Kas kopīgs Dziesmu svētku ielūgumu sarakstam ar covid-19 vakcīnu?

Speciāli TVNET

Pirms pāris gadiem publiskajā telpā uzvirmoja diskusija par to, vai Dziesmu svētku biļetes ir jāpērk visiem, jeb dažiem politiķiem un amatpersonām par īpašiem nopelniem pienākas bezmaksas ielūgumi. Kāda latviešu politoloģe toreiz nostājās par VIP sarakstiem un uzsvēra, ka katrai tautai un valstij esot vajadzīgi smalki ļaudis un tie tad arī saņems bezmaksas ielūgumus uz fināla koncertu. Pārējie var samaksāt par savu biļeti un pēc tam priecāties, kā medijos Latvijas cilvēki ar amatu un ietekmi rāda savu apģērbu, smaidu, aplausus un sajūtu, ka ir izredzēti. Tikai daži žurnālisti toreiz runāja pretī. Mēģinājām pierādīt, ka šie svētki ir tautas svētki. Tātad – jāpateicas tautai, nevis VIP ložai. Taču rīkotāji palika pie sava. Prezidents saņēma bezmaksas ielūgumu, bet deju kolektīva pianiste no Grobiņas vai Zvārtavas maksāja par biļeti sev un bērniem pati. Izskatās, ka tagad – līdzīgā veidā vakcinācijas biroja vadītāja un bijušais „Dziesmusvētku ģenerālis“ Eva Juhņeviča uzsāka vakcinācijas kampaņu pret covid–19.  Pirmie vakcīnas saņēma „smalki ļaudis“ un mums pārējiem jābūt priecīgiem par to, ka varējām noskatīties šajā daiļajā un valdzinošajā procesā. Vai tas mūs iedvesmo un spārno? Domāju, ka nē. Nespārno gan. Formāli var tēlot, ka šis bija „gudrs un viltīgs gājiens“, kā pierunāt antivakserus špricei. Ar šādu demagoģiju strādājot, katra durvju čīkstēšana ir simfonija. Tāpēc beigsim izlikties, ka apgāzts spainis ir ķeblītis un saskatīsim šeit veco un pārbaudīto pielīšanu tiem, kuriem šajā valstī ir vara un nauda. Šis modelis izdevās atzīmējot Latvijas simtgadi, to pašu lietoja dziesmu un deju svētku biļešu sadalē. Tagad „var vālēt“ to pašu tālāk pandēmijas laikā? Nē, nevar, jo runa nav par deficīta sadali, bet par pandēmijas apturēšanu. 

Kas bija nepareizi?

Domāju, ka nepareiza un nemākulīga līdz šim bijusi valsts vadītāju attieksme pret saitēm ar sabiedrību. Diktatūras un vadoņu valstīs šādas saites ar sabiedrību neeksistē, jo pietiek uzbļaut ar megafonu. Tad tauta sabīstas un klausa. Var sodīt ar ieslodzīšanu, ja nevakcinēsies un izdomāt vēl šo to, lai cilvēki klausa varas brēcieniem un pavēlēm. Tā to dara Lukašenko un to mēs  redzam  reportāžās no Baltkrievijas. Ja viņam vajadzēs, lai kāds dara to, ko nevēlas, tad eksistē sodu sistēma un „gulāgs“ cietumā. Var arī atlaist no darba utt. Lielisks piemērs ir Krievija un Vladimira Putina organizētā Navaļnija sagaidīšana „mājās“. Tieši pēc šī modeļa: rupji, despotiski, bargi. Ļoti daudzi tā arī saprot varas un sarunu ar tautu, jo neko citu nav redzējuši. Tieši tā to darīja Padomju Savienībā un daudzi domā, ka šo stilu var tupināt arī brīvajā un demokrātiskajā Latvijā. Taču tā to darīt nedrīkst, jo sekas būs sliktas.

