Liberālisma teoloģiskās saknes

Speciāli TVNET

Kāds ir cilvēks? Labs vai ļauns? Apšaubīt „iedzimto grēku“ šodien ir modē. Pirmgrēks ir kristīgās teoloģijas mācība par pārmantotu grēku (vainu), kuru visi cilvēki mantojot no saviem pirmvecākiem – Ādama un Ievas. Iedzimtais grēks tiek uzskatīts par visu padarīto jeb aktuālo grēku cēloni. Viduslaikos šī mācība apvienoja sabiedrību un ticīgos, veidojot cilvēka priekšstatus un vērtību skalu. Taču vēlīnajos viduslaikos, līdz ar humānisma ienākšanu, sākās šī viedokļa apšaubīšana. Tā turpinās līdz pat mūsdienām.

Cilvēka vērtība

Neoplatonisma filozofs Džovanni Piko della Mirandola, savā darbā „Savtīga runa par cilvēka cieņu“ (1486), nostājās „pret straumi“. Pēc viņa domām grēku plūdi nav katastrofa, bet gan pārbaudījums, kas deva iespēju cilvēkiem attīstīties tālāk. Ādama un Ievas pārkāpums parādīja cilvēcei, kas ir labi un kas nav labi. To izprotot, cilvēks var kļūt labāks un tuvoties Dievam. Šāda nostāja bija pretrunā ar tā laika baznīcas mācību par pirmgrēku. Apgaismības laikā franču filozofa, rakstnieka un komponista Žana Žaka Ruso darbi padziļināja šo plaisu ar baznīcu, jo viņš uzskatīja, ka cilvēks pēc dabas ir labs. Ļaunu viņu padara tikai un vienīgi sabiedrība. Sociālā atkarība kaitē cilvēku labklājībai. Ikviens bērns piedzimst tīrs, labs un viņu nav marķējuši priekšgājēju grēki. Apgaismības ticība cilvēka labajai dabai, sagrāva pirmgrēka koncepciju un šī attālināšanās turpinājās arī romantisma laikā. Kopsaucēju šiem diviem laikmetiem – apgaismībai un romantismam bija maz, taču attiecībā pret pirmgrēku, abi bija vienoti. 

Dzejnieks, gleznotājs un angļu romantisma dibinātājs Viljams Bleiks un dzejnieks, romantiķis Viljams Vērdsvērts pieslējās Ruso nostājai par bērna nevainību un tuvību radītājam. Taču baznīcā turpināja sludināt pretējo. Kaut arī jaunie kristīgas ticības virzieni turpināja attīstīt pārliecību, ka mazs bērns ir nevainīga būtne un ir vistuvāk dievam, baznīcas vadītāji turpināja pieturēties pie iedzimtā grēka kā dominējošas ticības līnijas. Kā savulaik norādīja teologs Reinholds Nībūrs: „Mācība par pirmgrēku ir vienīgā, empīriski pārbaudāmā kristīgā mācība“. Iespējams, ka viņa pieredze sakņojas pirmā un otrā pasaules kara notikumos, kurus vācu izcelsmes amerikānim Nībūram nācās piedzīvot frontē. Taču tāpēc cīņa par cilvēka dabas noskaidrošanu nav beigusies. 

Rutgera Bregmana grāmata par to, ka cilvēks savā būtība ir labs, uzskatāma par nākamo dunci pirmgrēka piekritēju teorijā. Viņš apskata klasisko literatūru un neskaitāmus psihologu testus. Ieskaitot plaši pazīstamo Viljama Goldinga darbu (1954) un 1963.gada Pītera Broka ekranizējumu „Mušu valdnieks“ (Lord of the Flies). Tāpat arī tik populāros psihologu eksperimentus cietumos, kuros mēģināts noskaidrot, kas notiek, ja cilvēku „iedzen stūrī“. Empīriski apskatot visas situācijas, kļūst skaidrs, ka bērnu grupai, nonākot nepadzīvotā salā, nav obligāti jānogalina savējie. Nav jāpārvēršas par briesmoņiem. Tas nav obligāti, bez šādām ākstībām var iztikt. Cietumnieki neķērās pie nogalināšanas arī smagās situācijās. Tai pat laikā, mūsu vidū ir viena daļa monstru, kuri nespēj normāli uzvesties un tad ir jāpiesedz sava nesavaldība ar it kā cilvēka ļauno dabu (kā tādu!). Bregmans domā, ka cilvēkam piemīt nelāgas īpašības. Tas ir alkatīgs un varmācīgs. Tikai sadarbojoties ar pārējiem šāds cilvēks var kaut ko panākt. Taču arī Bregmans citē Augustīnu un Kalvinu un nostājas pret kristīgo pārliecību, ka cilvēks esot dzimis ļauns un neko labu savā dzīvē paveikt vispār nespējot. 

