Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

2013. gada 26. jūnijā speciāli TVnet.

Ligo kolažaTikko laimīgi pārlaisti kārtējie Līgo svētki un Jāņi. Tie paši, kuros mūs jau atkal aicina būt auglīgiem un vairoties intensīvi. Pa radio un TV Rīgā, Pāvilostā vai Apē skan viedu folkloristu teksti par to, ka papardes zieda meklēšana faktiski ir kopošanās papardēs un politiķu norādījumi, ka uz šo «akciju» katram kārtīgam latvietim vai latvietei, t.i., valsts patriotam, ir jābūt gataviem Līgu un Jāņu vakarā. Jaundzimušo statistikai pēc deviņiem mēnešiem (arī nākamgad!) ir patīkami jāiepriecina mūsu valsts vadītāji un prezidents.

Līgo balagāns

Man par lielu pārsteigumu, vasaras saulgriežu svinēšana pie mums pamazām pārvēršas trokšņainā balagānā ar masu koncertiem uz skatuves, kurus translē TV, alus smārdu publiskajā telpā, apdzērušu, streipuļojošu tēviņu klaigām zaļumos un viņu riesta dziesmām pusnaktī.

Kāda loma latviešu sievietei iedalīta šajā «pasākumā»? Matrača + Jāņa mātes loma. Būt pa rokai, atdoties papardēs un būt gatavai dzemdēt martā. Tā, lai valdībai un dzimtenei ir prieks!

Izvēlīgai «Jāņa mātei» neklājas būt. Tas nav patriotiski! Atsakot «paparžu puiša» impulsam seksīgi pavingrot – «tepat zem krūmiņa», nākamā «Jāņa māte» uzvedas kā feministe, un tas nav glīti. Vismaz Latvijā noteikti nav pieņemami, jo šeit – šajā valstī īsti vīri diktē noteikumus: gan parlamentā un valdībā, gan publiskajā telpā, gan arī ģimenē. Pat folklora tiek revidēta un slavenās tautasdziesmas «Div’ pļaviņas es nopļāvu» varone skaitās feministe (Latvijas Radio, 23.06.), jo par izkapts asināšanu piedāvā tautu dēlam baltu kreklu, nevis savu ķermeni.

Viens ir skaidrs – demogrāfijas problēmās vainojama ir sieviete. Tā pati, kas vēlas studēt, atliek pirmā bērna dzimšanu uz vēlāku laiku un vairāk domā par sevi, nevis par vīriešu seksa dziņas apmierināšanu un valsts demogrāfisko problēmu atrisināšanu.

Bērns+baznīca+virtuve

Paskatieties, cik braši vairojas iedzīvotāji arābu valstīs! Tur sievietei mute ciet, maiss uz galvas un katru gadu jaunas dzemdības. Nav laika pat sapņot par feminismu!

Jā, tur nav atrisinātas bērnu aprūpes problēmas, jo tādu nav, ja sieviete tup mājās visu mūžu un pati rūpējas par saviem bērniem.

Arī pie mums Latvijā nereti skaļi izskan «bižainu nacionālpatriotu politiķu» aicinājumi, ka steigšus būtu jāpiesprādzē latviete pie vecā, pārbaudītā staba «K+K=K» (Kinder + Kirche + Küche: bērns+baznīca+virtuve) un visas Latvijas demogrāfiskās problēmas būs atrisinātas. Pārvēršot sievieti par mājās pieķēdētu dzemdēšanas mašīnu, var celt darba ražīgumu un pieprasīt no katra sieviešu ķermeņa vismaz 10 bērnus. Neiespējami tas taču nav! No statistikas viedokļa ideāli – pareiziniet pašreizējo Latvijas iedzīvotāju skaitu ar 10 gadiem, un jūs saņemsiet fantastiskus rādītājus. Jau pēc 10 x 9 mēnešiem! Padomājiet, cik daudz jaunu vietu tāpēc pavērsies mūsu deputātiem Eiroparlamentā! Vienā rāvienā kļūsim par Eiropas dižvalsti, strauji apsteidzot iedzīvotāju skaitā to pašu Zviedriju un Somiju, kur nu vēl Dāniju! Par Baltijas valstīm nemaz nerunājot

Kurš ir vainīgais, ka šis demogrāfiskais izrāviens nedarbojas? Vīrieši? Protams, ka ne. Vainīgās ir visu veidu ideoloģijas, kas traucē latviešu sievietei labprātīgi atstāt savu feministisko nišu un izlemt par turpmāko vismaz 15 gadu aktīvu darbošanos aktīvā sērijveida bērnu dzemdēšanas procesā.