Tautas attiecības ar valdību un varas cilvēkiem var salīdzināt ar ģimeni. Tās ir dažādas un vecāku attiecības ar bērniem tāpat. Ir ģimenes, kurās papus vai mamma nosaka visu un pārējie drīkst tikai paklausīt, jo goda vietā virs kamīna „dzīvo žagari“. Taču ir ģimenes, kurās viss tiek izrunāts, paskaidrots un saprasts. Tur bērni saprot, kā viss notiek un kāpēc tagad jāpērk vecmammai kruķi, nevis mazbērnam ragaviņas ar stūri. Tās ir saites ar sabiedrību jeb saruna ar apkārtējiem. Publiskajā telpā šim procesam ir daudz neprecīzi nosaukumi latviešu valodā (sabiedriskās attiecības), taču savā būtībā tās ir saites ar sabiedrību vai attiecību veidošana ar cilvēkiem (tautu). Katra demokrātiskas valsts valdība šīm saitēm piešķir ļoti lielu vērību, jo saruna ar cilvēkiem vienmēr ir grūtāks, nogurdinošs un smagāks process nekā uzbrēkšana un sodīšana. Latvijas valdības un vakcinācijas biroja gadījumā tieši šis pamatnoteikums tika pārkāpts. Nenotika saruna ar tautu visu aizvadīto gadu. Nekas netika paskaidrots un diskutēts par pandēmiju tā, kā tam vajadzēja notikt. Proti netika veidota saruna ar tautu. Process, kuru īsi un kodolīgi var nosaukt jaunvārdā – attiecībniecība. 

Attiecībniecība jeb publiskās attiecības

Attiecībniecība ir precīzāks apzīmējums saitēm ar sabiedrību jeb PR (Public Relations), kuras latviešu valodā varētu apzīmēt ar jēdzienu publiskās attiecības. Man ir zinātniska monogrāfija “Publiskās attiecības.Teorija un parakse” par šo tēmu un tur par šiem formulējumiem un jēdzienu neveiksmīgajiem tulkojumiem latviešu valodā vara izlasīt plašāk. Diemžēl neprecīzi nosaucot procesu, rodas pārpratumi un nesaprašana. Taču atgriezīsimies pie pandēmijas un mūsu vadības neveiksmēm, veidojot attiecības ar savu tautu. Vēlētos uzsvērt, ka šīs kļūdas, kas tika pieļautas pandēmijas laikā attiecības ar iedzīvotājiem, varēja novērot jau agrāk. Piemēram, Valda Dombrovska vadītā valdība ignorēja savas tautas vajadzību saprast kas notiek sarunās ar aizdevējiem ekonomiskās krīzes laikā. Rezultātā krīze tika pārvarēta, aizdevums iedots, sabiedriskais sektors sagrauts un dramatiski palielinājās darbaspēka bēgšana projām no Latvijas. Pats reformas autors saņēma labu amatu Briselē, bet viņa kādreiz vadītā valsts turpina lēni izjukt. Kā smilšu pils jūrmalā, kuru metodiski apskalo viļņi. Vai situācija varēja izvedoties citāda, ja būtu ievērots attiecībniecības princips sarunā ar savu tautu? Jā, būtu bijis labāk. Tad daudzi saprastu kas un kā notiks un emigrantu šodien būtu mazāk. 

Visas krīzes pieprasa paskaidrojumus. Arī pandēmijas ārkārtas situācija pieprasa atbildēt uz jautājumiem ne tikai par slimības raksturu, gaitu, lipīgumu, bet arī par to, kāpēc tiek ieviesti pasākumi, kas daudziem nepatīk. Latvijā netika izveidots pandēmijas informācijas centrs ar ikdienas regulāro tribīni  un apjomīgu skaidrošanu tautai. Šādu institūciju Krišjāņa Kariņa valdība ignorēja. Viss tika deleģēts medijiem, kas ar šo tautas izglītošanas un informēšanas pienākumu netika galā. Uzskatu šo valdības neizdarību par ļoti nopietnu kļūdu īpaši tagad, kad dienaskārtību nosaka sociālie mediji un tajos ir pārāk daudz satraucošas un nepatiesas informācijas. Vai pašai valdībai bija jāuzņemas izglītošanas darbs? Protams, jo mediju loma nevar būt par valdības pagarināto roku. Tieši pretēji, medijiem ir jāapšauba visu, ko dara vara un nauda un jāaicina valdības cilvēki uz diskusijām. Tikai tad, ja mediji būs opozīcijā valdībai, izveidosies konstruktīva un kritiska saruna un tauta to skatīsies un klausīsies. Tātad – valdība un tās ministri Latvijā vai nu nesaprata, ka krīzes situācijā ir jāveido krīzes informācijas centrs. Vai arī ap valdību ir pārāk daudz labi apmaksātu nevajadzīgu cilvēku, kas neveic savus pienākumus. Rezultātā Latvijas sabiedrība ir neapmierināta ar pandēmijas aizliegumiem,  jo tie visbiežāk ir bijuši nesaprotami un pat nejēdzīgi, un mums draud jau trešais pandēmijas vilnis. Visas šīs komunikācijas konvulsijas varējām likvidēt, ja būtu izveidota gudra, saturīga un sistemātiska saruna ar tautu.