Par grēku kā tipisku cilvēka stāvokli baznīcas grāmatās ir rakstīts daudz (Svētais Pāvils vēstulēs romiešiem, Svētais Augustins, 354-430). Viņi konstatē, ka bērns manto vecāku īpašības un pēc tam to vispārina, savelkot kopā ar Bībeles mācību par grēku. Pēc Augustīna domām iekāre (concupiscentia) ir grēka pamatā. Iekāre un vajadzības, pēc viņa domām, caurstrāvo visu cilvēka dzīvi.  

Iekāres dominance? 

Tā kā bez iekāres neesot iespējams dzimumakts, tad tieši tāpēc bērns pārmantojot vecāku un savu priekšteču grēkus. Augustīns ir pārliecināts, ka bērns pārņem visus grēkus jau pirms dzimšanas. Svētā Augustīna viedoklis par cilvēku seksualitāti bija savāds, taču viņš neuzskatīja, ka cilvēks ir ļauns. Tolaik Augustīnam nevarēja būt zināšanu ģenētikā par mantotajām un iegūtajām īpašībām, taču viņa nostāja ietekmēja Rietumeiropas vēlāko baznīcas nostāju pret ķermeni un seksualitāti. Augustīns nenosodīja ķermeni, bet bija nemierīgs par to, ka seksuālā bauda un tieksme pēc tās, varētu aizvilināt cilvēku projām no kaut kā lielāka un cēlāka. Proti, no laimes būt kopā ar Dievu. Augustīnam bija skaidrs, ka cilvēka daba un vērtība ir mērījama tikai attiecībās ar dievu. Dievs radījis cilvēku un viss, ko dievs ir radījis, ir labs. Cilvēks no dieva atšķiras ar to, ka ir mainīgs un grēku plūdu laikā zaudējis spēju būt labs.  Proti – grēku plūdi padara cilvēku par radību, kas nespēj pretoties grēkam jeb nespēj negrēkot. Non posse non peccare – kā Augustīns to formulēja. Viņam šķiet, ka, lai arī apstākļi sagrāva cilvēka labo dabu, tomēr savā būtībā grēks nav norma. To var pamanīt viņa mācībā par inkarnāciju. Brīdī, kad dievs kļūst par cilvēku, Jēzus uzņemas citu cilvēku grēkus un tie var dzīvot tālāk bez grēka. Jēzus atbrīvo cilvēkus no grēka un attiecības ar dievu šādi tiek nokārtotas. Pēc Augustīna domām tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks savā būtībā ir labs. Šo attieksmi pret cilvēku „kā labu būtni“ ņem vērā arī reformācijas piekritēji. Martins Luters un Žans Kalvins pieslejas Augustīnam, bet reizēm pat pārspēj savu skolotāju „cilvēka nelāgās dabas“ vērtējumā. Kalvins ir pārliecināts, ka cilvēks nespēj pretoties ļaunumam un Luters nav drošs par cilvēka spēju darīt labu. Taču atgriezīsimies pie galvenā strīda. 

1600 gadus vecs strīds

Diskusija starp Svēto Augustīnu un mūku Pelagiju ir sašķēlusi kristiešus jau 1600 gadus. Galvenie pieņēmumi no šī strīda ir aktuāli arī šodienas liberāļiem. To pierāda lieliskais Erika Nilsona darbs “The theology of liberalism: Political philosophy and the justice of God” (Harvard University Press), kurš uzskata, ka šodienas diskusijas atkārto vecās un pārbaudītās teoloģiskās tēzes. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ir jautājumi uz kuriem atbildes nav atrastas un visi fundamentālie filozofijas jautājumi „grozās“ ap to pašu seno morāles strīdu.  Par ko domstarpībās šajā gadījumā?  Zinātniski izsakoties – vai morāles principi ir jānoskaidro, vai tos izveido cilvēki paši? Pelagijs uzskatīja ka cilvēks var brīvi izvēlēties kā viņš dzīvos: grib vai negrib grēkot. Dzīvojot tikli, cilvēks jau iepriekš nodrošina sev pēcnāves dzīvi  mūžībā. Augustīns tam nepiekrita un redzēja šādā nostājā draudus kristīgajai mācībai.  Ja cilvēks var visu noteikt pats, tad Jēzus vairs nav vajadzīgs. Tāpēc viņš attīstīja savu teoriju šādi: cilvēks nespēj dzīvot tikumīgi, šķisti un ievērot likumu, jo pirmais vīrietis Ādams grēkoja. Tātad visi pārējie vīrieši ir tādi paši. Tiem tad nu jāuzņemas atbildība par šo Ādama grēku paradīzē visās nākamajās paaudzēs uz priekšu.  