Ko visu mēs, latvietes, gan neesam gatavas upurēt dzimtenes dēļ?

Tāpēc – steigšus slēdzam robežas un aizliedzam visām sievietēm izbraukt no valsts. Atjaunojam aizvadītā gadsimta trīsdesmito gadu pasu režīmu, kad ārzemju pase pienākas tikai vīrietim. Sievieti ieraksta vīra pasē kā bērnu. Visām sievietēm jābūt grūtniecēm, citādi publiskajā telpā tās nedrīkst rādīties. Kā mēs vēl varētu vēl forsēt absurdo situāciju? Steigšus ieviešot daudzsievību un pamazām ieviešot parandžas, atkārtojot konservatīvāko austrumvalstu ģimenes hierarhijas modeļus ar vecāku sieviešu segregāciju, varmācīgu nogalināšanu (valsts kasei no tā būs tikai labāk).

Šādi pārkārtojot visu mūsu valsts dzīvi, sievietes beidzot būs piespiestas pie sienas un nevarēs vairs «murgot par feminismu». Ko darīt ar tām sievietēm, kuras nepiekritīs poligāmijai un paliks aiz ģimenes borta? Tādu vienkārši nebūs, jo ikvienas nevainīgas sievietes likteni (tieši tāpat kā šobrīd musulmaņu valstīs) noteiks vīriešu dzimtas aizbildnis – tēvs, brālis, tuvākais vīriešu dzimtes radinieks. Viņš arī izlems, ar ko meitenei jāprecas un kurā harēmā jāiekļaujas, par kādu cenu. Atraitnes varēs izlemt pašas, taču, ja viņas «paliek pāri», tad pašas vainīgas – automātiski kļūst par ielasmeitām. Galu galā, neraugoties uz daudzsievību, puišiem un vīriem vienmēr ir patikuši publiskie nami un sieviešu bezizejas situācijas, kad naudas trūkums spiež strādāt «uz paneļa». Kāpēc gan liegt latviešu vīriem šo prieku arī «virilajā Latvijā»? Ja jau pašlaik Rīga ir prostitūcijas augonis, kāpēc to neturpināt? Ir taču vīri, kas ar šo biznesu Latvijā šodien nopelna lieliski un prot nopirkt politiķus un medijus, kas manipulē ar likumiem un noteikumiem un sabiedrisko domu prostitūcijas lielbiznesa interesēs.

Sievieti pie vietas

Kā redzams – viss ir iespējams, ja sievietei pilnīgi atņem visas tiesības un atstāj tikai pienākumus. Tā sakot – noliek sievieti pie vietas.

Šobrīd pasaulē ir samērā daudz valstu, kurās tiek praktizēta apmēram šāda vai līdzīga attieksme pret sievietēm, devalvējot daiļo dzimumu līdz darba lopa = dzemdējamās mašīnas līmenim. Vēl vairāk – grūtnieces apskates ļauj noteikt gaidāmā bērna dzimumu un tad iespējams iet vēl vienu soli tālāk – ar tēva pavēli likvidēt «otro dzimumu» vēl nedzimušā stadijā. Šo pieeju šodien plaši praktizē Indijā, likvidējot meitenes kā embrijus. Tādā kārtā ģimenēs dzims tikai zēni un par to būs prieks tēvam un vectēvam, jo puiši mēdz būt galvenie dzimtas mantinieki un uzvārda tālāk nesēji. Meitene ģimenei rada tikai klapatas, jo tiek izprecināta svešā ģimenē un ne vienmēr «kāzu nauda» par meitu tiek samaksāta pienācīgi augstā līmenī. Tātad – meitas audzināšana nav patriarhālas sabiedrības plaukstošs bizness. Loģiski, ka no nerentabla dzimuma bērna tāpēc var arī atteikties ar aborta palīdzību. Tad ģimenē augs tikai zēni un dzimtai paredzama liela attīstība nākotnē.