Vakcinācijas dilemma

Nav noslēpums, ka ir daudz antivakseru. Cilvēku, kas ienīst vakcīnas un nevēlas vakcinēties arī pret covid19. To visi zinājām jau visu gadu. Tas nozīmē, ka nebija grūti prognozēt notikumus, kas sāksies vakcinācijas procesa laikā. Mani nepārsteidz, ka ir medicīnas personāls, kas paņem no pudelītes vienu vakcīnu un atlikušās 5–6 dozas izmet ārā, jo tajā brīdī nav ko vakcinēt. Nebrīnos, ka uz pansionātu ierodas vakcinācijas grupa, kurai pasaka, ka nav laika to pieņemt. Lai brauc citreiz. Par šiem notikumiem preses konferences laikā bārās premjerministrs Krišjānis Kariņš. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka gudri cilvēki un gudras valdības prognozē notikumu attīstību un domā tālredzīgi, uz priekšu. Proti – rīkojas pirms ūdens sāk smelties mutē. Izraēla sapirkās vakcīnas jau vasarā un šodien puse iedzīvotāju tur ir vakcinēti. Cilvēki Telavivā, kas ir saņēmuši vakcīnu, lepni rāda televīzijas ekrānā savas vakcīnu pases un ar nākamo nedēļu var apmeklēt koncertus, izstādes, restorānus, sporta nodarbības un braukt uz ārzemēm. Digitālās pases veido jau igauņi un jūnijā procesam pieslēgsies zviedri. Mums viss notiek ar nokavēšanos. Visu laiku jožam vilcienam pakaļ, kas ir jau staciju pametis. Digitālajā telpā plosās antivakseri un katru dienu sociālajos medijos parādās nepatiesa informācija gan par vakcīnu dabu, gan arī par vakcīnu izraisītajām sekām. Nekritiski vakcinācijas procesam pieslēdzas arī mediji, kuriem nereti labāk patīk slikta, nevis laba informācija. Jaundibinātais „vakcinācijas – dziesmusvētku birojs“ pagaidām nekādas saprātīgas un tālredzīgas publisko attiecibu aktivitātes nav demonstrējis. „Nosvilpšanās ar aicinājumu“ visiem „kas grib“ pieteikties vakcinācijai, bija faktiski ļoti netaktisks un bļaurīgs solis, jo satrauca tautu un pierādīja, ka birojam negribas veidot korektas vakcinācijas grupas un izstrādāt modeļus vecāko cilvēku vakcinācijas gaitai. Neiztur kritiku apgalvojums, ka nevar zināt, kur dzīvo sirmgalvji. Tā ir demagoģiska atrunāšanās. Saraksti ir un tāpēc vienkārši jāstrādā, lai izdarītu savu darbu. Nākamo „pasākumu“ jeb VIP personu vakcinācijas šovu jau aprakstīju kā klasisku nejēdzību, kas nepierunās vakcinēties antivakserus, bet nokaitināja lojālos, likumpaklausīgos pilsoņus.  

Visbeidzot – kas kopīgs dziesmusvētku VIP sarakstam un covid-19 vakcinācijas uvertīras šovam Rīga? Kopīga ir pielīšana to varas cilvēku priekšā, kas Latvijā dala naudu un amatus. Kultūrās pasākumos šie luncināšanās notiek jau sen. Pie mums ir amati un cilvēki, kas daudz ko saņem bez maksas. Tāpēc arī ir šādi saraksti ar priviliģētajiem, kurus lieto visiem dzīves gadījumiem – gan pārveidojot fināla koncertu par ielūgumu svētkiem, gan dalot vietas glābšanas laivās, Titanikam grimstot. Lūdzu neizliecieties, ka nezinājāt. Zinājāt. Tie paši saraksti tur, te un tagad. Tāpēc domāju, ka vakcinācijas birojs būtu jāatlaiž izgāšanās dēļ. Neesmu pārliecināta, ka valdība būs spējīga atrast vietā patiešām gudrus, godīgus un kompetentus cilvēkus, kas spētu atpestīt Latviju no covid pandēmijas tālāk konvulsijām. Jautājums nobriedis. Lūdzu – rīkojieties.