Liberāli orientētam cilvēkam ir grūti pieņemt šādu nostāju. Lai gan arī liberālisms ir sācis savu ceļu kā teodiceja. Kants uzskatīja, ka ir jābūt morālei, kas ir neatkarīga no dieva un Džons Miltons neslēpa savu pārliecību, ka nevienu cilvēku dievs nesoda par grēkiem, kas nav veikti brīvprātīgi. Tas nozīmē, ka Pelagijam ir taisnība – katrs var uzlabot un pilnveidot sevi un tādejādi kļūt par labāku cilvēku.  No šejienes cinisks secinājums, ja esi bagāts, tad esi malacis. Ja esi trūcīgs, tad vaino pats sevi. Šis ir ļoti būtisks luterānisma slēdziens, kas balsta arī šodienas kapitālismu un faktiski necīnās pret resursu līdzīgi sadalījumu visiem cilvēkiem vienādi. Tad kāpēc bija vajadzīgs liberālisms?

Kurš šodien ir labs cilvēks?

Tas, kuru liberālisma evaņģēlijs – Džona Rola grāmata „Taisnīguma teorija“ (1971) vērtējā kā taisnīgu un godprātīgu personu. Viņa teksts ir šodienas liberālisma Bībele. Oponents ir amerikāņu filozofs Roberts Noziks savā darbā „Anarhija, valsts un utopija“. Taču liberālisma koncepcijas meklējumi faktiski atrodami jau pirms Otrā pasaules kara, kad Džons Rols uzrakstīja savu maģistra darbu par grēku un ticību. Šeit atkal pavīd 1600 gadus vecais strīds starp Svēto Augustīnu un Pelagiju. Proti – vai tas, ko cilvēks sasniedzis sava mūža laikā ir viņa paša vai „apstākļu“ noteikts. Cilvēkam ir jāatbild par saviem sliktajiem darbiem, bet labie darbi ir norma un nekādas balvas vai uzslavas raksti veiksmīgam vai talantīgam cilvēkam nav jāpiešķir. Visi resursi ir jāsadala taisnīgi un godīgi. Viņa nostāja daudzus pārsteidza. Vai šis nav sociāldemokrātisks skats uz dzīvi, nevis liberālisms? Kā lai izmēra cilvēka spējas, talantu, jo nav lekāla kā to izmērīt un sadalīt spējas un dotības visiem vienādās devās nav iespējams. Jā, varbūt tas būtu taisnīgāk, taču negribētos, lai pasaulē visi cilvēki būtu vienādi apdāvināti, vienāda izskata un vienādi gudri. Šāda pieeja velk uz anti utopijas pusi, kas nav nekas patīkams. 

Tātad vajadzīgais ideāls ir centīgs, apdāvināts, empātisks un nesavtīgs cilvēks, kas respektē visus citus un ar savu darbu nodrošina cilvēcei progresu un ērtības. Tad nu iznāk, ka šis liberālisma paraugs varētu būt amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs Stīvs Džobs. Viņš ir radījis progresīvu, gigantisku uzņēmumu, kura darba stils, ziedojumi un produktu klāsts būtiski uzlaboja cilvēka dzīvi. Bija morāli akceptējams. Taču, no otras puses, viņš nebūtu varējis to visu paveikt, ja Apple neatrastos valstī, kurā ir augstas klases universitātes ar funkcionējošu infrastruktūru utt. Džobs ir izmantojis priekšrocības, kuru nav mazāk attīstītās valstīs.  Tāpēc nav par ko viņu apsveikt. Taču Pelagija pārliecība ir redzama – ko sēsi, to pļausi. 

Tātad šodienas liberālisma filozofijas pamatā ir sens teoloģisks strīds. Tie, kas šodien strīdas par to, kas ir liberālisms un kas ir konservatīvisms, faktiski piedalās diskusijā kopā ar 1600 gadus veciem teologiem par grēku un atbildību, dievišķo taisnīgumu un pirmgrēka akceptu vai noliegumu. Nostājoties Svētā Augustīna vai Pelageja pusē. Tas nozīmē, ka šodienas liberālisms nav tikai indivīda tiesības pret kolektīva tiesībām, bet daudz kas vairāk.  Protams, ka jautājums par indivīda garīgo un morālo attīstību ir viens no svarīgākajiem liberālisma jautājumiem. Taču pats svarīgākais ir cilvēka rīcības morāls novērtējums. Cilvēks savā būtībā ir labs (nevis ļauns) un viņa vērtības mērs ir rīcība. Vai rīcība ir bijusi morāla vai amorāla tas ir pats svarīgākais.