Kā daudzie zēni dzīvos nākotnē bez meiteņu sabiedrības? Tas jau ir cits jautājums, un atbildi uz to šodien meklē ne tikai Indijā, bet arī citās valstīs, kur nedzimušo meitenīšu apzināta nogalināšana ir turpinājusies vismaz 20 gadus. Kā redzat – absurdā, virilajā Latvijā nav nekas neiespējams.

Uz Ventas tilta

ventas_tiltsProtams, ka Eiropas konteksts Latvijas politiķiem neatļaus novest Latviju līdz absurdistānas robežām. Izrādās, ka ES ūnijai ir arī pozitīvi efekti. Viens no tiem – sieviešu neatkarības aizstāvība.

Diemžēl mūsu valstī sieviete nav neatkarīga, īpaši tad, ja nokļuvusi jaunās māmiņas lomā. Niecīgais bērnu pabalsts, dārgās ginekoloģisko izmeklējumu izmaksas un pats galvenais – vientuļās mātes sociālā un publiskā statusa devalvācija ir iemesli, kāpēc «Jāņa mātes» izvairās no valsts demogrāfisko problēmu risināšanas.

Kamēr mūsu valstī nebūs vismaz 100 latu pabalsta vientuļai mātei par katru bērnu, netiks izskausta patriarhālās sabiedrības vīzdegunīgā pieeja sievietei, kurai ir ārlaulības bērns, tikmēr mūsu nācija turpinās izmirt. Vainīgās šajā gadījumā faktiski nav sievietes, bet gan noteikumi, likumi un emocionālā publiskās vides attieksme, kurā vientuļajai mātei jādzīvo uz bada robežas ar mazuli uz rokām.

Ja jums, cienījamo lasītāj, ir 27 gadi, divi puisīši (2 un 3 gadus veci), vīrs nesen jūs atstājis, šķīris laulību un pirms nedēļas esat atlaista no darba tāpēc, ka pārāk gausi un slikti strādājāt lielveikalā pie kases, tad nebrīnīšos, ka vienā siltā jūnija naktī jūs nostāsieties uz Ventas tilta ar bērniem pie rokas un smagām domām galvā.

Jā, traģiskajā notikumā Ventspilī ir vainīgi visi – sākot ar valsts politiku sievietes un bērna stāvokļa devalvēšanā, vietējās pašvaldības formālisms un visu mūsu attieksme pret vientuļo māti kā dzenājamu un nicināmu radījumu. Mēs aizstāvam ģimeni ar bērniem, nevis māti ar bērniem.

Tāpēc visi esam vainīgi pie tā, kas notika šovasar Ventspilī vai 2005. gadā Kuldīgā, kad kāda cita vientuļā mamma atņēma dzīvību savam dēlam un pati neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību.

Jaunas sievietes mēģina aiziet no šīs sabiedrības ļoti radikālā veidā, paņemot līdzi savus bērnus.

Vai mums visiem kopā = valdībai, medijiem, sabiedrībai nevajadzētu steigšus reformēt šo sabiedrību no kuras bēg jaunās mātes?

Vairoties gatavās latvietes

Vai, aicinot Līgo naktī «ražīgāk ņemties pa papardēm», mēs pārējie uzņemamies atbildību par to, kas notiks pēc deviņiem mēnešiem, kad apzinīgā, vairoties gatavā latviete būs laidusi pasaulē bērniņu, kura tēvs (pa to laiku) būs pazudis tālēs zilajās.

Mūsu likumi pazemo sievieti māti arī brīdī, kad laulība ir šķirta. Nevis tiesai, bet pašai šķirtenei jāmeklē ciet pasprukušais «tēvs» un jāpierāda viņa ienākumi, kas nebūt nav vienkārša lieta, īpaši tad, ja apgādnieks dzīvo un strādā ārzemēs, nelegāli. Man bieži palīdzību lūdz sievietes no Latvijas, kurām neizdodas atrast bērna tēvu, kas strādā un dzīvo bez bēdu Norvēģijā, Somijā vai Zviedrijā puslegāli. Tiesas Latvijā atsakās uzņemties iniciatīvu.

Jaunās mātes arī pie mums ir pieliktas pie vietas.

Diemžēl.

Vai jūs to neredzat?

Foto : http://www.portofventspils.lv/lv/zinas/258_vienigais_pacelamais_tilts_latvija_kluvis_par_gais/

Demogrāfija bez seksa. Mēģenes bērni – viena izeja no Latvijas krīzes

 Sandra Veinberga, Speciāli TVNET 00:01, 17. janvārī, 2012

Raksta tapis pēc TVNET pasūtījuma.

Reizēm Latvijas politikā notiek brīnumi – patīkami pārsteigumi. Viens no tādiem ir aktuālais veselības ministres Ingrīdas Circenespaziņojums, ka šogad no valsts budžeta varētu sākt apmaksāt mākslīgo apaugļošanu. Arī valdības deklarācijā tika solīts izveidot atbalsta programmu neauglīgo ģimeņu ārstēšanai.\Tiktāl – lieliski.

Daudzām ģimenēm beidzot izdosies tikt pie sava mazuļa.

Medicīna palīdzēs un mēģenes mazulis nāks pasaulē par prieku saviem mīļajiem vecākiem un kā svētība Latvijas valstij, kurā joprojām strauji krītas iedzīvotāju skaits.

Taču ar šo valstisko lēmumu nepietiks.

Valdībai nāksies spert arī nākamo soli (kopā ar mums visiem): atvadīties no aizspriedumiem pret netradicionālajām ģimenēm, mainīt likumus un piemērot šo «pakalpojumu» arī viendzimuma (homoseksuālajiem) pāriem un ģimenēm, tāpat arī vientuļajām mātēm, kurām ir vēlēšanās ieņemt bērnu bez seksa ar vīrieti.

Šāda notikumu attīstība būs civilizēts, progresīvs un demokrātisks valsts solis, ko jau sen īsteno mūsu attīstītākajās kaimiņvalstīs, kas par dzimstības deficītu nesūdzas.

Izšķiršanās par Latvijas nākotni tepat uz vietas, ja mēs tiksim vaļā no aizspriedumiem. Neaizbaidot projām jaunos cilvēkus uz ārzemēm (kur šādu palīdzību var saņemt jau šodien).

Sabiedrībai nāksies saņemties un pieņemt notikumu attīstību kā normālu un akceptējamu procesu.

Kas un kāds īsti ir mēģenes bēbīšu bums?

Mēģenes bērni

Viss sākās 1978. gada 25. jūlijā. Todien Lielbritānijā nāca pasaulē maza meitenīte Luīze Džoja Brauna kā pirmais mēģenes bērns.

Pirms deviņiem mēnešiem laboratorijas mēģenē mammas olšūna tika apaugļota ar vito – fertilizējošo (IVF) metodi. Pusotru nedēļu vēlāk olšūnu ievietoja mātes dzemdē, kur pamazām izveidojās embrijs. Mazulīte piedzima kā vesels un dzīvespriecīgs bērns. Tieši pēc deviņiem mēnešiem.

Luīzes piedzimšana iezīmēja pagrieziena punktu infertilu vecāku problēmu risinājumā. Neskaitāmi bērni sāka nākt pasaulē «caur mēģeni».

Skandināvijas valstīs šādā ceļā pasaulē nāk apmēram 2-3% no visiem jaundzimušajiem. Visā pasaulē šādi ik gadu dzimst apmēram 100 000 mazuļu.

Tiek lēsts, ka kopš 1978. gada mēģenes bērnu skaits pasaulē patlaban ir apmēram viens miljons.

Protams, ka jēdziens «mēģenes bērns» ir simbolisks. IVF metode tika attīstīta un pilnveidota. Šodien šo ceļu sauc par mākslīgo apaugļošanu, kas ietver dažādas infertilitātes novēršanas metodes: izmantojot vecāku vai donoru olšūnas un spermu.

Piemēram: var ievietot tēva spermu mehāniski mātes olšūnā, un daudzos gadījumos šī vienkāršā metode palīdz.

