gadīties, ka šeit novērojams no Gorbačova aizlienētais ideoloģiskās «perestroikas» variants, kad pārkārtošanās nozīmē simbolisku vēžu sakratīšanu groziņā. Tad nav izslēgts, ka arī mūri ar Meksiku amerikāņi varētu uzbūvēt bez liekiem izdevumiem – «Trampa stilā», t.i., iekārtojot vientuļus stabus tuksnesī gar Meksikas robežu, kas aprīkoti ar lakonisku uzrakstu «Mūris».

Laikā, kad ASV prezidenta meita un znots viesojās pie Benjamina Netanjahu un svinēja Izraēlas 70 gadu jubileju, palestīnieši jutās pamesti un uzmesti. Viņiem tobrīd aktuālajai Nakbas jeb lielās katastrofas piemiņai ar Izraēlas gavilēm bija maz kopīga. Tagad, politikas aktivitāšu rezultātā, Izraēlai nākas nākt klajā ar jauniem aizsardzības priekšnesumiem. Viens no tādiem – valnis ar dzeloņdrātīm, kas aizsargās Izraēlu no jūras puses pret Hamas kaujiniekiem. Šo barjeru gatavojas pabeigt līdz gada beigām. Tiks būvēts vēl viens mūris zem zemes. Tas paredzēts kā nodrošinājums pret palestīniešu tuneļu būvētājiem, kas līdz šim «pa kurmju ceļu» anulēja visus šķēršļus ceļā uz Izraēlu. Vēsture pierādījusi, ka mehāniski mūri nelikvidē konfliktus cilvēku starpā. Savādi, ka šī pieredze te netiek ņemta vērā.

Tagad palestīniešiem vairs nav ko zaudēt

ASV dāvana var izrādīties spridzeklis ar laika degli visam reģionam. Izsūtījumā jeb trimdā pašlaik atrodas ap 2 miljoniem palestīniešu, kuriem nācies pamest dzimteni vai uzaugt bēgļu nometnēs. Izraēlas varas iestāžu draudi, ka pretošanās var izmaksāt dārgi, nekad nav palīdzējuši un nedarbosies arī šoreiz. Hamas izmanto publisko apjukumu un vilšanos, lai iesaistītu jaunus kaujiniekus destruktīvā grautiņu procesā. Aizvadītās nedēļas nemieru rezultātā tika izdemolēts robežpunkts un gāzes krātuves, kas prasīs lielus Izraēlas finanšu līdzekļus to atjaunošanai. Palestīniešu prezidents Mahmuds Abass klusē un neaicina uz samierināšanos. Viņa korumpētais režīms baidās pazaudēt varas grožus jebkādas aktīvas rīcības dēļ un izvairās atbalstīt Hamas pretiniekus Gazas sektorā. Taču pūļa aktivitāte var izsprukt no varas modrās acs tvēriena. Tad destruktīvi konflikti uzbangos neierobežoti. Palestīniešu bēgļi turpinās sūtīt ienaidniekiem savus degošos papīra pūķus, kas ar uguni iznīcinās lielus un iekoptus areālus Izraēlā, uz austrumiem no Gazas zonas. Bruņotās vienības var tikai noskatīties. Skaidrs, ka izraēliešu aktīvisti atbild palestīniešiem ar to pašu, taču noteikt vēja virzienu kabinetos un PR štābos pagaidām vēl nevienam nav izdevies. Paradoksāli, ka Trampa rīcības rezultātā uzvarētāja uz politiskās skatuves atkal ir Krievija.

Šķiet, ka Trampa impulsīvā dāvana Izraēlai ir neparasts diplomātiskā šaha gājiens. Pirmkārt tāpēc, ka par šo dāvanu viņš nepieprasīja kādu konkrētu reakciju no Netanjahu puses. Otrkārt, šāda dāvana sarežģī ASV kā starpnieka lomu šajā reģionā. No vidutāja ASV pārvēršas karotājā.

