Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House

Vai nākošais solis būs Worldvision Song Contest?

Monsa dziesma festivāla ievadāŠīgada festivāls noslēdzies ar Ukrainas uzvaru. Ukrainietes uzvara bija gaidīta. Otra iespējamā uzvaras pretendente – Dami Im no Austrālijas palika otrajā vietā, signalizējot, ka festivālam jāiet plašumā. Producenti Martins Osterdāls un Juhans Berghāgens šodien medijiem atzīst, ka fināla tiešraidi no Stokholmas sestdien noskatījušies 200 miljoni televīzijas skatītāju un pasākums jau sen ”pāraudzis” Eiropas robežas.  Kas notiks tālāk?

Tiek pieļauts, ka ”broadcast TV” šādi tomēr var atrast savus specifiskos attīstības ceļus un iekarot jaunas teritorijas.

Kā nākamās rindā uz līdzdalību gaida Ķīna un ASV. Iespējams, ka nākotnē mūs gaida ceturtdaļfināli Eirovīzijas, ”Āzijas vīzijas” un ”Amerikas vīzijas” izskatā un fināls sauksies Worldvision.

Ķīnas translācija-Jā, šādi plāni mums ir un EBU strādās tālāk, lai šo ieceri īstenotu. Redzēsim vai tas izdosies, – atzīst Martins Osterdāls.

Šogad pirmo reizi fināla tiešraidi translēja Ķīna online, akreditēti bija arī 12 ķīniešu žurnālisti Stokholmas preses centrā. Interese par šo pasākumu Ķīnā esot liela un doma par līdzdalību patiešām nopietna.

Flirtēt ar Stokholmas pasākumu mēģināja arī ASV prezidents Baraks Obama, savas Vācijas vizītes laikā.

-Tas, ko Jūs Eiropā esat panākuši, kad 500 miljoni cilvēku, kas sarunājas 24 valodās 28 dažādās valstīs tomēr spēj sadarboties vienotā ūnijā, ir viens no lielākajiem modernā laika politiskas sasniegumiem, – prezidents konstatēja, piemetinot, ka Eirovīzijas finālā katrs, protams, balso atšķirīgi. Baraka Obamas runa bija veltīta centieniem panākt Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā.Festivāla apbalvošana

Visbeidzot par 2016 gada fināla rezultātiem. Divas galvenās favorītes – ukrainiete un austrāliete (kā tas iepriekš bija paredzēts) izvirzījās avangardā. Pēc žūriju balsojuma pirmajā vietā bija austrāliete un mēs jau sākam (pie saviem televizoru ekrāniem mājās) apspriest, kurā no lielajām EBU valstīm Austrālija sarīkos nākamgad 2017. gada festivālu. Skaidrs, ka tā būs ”mātes valsts – Lielbritānija”. To ko paši briti ar savu mūziku nespēj Eiropā panākt, tagad būs sasniegusi dienvidkorejiete no Austrālijas. Taču nākamais jauninājums – tautas balsojums, izsita šo ideju no sliedēm.

Sākumā izskatījās, ka Kremļa troļļi, no kuriem katrs var balsot 20 reizes, būs apsteiguši Džamalu un Dami, taču fināla taisne salika visu atpakaļ savās vietās – uzvarēja smeldzīgā ukraiņu orientālā balāde, atstājot otrajā vietā austrāliešu klusuma skaņas. Starpība starp pirmās un otrās vietas ieguvējām ir neliela ; 531 punkti (1.vieta)  – 511 (2.vieta) = 20 punkti.  Krievijas Sergejs Lazarevs no korejietes atpalika arī par 20 punktiem, bet no ukrainietes par 41 punktu. Tas nozīmē, ka pirmais trijnieks cīnījās cieši līdzās un pamatīgi atrāvās no pārējiem, izmantojot arī politisko balsojumu.

Mākslinieciski no šīs trijotnes vispārliecinošākā bija Džamala no Krimas, kas harizmātiski, ar lielu iekšēju spēku dziedāja savu skumjo balādi un iespiedās Eiropas atmiņā. Dami Im finālā bija labākā nekā pusfinālā, taču audiovizuāli tēls nebija rāmjos un statiskā poza tik masīvai balādei kā ”Sound of Silence” izskatījās par šauru: samāksloti stīvā “nāriņas poza”, stīvinātā kleita un kičīgā rokasprādze, kas simbolizē skumjas izskatījās pēc pušķojumiem nevis nepieciešamības.  Austrālieši, tāpat kā latvieši, nav sapratuši, ka šeit visu nosaka audiovizuālais tēls (nejaukt ar šovu!) nevis vokālā meistarība kā ASV talantu šovos.