Var izmantot manipulāciju ar mātes olšūnām, kuras tiek «izvilktas» no pārlieku šauriem vai saaugušiem olvadiem, lai ievietotu kopā ar spermu otrajā – funkcionējošajā olvadā. Arī šajā gadījumā iztiek bez mēģenes. To sauc par GIFT (Gamete Intrafallopian Transfer) metodi.

ICSI jeb intracitoplazmatiskā spermas injekcija nozīmē spermas tiešu injekciju olšūnā.

IVF ir jau aprakstītā metode, kad no mātes olvadiem izņemtas olšūnas mēģenē savieno ar tēva spermu. Apaugļoto olšūnu pēc tam ievieto mātes dzemdē.

ZIFT (Zygote Intrafallopian Transfer) nozīmē, ka olšūnas tiek apaugļotas mēģenē un ievadītas atpakaļ mātes olvados.

Metožu ir daudz, tāpat kā panākumu un neveiksmju.

Vecāku ceļš pie mazuļa šādi nav viegls un lēts. Pagaidām šo priekšrocību izmanto tikai industriāli attīstītākajās valstīs un ikviens pāris tiek pamatīgi analizēts, lai noskaidrotu neauglības cēloņus (diagnozi) un saņemtu ārstēšanas shēmu.

Medicīnas aprūpe palīdz šajā situācijā tieši tāpat kā jebkuras citas slimības apstākļos.

Līdzšinējie pētījumi Skandināvijas valstīs pierāda, ka neauglības cēlonis var būt meklējams gan mātē, gan tēvā, gan abos partneros kopā. Tāpēc izpēte jāiztur abiem. Rezultātā tiek noteikta diagnoze un hormonālā stimulācija, operatīva iejaukšanās vai cits, alternatīvs ceļš, kas bieži pacientiem ir psiholoģiski un fiziski smaga pārbaude.

Taču mērķis šajā gadījumā attaisno ciešanas. Mazuļi nāk pasaulē, un laimīgajiem vecākiem jo bieži nākas iegādāties dvīņu ratiņus.

Protams, dažādās pasaules valstīs likumdošana šajā jomā atšķiras.

Skandināvu pieredze

Dažviet insemināciju finansē tikai valsts klīnikās, citur gan valsts, gan privātajā slimnīcu sektorā. Atšķiras arī valsts pabalsta piešķīrums. Piemēram, Zviedrijā pašlaik parlamenta līmenī notiek diskusijas par valsts apmaksātu mākslīgās apaugļošanas tiesību piešķiršanu vientuļām sievietēm (bez partnera) un abām partnerēm lezbiešu pārī (kopš 2005. gada valsts finansē šo procesu tikai vienai personai).

Dānijā šie noteikumi ir liberālāki.

Jaunajiem procesiem seko arī likumu maiņa, lai atvieglotu jaundzimušā mazuļa vecāku statusa noteikšanu, kas daudzos gadījumos nav viegls process (īpaši tad, ja mēģenes bērns ir nācis pasaulē ārzemēs).

Mēģenes bērni (protams) nav vienīgie demogrāfijas efekta veicinātāji.

Valsts pabalsti jaunajām mātēm ir būtisks solis problēmas atrisināšanai.

Tāpēc par izšķirošo virzītājspēku šajā notikumu ķēdē varētu būt normāla un cilvēka cienīga bērna pabalsta ieviešana Latvijā.

Visu jaundzimušo bērnu mātēm.

Manuprāt, šai summai būtu jāiekļaujas100-150 latu robežās par katru bērnu līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

Šī nauda būtu jāizmaksā mātei neatkarīgi no viņas ģimenes statusa.

Nākamais solis no valsts puses būtu pabalsta piešķiršana mātei dzīvokļa samaksai (skatīt līdzīgu Skandināvijas valstu praksi) un bērnu bezmaksas veselības aprūpe (ieskaitot zobārstu).

Glābējsilīšu vairs nebūs. Bērnunamus ar laiku varēsim likvidēt. Taču naudai jānāk kopā ar sabiedrības akceptu. Samierinoties, ka tradicionālā ģimene nav vienīgais mājas pavarda eksistences modelis un ka laiks mainās un maina mūs.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mēs to varam?