Sešdesmit upuru un simti ievainoto ir ļoti augsta maksa par dāvanu Izraēlai 70. jubilejā. Bēgļu situācija (2 miljoni) 40 kilometru garajā Gazas zonā ir neapskaužama. Gigantisks bezdarbs, blokāde no abām pusēm, trūkums. Nedomāju, ka asi cirtieni un bruņota aizstāvēšanās ir gudrākais veids, kā atrisināt šo smago Tuvo Austrumu reģiona konfliktu. Tramps ar šo izprovocēja izraēliešu nacionālistus un Hamas teroristus uz vēl aktīvākiem konfliktiem. Netanjahu apgalvo, ka neesot neviena, ar ko sarunāties palestīniešu pusē. Taču drīzāk šķiet, ka viņš nemaz nevēlas atrast šādu sarunu biedru. Viņu apmierina kara stāvoklis un spēka pozīcija. Nevienam nav noslēpums, ka tieši Jeruzālemes statusa kompromiss ir centrālais simboliskais un praktiskais solis šā ieilgušā konflikta atrisināšanai starp ebrejiem un palestīniešiem. Benjamins Netanjahu joprojām ir 100% pārliecināts, ka Jeruzāleme ir tikai un vienīgi Izraēlas pilsēta, tāpēc dalīties ar to neesot nedz vajadzības, nedz pienākuma. Turpretī palestīnieši redz Jeruzālemes austrumu daļā savas neatkarīgās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Starp citu, Zviedrija pirms pāris gadiem atzina Palestīnu kā neatkarīgu valsti. Arī šis lēmums bija tikai deklaratīvs un izaicinošs. Taču 60 upuru toreiz nebija, un tas nozīmē, ka simboliskas dāvanas valstīm un nācijām mēdz izraisīt ļoti atšķirīgas sekas un reakcijas. Pateicoties tālredzībai, katastrofas ir novēršamas.

Tagad politisks lēmums izraisa vajadzību konfrontēties. Ebreju apmetnes okupētajās teritorijās, palestīniešu prasība nodrošināt bēgļu atgriešanos, apsēstība ar ebreju valsts ideju – ir sarežģītas tēmas. Līdz šiem neko no tā atrisināt nav izdevies. Jauns emociju uzbangojums var tikai vēl vairāk aktivizēt palestīniešus destruktīvai rīcībai, jo viņi ir nonākuši bezizejas situācijā: Abasa vara ir tik korumpēta, ka pat vēlēšanas nav iespējams noorganizēt; teritorija iekļaujas Izraēlas robežās; Hamas tikmēr siro pa izolēto Gazas sektoru pēc saviem noteikumiem un loģikas. Pasaule noskatās un klusē, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Lapsu spēles ASV – Ziemeļkorejas sarunās

Ziemeļkoreja ir valsts ar reāliem atomieročiem. Tā nu tas ir. Donalds Tramps vēlas šo faktu anulēt. Neitrālās Zviedrijas diplomāti pēdējos mēnešus velta daudz spēka un enerģijas, lai noorganizētu Donalda Trampa un Kima Čenuna plānoto tikšanos Singapūrā. Pavirši raugoties, izskatās, ka lielvara ASV piespiedīs Ziemeļkoreju atkāpties un mainīt savu drošības politiku, atsakoties no kodolieročiem. ASV un Trampa izteikumi starptautiskajos masu informācijas līdzekļos šādu ilūziju ir radījuši. Taču, pastudējot šo attiecību loģiku dziļāk, atklājas, ka aina nav tik viennozīmīga. Tātad kāpēc abi līderi, kas vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsaukāja viens otru ar emocionāliem epitetiem, tagad draudzīgi tiksies? Tāpēc, ka Donaldu Trampu šāda tikšanās padarīs par pirmo amerikāņu līderi, kuram modernajā laikā izdevies panākt sarunas ar šīs izolētās un bīstamās valsts vadītāju. Zināmā mērā (no malas) tas izskatās kā varoņdarbs. Obama savulaik saņēma Nobela miera prēmiju Oslo par ieguldījumu miera nostiprināšanā. Donaldam Trampam, protams, arī ir vajadzīgs šāds rotājums pie savas frakas ordeņu lentes. Attiecību noregulēšana starp ziemeļu un dienvidu Koreju būtu lielisks sasniegums un pamats pretenzijai uz šādu godu.