Krievijas Lazarevs ņēmās ko spēja, bet skanēja sliktāk nekā Jaunajā Vilnī. Iespējams, ka vainīgs bija stress, bailes novelties no sienas. Tā saucamais ”krievu hokejistu sindroms”, kas nozīmē – ”nedrīkst zaudēt nekāda gadījumā” – darīja savu. Dziedātājs kadrā izskatījās garīgi apātisks, lai gan mehāniski darīja visu, kas bija jāizdara. Starp citu – iecerētā varoņa poza augšpēdus lāzera viļņos nebija pārliecinoša, neraugoties uz grandiozajiem akordiem fonā. Zviedru PR biroji (kuriem  Krievija labi maksā) ņēmās kā traki pirms festivāla, mēģinot pierunāt zviedrus balsot tikai par Lazarevu un Azarbaidžānu, kas ir zviedru mūzikas eksporta pērkošākie klienti līdz šim. Taču Eiropa izdomāja citādi.

Mani mīluļi – bulgāriete ar zviedru dziesmu palika ceturtā un lietuvietis (arī ar zviedru dziesmu) – devītais.  Labi! 🙂 Latvijas 15.vieta ir liels Justa sasniegums. Justs ir ļoti cerīgs investējums Latvijas popmūzikas paletē. Novēlu nākotnē iemācīties ”draudzēties” ar televīzijas kameru, jo bez šīs īpašības skatītājs jūtas mākslinieka ignorēts. Paldies Aminatai, patiešām labi, tikai vairāk basus lūdzu dramatiskajās vietās :)!

Francijas Amirs lielajā Globena skatuvē nozuda kā mārenīte siena kaudzē. Žēl. Turpretī dēmona-šļaktiča un admirāļa stila paudēju Mihailu no Polijas laikam iebalsoja daudzi poļu  emigranti ārzemēs, jo tik superizcils viņa dziedājums tomēr nebija.

Nepelnīti zemu noslīdēja Itālijas Frančeska, kas arī bija manu favorītu skaitā. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eirovīzijas dziesmu festivālā vietas būtu jāiešķir tikai pirmajiem  trim. Pārējie lai veido nesistematizētu rindu, jo tieši daudzveidībā slēpjas modernās, audiovizuālās māksla spēks un pievilcība.

JT un Franss

ASV megaslavenā Džastina T parādīšanās bija fona izklaide un likās, ka piedaloties šajā pasākumā, viņš diezin vai iekļautos pat pirmajā desmitniekā.

 

-You did great! – teica kadrā Džastins zviedru Fransam. Taču par pašu megazvaigzni, diemžēl, nevaru konstatēt to pašu.

Tā viš ir. 🙂

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.

Aizvadītais, skarbais mediju gads 2013

2014. gada 5. janvārī

Parabolas, ūdens un gaiss

Parabolas, ūdens un gaiss

Aizvadītais – 2013. paguva izrakt papīra avīžu kapu vēl dziļāku.

Paralēli norisinājās profesionālo žurnālistu sistemātiska atlaišana no darba. Skandināvijas valstīs – caurmēra viens žurnālists dienā 2013. zaudēja savu darbu. Neraugoties uz to, mediju specialitāte joprojam ir viena no vispieprasītākajām augstskolās un uz katru atlaisto pērn izglītojušies 2,2 jauni kolēģi. Ļoti savāda loģika. Acīmredzot, žurnālista profesija joprojām vilina jaunos un ambiciozos.

Paradoksāli, bet fakts.

Zviedru mediju areālā smagi krita lielie giganti DN, GP,  Sydsvenskan un pat Svenska Dagbladet. Uz ļodzīgām kājām žonglē arī reģionālie papīra izdevumi, kas cenšas savilkt galus, noskatoties kā reklāma pārceļas no papīra avīzes uz interneta sfēru.

Protams, ka papīra avīze ir ļoti vecs medijs.

Skaidrs, ka mūsu mediju areālu neglābjami pārņem ekrāna žurnālistika ar daudziem jauniem priekšnosacījumiem un izaicinājumiem.  Nevar noliegt, ka pie papīra avīzes neglābjamajām kaitēm lielā mērā vainīgi paši izdevēji un redaktori, kas kļūdaini prognozēja medija attīstību un vieglprātīgi paļāvās uz IT-gurū prātojumiem, kas tā arī dzīvē nekad nerealizējās.

Kļūda bija arī bezmaksas teksta publicēšana tīmeklī un nespēja iekasēt naudu par nopietnām publikācijā. Esošo ”maksas mūru” eksistence pagaidām nav sevi attaisnojusi.

Dienas prese ir ļoti nozīmīgs valsts demokrātijas garants. Jo negantāki ir žurnālisti jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. 

Tai pat laikā kārtējo uzplaukumu piedzīvo PR industrija. Jau tagad uz katru žurnālistu ASV ir četri PR speciālisti (starp citu, 80. gados šī attiecība bija 1:1).

Nevar noliegt, ka Latvijā (mediji šeit ļoti kopē ASV modeļus) attīstība iet līdzīgā virzienā.  Pagaidām mūsu valstī nav izstrādāta nopietna mediju attīstības politika un līdzšinējā uzraudzības sistēma nav sevi attaisnojusi : konkurences padome nekompetenti pieļāva elektronisko mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesu (MTG= TV3+LNT) un radio un TV padome joprojām nespēj attīstīt kvalitātes elektronisko mediju veicināšanas procesu. Avīzes no kopējās likumdošanas joprojām ”izkrīt” un interneta infoplatformas joprojām ”strādā” autopilota kontroles režīmā.

Sabiedrības interesēs ir saglabāt informēšanas sviru līdzsvaru. Jo vairāk vara pievāc savā kompetencē informatīvos procesus un piekārto sev medijus (piesietu suņu statusā), jo mazāk ”demokrātijas volejbola skatītāji” = ”vēlētāji” ir apmierināti ar notiekošo.

Jau sen bija jāpanāk ”otro un trešo” mediju finansiāls atbalsts (no valsts kabatas) viedokļa plurālisma vārdā. Jau sen bija ”jāņem nopietni” sabiedriskie mediji un to loma Latvijas iedzīvotāju dzīvē. Piemēram, Grieķijā sabiedriskie mediji ir jau iznīcināti. Pilnībā. Spānijā tie slēgti Valnesijas reģionā (1700 kolēģu tur šodien ir bezdarbnieki). Jostas pievilktas arī Islandes sabiedriskajos medijos.

Zviedru Bonjēri novākuši no amata pēdējo šefu ar simbolisko uzvārdu un pie koncerna stūres beidzot nosēdināts ienācējs, no malas.

Kas īsti notiek?

Pašlaik mēs lecam pāri dziļākajām mediju krīzes aizām. Avīzes un TV portāli sāk aizvien aktīvāk pievērsties TV raidījumu gatavošanai, paralēli rakstiem.

Netflix ir klāt un grūstas.

Belž samērā sāpīgi ar elkoņiem.

Mediju jomā dominē amerikāņu dinozauri, kas arī pērn ievāca milzu naudas ražu, paši maz producējot.

Piemēram Google pelna lieliski, bet (protams) uz citu rēķina. Šis parazitēšanas process turpinās. Mēs rakstām – viņi tulko un pelna. Francijas un Vācijas protesti ir mazliet pievērsuši uzmanību šim – ”netaisnīgajam biznesam”, bet pagaidām redzamu efektu mediju jomā nav. Mēs turpinām rakstīt un Google turpina mūsu saražoto pārdot un nopelnīt.

Slikti, ka pamazām sabrūk informatīvā atvērtība un mediju jomu politiķi mēģina aizklāt ar zīmoga ”slepens”  aizslietņiem. To pērn atkal ( no jauna) panāca Brisele un mediju darbs caur to kļūs vēl smagāks un informācijas iegūšana (caur to) paliks vēl sarežģītāka. Protams, ka demokratizācijas līmenis dalībvalstīs ir atšķirīgs un tie, kas pieraduši kārtot visu aiz slēgtām durvīm, cenšas to ieviest kā normu arī ūnijas politiskajos gaiteņos.

Skumji, ka tā.

Latvijas mediju areāls lēni slīkst izklaides zampā un žurnālistus ēterā aizvien noteiktāk nomaina mapeti. Tie ir lētāki, pozitīvāki, izklaidējošāki un krāsaināki.

Kas ir pozitīvi?

Lieliski ir tas, ka tagad pavisam skaidri redzams, ka nākotnes žurnālistika ir ekrāna žurnālistika (nevis TV žurnālistika) un šis apstāklis liek mums meklēt jaunus paņēmienus, metodes un amata rīkus medializācijas pilnveidošanai.

Vai mēs tasm esam gatavi?

Jā, 100% esam. 

🙂

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

Kurš uzvarēs mediju mačā? Avīzes nomirs? Kas nāks viņu vietā?

2013. gada 25. marts

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

avižu kiosks VenecijāAvīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.