Taču vai aina patiešām ir tik vienkārša? Šķiet, ka nav. Palasot paša Kima Čenuna retoriku un Korejas kaimiņvalstu mediju slejas, atklājas nepatīkama aina. Ziemeļkorejas vadonis nevienā brīdī nav pieļāvis pieņēmumu, ka Ziemeļkoreja varētu atteikties no sava kodolvalsts statusa. Viņa izpratnē šāds bruņojums nozīmē spēku, ietekmi un drošību. Atteikties no priekšrocībām Kims negrasās. Tātad – uz starptautiskās skatuves Ziemeļkoreja sola pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus un pauž gatavību diskutēt par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Taču iekšzemes medijos šī «gatavība» tiek skaidrota kā spēja panākt ASV kodolarsenāla redukciju. Ziemeļkorejas strādnieku partija savā konferencē tikko uzsvēra, ka «ir panākta vēsturiska uzvara», ar šo mērķējot uz iespējamu ASV atbalsta mazināšanos Dienvidkorejai. Kāpēc ārzemēm Kims runā vienu, bet iekšpolitiski pavisam ko citu? To nav grūti izskaidrot. Korea Times domā, ka šādi ziemeļkorejieši tiek sagatavoti sava vadoņa varonīgajai manifestācijai Singapūrā, tiekoties ar ASV prezidentu. Viņam jāierodas un jāuzvar Tramps. To var panākt tikai ar «Putina loģiku»: apgalvojot savējiem, ka visi mūs vajā, nīst un nemīl, bet mēs vienīgie rīkojamies godīgi un cienīgi.

No otras puses, interesanti pavērot, kā Donalda Trampa administrācija skaidro apjukušajiem Āzijas valstu žurnālistiem, ko īsti nozīmē kodolieroču likvidēšana Ziemeļkorejā. Džona Boltona (ASV prezidenta padomnieks valsts drošības jautājumos) lietišķais Ziemeļkorejas salīdzinājums ar Lībiju negaidīti pārsteidza visus. Pēc viņa loģikas – jālikvidē, jāslēdz ciet un atslēga jāatdod uzvarētājiem. Amerikāņu vienkāršais un nekautrīgais skaidrojums, protams, aizvainoja patmīlīgo Ziemeļkoreju. Salīdzināt Kimu ar Kadāfi ir liels izaicinājums, kaut vai atceroties, kā Kadāfi beidza savu dzīvi. Nemaz nerunājot par sekām, kas piemeklēja šo valsti. «Visa pasaule labi saprot, ka mūsu valsts nav nedz Lībija, nedz Irāka, kuras piemeklēja sāpīga sagrāve. Salīdzināt kodolieroču valsti ar Lībiju ir absurdi, jo Kadāfi sagrāves brīdī valstī nemaz vēl nebija šo ieroču kaujas gatavībā,» ziņo Ziemeļkorejas oficiozie mediji.

Tas nozīmē, ka Kims neatkāpsies un negrasās nomirt ceļa malā (vecā «trubā«) kā Kadāfi. Savas tautas acīs viņš paliks varonis, kas nostājies spēka pozīcijās. Līdzīgi Putinam arī Ziemeļkorejas «tēvs un skolotājs» tautiešiem uzsver savus labos darbus: ir pārtraukti kodolizmēģinājumi, notikusi simboliska tikšanās ar Dienvidkorejas līderi, atbrīvoti trīs aizturētie amerikāņi, tiek slēgta kodolizmēģinājumu teritorija. Amerikāņi turpretī (pēc viņa loģikas) nav samazinājuši neko un turpina manevrus kopā ar Dienvidkoreju.

Neoficiāli avoti neslēpj, ka joprojām nav detalizētu plānu ieceru realizēšanai abu vadītāju tikšanās laikā. Pēdējās ziņas no Vašingtonas liecina, ka tikšanās tomēr tiek atcelta uz nenoteiktu laiku. Taču šī tikšanās (no PR viedokļa) būtu izdevīga abiem. Simboliskajā līmenī tā nozīmētu Kima Čenuna triumfu ziemeļkorejiešu acīs un Donalda Trampa sasniegumu – amerikāņiem. Taču šīs tikšanās rezultātā pasaule diezin vai kļūs drošāka.

Diemžēl.

Diemžēl.

Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.

%d bloggers like this: